Mīļais brāli, tu esi pielaidis nopietnu kļūdu, slimnieku priekšā pieņemamajā istabā izceldams sevi un savu sievu. Jūsu pašu bērni ir uztvēruši šīs piezīmes, un tās vei-dojušas viņu raksturu. Tagad tu piedzīvosi, ka nav viegli izlabot atstāto iespaidu. Viņi ir lepni un iedomīgi. Viņi domā, ka, būdami tavi bērni, viņi ir pārāki par citiem bērniem. Tu biji norūpējies, ka ļaudis varētu tev neparādīt Veselības institūta ārstam pienākošos cieņu, šīs bailes ir izrādījušās par tava vājuma iemeslu un aizkavējušas tavu garīgo attīstību. Tu esi kļuvis ari greizsirdīgs uz citiem ārstiem, baidoties, ka viņi tevi varētu izspiest no vietas vai arī pareizi nenovērtēt tevi un tavu stāvokli. Tu arī esi izcēlis savu sievu, nostādot viņu slimnieku priekšā kā kādu augstu būtni. Tu esi bijis līdzīgs aklam vīram, tu esi viņai piedēvējis tādas īpašības, kādu viņai patiesībā nemaz nav.
Tev vajadzēja atcerēties, ka par tavu morālo vērtību spriedīs pēc taviem vārdiem, rīcības un darbiem. Tos nekad nevar apslēpt, un tie tevi tavu slimnieku priekšā pacels pareizā augstumā. Ja tu interesēsies par viņiem, ja savu darbu veltīsi viņiem, tad viņi to jutīs un tu iegūsi viņu /99/ uzticību un mīlestību. Bet ar vārdiem tu nekad viņus ne-pārliecināsi ticēt, ka darbs viņu labā ir nogurdinājis tevi un izsmēlis tavus dzīvības spēkus, kad viņi zina, ka tu viņiem neesi piegriezis sevišķu uzmanību un vērību. Slim-nieki dāvās savu uzticību un mīlestību tiem, kas sevišķi interesēsies par viņiem un kas strādās, lai viņi atveseļotos. Ja tu darīsi šo darbu, kas nevar palikt nedarīts, par kuru slimnieki maksā savu naudu, tad tev cieņas iegūšanai nebūs vajadzīgas runas; to tu saņemsi tikpat droši, cik droši ir tas, ka tu šo darbu strādā.
Tu neesi bijis brīvs no savtīguma, un tāpēc tu neesi saņēmis svētības, kuras Dievs dod Saviem nesavtīgajiem strādniekiem. Tavas intereses ir dalītas. Tu tik ļoti esi rūpējies par sevi un savējiem, ka Kungam nav bijis sevišķi vajadzīgs rūpēties par tevi. Tava rīcība šai ziņā tevi darījusi nederīgu šai vietai. Vienu gadu atpakaļ es redzēju, ka tu juties spējīgs viens pats vadīt institūtu. Ja tas piederētu tev un tu būtu vienīgais, kuram sevišķā kārtā nāktu labums vai ļaunums no institūta zaudējumiem vai peļņas, tad tu uzskatītu par savu pienākumu sevišķi rūpēties, lai institūts nepiedzīvotu zaudējumus un lai slimnieki, kas ārstējas bez maksas, neiztukšotu institūta kasi. Tu visus rūpīgi pārbaudītu un nepieļautu, ka viņi paliek nedēļu ilgāk, nekā tas tieši nepieciešams. Tu atrastu daudzus ceļus, kas samazina izdevumus un neizšķiež institūta īpašumus. Bet tu esi tikai tur nodarbināts ārsts, un dedzība, ieinteresētība un spējas vadīt šo institūtu, kādas pēc tavam domām tev ir, neparādās. Slimnieki
nesaņem to uzmanību, par kuru viņi maksā naudu un kuru sagaidīt viņiem ir tiesības.
Man rādīja, ka tu bieži novērsies no slimniekiem, kuriem vajadzīgas tavas pamācības un padomi. Tevi man attēloja kā šķietami vienaldzīgu, kas diezgan nepacietīgs un gandrīz neklausās, ko slimnieki saka un kas viņiem ir ļoti svarīgi. Tu izlikies, ka ļoti steigtos, un aizgāji, atkratīdamies no viņiem līdz nākošai reizei, lai gan pavisam nedaudzi piemēroti līdzjūtības un iedrošinājuma vārdi būtu apklusinājuši tūkstoš baiļu un būtu snieguši mieru un drošību nemiera un izmisuma vietā. Tu izskatījies tāds, kuru uzrunāt slimnieki baidījās. Tu
neiedziļinājies viņu /100/ izjūtās, bet turējies sāņus, kaut gan tev vajadzēja būt draudzīgākam un laipnākam. Tu biji pārāk tāls un nepieejams. Viņi uz tevi raudzījās kā bērni uz vecākiem, un viņiem bija tiesības sagaidīt un saņemt no tevis uzmanību, kuru viņi tomēr nesaņēma. "Es" un "manējie" nostājās starp tevi un darbu, kura piepildījumu prasa tava vieta. Slimniekiem un palīgiem bieži vajadzīgs tavs padoms, tomēr viņi nelabprāt iet pie tevis un, ar tevi runājot, nejūtas brīvi.
Tu esi centies iegūt tev nepienākošos cieņu. Tā pūloties, tu mērķi neesi sasniedzis, bet gan esi pazaudējis uzticību un mīlestību, kuru tu būtu varējis iegūt, ja tu būtu bijis vienkāršs, lēnprātīgs un pazemīgs. Patiesa nodošanās un svētošanās Dievam atvērtu tev vietu visu sirdīs un ietērptu tevi patiesā cieņā, bet ne piesavinātā. Tu esi paaugstinājies, dzirdēdams atzinības vārdus. Kristus dzīvei jābūt tavam paraugam, mācot tevi darīt labu katrā vietā, kuru tu ieņem. Ja tu rūpēsies par citiem, tad Dievs rūpēsies par tevi. Debesu Majestāte neizvairījās no noguruma. Viņš kājām ceļoja no vienas vietas uz otru, palīdzot trūcīgiem un cietējiem. Lai gan tev ir mazliet zināšanas, zināma izpratne par cilvēka uzbūvi un tu vari izsekot slimībai un tās cēloņiem - bet ja tu arī runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm, - tomēr tev ir nepieciešami vajadzīgas citas īpašības, vai arī visām tavām dāvanām nebūs nekādas sevišķas nozīmes. Tev vajadzīgs spēks no Dieva, kuru var iegūt vienīgi tie, kas paļaujas tikai uz Viņu un kas sevi nodod Viņa uzticētajam darbam. Kristum jābūt daļai no tavām zināšanām. Vērā vajadzētu ņemt Viņa gudrību, bet ne tavējo. Tad tu saprastu pareizi izturēties, lai būtu par gaismu slimnieku istabās. Tev trūkst gara brīvības, spēka un ticības. Tava ticība ir vāja, tāpēc ka tā nav vingrināta, tā nevar būt spēcīga un veselīga. Ja tu, apmeklējot slimniekus, nepaņemsi līdzi Jēzu, tad tavas pūles priekš viņiem, kas slimi savā sirdī un miesā, nebūs tik sekmīgas, kādas tās varētu būt, un slimnieki neiegūs tik daudz fiziskā un garīgā spēka, cik viņi /101/ varētu iegūt. Jēzus vārdiem un darbiem jākļūst par taviem. Tad tu jutīsi, ka tie, kuriem par svētību ir nākušas tavas lūgšanas un līdzjūtības vārdi, savukārt svētīs tevi.
Tu neesi izjutis savu pilnīgo atkarību no Dieva un savu nespēku un vājumu bez Viņa sevišķās gudrības un žēlastības. Tu uztraucies, baidies un šaubies, jo tu esi strādājis par daudz pats savā spēkā. Tikai Dievā tev var būt veiksme. Pazemība un prāta svētumā tu atradīsi lielu mieru un spēku. Visspožāk mirdz tie, kas visvairāk izjūt savu vājumu un tumsu; tādiem Kristus dod Savu taisnību. Tavam spēkam jānāk no savienības ar Viņu. Labu darot, nepagursti.
Debesu Majestāte uzaicina nogurušos: "Nāciet šurp pie Manis visi, kas strādājat un nesat smagas nastas, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevis Manu jūgu un mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsiet dusu savām dvēselēm." Nasta reizēm liekas tik smaga un jūgs tik spiedošs, tāpēc ka tu neesi kļuvis līdzīgs savam dievišķajam Kungam lēnprātībā un pazemībā. Pārtrauc cenšanos apmierināt un izcelt sevi; labāk apslēpies Jēzū un mācies no Viņa, Kurš tevi aicinājis un apsolījis tev mieru.
Es redzēju, ka Veselības institūts nekad nevarēs uzzelt, kamēr tie, kas institūtā ieņem atbildīgas vietas, vairāk interesēsies paši par sevi nekā par institūtu. Dieva darbā par strādniekiem vajadzīgi nesavtīgi vīri un sievas; kas ieņem kādu vietu Veselības institūtā, tiem vajadzētu pārraudzīt katru nozari,
vajadzētu ievērot taupību, rūpējoties par mazām lietām un izsargājoties no zaudējumiem. Īsi sakot, viņiem vajadzētu būt tik rūpīgiem un apdomīgiem vadītājiem, it kā viņi būtu tiešie institūta īpašnieki.
Tevi ir mocījušas izjūtas, ka viena vai otra lieta neattiecas uz taviem tiešajiem pienākumiem. Viss, kas saistīts ar institūtu, ir tavs tiešais darbs. Ja tu ievēro kādu lietu, kam tu tūlīt nevari veltīt pienācīgu uzmanību, jo tev jāstrādā citā virzienā, tad sauc kādu palīgā, kas /l02/ šīm lietām piegrieztos bez kavēšanās. Ja šis darbs tev ir pārāk grūts, tad tavu vietu vajadzētu ieņemt kādam citam, kas pilnībā var izpildīt visus pienākumus, kas jāveic cilvēkam, kas ieņem šo atbildīgo vietu.
Sarunās savā pieņemamajā istabā tu slimniekiem un saviem palīgiem esi pārmetis, ka viņi tev sagādājuši nevajadzīgas nastas un rūpes, kamēr tanī pašā laikā es redzēju, ka tu neizpildīji ne pusi no saviem ārsta pienākumiem. Tu neesi pareizi ārstējis slimniekus, kas nodoti tavā uzraudzībā. Viņi nav akli; viņi redz tavu nevērību. Viņi ir šķirti no savām mājām un izdod līdzekļus, lai saņemtu uzraudzību un ārstēšanu, kādu viņi nevar saņemt mājās. Visas šīs asās sarunas pieņemamā istabā kaitē institūtam un nepatīk Dievam.
Ir taisnība, ka tu esi nesis smagas nastas; tomēr daudzos gadījumos tu esi apvainojis slimniekus un palīgus, kad vaina ir bijusi tavā ģimenē. Jo viņi pastāvīgi prasa tavu palīdzību, bet paši tev nepalīdz; tavā mājā nav neviena, kas atbalstītu tavas rokas vai iedrošinātu un uzmudinātu tevi. Ja tev nebūtu bijis grūtību ārpus institūta, tad tu varētu strādāt daudz labāk, nezaudējot spēkus un drosmi. Rūpes par ģimeni ir tavs pienākums, tomēr viņiem nepavisam nav jābūt tik bezpalīdzīgiem, kādi viņi ir, un nav tik ļoti tevi jāapgrūtina. Viņi varētu tev palīdzēt, ja vien to gribētu.
Tavs pienākums ir saglabāt arī savu veselību; bet, ja tev ģimenes rūpes ir tik lielas, ka darbs, kuru tu esi uzņēmies, tev šķiet pārāk smags un tev nav iespējams veltīt slimniekiem un institūtam pienākošos laiku un uzmanību, tad tev vajadzētu atteikties no savas vietas un meklēt citu, kur tu varētu pareizi izturēties pret savu ģimeni un pret sevi un uzticīgi izpildīt uzņemtās atbildības. Tu tagad ieņem svarīgu vietu. Tā prasa skaidru prātu, smadzeņu, nervu un muskuļu spēku. Ir nepieciešama nopietna nodošanās darbam, lai tas būtu sekmīgs, un nekas mazāks par to institūtam neļaus uzzelt. Lai institūts būtu ienesīgs, tā vadīšanai vajadzīgi dedzīgi, nesavtīgi darbinieki. /103/