Mīļais brāli un māsa F, tagad es mēģināšu uzrakstīt, kas man par jums ir rādīts; jo es jūtu, ka šai draudzei ir pienācis laiks savest savas lietas kārtībā un uzticīgi strādāt mūžības labā. Jūs abi mīlat patiesību un vēlaties tai paklausīt, tomēr jums trūkst piedzīvojumu. Man rādīja, ka, noliekot jūs pārbaudošos apstākļos, jums atklātos tādi rakstura vilcieni, kuru esamību jūs nemaz neapzināties.
Daudzi, kas nekad nav pakļauti pārbaudījumiem, liekas esam teicami kristieši, viņu dzīve šķiet bezvainīga; tomēr Dievs redz, ka viņiem piemīt rakstura īpašības, kas jāatklāj, pirms viņi tās var ieraudzīt un izlabot. Sīmeans Svētā Gara iedvesmā pravietoja un sacīja Marijai par Jēzu: "Redzi, Šis ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm Izraēlā un par zīmi, kam tiek pretī runāts, un tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies, ka daudz siržu domas top zināmas." Dieva aizgādība mūs vada dažādos apstākļos, lai izsauktu dažādo prāta spēju darbību un attīstītu raksturu. "Kas visus baušļus tur un vienā klūp, tas ir noziedzies pie visiem." Vārda kristieši var
vest nevainojamu dzīvi, cik tālu tas attiecas uz ārieni; bet, kad apstākļu maiņa viņus iesviež pilnīgi citādā stāvoklī, tad atklājas spēcīgas rakstura īpašības, kas paliktu apslēptas, ja apkārtne nebūtu mainījusies. /56/
Man rādīja, ka jums ir savtīgi rakstura vilcieni, pār kuriem jums stingri jāvalda. Jums draud briesmas ievērot tikai savu labumu un savas ērtības, nemaz nedomājot par citu labklājību. Jums trūkst pašaizliedzības gara, kas līdzinātos lielajam Paraugam. Jums vajadzētu vingrināties labda-rībā, kas jūs vadītu ciešākā saskaņā ar Kristus Garu Viņa nesavtīgajā labvēlībā pret citiem. Jums vajadzīgs vairāk cilvēcīgas līdzjūtības. Šo īpašību mums ir dāvājis Dievs, lai to devīgi un laipni atdotu cilvēkiem, ar kuriem nākam saskarē. To mēs redzam vīros un sievās, kuru sirdis neatrodas saskaņā ar Kristu, un ir tiešām bēdīgi, ja tiem, kas sevi atzīst par Viņa sekotājiem, trūkst šīs lielās un tik ļoti svarīgās kristietības īpašības. Viņi neatdarina Paraugu, un viņiem nav iespējams parādīt Jēzu savā dzīvē un izturēšanās veidā.
Kad cilvēcīgā līdzjūtība savienojas ar mīlestību un labdarību un to svēto Jēzus Gars, tad tā var nest lielu labumu. Kas vingrinās labdarībā, tie ne tikai dara labu darbu priekš citiem, iepriecinādami tos, kuru labā viņi strādā, bet viņi paši arī gūst labumu, jo viņu sirds atveras patiesas labdarības laipnajam iespaidam. Katrs gaismas stars, kas no mums krīt uz citiem, atstarosies atpakaļ mūsu pašu sirdīs. Katrs
laipnības un līdzjūtības vārds, ko sakām no-skumušajiem, katra rīcība nospiestā atvieglošanai, katra dāvana, kas aizpilda mūsu līdzcilvēku vajadzības, kas dota vai darīta tikai ar nolūku pagodināt Dievu, beigu beigās izvērtīsies par svētību devējam. Kas tā strādā, tie paklausa Debesu likumam un saņems Dieva atzinību. Prieks, kas rodas, strādājot citu labā, iededzina jūtas, kas līdzīgi liesmai skar visus nervus, atdzīvina asinsriti un sniedz garīgu un fizisku veselību.
Jēzus zināja, ka labdarība iespaido sirdi un dzīvi, tāpēc Viņš centās pārliecināt Savus mācekļus par labumu, kas rodas no šī tikuma īstenošanas dzīvē. Viņa saka: "Svētīgāk ir dot nekā ņemt." Šo priecīgās labdarības garu, ko vajadzētu parādīt draugiem, kaimiņiem un svešinie-kiem, Viņš aino ar līdzību par vienu vīru, kas gāja no Jeruzalemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās, kas "viņam noplēsa drēbes un, to sasituši, aizgāja uz viņu pameta pus- mirušu". Neskatoties uz to, ka priesteris un levits augstu apliecināja savu dievbijību, viņu sirds tomēr neietrīsējās līdzcietīgā maigumā pret cietēju. Šo ceļu gāja ari kāds samarietis, kas nebija tik iedomīgs uz savu taisnību; ieraugot svešinieka vajadzību, viņš uz to nenolūkojās tikai ar kūtru ziņkāri, bet gan redzēja cilvēcīgu būtni nelaimē, un tūlīt viņā iedegās līdzcietība. Bez kavēšanās viņš piegāja, "sasēja viņa vātis, tanīs eļļu un vīnu ieliedams; pēc tam viņš to cēla uz sava lopa un to noveda mājvietā un viņu apkopa". Un otrā rītā viņš atstāja saimnieka gādībai ar apgalvojumu, ka, nākot atpakaļ, viņš samaksās visus izdevumus. Un Kristus jautā! "Kurš no šiem trim tev šķiet ir bijis tuvākais tam, kas bija kritis slepkavu rokās?" Bet viņš sacīja: "Tas, kas žēlastību pie viņa darījis." Tad Jēzus viņam sacīja: "Tad ej un dari tu ari tāpat.”
Šeit Jēzus vēlējās Saviem mācekļiem mācīt morālās saistības, kādas cilvēkam ir pret viņa līdzcilvēku. Kas nolaidīgs šai mācībā ainotajā pamatlikuma īstenošanā, tas nav baušļu turētājs, bet līdzīgs levitam, kurš pārkāpj Dieva bauslību, lai gan izliekas to godājam. Ir daži, kas līdzīgi samarietim ne ar ko neizceļ savu dievbijību, tomēr dziļi izjūt savus pienākumus pret līdzcilvēkiem un ir labdarīgāki un laipnāki par dažu no tiem, kas apliecina lielu mīlestību uz Dievu, bet kuriem trūkst labu darbu pret Viņa radījumiem.
Savu tuvāko kā sevi patiesīgi mīl tie, kas atzīst savu atbildību un prasības, kādas cietošai cilvēcei ir pret tiem, un kuri Dieva baušļu pamatlikumus īsteno savās ikdienas gaitās. "Un, redzi, viens rakstu mācītājs cēlās, Viņu kārdinādams, un sacīja: Mācītāj ..kas man jādara, lai es ie-mantoju mūžīgu dzīvību? Bet Viņš tam sacīja: Kā stāv bauslībā rakstīts? Kā tu lasi? Un viņš atbildēja un /58/ sacīja: Dievu, savu Kungu, mīli no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava spēka, un no visa sava prāta un savu tuvāko kā sevi. Tad Viņš viņam sacīja: Tu pareizi esi atbildējis, ej, dari to, tad tu dzīvosi." Kristus šeit rakstu mācītājam rādīja, ka patiesas dievbijības auglis ir: mīlēt Dievu no visas sirds un savu tuvāko kā sevi. Viņš sacīja: Dari to un ne tikai tici vien, bet dari, un "tad tu dzīvosi". Ne tikai ticība saistošajām Dieva pra-sībām veido kristieti, bet gan šo likumu īstenošana dzīvē.
Līdzībā Kristus izceļ samarieti pāri priesterim un levitam, kas bija ļoti dedzīgi izpildīt desmit baušļu likuma burtu. Samarietis paklausīja šīs bauslības garam, kamēr pārējie apmierinājās tikai ar augstos vārdos apliecinātu ticību šai bauslībai; bet kas gan ir ticība bez darbiem? Ja Dieva likumu aizstāvji stingri nostātos šo likumu pamatmācībās, rādīdami, ka viņi ir godīgi un uzticīgi ne tikai vārdos vien, bet arī sirdī, ikdienā īstenojot Dieva bauslības garu un parādot patiesu labvēlību cilvēkam, tad viņiem būs morāls spēks sakustināt pasauli. Kas apliecina uzticību Dieva
likumiem, tiem, nonicinot svēto pavēli mīlēt savu tuvāko kā sevi, nav iespējama pareizi attēlot svētā Dekaloga pamatmācības.
Visdaiļrunīgākā svētruna, ko var noturēt par desmit baušļu likumiem, ir to pildīšana dzīvē. Paklausību vajadzētu darīt par personīgu pienākumu. Šī pienākuma neievērošana ir šausmīgs grēks. Dievs mums uzliek pienākumu ne tikai nodrošināt Debesis sev, bet arī saprast, ka mūs saista pienākums rādīt citiem ceļu un ar savām rūpēm un nesavtīgo mīlestību vadīt Kristum tuvāk tos, kas nāk mūsu iespaida robežās. Tieši uztraucoša ir šī pamatlikuma ārkārtējā neievērošana, kas raksturo daudzu tā saucamo kristiešu dzīvi. Viņu necienība pret Dieva likumiem dara mazdūšīgus tos, kas atzīst Šo likumu svētās prasības, un novērš no patiesības tos, kas citādi patiesību būtu pieņēmuši. /59/
Lai pareizi varētu sevi pazīt. tad nepieciešams skatīties spogulī un, ieraugot savus trūkumus, pielietot Kristus asinis, avotu, kas atvērts grēkiem un nešķīstībai, kurā mēs varam mazgāt sava rakstura drēbes un izdzēst grēka traipus. Bet daudzi atsakās redzēt savas kļūdas un labot tās; viņi nevēlas pareizi pazīt paši sevi.
Ja gribam izaugt morāli un garīgi lieli, tad mums šim mērķim ir jādzīvo. To darīt ir mūsu personīgais pienākums pret sabiedrību, lai pastāvīgi izplatītu iespaidu par labu Dieva likumiem. Mums jāliek savai gaismai spīdēt, lai visi redz, ka svētais evaņģēlijs ir iespaidojis mūsu sirdi un dzīvi, ka mēs staigājam paklausībā Viņa pavēlēm un nepārkāpjam nevienu no tā pamatmācībām. Mēs lielā mērā esam atbildīgi par mūsu apkārtnē atrodošos dvēselēm. Mūsu vārdi un darbi pastāvīgi runā par vai pret Kristu un tiem likumiem, kurus aizstāvēt Viņš nāca. Lai pasaule redz, ka mēs neesam savtīgi noslēgušies tikai savam interesēm un reliģiskajiem priekiem, bet ka esam augstsirdīgi un vēlamies, lai arī viņi, atdodoties patiesībai, dalītos mūsu svētībās un priekšrocībās. Lai viņi redz, ka reliģija, kuru mēs apliecinām, nenoslēdz un neaizsaldē pieejas pie dvēselēm, darot mūs nelīdzjūtīgus un stingrus prasības. Lai visi, kas apliecina, ka atraduši Kristu, kalpo par labu cilvēkam, kopjot Kristum līdzīgu gudras labdarības garu. Tad mēs redzētu daudzas dvēseles sekojam gaismai, kas staro no mūsu priekšrakstiem un no mūsu piemēra.
Mums visiem vajadzētu attīstīt piemīlīgu raksturu un pakļaut sevi sirdsapziņas pārvaldībai. Patiesības gars tos, kas to uzņem savā sirdī, dara vīrus un sievas par labākiem cilvēkiem. Tas iedarbojas līdzīgi raugam, līdz visa būtne saskaņojusies ar tā pamatlikumiem. Tas atver mantkārē un skopumā sastindzinātās sirdis, atver rokas, kas vienmēr ir bijušas slēgtas cilvēcīgajām ciešanām; labdarība un laipnība ir šī gara redzamie augļi.
Dievs prasa, lai mēs visi būtu pašuzupurīgi strādnieki. Mūsu ikdienas dzīvē jāparādās katrai patiesības daļai. /60/ Svētīgi ir tie, kas dzird Kunga Vārdus un tos patur. Ar dzirdēšanu vien nepietiek; mums jārīkojas, jādarbojas. Tikai baušļu pildīšanai ir liels atalgojums. Kas praktiski parāda labdarību līdzjūtības un līdzcietības darbos pie nabagiem, cietējiem un nelaimīgajiem, tie ne tikai palīdz cietējiem, bet bagātīgi pavairo paši savu laimi un atrodas uz ceļa, kas nodrošina dvēseles un miesas veselību. Ezaja skaidri apraksta darbus, kādus Dievs grib pieņemt un kuru darītājus Viņa svētī.