Dienas, kad 1874.gadā notika telts sanāksme, un laiks pēc tam bija svarīgs laiks. Būtu tur bijis patīkams un dievkalpojumiem piemērots nams, tad par patiesību būtu nostājušies vairāk kā otrtik no tā skaita, kas tiešām tika mantoti. Dievs sadarbojas ar mūsu pūlēm. Ar savu nevērību un savtīgumu mēs varam aizslēgt ceļu grēciniekiem. Vajadzētu būt ļoti čakliem, cenšoties glābt tos, kas vēl atrodas maldos, bet kas tomēr interesējas par patiesību. Kalpošanai Kristum ir vajadzīga tikpat liela gudrība kā armijas vadīšanai, kas aizstāv cilvēku dzīvību un brīvību. Ne katrs var gudri un saprātīgi strādāt pie dvēseļu glābšanas. Šajā darbā ir vajadzīgs daudz nopietnu un dziļu pārdomu. Kunga darbu mēs nevaram sākt gadījuma pēc, uz labu laimi un tad gaidīt panākumus. Kungam vajadzīgi prātīgi, apdomīgi cilvēki. Jēzus aicina līdzstrādniekus, bet ne tādus, kas paši ir nedroši. Dievam vajadzīgi pareizi domājoši, saprātīgi cilvēki, kas veiktu lielo dvēseļu glābšanai nepieciešamo darbu.
Mehāniķi, juristi, tirgotāji un dažādu arodu un profesiju ļaudis mācās, lai būtu sava darba pratēji. Vai Kristus sekotājiem vajadzētu būt mazāk gudriem sevi apliecināt par Viņa kalpiem, tomēr nezināt, kādā veidā un ar kādiem līdzekļiem jāstrādā. Mūžīgās dzīvības iegūšana stāv pāri visiem laicīgiem apsvērumiem. Lai vadītu dvēseles pie Jēzus, vajag pazīt cilvēcīgo dabu un cilvēku uzskatus. Vajag daudz pārdomu un sirsnīgu lūgšanu, lai saprastu, kā atklāt patiesību un pareizi tuvoties vīriem un sievām. /68/
Dažas straujas, impulsīvas, kaut ari godīgas dvēseles tūlīt pēc paskaidrojošas uzrunas bez takta izjūtas tuvojas tiem, kas nav ar mums, un rezultātā pasludinātā patiesība šiem cilvēkiem kļūst nepatīkama un pretīga. "Šīs pasaules bērni ir gudrāki nekā gaismas bērni." Veikalnieki un politiķi mācās laipnību. Viņu gudrība ir padarīt sevi tik pievilcīgus, cik vien iespējams. Viņi mācās uzrunas un izturēšanās veidu, lai uz apkārtesošo prātu atstātu vislabāko iespaidu. Mērķa sasniegšanai viņi izlieto savas zināšanas un spējas un cik vien lietpratīgi iespējams.
Tie, kas apliecina ticību Kristum, priekšplānā izvirza bezgala daudz nevajadzīga un līdz ar to aizsprosto ceļu uz krustu. Neskatoties uz visu to, ir daži cilvēki, kurus patiesība tik dziļi pārliecina, ka viņi pārvar drosmi atņemošos apstākļus un šķēršļus, lai tikai to iegūtu. Bet, ja tie, kas tic patiesībai, būtu šķīstījuši savu prātu, tai paklausot, ja būtu izjutuši zināšanu un smalkas, taktiskas uzvešanās lielo nozīmi Kristus
darbā, tad tur, kur tagad izglābta viena dvēsele, varētu būt divdesmit.
Pēc cilvēka atgriešanās pie patiesības nevar pārtraukt par viņu rūpēties. Liekas, ka daudziem sludinātajiem izgaist centība, līdzko viņu darbam parādījušies kādi panākumi. Viņi neizprot, ka šiem tikko atgrieztajiem vajadzīga audzināšana, - modra uzmanība, palīdzība un ierosinoši pamudinājumi. Viņus nedrīkst atstāt vienus par laupījumu sātana visstiprākajām kārdināšanām; viņiem jāmāca pienākumi, jāizturas pret viņiem laipni, jāvada, jāapmeklē un kopīgi jālūdz, šīm dvēselēm jāpasniedz barība, katrai īstā laikā.
Nav brīnums, ka daži kļuvuši mazdūšīgi, ceļā pagurst un paliek vilkiem par barību. Sātans seko viņiem. Viņš sūta savus aģentus, lai atkal atgrieztu savās rindās dvēseles, kuras bija zaudējis. Vajadzētu vairāk tādu tēvu un māšu, kas uzņemtu šos mazuļus ticībā, spiestu tos pie savas sirds, iedrošinātu viņus un lūgtu par viņiem, lai viņu ticība netiktu sajaukta. /69/
Sludināšana ir tikai maza daļa no dvēseļu glābšanas darba. Dieva Gars pārliecina grēciniekus par patiesību un ieliek tos draudzes rokās. Sludinātāji var darīt savu daļu, bet viņi nekad nevar paveikt to darbu, kas jādara draudzei. Dievs prasa, lai Viņa draudze auklētu, koptu un audzinātu šos ticībā un piedzīvojumos jaunos locekļus, lai ietu pie viņiem ne ar nolūku tenkot, bet lūgt, runāt uz viņiem vārdus, kas būtu "kā zelta āboli sudraba traukā".
Mums visiem jāpētī raksturi un uzskati, lai zinātu, ka gudri izturēties pret dažādiem cilvēkiem un kā vislabāk viņiem palīdzēt pareizi izprast Dieva Vārdu un vest patiesi kristīgu dzīvi. Mums vajadzētu ar viņiem kopā lasīt Bībeli un virzīt viņu prātu prom no laicīgām lietām pie viņu mūžīgajām interesēm. Dieva bērnu pienākums ir būt misionāriem un iepazīties ar tiem, kuriem vajadzīga palīdzība. Ja kāds zem kārdināšanām sāk grīļoties, tad pie viņa lietas jāpie-skaras uzmanīgi un jārīkojas gudri, uz spēles tad ir liktas cilvēka mūžīgās intereses, un to cilvēku vārdi un darbi, kas strādā viņu labā, var būt par dzīvības smaržu uz dzīvību vai nāves smaržu uz nāvi.
Reizēm nāk priekšā gadījumi, kas prasa nopietnas, lūgšanu pilnas pārdomas. Attiecīgajam cilvēkam ir jāparāda viņa patiesais raksturs, jāļauj izprast savas dabas un temperamenta īpatnības un jāatklāj viņa vājības. Pret viņu jāizturas saprātīgi. Ja ar šo gudro un pacietīgo darbu var viņu aizsniegt, var skart viņa sirdi, tad viņu pie Kristus saistīs stipras saites un viņš iemācīsies paļauties uz Dievu. Ak, redzot tādu darbu, līksmojas visas Debesis; jo dārgā dvēsele tad tiek atsvabināta no sātana valgiem un izglābta no nāves! Ak, vai neatmaksājas saprātīgi strādāt dvēseļu glābšanas darbā? Kristus par tām maksājis ar Savu dzīvību, un vai Viņa sekotājiem būtu jājautā: "Vai es esmu sava brāļa sargs?" Vai mums nevajadzētu strādāt pilnīgā saskaņā ar Meistaru? Vai mums nevajadzētu vērtēt dvēseles, par kurām Pestītājs ir miris?
Mēs esam pūlējušies ieinteresēt bērnus Kunga darbā, bet ne pietiekoši. Mūsu sabatskolām jākļūst vēl interesantākām. /70/ Atklātās skolas pēdējos gados stipri ir uzlabojušas savas mācīšanas metodes. Lai jaunajiem prātiem izskaidrotu grūtās mācības, izlieto uzskates līdzekļus, gleznas, tāfeles. Tieši tā var vienkāršot tagadējo patiesību un padarīt to daudz interesantāku darbīgajam bērna prātam.
Vecākus, kuriem nekādā citā ceļā nevar tuvoties, bieži iespējams aizsniegt caur viņu bērniem. Sabatskolas skolotāji var apmācīt bērnus patiesībā, un viņi to pēc tam ienesīs ģimenes lokā. Tomēr tikai nedaudzi skolotāji izprot šīs darba nozares svarīgumu. Mācības metodes, kuras ar tādiem panākumiem lietotas vispārējās skolās, ar līdzīgiem rezultātiem var izmantot ari sabatskolās, vadot bērnus tuvāk Jēzum un apmācot viņus Bībeles patiesībās. Tas darīs daudz vairāk laba nekā emocionāla rakstura reliģiskie uzbudinājumi, kas tikpat ātri pāriet, kā ir nākuši.
Vajadzētu kopt Kristum līdzīgu mīlestību. Darbā, kas saskaņā ar mūsu pārliecību jāpadara pirms Kristus nākšanas, vajadzīgs vairāk ticības. Pareizajā virzienā nepieciešams vairāk pašaizliedzīgu, pašuzupurīgu pūļu. Vairāk nopietni un lūdzot jāmācās, kā strādāt, lai iegūtu vislielāko labumu. Rūpīgi un sīki jāizstrādā plāni. Mūsu vidū ir cilvēki, kas spējīgi izdomāt un arī izvest dzīvē, ja vien viņiem dod izdevību strādāt. Pareizi ievirzītām, saprātīgām pūlēm sekotu lieliski rezultāti!
Lūgšanu sapulcēm vajadzētu būt visinteresantākajām sanāksmēm, kādas vispār tiek noturētas; tomēr bieži vien tās vada pavisam vāji. Daudzi priekšroku dod sludināšanai, bet lūgšanas sapulces atstāj novārtā. Šis jautājums atkal prasa pārdomas. Gudrība jāmeklē no Dieva un sapulču vadīšana jāplāno tā, lai tās būtu interesantas un
pievilcīgas. Ļaudis salkst pēc dzīvības maizes. Ja viņi to atradīs lūgšanas sapulcēs, tad, lai to saņemtu, viņi ies uz tām.
Ilgas, garlaicīgas runas nav nekur piemērotas, un sevišķi nevietā tās ir kopējās sapulcēs. Kas ir droši un vienmēr gatavi runāt, tiem atļauj izteikt liecību pēc liecības kautrīgo un atturīgo vietā. Kas ir vispaviršākie, tiem /71/ parasti ir visvairāk ko teikt. Viņu lūgšanas ir garas un
mehāniskas. Viņi nogurdina eņģeļus un ļaudis, kas viņos klausās. Mūsu lūgšanām vajadzētu būt īsām un kodolīgām. Lai garās, nogurdinošās lūgšanas, ja kādam tādas ir ko upurēt, tiek atstātas vienatnei. Ielaidiet savā sirdī Dieva Garu, un tas aizslaucīs prom visu sauso formālismu.
Mūzikai var būt liels spēks uz labu; tomēr mēs nedarām šajā dievkalpošanas virzienā visu iespējamo. Dzied parasti impulsīvi vai arī sevišķos gadījumos, un citā laikā dziedā-tājiem atļauj klaiņot apkārt; tā mūzika zaudē savu iespaidu uz klātesošo prātu. Mūzikai sevī vajadzētu sakopot skaistumu, jūtu bagātību un spēku. Lai balsis paceļas slavas un nodošanās dziesmās. Ja tas praktiski iespējams, lai skan arī instrumentālā mūzika un lai krāšņa saskaņa uzkāpj pie Dieva kā Viņam pieņemams upuris.
Tomēr reizēm ir grūtāk disciplinēt dziedātājus un uzturēt viņos apziņu par darba svarīgumu, nekā izmantot lūgšanas un pamācīšanas ieradumus. Daudzi vēlas rīkoties paši pēc sava prāta, viņi pretojas padomiem, negrib paklausīgi padoties vadībai. Kalpošanā Dievam ir vajadzīgi labi pārdomāti plāni. Veselam saprātam kalpošanā Kungam ir sevišķi svarīga nozīme. Domu spēks jāsvēto Kristum un jāmeklē ceļi un līdzekļi, kā vislabāk Viņam kalpot. Dieva draudze, kas cenšas darīt labu, īstenojot patiesību un meklējot glābt dvēseles, var būt pasaulē liels spēks, ja to vadīs un pārvaldīs Kunga Gars. Nedrīkst domāt, ka priekš mūžības var strādāt bezrūpīgi un pavirši.
Kā tauta mēs daudz zaudējam, trūkstot līdzjūtībai un sabiedriskumam. Kas runā par neatkarību un noslēdzas pats sevī, tas nepilda Dieva paredzēto uzdevumu. Mēs esam Dieva bērni, mūsu laime ir atkarīga no mūsu savstarpējām attiecībām. Dievam un cilvēkiem ir pret mums savas prasības. Šajā dzīvē mums katram jāpilda sava loma. Mūsu dabas sabiedrisko īpašību pareiza attīstība ir tā, kas rada līdzjūtību pret brāļiem un dara mūs laimīgus, pūloties aplaimot citus. Debesu laime būs skaidrā svēto būtņu sadraudzībā - /72/ harmoniskā, saticīgā dzīvē ar svētlaimīgajiem eņģeļiem un ar atpestītajiem, kas savas drēbes mazgājuši un balinājuši Jēra asinis. Mēs nevaram būt laimīgi, ja esam ietinušies paši savu interešu lokā. Šinī pasaulē mums jādzīvo, lai mantotu dvēseles Pestītājam. Ja mēs darām pāri citiem, tad kaitējam arī paši sev. Ja iepriecinām citus, tad iepriecinām ari sevi; jo katra laba darba iespaids atspoguļojas atpakaļ mūsu pašu sirdī.