Liecības draudzei 4

Lapa kopā 143

Testamenti un novēlējumi

"Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog; bet krājiet sev

mantas Debesīs, kur kodes un rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog." Savtība ir dvēseli samaitājošs grēks. Savtībai pieskaitāma arī mantkārība, kas ir elkudievība. Visas lietas pieder Dievam. Visāda veida labklājība, ko mēs baudām, ir dievišķās labvēlības sekas. Dievs ir Lielais un Bagātais /477/ Devējs. Ja Viņš prasa kādu daļu no krājumiem, kurus Viņš labprātīgi mums devis, tad tas tomēr nenotiek tādēļ, lai Viņš caur mūsu dāvanu kļūtu bagāts, bet gan lai dotu mums izdevību vingrināties pašaizliedzībā, mīlestībā un līdzjūtībā pret līdzcilvēkiem un lai tādā kārtā mūs paceltu augstāk. Dodot cilvēkiem no Ādama laikiem līdz mūsu dienam, Dievs

vienmēr ir prasījis Sev cilvēkiem piederošo sacīdams: "Es esmu Patiesais Universa īpašnieks, tāpēc veltī Man savu augļu pirmajus; atnes savas uzticības nodevas, atdod Man to, kas ir Mans, tādā veidā atzīdams Manu neierobežoto virsvaldību, un tad tev būs tiesības paturēt un baudīt Manas bagātības, un Mana svētība būs ar tevi." "Godā Kungu no savas mantas un no visu savu ienākumu pirmajiem.”

Dieva prasībām jābūt pirmajā vietā. Mēs nedarām Viņa prātu, ja Viņam novēlam to, kas mums paliek pāri no ienākumiem pēc visu mūsu iedomāto vajadzību apmierināšanas. Daļu, kuru Viņš prasa, mums vajadzētu izņemt no savas peļņas un atdot Viņam, pirms mēs kaut ko no tās esam lietojuši. Senajā iekārtā uz altāra pastāvīgi uzturēja degošu pateicības upuri, tādā veidā norādot uz cilvēka bezgalīgajiem pienākumiem pret Dievu. Tikai tad, ja Dievs mūs svētī, mēs gūstam panākumus laicīgajos veikalos un darbos. Daļa no šiem ienākumiem jāziedo nabagiem un liela daļa jāizlieto Dieva darbam. Kad tas, ko Dievs prasa, ir nodots Viņam, tad atlikumu Viņš svētīs mūsu izlietošanai, bet ja cilvēks aplaupa Dievu nedodot Viņam, ko Viņš prasa, tad Viņa lāsts paliek uz visa.

Dievs cilvēkus ir darījis par kanāliem, caur kuriem Viņa dāvanām jāplūst tā darba uzturēšanai un atbalstīšanai, kuru Viņš grib izvest pasaulē. Viņš viņiem devis vērtības, kuras gudri jāizlieto, bet ne savtīgi jākrāj vai izšķērdīgi jāizdod greznumam vai savam priekam; ne drēbju krājumiem, ne arī savu māju izrotāšanai. Viņš uzticējis līdzekļus, ar kuriem jāatbalsta Viņa kalpi, kas strādā par sludinātājiem un misionāriem, jāpalīdz iestādēm, kuras Viņš iekārtojis mūsu vidū. Kas bauda dārgo patiesības gaismu, tiem karsti vajadzētu vēlēties, lai tā izplatītos visur. Ir daži /478/ uzticami karognesēji, kas nekad neatraujas no pienākuma un neizvairās no atbildības. Viņu sirdis un naudas maki vienmēr ir atvērti katram aicinājumam dot līdzekļus Dieva darba sekmēšanai. Tiešām liekas, ka daži ir gatavi darīt vairāk par sava pienākumu, it kā baidīdamies pazaudēt izdevību noguldīt savu daļu Debesu bankā. Ir arī tādi, kas vēlas darīt cik maz vien iespējams. Viņi krāj bagātības vai arī izšķiež līdzekļus savā labā, ar nepatiku iedalot kādu mazu žēlastības dāvanu Dieva lietas atbalstīšanai. Devuši Dievam kādu solījumu, viņi vēlāk to nožēlo un grib izvairīties no maksāšanas, cik ilgi vien iespējams, ja ne pavisam. Savu desmito viņi sašaurina, cik vien iespējams, it kā baidīdamies, ka tas, ko nodod Dievam, varētu viņiem būt zaudējums. Mūsu dažādo iestāžu darbs cieš no līdzekļu trūkuma, tomēr šī ļaužu šķira rīkojas tā, kā kad viņiem būtu vienalga, vai tās uzplaukst vai ne. Tomēr šīs iestādes ir Dieva rīki, ar kuriem jāapgaismo pasaule.

Šīs iestādes nav saņēmušas, kā citas līdzīga veida iestādes, dāvanas vai novēlējumus. Tomēr Dievs tās ir ļoti svētījis un devis tām lielus panākumus. Dieva vadībā tās darījušas daudz laba. Mūsu vidū ir veci ļaudis, kas tuvojas sava pārbaudes laika noslēgumam, bet, trūkstot pilnīgi pamodinātiem vīriem, kas nodrošinātu viņu īpašumu Dieva lietai, tie pāriet tādu cilvēku rokās, kuri kalpo sātanam. Šos līdzekļus Dievs viņiem bija tikai aizdevis, lai viņi tos atkal atdotu Viņam atpakaļ; bet deviņos gadījumos no desmit šie brāļi, noejot no darbības skatuves, nepagodina Dievu, jo viņu rīcības rezultātā no šī Dieva īpašuma nekad neviens dolārs neieplūdīs Kunga mantu namā. Dažos gadījumos šiem šķietami labajiem brāļiem ir bijuši nesvēti padomdevēji, kuri viņus pamācījuši pēc saviem ieskatiem, bet ne saskaņā ar Dieva prātu. Īpašumus bieži novēl bērniem un bērnu bērniem tikai viņiem par ļaunu. Viņi nemīl Dievu, ne arī patiesību, un tāpēc šie līdzekļi, kas pieder Kungam, nonāk sātana rindās, viņa pārvaldībā. Sātans ir daudz modrāks, tālredzīgāks un veiklāks dažādu ceļu izgudrošanā, lai līdzekļi nonāktu viņa rokās, nekā mūsu brāļi savās rūpēs par Kungam piederošo īpašumu nodrošināšanu Viņa lietai. Daži testamenti ir sastādīti tik pavirši, ka tie neiztur /479/ likuma pārbaudi, un tā darbam ir zaudēti tūkstošiem dolāru. Mūsu brāļiem vajadzētu izjust uz viņiem kā uz uzticīgiem kalpiem Dieva lietā gulstošos atbildību un šai ziņā rīkoties saprātīgi, nodrošinot Kungam Viņa paša īpašumu.

Daži šai ziņā parāda nevajadzīgu smalkjūtību. Izskaidrojot īpašumu jautājumu veciem cilvēkiem un invalīdiem, lai uzzinātu, kā viņi nodomājuši rīkoties, viņi jūtas nostājušies uz aizliegta ceļa. Tomēr šis pienākums ir tieši tikpat svēts, kā pienākums pasludināt Vārdu, lai glābtu dvēseles. Šī cilvēka rokās ir

Dieva nauda vai īpašums. Viņam sava namturība drīz būs jāatstāj. Vai viņš aizdotos līdzekļus, ko vajadzēja izlietot Kunga darbā, nodos ļaunu cilvēku rokās tikai tāpēc, ka tie ir viņa radi? Vai kristiešiem nevajadzētu būt ieinteresētiem rūpēties kā par šī vīra nākamo labklājību, tā arī par Dieva lietas vajadzībām, panākot, lai viņi pareizi rīkotos ar Kunga naudu - podiem, kas viņiem aizdoti, lai tos gudri pavairotu? Vai viņa brāļi stāvēs blakus un noskatīsies, kā izdziest viņa dzīvība un tai pašā laikā viņš aplaupa Dieva mantu namu? Tas būtu briesmīgs zaudējums viņam pašam un darbam, jo savu podu nodošana tādu cilvēku rokās, kuri neciena Dieva patiesību, nozīmē to ietīšanu autā un apslēpšanu.

Kungs grib, lai Viņa sekotāji izdalītu savus līdzekļus, kamēr viņi paši vēl to spēj. Daži var jautāt: "Vai mums tiešām jāatrauj sev viss, ko mēs saucam par savu?" Varbūt tagad to no mums vēl neprasa, bet mums jābūt gataviem Kristus dēļ to darīt. Mums jāatzīst, ka mūsu īpašumi pilnīgi pieder Viņam, dodot tos bez ierobežojuma, kad tikai līdzekļi ir vajadzīgi Viņa darba sekmēšanai. Daži aizver ausis uzaicinājumiem dot naudu, ko izlietot misionāru sūtīšanai uz ārzemēm un patiesības rakstu iespiešanai, lai tos kā rudens lapas izkaisītu pa pasauli. Viņi atvaino savu /480/ mantkārību, apgalvodami jums, ka jau ir rīkojušies, lai nāves gadījumā parādītos viņu labdarība, jo savos testamentos viņi ir ņēmuši vērā Dieva darbu, tāpēc viņi dzīvo skopi, nolaupa Dievam desmito un upurus un savos testamentos atdod Viņam tikai mazu daļu no tā, ko Viņš viņiem ir aizdevis, kamēr ļoti liela daļa nonāk radiem, kas neinteresējas par patiesību. Šis ir visļaunākais aplaupīšanas veids. Viņi nolaupa Dievam taisnīgi pienākušos daļu ne tikai visā savas dzīves laikā, bet arī mirstot.

Vislielākais neprāts ir atlikt sagatavošanos nākošai dzīvei gandrīz līdz pēdējai šīs dzīves stundai. Tāpat liela kļūda ir vilcināties atbildēt Dieva aicinājumiem būt devīgam, līdz pienāk laiks, kad namturība jānodod citiem. Kam tu savus līdzekļu podus uztici, tie tos varbūt nespēs izlietot tik labi, kā tu pats to būtu izdarījis. Kā gan bagātie ļaudis uzdrošinās tik daudz riskēt. Tie, kas tikai pirms nāves grib sadalīt savus īpašumus, tos drīzāk gan atdod nāvei nekā Dievam. Tā darot, daudzi rīkojas tieši pretēji Dieva plānam, kas tik skaidri pateikts Viņa Vārdā. Ja viņi grib darīt labu, tad viņiem vajag izmantot tagadnes zelta mirkļus un strādāt ar visiem spēkiem, it kā baidoties pazaudēt labvēlīgo izdevību.

Kas atstāj neizpildītus visiem zināmus pienākumus, ko Dievs no viņiem prasa šinī dzīves laikā, un savu sirdsapziņu mierina ar nodomu kaut ko darīt mirstot, tie no Dieva nedzirdēs uzslavas vārdus, ne arī saņems algu. Viņi nav dzīvojuši pašaizliedzīgi, bet savtīgi turējuši līdzekļus pie sevis, cik ilgi vien varēja, atdodami tos tikai tad, kad viņus pašus aizsauca nāve. To, ko daudzi atliek līdz miršanas brīdim, ja viņi tiešām būtu kristieši, viņi darītu, kamēr vēl ir stipri dzīvot. Viņi Dievam veltītu sevi un savus īpašumus, un, pildot savus nama turētāja pienākumus, viņi justos apmierināti. Paši izpildīdami testamenta norādījumus, viņi būtu atsaukušies Dieva prasībām un nebūtu atbildību novirzījuši uz citiem. Mums sevi vajadzētu uzskatīt par Dieva īpašumu pārvaldniekiem un Dievu par visaugstāk /481/ stāvošo īpašnieku, Kuram jāatdod Viņa īpašums, kad Viņš to prasa. Kad Viņš nāks, lai ar augļiem saņemtu to, kas Viņam pieder, tad mantkārīgie redzēs, ka viņiem uzticēto podu pavairošanas vietā viņi pār sevi ir izsaukuši spriedumu, kas izteikts nelietīgajam kalpam.

Kungs vēlas, lai Viņa kalpu nāvi uzskatītu kā zaudējamu, jo tā pārtrauc viņu izplatīto labo iespaidu un daudzos labprātīgos upurus. Pie nāves dotie novēlējumi ir nožēlojams atvietojums dzīvības laika labdarībai. Dieva kalpu testamentiem katru dienu vajadzētu atklāties labos darbos un labprātīgos upuros. Nevajadzētu pieļaut, ka Dievam dotā summa būtu nesamērīgi maza, salīdzinot ar to, ko izlieto paši sev. Ik dienas sastādot testamentus, viņi atcerēsies šos mērķus un draugus, kuriem pieder viņu mīlestības vislielākā daļa. Viņu vislabākais draugs ir Jēzus. Viņš viņu labā nežēloja pat Savu dzīvību, bet viņu dēļ kļuva nabags, lai caur Viņa nabadzību viņi varētu kļūt bagāti. Viņam pienākas visa sirds, īpašumi un viss, kas viņiem ir. Tomēr daudzi, kas sevi sauc par kristiešiem, dzīvības laikā atraida Jēzus prasības un aplaimo Viņu tikai ar kādu niecīgu dāvanu mirstot. Lai visi šīs šķiras cilvēki atceras, ka šādai Dieva aplaupīšanai nav impulsīvs raksturs, bet tā ir labi pārdomāta un izplānota, ko viņi paši ievada ar vārdiem: "Būdams skaidrā prātā..." Apkrāpdami Dieva darbu visā dzīves laikā, viņi krāpšanu turpina vēl pēc savas nāves. Un tas notiek ar visu gara spēju pilnīgu piekrišanu. Šādu testamentu daudzi apmierinātībā sauc par miršanas spilvenu. Viņu testaments ir daļa no viņu sagatavošanās uz nāvi un ir sastādīts tā, lai viņu īpašumi viņus netraucētu nāves stundā. Vai viņi ar prieku var domāt par jautājumiem, ar kādiem viņiem prasīt atbildēt par savu namturību?

Lapa kopā 143