Katram cilvēkam, kas cenšas pēc uzvaras, būs savas vājības, ar kurām jācīnās; bet tā kā daudz vieglāk ir ieraudzīt brāļu un mūsu kļūdas nekā savas, tad pret sevi vajadzētu izturēties daudz kritiskāk un modrāk kā pret citiem.
Visiem draudzes locekļiem, ja viņi ir Dieva dēli un meitas, jāpakļaujas audzināšanai, pirms viņi var būt par gaismu pasaulē. Dievs nedarīs vīrus un sievas par gaismas nesējiem citiem, kamēr viņi paši vēl atrodas tumsā un ir ar mieru tur palikt, sevišķi necenšoties savienoties ar Gaismas Avotu. Kas izjūt savu vajadzību un atmostas dziļākām pārdomām, visnopietnākajām, neatlaidīgākajām lūgšanām un tādam pat darbam, tie arī saņems dievišķu palīdzību. Katram savā dzīvē daudz kas ir jāmācās un daudz kas ir jāatmet. Vecie ieradumi jāatmet, un vienīgais ceļš uzvaras iegūšanai ir nopietna cīņa ar šīm kļūdām, pilnībā pieņemot patiesību /486/ un Dieva žēlastības spēkā īstenojot tās pamatlikumus dzīvē.
Es vēlētos atrast vārdus, kas mūs visus pārliecinātu, ka katra atsevišķa cilvēka vienīgā cerība ir savienošanās ar Dievu. Dvēselei jākļūst skaidrai. Mums rūpīgi jāpārbauda sirds un jāpārvar daudz stūrgalvības un pašmīlības, kas no mums prasīs pastāvīgas un nopietnas lūgšanas.
Skarbi cilvēki, kas mīl kritizēt, bieži sevi atvaino vai cenšas attaisnot kristīgās laipnības trūkumu ar to, ka šādā garā ir strādājuši arī daži reformatori, un apgalvo, ka šī laika darbs prasa tādu pašu garu. Tomēr tā tas nav. Visās vietās, pat visrupjākajā sabiedrībā labāku iespaidu atstās miers un pilnīga sevis savaldīšana. Nesavaldīta dedzība nenāk nevienam par labu. Dievs neizvēlējās reformatorus tāpēc, ka viņi bija valdonīgi, strauji vīri. Viņš tos pieņēma, kādi viņi bija, neņemot vērā šīs viņu rakstura īpašības. Bet Viņš viņiem būtu uzlicis desmitreiz lielākas atbildības, ja viņi būtu bijuši pazemīgi un savas jūtas būtu pakļāvuši prāta kontrolei. Lai gan Kristus kalpiem jānorāda uz grēkiem un bezdievību, uz netīrību un nepatiesību, lai gan viņi reizēm ir aicināti norāt noziegumus kā augstu, tā zemu stāvošu ļaužu vidū, norādot viņiem, ka Dieva dusmas nāks pār Viņa likuma pārkāpējiem, tomēr viņiem nevajadzētu būt valdonīgiem un varmācīgiem; viņos vajadzētu atklāties laipnībai un mīlestībai, garam, kas labprātīgāks glābt nekā iznīcināt.
Jehovas lēnprātība sniedz nepārprotamu iecietības un mīlestības mācību kā sludinātājiem, tā draudzes locekļiem, kuri cenšas būt Kristus līdzstrādnieki. Kristus Jūdasu un impulsīvo Pēteri aicināja ne tāpēc, ka Jūdass bija mantkārīgs un Pēteris ātrs un straujš, bet gan lai viņi mācītos no Viņa, Lielā Skolotāja, un
kļūtu līdzīgi Viņam, nesavtīgi, lēnprātīgi un no sirds pazemīgi. Abos šais cilvēkos Viņš redzēja labu materiālu. Jūdasam bija finansista spējas, un viņš būtu kļuvis noderīgs draudzei, ja sirdi būtu uzņēmis Kristus mācības, kuras norāja visāda veida savtību, krāpšanu un skopumu, pat dzīves sīkajās lietās. Bieži tika atkārtota mācība: "Kuš vismazākajā lietā uzticīgs, /487/ tas arī lielā ir uzticīgs, un, kurš vismazākajā lietā ir netaisns, tas arī lielā ir netaisns.”
Mūsu Pestītājs mācīja Savus klausītājus saprast, ka cilvēks, kurš grib iegūt sev labumu, piekrāpjot savu tuvāko vismazākajā lietā, piekrāptu viņu arī lielākā lietā, ja tikai būtu labvēlīgs gadījums. Vismazākā novēršanas no stingra taisnīguma, noārda kavējošos šķēršļus
un sagatavo sirdi izdarīt lielāku netaisnību. Ar priekšrakstiem un piemēru Kristus mācīja, ka mūsu rīcībā pret tuvāko jāvalda vislielākajai skaidrībai un vispilnīgākajam godīgumam. "Visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, to dariet arī viņiem." Kristus pastāvīgi norādīja uz nepareizo farizeju dzīvē un norāja viņus. Viņi izlikās turam Dieva likumus, tomēr sava ikdienas rīcībā piekopa netaisnīgumu. Daudzām atraitnēm un bāreņiem nolaupīja mazumu, lai tikai apmierinātu mantkārīgo tiekami pēc peļņas.
No visām šīm mācībām Jūdass varēja gūt sev labumu, ja viņā būtu bijušas ilgas pēc skaidras sirds; bet mantkārība viņu pārvarēja, un mīlestība uz naudu kļuva par pārvaldošo spēku. Pie viņa atradās maks ar līdzekļiem Kristus darba vajadzībām, bet laiku pa laikam mazas summas viņš izlietoja pats savām vajadzībām. Viņa savtīgajai sirdij skauda Marijas upuris, alabastra trauciņš ar svaidāmām zālēm, un viņš viņai pārmeta viņas neapdomību. Tā mācekļa vietā viņš gribēja būt par skolotāju un pamācīja mūsu Kungu, kā jāskatās uz Marijas rīcību.
Šiem abiem cilvēkiem bija vienādas izdevības un priekštiesības sava rakstura ļauno īpašību labošanai. Viņi pastāvīgi dzirdēja Kristus pamācības un redzēja Viņa priekšzīmi. Dzirdot Viņu asi un noteikti norājam liekulību un viltību, viņi tai pašā laikā redzēja, kā Pestītājs par cilvēkiem rū-pējas un nenogurstoši strādā, lai panāktu viņu labošanos. Pestītājs raudāja par viņu tumsību un maldiem. Neierobežotā līdzcietībā un mīlestībā Viņš skuma par tiem un izsaucās par Jeruzalemi: "Cik reiz Es tavus bērnus esmu gribējis sakrāt, kā vista sakrāj cālīšus apakš saviem spārniem, /488/ bet jūs negribējāt.”
Pēteris bija straujš un karsts savā rīcībā, lepns un nepiekāpīgs. Kristus viņā redzēja materiālu, kas draudzei būtu ļoti vērtīgs. Viņš saistīja Pēteri ar Sevi, lai pasargātu visu labo un vērtīgo un lai Viņa mācības un priekšzīme mīkstinātu Pētera rakstura asumu un nolīdzinātu to, kas viņa izturēšanās veidā bija rupjš un nelīdzens. Ja dievišķā žēlastība sirdi ir tiešām pārveidojusi, tad ārēja pārmaiņa atklāsies patiesā laipnībā, pretimnākšanā un līdzjūtībā. Jēzus nekad nebija auksts un nepieejams. Apbēdinātie bieži Viņu traucēja brīžos, kad Viņš bija viens, kad Viņam bija vajadzīga atpūta un miers, tomēr Viņam priekš visiem bija laipns skats un iedrošinošs, uzmudinošs vārds. Viņš bija īstas laipnības, īstas pretimnākšanas priekšzīme. Pēteris aizliedza savu Kungu, bet vēlāk to nožēloja un savā lielā grēku apziņā dziļi pazemojās, bet Kristus pēc augšāmcelšanās, pieminēdams viņa vārdu, rādija, ka Viņš Savam maldīgajam māceklim ir piedevis.
Jūdass padevās sātana kārdināšanām un nodeva savu vislabāko Draugu. Pēteris ļāvās, lai Kristus pamācības to pārveido. Kad Kungs jau atradās Augstībā, viņš turpināja mācekļiem atstāto reformācijas darbu. Šie divi vīri attēlo divas ļaužu šķiras, kuras Kristus saista ar Sevi, dodams tām priekštiesības dzirdēt Viņa mācības un redzēt Viņa nesavtīgās, līdzcietīgās dzīves piemēru, lai viņi varētu mācīties no Viņa.
Jo vairāk cilvēks raugās uz savu Pestītāju un jo vairāk iepazīstas ar Viņu, jo vairāk viņš līdzināsies Viņam un darīs Viņa darbus. Laikmetā, kurā mēs dzīvojam, vajadzīgs reformācijas darbs. Patiesības gaisma, kas spīd uz mums, prasa pēc noteiktiem un morāli pilnvērtīgiem cilvēkiem, kas čakli un neatlaidīgi strādātu visu to dvēseļu glābšanas labā, kas uzklausa Dieva Gara aicinājumu.
Mīlestības vietā, kurai vajadzētu valdīt draudzes locekļu starpā, bieži vien stājas kritizēšana un pelšana. Pat reliģiskos svētkos dzirdami dzēlīgi personīgi uzbrukumi. /489/ Sludinātājiem, vecākajiem, kā arī draudzes locekļiem šādas lietas nevajadzētu atbalstīt. Draudzes darba vienīgajam mērķim vajadzētu būt Dieva pagodināšanai. Draudzes ietvaros savienojas dažādi īpatnēji veidoti cilvēki. Ja Dieva patiesības nemīkstinās un nenolīdzinās rakstura asumus, tad draudzes miers un saskaņa tiks
upurēti šiem savtīgajiem, nesvētajiem rakstura vilcieniem. Cītīgi pūloties atklāt savu brāļu un māsu kļūdas, daudzi aizmirst pārbaudīt paši savu sirdi un šķīstīt savu dzīvi. Tas izsauc Dieva nepatiku. Katram draudzes loceklim vajadzētu rūpēties pašam par savu dvēseli, kritiski aplūkot pašam savu rīcību, lai viņa soļus nevadītu savtīgi motīvi un tā viņš netaptu par piedauzīšanās akmeni saviem vājākajiem brāļiem.
Dievs ņem cilvēkus tādus, kādi viņi ir, ar cilvēcīgo elementu raksturā, un tad audzina tos savam darbam, ja viņi tikai vēlas mācīties un atļauj, lai viņus audzina. Rūgtuma sakne, skaudība, neuzticība, greizsirdība un pat ienaids, kas pastāv dažu draudzes locekļu sirdīs, ir sātana darbs. Šādi elementi atstāj indējošu iespaidu uz draudzi. "Maz rauga saraudzē visu mīklu." Reliģiskā dedzība, kas izpaužas uzbrukumos brāļiem un māsām, nesaskan ar patiesības atzīšanu. Kristum nav nekā kopēja ar šādu liecību.