Lucifers tika ļoti godāts, un visi viņa darbi bija ietērpti tādā noslēpumainībā, ka pat eņģeļiem bija grūti atklāt tā nolūku īsto raksturu. Grēks, kamēr tas vēl nebija pilnīgi attīstījies, nelikās ļauns. Agrāk Dieva Universā nekas tamlīdzīgs nebija noticis, un svētās būtnes nemaz nenojauta ļaunuma dabu. Tās nespēja saskatīt briesmīgās sekas, ko izraisītu dievišķo likumu neievērošana. Sākumā sātans savu darbu vēl slēpa zem šķietamas uzticības Dievam. Viņš apgalvoja, ka tiecas pēc Dieva goda paaugstināšanas, Viņa valdības stabilitātes un visu Debesu iedzīvotāju labklājības. (498) Iedvesdams sev padoto eņģeļu prātā neapmierinātību, tas izlikās pūlamies šo neapmierinātību novērst. Savu apgalvojumu, ka Dieva pārvaldības veidā un likumos vajadzīgas izmaiņas, viņš aizbildināja ar nepieciešamību saglabāt saskaņu un vienprātību Debesīs.
Cīņā pret grēku Dievs varēja izlietot tikai taisnību un patiesību. Sātans izmantoja to, ko Dievs nevarēja , – glaimus un viltu. Viņš centās sagrozīt Dieva vārdus un eņģeļu priekšā nepareizi parādīt Viņa valdības plānus, apgalvodams, ka, pakļaujot Debesu iedzīvotājus likumiem un noteikumiem, Dievs nav rīkojies taisni, ka, prasot no saviem radījumiem padevību un paklausību, Viņš pats centies paaugstināties. Tāpēc Debesu iedzīvotājiem un arī visu citu pasauļu iemītniekiem vajadzēja pierādīt, ka Dieva valdība ir taisnīga un Viņa likumi pilnīgi. Sātans bija radījis iespaidu, it kā viņš meklētu Universa labklājību. Tāpēc visiem vajadzēja iepazīties ar varmākas īsto raksturu un nolūkiem. Viņam tika dots laiks, lai sevi izteiktu bezdievīgajos darbos.
Nesaskaņās, ko Debesīs izraisīja viņa paša rīcība, sātans vainoja Dieva likumus un valdību. Viņš paziņoja, ka viss ļaunums rodas dievišķās pārvaldes sistēmas rezultātā. Viņš apgalvoja, ka vēloties uzlabot Jehovas likumus. Tādēļ arī vajadzēja ļaut atklāties viņa prasību dabai, lai kļūtu redzami viltnieka ierosināto dievišķo likumu izmaiņu rezultāti, lai viņa paša darbs dotu galīgo spriedumu. Jau no paša sākuma sātans visiem centās ieskaidrot, ka nav dumpinieks, tādēļ Universam kādreiz vajadzēja redzēt šo krāpnieku atmaskotu.
Pat vēl tad, kad jau bija izlemts, ka Debesīs viņš vairs ilgāk nevar palikt, Bezgalīgā Gudrība sātanu neiznīcināja. Tā kā Dievam var būt patīkama tikai kalpošana mīlestībā, tad Viņa radījumu uzticībai jābalstās uz pārliecību par Radītāja taisnību un labvēlību. Debesu iemītnieki un citu pasauļu iedzīvotāji, būdami nesagatavoti aptvert grēka dabu un sekas, sātana iznīcināšanā tajā laikā nespētu saskatīt Dieva taisnību un žēlastību. (499) Ja viņa esamību tūlīt pārtrauktu, tad citi Dievam kalpotu vairāk baiļu dzīti, nekā mīlestībā. Krāpnieka iespaids nebūtu pilnīgi iznīcināts, un sacelšanās gars galīgi novērsts. Ļaunumam vajadzēja atļaut nobriest. Lai uz mūžīgiem laikiem nodrošinātu Universa labklājību, sātanam vajadzēja vēl pilnīgāk atklāt savus principus, līdz visas radītās būtnes varētu ieraudzīt patiesā gaismā viņa pret dievišķo vadību vērstās apsūdzības, tā ka Dieva taisnība un žēlastība, kā arī Viņa likumu nemainīgums vairs nekad netiktu apšaubīts.
Sātana sacelšanās darbam vajadzēja kļūt par mācību Universam visos nākamajos laikmetos, par pastāvīgu liecību grēka dabai un tās briesmīgajām sekām. Sātana valdīšanai, tās ietekmei uz cilvēkiem un eņģeļiem jārāda, kādi būs augļi dievišķās autoritātes noraidīšanai. Tai jāliecina, ka visa Dieva radījumu labklājība ir saistīta ar Viņa bauslību un pārvaldību. Tādā veidā šim briesmīgās sacelšanās mēģinājumam vajadzēja kļūt par mūžīgu aizsarglīdzekli visām svētām un saprātīgām būtnēm, lai tās turpmāk pasargātu no pievilšanās attiecībā uz likumu pārkāpšanas raksturu un glābtu no grēka un tam sekojošā soda.
Līdz pašam cīņas noslēgumam Debesīs lielais uzurpators turpināja sevi attaisnot. Kad tika paziņots, ka tas līdz ar visiem saviem līdzjutējiem jāizraida no Debesu svētlaimes mājokļiem, dumpinieku vadonis nekautrējās Radītāja likumiem izteikt atklātu nicināšanu. Viņš atkārtoja savu apgalvojumu, ka eņģeļiem nav nepieciešama nekāda pārraudzība, ka tiem vajagot atļaut brīvi sekot savai gribai, jo tā viņus vienmēr vadīšot pareizi. Lucifers apsūdzēja dievišķos likumus kā viņu brīvības ierobežojumu un paziņoja, ka vēlas panākt bauslības atcelšanu, jo, atbrīvoti no šiem ierobežojumiem, Debesu pulki varēšot sasniegt daudz augstāku un krāšņāku eksistences pakāpi.
(500) Atbildību par sacelšanos sātans ar saviem piekritējiem vienprātīgi uzvēla Kristum, apliecinot, ka, ja tie nebūtu norāti, tad nekad nebūtu sacēlušies. Tā stūrgalvīgi un izaicinoši savā neuzticībā, velti cenšoties gāzt Dieva valdību, tomēr zaimojoši izlikdamies par nomācošās varas nevainīgiem upuriem, sacelšanās vadonis ar saviem līdzjutējiem beidzot tika izraidīti no Debesīm.
Tas pats gars, kas izraisīja sacelšanos Debesīs, vēl joprojām iedvesmo neapmierinātību virs zemes. Sātans pie cilvēkiem turpināja lietot to pašu politiku, kuru tas bija izmantojis attiecībā uz eņģeļiem. Viņa gars tagad valda nepaklausības bērnos. Līdzīgi viņam tie cenšas noārdīt Dieva likumu ierobežojumus un apsola cilvēkiem brīvību ar bauslības priekšrakstu pārkāpšanu. Grēka norāšana vēl vienmēr pamodina naidu un pretestību. Kad Dieva brīdinošās vēstis skar sirdsapziņu, sātans cilvēkus mudina sevi attaisnot un grēcīgajā rīcībā meklēt citu līdzjūtību. Savu kļūdu labošanas vietā viņi uzkurina naidu pret norājēju, it kā tas būtu visu grūtību vienīgais cēlonis. No taisnā Ābela dienām līdz mūsu laikam visi, kas vien uzdrīkstējušies nosodīt grēku, ir sastapušies ar to pašu garu.
Sātans cilvēkus vadīja uz nepaklausību tādā pašā veidā, kā viņš rīkojās Debesīs, – nepareizi attēlojot Dieva raksturu un liekot viņu uzskatīt par bargu un tirānisku valdnieku. Un, kad tas savu bija panācis, tad viņš apgalvoja, ka cilvēka krišanā vainojami Dieva netaisnie ierobežojumi, kas arī viņam pašam likuši sacelties pret Radītāju.
Bet Mūžīgais pats dod liecību par savu raksturu: "Kungs, Kungs, apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā, kas tūkstošiem saglabā žēlastību, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus, bet arī neatstāj nevienu nesodītu." (2. Moz. 34:6,7)
Izraidot sātanu no Debesīm, Dievs deklarēja savu taisnību un saglabāja troņa godu. Bet, kad cilvēks apgrēkojās, pakļaujoties šī ārkārtējā gara viltībām, tad Dievs pierādīja savu mīlestību, kritušās cilvēces vietā nododot nāvē Vienpiedzimušo Dēlu. (501) Salīdzināšanas darbā atklājas Dieva raksturs. Kristus ir varens pierādījums visam Universam, ka Lucifera izvēlētajā grēka ceļā nekādā ziņā nav vainojama Dieva pārvaldības sistēma.
Lielā pievīlēja raksturs tika atmaskots cīņā starp Kristu un sātanu Pestītāja zemes dzīves un darbu laikā. Nekas tik ietekmīgi Debesu eņģeļos un visā uzticīgajā Universā nespēja izdzēst pēdējās līdzjūtības paliekas pret sātanu, kā viņa nežēlīgā cīņa pret pasaules Glābēju. Nekaunīgā zaimošana, prasot, lai Kristus to pielūdz, iedomīgā pārgalvība, nesot Jēzu uz kalna virsotni un tempļa jumta galu, ļaunprātīgais nodoms, kas atklājās skubinājumos mesties lejā no šī galvu reibinošā augstuma, nekad nerimstošais niknums, vajājot Viņu no vienas vietas uz otru un iedvesmojot priesteru un ļaužu sirdis noraidīt Dieva valstību un beidzot kliegt: "Sit Viņu krustā! Sit Viņu krustā!" – tas viss Universu ļoti pārsteidza un izsauca sašutumu tā iemītniekos.
Tas bija sātans, kas pasauli pamudināja noraidīt Kristu. Lai panāktu Jēzus iznīcināšanu, ļaunuma lielkungs izmantoja visu savu spēku un viltību, jo viņš redzēja, ka Pestītāja žēlastība un mīlestība, Viņa līdzjūtība un žēlojošais maigums pasaulei atklāj Dieva raksturu. Sātans apstrīdēja katru Dieva Dēla izvirzīto prasību, par saviem aģentiem izlietodams cilvēkus, lai Pestītāja dzīvi piepildītu ar ciešanām un bēdām. Viltīgā gudrība un meli, ar ko tas centās kavēt Jēzus darbu, nepaklausības bērnos parādītais naids, briesmīgie apvainojumi pret Personu, kuras dzīve bija ne ar ko nesalīdzināma laipnība un labvēlība – tas viss nāca no sen lolotas atriebības kāres. Skaudības un ļaunuma, atriebības un naida slēptās ugunis pret Dieva Dēlu viskarstāk uzvirmoja Golgātā, kad visas Debesis šo skatu vēroja klusās šausmās.
Pienesis vislielāko upuri, Kristus pacēlās Debesīs, tomēr atteicās pieņemt eņģeļu pielūgšanu, pirms nebija izteicis lūgumu: "Es gribu, lai, kur Es esmu, arī tie ir pie Manis, ko Tu Man esi devis." (Jāņa 17:24) (502) Tad neizsakāmā mīlestībā un spēkā no Tēva troņa nāca atbilde: "Lai Viņu pielūdz visi Dieva eņģeļi!" (Ebr. 1:6) Jēzu nekas nebija aptraipījis. Pazemošanās bija beigusies, upuris bija pienests, un Viņam tika dots vārds, kas iet pāri visiem vārdiem.
Tagad sātana vainu vairs ne ar ko nevarēja aizbildināt. Tas bija atklājis savu īsto meļa un slepkavas raksturu. Nav šaubu, ka to pašu garu, ar kādu tas valdīja pār viņa varā esošajiem cilvēku bērniem, tas būtu parādījis, arī vadot Debesu iedzīvotājus, ja tikai viņam tas tiktu atļauts. Krāpnieks bija apgalvojis, ka Dieva likumu pārkāpšana atnesīšot brīvību un augstāku stāvokli, bet tagad kļuva skaidri redzams, ka sekas var būt tikai verdzība un pagrimums.
Sātana melīgās apsūdzības pret dievišķo raksturu un Dieva valdību tagad parādījās īstajā gaismā. Lucifers bija apvainojis Dievu, ka, prasot no saviem radījumiem padevību un paklausību, Viņš meklē tikai savu godu un slavu, un apgalvoja, ka Radītājs, vēloties redzēt pašaizliedzību no citiem, Pats tomēr nekur neaizliedzas un nenes nekādus upurus. Tagad atklājās, ka kritušās un grēcīgās cilvēces glābšanai Universa Valdnieks bija pienesis vislielāko upuri, kādu vien mīlestība spēja sniegt, "jo Dievs bija Kristū, salīdzinādams pasauli ar sevi". (2. Kor. 5:19) Kļuva skaidri redzams, ka, iekārojot godu un augstāku varu, Lucifers bija atvēris durvis grēka ienākšanai, bet, lai grēku iznīcinātu, Kristus pats pazemojās un kļuva paklausīgs līdz nāvei.
Dievs uzsvēra savu riebumu pret sacelšanās principiem. Gan sātana notiesāšanā, gan cilvēka izpirkšanā visas Debesis redzēja atklājamies Radītāja taisnību. Lucifers paziņoja, ka, ja Dieva likums ir negrozāms un sodu par tā pārkāpšanu nevar atlaist, tad katram pārkāpējam uz visiem laikiem jāatņem tiesības uz Radītāja labvēlību. Viņš bija apgalvojis, ka grēcīgā cilvēce vairs nav glābjama un tāpēc ir viņa likumīgs laupījums. Bet Kristus nāve liecināja par labu cilvēkiem, un šī liecība nebija apgāžama.(503) Bauslības sods krita uz Viņu, kurš bija līdzīgs Dievam, un cilvēks līdz ar to varēja brīvi pieņemt Kristus taisnību, ar grēku nožēlu un pazemošanos iegūstot uzvaru, kā Dieva Dēls to bija ieguvis, uzvarot sātanu. Tā Dievs ir un paliek taisns un var attaisnot ikvienu, kas tic Jēzum.