[505] "Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu un tu viņam iekodīsi papēdī." (1. Moz. 3:15) Pēc cilvēka krišanas grēkā sātanam pasludinātais spriedums bija kā pravietojums, kas aptvēra visus laikmetus līdz laika noslēgumam un norādīja uz lielo cīņu, kurā iesaistīsies visas virs zemes dzīvojošās cilvēku ciltis.
Dievs saka: "Es celšu ienaidu." Šis ienaids nerodas dabīgā ceļā. Kad cilvēks pārkāpa dievišķo likumu, viņa daba kļuva ļauna, dzīve saskanēja ar sātana uzskatiem un viņš tam nepretojās. Starp grēcīgu cilvēku un grēka autoru dabīgi nepastāv nekāds ienaids. Atkrišana abus ir padarījusi ļaunus. Atkritējs neliekas mierā, kamēr, pamudinot sev sekot, nav mantojis arī citu simpātijas un atbalstu. Šī iemesla dēļ kritušie eņģeļi un bezdievīgie cilvēki apvienojas nožēlojamā sadraudzībā. Ja Dievs sevišķi neiejauktos, tad sātans un cilvēks būtu izveidojuši kopēju savienību pret Debesīm, un visa cilvēces ģimene, neizjūtot nekādu naidu pret ļauno, vienprātīgi saceltos pret Dievu.
Sātans cilvēku kārdināja grēkot, tāpat kā bija pamudinājis uz sacelšanos eņģeļus, lai tādā veidā iegūtu sev palīgus un sabiedrotos karā pret Dievu. Starp viņu un kritušajiem eņģeļiem nebija nekādas nevienprātības ienaidā pret Kristu; kamēr visos citos punktos pastāvēja nesaskaņas, tie palika stingri vienoti pretestībā Universa Valdnieka autoritātei. (506) Bet, kad sātans dzirdēja paziņojumu, ka starp viņu un sievu, starp viņa dzimumu un sievas dzimumu radīsies ienaids, tas saprata, ka viņa pūles samaitāt cilvēka dabu tiks traucētas un cilvēku kaut kādā veidā darīs spējīgu pretoties ļaunā varai.
Dieva mīlestība un žēlastība, ko zemes iedzīvotāji saņem, pateicoties Kristum, sātanā ir iededzinājusi naidu pret cilvēku cilti. Viņš kāro izjaukt dievišķo cilvēces glābšanas plānu, apkaunot Radītāju, sakropļot un aptraipīt Viņa roku darbu, viņš vēlas apbēdināt Debesis un zemi pildīt ar sāpēm un postu, lai pēc tam, norādot uz visu šo ļaunumu, varētu sacīt, ka tas ir Dieva darba rezultāts, jo Viņš cilvēkus tādus radījis.
Tikai žēlastība, ko Kristus iedēsta dvēselē, cilvēkos var modināt naidu pret sātanu. Bez šīs pārveidojošās žēlastības un atjaunojošā spēka cilvēks joprojām paliek sātana gūsteknis, viņa kalps, kas vienmēr gatavs izpildīt ļaunā pavēles. Dvēseli, kurā līdz šim valdījis it kā miers, šis jaunais princips pamodina cīņai. Kristus sniegtais spēks ļauj cilvēkam pretoties briesmīgajam tirānam un varmākam. Kur vien kāds pret grēku sajūt riebumu un to vairs nemīl, kur vien kāds nostājas pret kaislībām un pārvar ieradumus, kas viņu ilgi saistījuši, tur ir atklājies šis princips, kas nāk vienīgi no augšienes.
Starp Kristus Garu un sātana garu pastāvošās nesamierināmās pretrunas visspilgtāk atklājas veidā, kādā pasaule izturējās pret Jēzu. Viņa parādīšanās bez laicīgās bagātības, krāšņuma un varenības nebija galvenais iemesls, kāpēc jūdi To atmeta. Tie labi redzēja Viņa spēku, kas vairāk kā atsvēra šo ārējo priekšrocību trūkumu. Bet tieši Kristus skaidrība un svētums izsauca bezdievīgo ļaužu ienaidu pret Viņu. Jēzus pašaizliedzīgā dzīve un nevainojamā dievbijība bija pastāvīgs pārmetums lepnajiem, juteklīgajiem senās tautas pārstāvjiem. Tā modināja ienaidu pret Dieva Dēlu. Sātans un ļaunie eņģeļi savienojās ar ļaunumā grimušajiem cilvēkiem. Visi atkritušie spēki sazvērējās pret patiesības Aizstāvi.
(507) Arī pret Kristus sekotājiem vēršas tas pats naids, kas vajāja viņu Kungu. Kur vien kāds ierauga grēka atbaidošo raksturu un spēkā, kas nāk no augšienes, pretojas kārdināšanām, tur noteikti tiks pamodinātas sātana un viņa pavalstnieku dusmas. Naids pret patiesības skaidrajiem principiem un tās aizstāvju vajāšana un nicināšana turpināsies tik ilgi, kamēr būs grēks un grēcinieki. Starp Kristus sekotājiem un sātana kalpiem nevar valdīt saskaņa. Krustā sišana nav mitējusies: "Visi, kas dievbijīgi grib dzīvot Jēzū Kristū, tie tiks vajāti." (2. Tim. 3:12, Glika tulk.)
Sātana aģenti pastāvīgi strādā sava pavēlnieka vadībā, lai nostiprinātu viņa autoritāti un uzceltu tā valsti pretstatā Dieva valdībai. Tāpēc tie cenšas pievilt Kristus sekotājus un darīt viņus mazdūšīgus. Līdzīgi savam vadonim, tie nepareizi iztulko un sagroza Rakstus, lai tikai sasniegtu savu mērķi. Kā sātans pūlējās apkaunot Dievu, tāpat viņa aģenti cenšas nomelnot Dieva ļaudis. Gars, kurš nodeva nāvei Kristu, bezdievīgiem liek iznīcināt Viņa sekotājus. Tas viss jau ir pateikts pirmajā pravietojumā: "Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu." Un tā tas turpināsies līdz laika beigām.
Sātans sakopo visus savus karotājus un atdod cīņai visus savus spēkus. Kāpēc tas nesastopas ar lielāku pretestību? Kāpēc Kristus kareivji ir tik miegaini un vienaldzīgi? Tāpēc ka viņiem ir maz patiesas savienības ar Kristu; tāpēc ka viņiem gandrīz nemaz nav Svētā Gara. Grēks tiem neliekas atbaidošs un riebīgs, kāds tas bija viņu Meistaram. Viņi tam nestājas pretī pārliecināti un apņēmīgi, kā to darīja Kristus. Viņi nesaprot, cik ārkārtīgi samaitājošs un ļauns ir grēks, un tie ir kļuvuši akli pret tumsas lielkunga raksturu un varu. Sātans un viņa darbi tiek ienīsti pavisam maz, jo valda liela neziņa par viņa varu un ļaunumu, kā arī par šī kara plašajiem apmēriem, kas tiek vērsts pret Kristu un Viņa draudzi. Te maldās ļoti, ļoti daudzi. Tie neapzinās, ka viņu ienaidnieks ir varens karavadonis, kurš pārvalda ļauno eņģeļu pulkus un pēc rūpīgi izstrādātiem plāniem ar lielu gudrību ved cīņu pret Kristu, lai tikai aizkavētu dvēseļu glābšanas darbu. (508) Starp tiem, kas saucas kristieši un strādā pat par Evaņģēlija sludinātājiem, nedzird gandrīz nekādus pret sātanu vērstus norādījumus, izņemot varbūt, ka viņu piemin, tikai runājot no kanceles. Viņi it kā neredz zīmes, kas norāda uz tā pastāvīgo darbību un panākumiem, viņi izturas nevērīgi pret daudzajiem brīdinājumiem par ļaunā viltību; šķiet, ka viņi ignorē pašu Lucifera esamību.
Un tā, ļaudīm neko nezinot par sātana viltīgo darbu, šis modrais ienaidnieks tiem pastāvīgi seko. Viņš ielaužas katrā mājsaimniecības nozarē, katrā mūsu pilsētas ielā, baznīcās, tautu koncilos un tiesās, samulsinot, pieviļot, pavedinot, it visur pazudinot dvēseli un miesu vīriem, sievām un bērniem, izārdot ģimenes, sējot naidu, nenovīdību, strīdu, tieksmi uz sacelšanos un slepkavību. Šķiet, ka kristīgā pasaule uz šīm lietām skatās tā, it kā tam visam tā vajadzētu būt atbilstoši Dieva nodomiem.
Sātans nemitīgi cenšas uzvarēt Dieva ļaudis, noārdot robežas, kas viņus šķir no pasaules. Senais Izraēls tika ievilināts grēkā, kad tie uzdrošinājās ielaisties aizliegtā saskarsmē ar pagāniem. Līdzīgā veidā tiek nomaldināts arī jauno laiku Izraēls. "Šīs pasaules dievs ir apstulbojis neticīgās sirdis, ka tiem nespīd Kristus godības Evaņģēlija gaišums, kas ir Dieva attēls." (2. Kor. 4:4) Visi, kas apņēmīgi neseko Kristum, ir sātana kalpi. Neatdzimušā sirdī vienmēr mājos mīlestība uz grēku un tieksme to tālāk kopt un attaisnot. Tikai atdzimusi sirds jutīs naidu pret ļaunumu un tam pretosies. Izvēloties bezdievīgo un neticīgo cilvēku sabiedrību, kristieši paši sevi pakļauj kārdināšanām. Sātans maskējas un zagšus aizvelk tiem acu priekšā savu maldinošo apsegu. Viņi nespēj saskatīt, ka tāda sabiedrība tiem var nākt tikai par ļaunu, un, pastāvīgi pielīdzinoties pasaulei raksturā, vārdos un rīcībā, tie kļūst arvien aklāki.
Piemērošanās pasaules ieradumiem draudzi ved tuvāk pasaulei, bet nevis pasauli pie Kristus. (509) Biedrošanās ar grēku neizbēgami tam liks izskatīties mazāk atbaidošam. Tas, kurš izvēlas uzturēt tuvas attiecības ar sātana kalpiem, drīz vien vairs nebaidīsies arī no viņu kunga. Kad mēs nonākam kādā smagā pārbaudījumā, ejot pa pienākuma ceļu kā Daniēls ķēniņa galmā, tad varam būt droši, ka Dievs mūs aizsargās, bet, ja paši dodamies pretī kārdināšanām, tad agrāk vai vēlāk noteikti kritīsim.
Kārdinātājs bieži vissekmīgāk strādā tieši ar to cilvēku starpniecību, pret kuriem ir vismazāk aizdomu, ka tie atrastos viņa pārvaldībā. Ļaudis apbrīno un godā talantīgus un izglītotus cilvēkus, it kā šīs īpašības varētu atsvērt dievbijības trūkumu vai dot kādam tiesības uz Dieva labvēlību. Spējas un izglītība pašas par sevi ir Dieva dāvanas, bet, kad tās stājas dievbijības vietā, kad tās dvēseli nevada tuvāk Dievam, bet gan nomaldina no Viņa, tad tās kļūst par lāstu un valgu. Daudzos virsroku guvis uzskats, ka viss, kas šķiet pieklājīgs, laipns un izsmalcināts, jau zināmā mērā dod liecību par Kristu. Nav iespējams pieļaut vēl lielāku kļūdu. Šīm īpašībām gan vajadzētu rotāt ikviena kristieša raksturu, jo tās atstātu svētīgu iespaidu par labu patiesai reliģijai, bet tām visā pilnībā jābūt pakļautām Dievam, jo pretējā gadījumā tās ir tikai spēks uz ļaunu. Daudzi cilvēki ar izkoptu prātu un patīkamu uzvedību, kas sargās no tā, ko vispārīgi uzskata par netikumīgu rīcību, ir tikai labi slīpēti ieroči sātana rokās. Viņu iespaida un piemēra viltīgais, maldinošais raksturs dara viņus par vēl bīstamākiem Kristus lietas ienaidniekiem nekā tos, kas ir neizglītoti un nekulturāli.
Salamans, sirsnīgi lūdzot un paļaujoties uz Dievu, ieguva gudrību, kas pārsteidza pasauli un izraisīja apbrīnu cilvēkos. Bet, kad viņš novērsās no sava stipruma avota un gāja uz priekšu, paļaujoties uz sevi, tas krita par laupījumu kārdināšanām. Tad šīs visgudrākajam no ķēniņiem piešķirtās apbrīnojamās spējas darīja viņu tikai par vēl iespaidīgāku dvēseļu ienaidnieka aģentu.
(510) Sātanam pastāvīgi cenšoties aizmiglot prātu par reālo īstenību, kristieši nekad nedrīkst aizmirst, ka "ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļauniem gariem pasaules telpā". (Ef. 6:12) Cauri gadsimtiem līdz mūsu laikam skan inspirētais brīdinājums: "Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi! Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt." (1. Pēt. 5:8) "Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām." (Ef. 6:11)
No Ādama dienām līdz mūsu laikam lielais ienaidnieks izlieto savu varu cilvēku apspiešanai. Tagad viņš gatavojas savam pēdējam karagājienam pret draudzi. Visi, kas cenšas sekot Jēzum, tiks ierauti cīņā ar šo nežēlīgo pretinieku. Jo vairāk kristietis atdarina dievišķo paraugu, jo drīzāk tas kļūs par mērķi sātana uzbrukumiem. Visi, kas aktīvi iesaistījušies Dieva lietā, cenšoties atsegt ļaunā krāpšanas un parādīt ļaudīm Kristu, būs spējīgi pievienoties Pāvila liecībai, kurā viņš runā par kalpošanu Kungam visā pazemībā – ar daudz asarām un kārdināšanām.
Kristum sātans uzbruka ar savām visniknākajām un viltīgākajām kārdināšanām, bet ikkatrā sadursmē tika atvairīts. Šīs kaujas vajadzēja izcīnīt mūsu labā, šīs uzvaras ļauj uzvarēt arī mums. Kristus dos spēku visiem, kas to meklēs. Sātans nevar uzvarēt nevienu cilvēku bez viņa paša piekrišanas. Kārdinātājam nav nekādas varas pārvaldīt gribu un piespiest dvēseli grēkot. Viņš var apbēdināt, bet nespēj aptraipīt. Viņš var mocīt, bet nevar padarīt netīru. Kristus iegūtai uzvarai Viņa sekotājus vajadzētu iedvesmot drosmīgai un izšķirošai cīņai pret grēku un sātanu.