[492] Grēka izcelšanās un tā pastāvēšanas iemesli daudziem sagādā grūti atrisināmas problēmas. Viņi redz ļaunā darbu ar tā drausmīgajām sekām – ciešanām un postu – un jautā, kā gan tas viss var notikt, ja augstākā vara pieder Dievam, kas ir bezgalīgs gudrībā, spēkā un mīlestībā? Šeit pastāv noslēpums, kuru viņi nespēj izskaidrot. Un savā nezināšanā un šaubās tie paliek akli pret patiesībām, kas skaidri atklātas Dieva Vārdā un ir tik svarīgas viņu dvēseles izglābšanai. Daži, pētot grēka pastāvēšanas jautājumus, pūlas iespiesties tādās lietās, kuras Dievs nekad nav atklājis, tādēļ viņi savām grūtībām tā arī neatrod atrisinājumu, un cilvēki, kam patīk šaubīties un kritizēt, te var saskatīt iemeslu visu Svēto Rakstu atmešanai. Citi atkal šai lielajai ļaunuma problēmai neatrod apmierinošu atbildi tāpēc, ka tradīcijas un nepareizi izskaidrojumi ir aptumšojuši Bībeles mācību par Dieva raksturu, Viņa valdības dabu un principiem, kas nosaka Viņa izturēšanos pret grēku.
Nav iespējams izskaidrot grēka izcelšanos, lai ar to varētu dot pamatojumu tā pastāvēšanai. Tomēr gan par grēka izcelšanos, gan arī par tā izbeigšanos ir zināms pietiekoši daudz, lai visā Dieva rīcībā ar ļaunumu pilnīgi atklātos Viņa taisnība un labvēlība. (493) Rakstos nekas nav uzsvērts skaidrāk par to, ka Dievs nekādā veidā nav atbildīgs par grēka rašanos, ka nav notikusi nekāda patvaļīga dievišķās žēlastības atraušana un ka Debesu pārvaldības sistēmā nav bijis kāds trūkums, kas dotu iemeslu sacelšanās sākumam. Grēks ir kā iebrucējs, kura klātbūtnei nav pamatota iemesla. Tas ir noslēpums; to attaisnot nozīmētu to aizstāvēt. Ja tam varētu atrast aizbildinājumu vai norādīt uz pastāvēšanas cēloni, tad tas vairs nebūtu grēks. Vienīgā grēka definīcija mums var būt tikai tā, kas dota Dieva Vārdā: tas ir "bauslības pārkāpšana", tas ir tāds princips, kas cīnās pret lielo mīlestības likumu, kurš atrodas dievišķās valdības pamatā.
Pirms ļaunuma iesākšanās visā Universā valdīja miers un labklājība. Viss notika pilnīgā saskaņā ar Radītāja gribu. Mīlestība pret Dievu bija pāri visam, un savstarpējā mīlestība nepazina negodīgumu. Kristus – Vārds, Dieva Vienpiedzimušais – bija viens ar Mūžīgo Tēvu – viens dabā, viens raksturā un visos nodomos –, vienīgā Būtne visā Universā, kas spēja iedziļināties ikkatrā Dieva nodomā un plānā. Ar Kristus starpniecību Tēvs darbojās Debesu būtņu radīšanā. "Viņā radītas visas lietas Debesīs (..) - gan troņi, gan kundzības, gan valdības, gan varas" (Kol. 1:16) –, un visas Debesis Kristum uzticējās tikpat pilnīgi kā Tēvam.
Tā kā mīlestības likums bija Dieva valdības pamats, tad visu radīto būtņu laime bija atkarīga no pilnīgas saskaņas ar tā lielajiem taisnības principiem. Dievs no saviem radījumiem sagaidīja mīlošu kalpošanu un tādu goda parādīšanu, ko var izraisīt Viņa rakstura saprātīga novērtēšana. Piespiesta padevība Viņam nepatīk, jo Viņš visiem ir dāvājis brīvu izvēli, lai katrs varētu kalpot labprātīgi.
Bet atradās viens, kurš savu brīvību izlietoja nelietīgi. Grēks sākās tieši pie tā, kuru Dievs kā nākošo pēc Kristus bija visvairāk pagodinājis un kurš spēkā un godības ziņā bija visaugstākais starp Debesu iemītniekiem. (494) Pirms krišanas Lucifers bija pirmais starp sedzošajiem ķerubiem, svēts un neaptraipīts. "Tā saka Dievs Kungs: Tu, kas biji pilnības paraugs, pilns gudrības un apveltīts ar vispilnīgāko skaistumu, tu biji Ēdenē, Dieva dārzā, visādi dārgakmeņi rotāja tavu tērpu (..). Tu biji svaidīts sargātājs ķerubs; Es biju tevi iecēlis; svētajā Dieva kalnā tu staigāji degošu akmeņu vidū. Tu biji skaidrs savos ceļos no tās dienas, kad tu tiki radīts, kamēr tevī atrada noziegumu." (Ec. 28:12-15, angļu tulk.)
Lucifers tā arī varēja palikt Dieva labvēlībā, visu eņģeļu pulku mīlēts un godāts, izlietojot savas cēlās spējas citu aplaimošanai un sava Radītāja slavēšanai. Bet, kā saka pravietis, "tava sirds bija palikusi lepna tava skaistuma dēļ, tu neklausīji vairs savai gudrībai aiz ārējā spožuma". (Ec. 28:17) Maz pamazām Lucifers sāka nodoties sevis izcelšanai. "Tādēļ tava sirds savā pašpaļāvībā iedomājusies, it kā tu būtu pats Dievs." (Ec. 28:6) "Tu gan domāji savā prātā: Es kāpšu debesīs un uzcelšu savu troni augstu pār Dieva zvaigznēm, es nometīšos uz Saiešanas kalna pašos ziemeļos. Es uzkāpšu augstumos, es būšu kā pats Visaugstākais!" (Jes. 14:13,14) Lucifers vairs necentās panākt, lai Dieva radījumi vairāk par visu mīlētu un uzticētos savam Radītājam, bet viņu kalpošanu un pagodināšanu tagad pūlējās iegūt sev. Un, iekārojis godu, ko bezgalīgais Tēvs bija piešķīris savam Dēlam, eņģeļu virsnieks tiecās pēc varas, uz ko tiesības bija tikai Kristum.
Visas Debesis labprāt atstaroja Radītāja godu un sludināja Viņa tikumus. Un, kamēr Dievu tā godāja, visur valdīja miers un prieks. Bet tagad šo harmoniju aptraipīja nevienprātība. Pašpaaugstināšanās un kalpošana sev, kas tik pretēja Radītāja plānam, pamodināja ļaunas nojautas būtnēs, kas agrāk vairāk par visu godāja Dievu. Debesu padome aicināja Luciferu visu pārdomāt. Dieva Dēls viņam rādīja Radītāja laipnību, varenību un taisnību, kā arī Viņa likumu svēto, negrozāmo dabu. (495) Dievs pats bija nodibinājis Debesīs valdošo kārtību, un, atkāpjoties no tās, Lucifers ne tikai apkaunotu savu Radītāju, bet arī pazudinātu pats sevi. Tomēr bezgalīgā mīlestībā un žēlastībā sniegtais brīdinājums pamodināja vienīgi vēl lielāku pretestības garu. Lucifers atļāva greizsirdībai uz Kristu gūt virsroku un tādēļ savos nodomos kļuva tikai vēl apņēmīgāks.
Lepošanās ar savu krāšņumu baroja kāri pēc virsvaldības. Viņam piešķirto augsto godu Lucifers vairs nevērtēja kā Dieva dāvanu, un tas viņā neizraisīja nekādu pateicību Radītājam. Tas lepojās ar savu spožumu un augsto stāvokli, tiecoties līdzināties Dievam. Debesu pulki viņu mīlēja un godāja. Eņģeļi priecājās izpildīt viņa pavēles, jo tas bija apveltīts ar lielāku godību un gudrību nekā citi. Tomēr Dieva Dēlu visi atzina kā Debesu Valdnieku, spēkā un autoritātē vienādu ar Tēvu. Kristus bija līdzdalībnieks visos Dieva nodomos, kamēr Luciferam netika atļauts tādā mērā iedziļināties dievišķajos nolūkos. "Kāpēc," tagad jautāja šis varenais eņģelis, "Kristum jābūt visaugstākajam? Kāpēc Viņu godā vairāk par Luciferu?"
Atstājis savu vietu tiešā Dieva tuvumā, Lucifers sāka sēt neapmierinātības garu starp eņģeļiem. Tā, paslepus pūloties un kādu laiku neatklājot savus īstos nolūkus, ar šķietamu godbijību pret Dievu viņš centās modināt nepatiku pret likumiem, kas pārvaldīja Debesu būtnes, liekot saprast, ka tām uzlikti nevajadzīgi ierobežojumi. Tā kā eņģeļi jau pēc savas dabas bija svēti, tad viņš tos skubināja paklausīt pašiem sava saprāta balsij. Viņš centās pamodināt līdzjūtību pret sevi, norādot, ka Dievs, piešķirot Kristum augstāko godu, pret to izturējies ļoti netaisni. Viņš apgalvoja, ka, tiecoties pēc lielākas varas un ievērības, tas negribot paaugstināt sevi, bet gan nodrošināt brīvību visiem Debesu iedzīvotājiem, lai viņi tad varētu sasniegt augstāku stāvokli.
Dievs savā lielajā žēlastībā Luciferu ilgi pacieta. Kad tas pirmoreiz parādīja neapmierinātības garu, viņu tūlīt neatcēla no augstās vietas, un arī pat tad vēl ne, kad tas savas viltus pretenzijas sāka izteikt uzticīgajiem eņģeļiem. (496) Vēl ilgi viņš tika paturēts Debesīs. Atkal un atkal tam piedāvāja piedošanu, ja viņš nožēlotu savu vainu, atgrieztos un padotos Dievam. Lai viņu pārliecinātu par maldiem, tika veltītas tādas pūles, uz kādām spējīga tikai bezgalīga gudrība un mīlestība. Neapmierinātības garu Debesis nekad agrāk nebija pazinušas. Arī Lucifers pats sākumā nespēja saskatīt, uz kurieni viņš iet, tas neaptvēra savu jūtu patieso dabu. Bet, kad pierādījās, ka viņa neapmierinātībai nav pamata, Lucifers saprata, ka ir rīkojies nepareizi, ka dievišķās prasības ir taisnīgas un ka viņam šis taisnīgums jāatzīst visu Debesu priekšā. Ja viņš to būtu darījis, tad izglābtu pats sevi un daudzus eņģeļus. Šajā laikā tas vēl nebija kļuvis pilnīgi neuzticīgs Dievam. Lai gan viņš bija atstājis savu sargājošā ķeruba vietu, tomēr, ja labprāt atgrieztos pie Dieva, atzīstot Radītāja gudrību un piekrītot pildīt viņam paredzēto vietu Dieva lielajā plānā, tad tas atkal tiktu iecelts savā agrākajā amatā. Bet lepnums liedza padoties. Viņš stūrgalvīgi aizstāvēja savu izturēšanos, neatzīdams nekādas grēku nožēlas vajadzību, un lielajā cīņā pret Radītāju pilnīgi uzticējās tikai sev.
Tagad viņš visas savas gudrā prāta spējas veltīja krāpnieciskajam darbam, cenšoties iegūt viņam padoto eņģeļu simpātijas. Pat Kristus brīdinājumu un padomu viņš sagrozīja tā, lai tas kalpotu ļaunajiem un nodevīgajiem plāniem. Tiem, kas mīlošā uzticībā viņam bija visvairāk pieķērušies, sātans stāstīja, ka esot netaisni notiesāts un ka viņu necienot un ierobežojot tā brīvību. No Kristus vārdu nepareizas iztulkošanas viņš tālāk pārgāja uz to sagrozīšanu un tiešiem meliem, apsūdzot Dieva Dēlu nodomā viņu pazemot Debesu iedzīvotāju priekšā. Viņš nepareizi izskaidroja arī savu nostāju pret uzticīgajiem eņģeļiem. Visus, kurus tas nespēja novērst no Dieva un dabūt pilnīgi savā pusē, viņš apvainoja vienaldzībā pret Debesu būtņu interesēm. (497) Tos, kas palika uzticīgi Dievam, viņš tagad apsūdzēja tieši tajā darbā, ko pats darīja, un, lai pamatotu savu nostāju pret Dievu par viņam nodarīto netaisnību, ķērās pie Radītāja vārdu un rīcības motīvu sagrozīšanas. Ar viltīgiem argumentiem attiecībā uz Dieva nolūkiem viņš centās novest apmulsumā eņģeļus, visu vienkāršo ietinot noslēpumainībā un ar mākslotiem sagrozījumiem tiecoties apšaubīt pat Jehovas visskaidrākos izteicienus. Augstais stāvoklis, kurā viņš tik cieši bija saistīts ar dievišķo pārvaldības sistēmu, viltnieka izskaidrojumiem piešķīra ievērojami lielāku spēku, tā ka daudzi tika pamudināti pievienoties dumpim pret Debesu Autoritāti.
Dievs savā gudrībā ļāva sātanam šo darbu turpināt, līdz neapmierinātības gars izauga par atklātu sacelšanos. Lai ikviens varētu saskatīt šo plānu patieso dabu un mērķus, vajadzēja ļaut tiem pilnīgi attīstīties. Kā svaidīts ķerubs Lucifers tika ļoti cienīts; Debesu būtnes viņu mīlēja un pakļāvās tā iespaidam. Dieva valdība aptvēra ne tikai Debesu iemītniekus, bet arī visas Viņa radītās pasaules; un sātans plānoja, ka, ja tam izdotos pamudināt uz sacelšanos Debesu eņģeļus, tad viņš to varētu panākt arī uz citām pasaulēm. Savu nolūku īstenošanai viņš ar viltu un krāpšanu nepareizos uzskatus parādīja pavisam citā gaismā. Šīs būtnes spējas pievilt bija ļoti lielas, un zināmas priekšrocības tas ieguva arī ar maskēšanos melu aizsegā. Pat uzticīgie eņģeļi nespēja pilnībā saskatīt viņa raksturu, lai saprastu, kur novedīs šī pretošanās.