Gaismas Lielkungam nav nekā kopēja ar tumsas valdnieku, (45) un nekas kopējs nedrīkst būt arī starp viņu sekotājiem. Piekrītot apvienoties ar tiem, kas tikai pa pusei bija atgriezušies no pagānisma, kristieši nostājās uz ceļa, kas veda tālāk un tālāk prom no patiesības. Sātans gavilēja, jo viņam bija izdevies piekrāpt visai lielu skaitu Kristus sekotāju. Pēc tam viņš tos vēl pilnīgāk pakļāva savai varai, iedvesmojot vajāt cilvēkus, kas bija palikuši uzticīgi Dievam. Neviens neprata tik labi karot pret īsto kristīgo ticību kā tie, kas kādreiz paši to aizstāvēja, un šie atkritušie kristieši, savienojoties ar saviem daļēji atgrieztajiem biedriem, tagad sāka apkarot Kristus mācības vissvarīgākos punktus.
Stingra nostāšanās pret krāpšanu un negantībām, ko svētulīgi un maskētā veidā ieveda draudzē, prasīja izmisīgu cīņu no visiem, kas vēlējās palikt uzticīgi. Bībeli vairs neatzina par ticības mērauklu. Mācību par reliģijas brīvību uzskatīja par ķecerību un tās atbalstītājus ienīda un pasludināja ārpus likuma.
Pēc ilgas un smagas cīņas nedaudzie uzticīgie izšķīrās saraut visas saites ar atkritušo draudzi, ja tā joprojām atteiksies atbrīvoties no maldu mācībām un elku pielūgšanas ieradumiem. Tie saprata, ka, ja grib paklausīt Dieva Vārdam, tad atdalīšanās ir absolūti nepieciešama. Tie neuzdrošinājās paciest dvēseli aptraipošus maldus, rādot piemēru, kas varētu apdraudēt viņu bērnu un mazbērnu ticību. Miera un vienprātības dēļ tie bija gatavi uz jebkuru piekāpšanos, kas tikai būtu savienojama ar uzticību Dievam, bet tie labi saprata, ka pat miers būtu pārāk dārgi pirkts, ja par to maksātu ar pamatlikumu upurēšanu. Ja vienprātību iespējams nodrošināt tikai ar atteikšanos no patiesības un taisnības, tad labāk lai nāk šķelšanās un pat karš.
(46) Ja šie principi, no kuriem vadījās tā laika nelokāmie vīri, tiktu atdzīvināti to sirdīs, kas šodien sevi sauc par Dieva ļaudīm, tad daudz iegūtu gan draudze, gan pasaule. Attiecībā uz kristīgās ticības pamatmācībām vērojama satraucoša vienaldzība. Izplatās uzskats, ka galu galā tām nav vitāli svarīgas nozīmes. "Šis pagrimums stiprina sātana aģentu rokas, un rezultātā tagad tūkstoši tā saucamo Kristus sekotāju labvēlīgi raugās uz nepareizām mācībām un liktenīgiem maldiem, ko, riskējot ar savu dzīvību, atmaskoja un kam pretojās pagājušo gadsimtu uzticīgie cīnītāji.
Pirmie kristieši tiešām bija īpaši ļaudis. Viņu nevainojamā dzīve un nesvārstīgā uzticība kā pastāvīgs pārmetums traucēja grēcinieku mieru. Lai gan nedaudzi skaitā, bez bagātības, stāvokļa un godājamiem tituliem, viņi iedvesa šausmas ļaundariem, kad vien tie iepazinās ar šo cilvēku raksturu un mācībām. Tāpēc grēkos grimušie ļaudis viņus ienīda, tāpat kā bezdievīgais Kains ienīda Ābelu. Un tieši tā paša iemesla dēļ, kāpēc Kains nogalināja Ābelu, tie, kas centās atbrīvoties no Svētā Gara ierobežojošā spēka, nodeva nāvei Dieva ļaudis. Tieši tāpēc arī jūdi atraidīja un piesita krustā Pestītāju, jo Viņa rakstura skaidrība un svētums bija pastāvīgs pārmetums to savtībai un morālajam pagrimumam. No Kristus dienām līdz pat mūsu laikam Viņa uzticīgie mācekļi ir modinājuši naidu un pretestību cilvēkos, kas mīl grēku un staigā pa tā ceļiem.
Kā gan lai Evaņģēliju tādā gadījumā nosauc par miera vēsti? Pravietojot par Mesijas nākšanu, Jesaja Viņam deva titulu: "Miera Lielkungs". Pasludinot ganiem Jēzus piedzimšanu, eņģeļi virs Betlēmes klajumiem dziedāja: "Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts." (Lūk. 2:14 ) Vai nav pretruna starp šiem pravietiskajiem vārdiem un Kristus paziņojumu: "Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu." ( Mat. 10:34 ) Tomēr, (47) pareizi saprasti, abi izteicieni pilnīgi saskan. Evaņģēlijs ir miera vēsts. Kristietība ir tāda mācību sistēma, kas, ja to pieņemtu un tai paklausītu, visai Zemei atnestu mieru, saskaņu un laimi. Kristus reliģija savienos ciešā, tuvā draudzībā un brālībā visus, kas pieņems tās mācības. Jēzus misijā ietilpa uzdevums salīdzināt cilvēkus ar Dievu un līdz ar to arī savstarpēji. Bet pasaule visā visumā ir pakļāvusies Kristus niknākā ienaidnieka, sātana, pārvaldībai. Evaņģēlijs piedāvā ļaudīm dzīvības principus, kas nemaz nesaskan ar viņu ieradumiem un alkām, un tāpēc tie pret to saceļas. Viņi ienīst skaidrību, kas atklāj un nosoda grēkus, vajājot un iznīcinot tos, kas tiem vēlas stāstīt par Evaņģēlija taisnajām un svētajām patiesībām. Šādā nozīmē – tāpēc ka Evaņģēlija nestās cildenās patiesības izraisa naidu un cīņu – Evaņģēlijs ir nosaukts par zobenu.
Daudzus, kas vāji ticībā, lielā apmulsumā novedusi dievišķā tālredzība, kas taisnajiem pieļauj ciest no bezdievīgajiem. Daži pat ir gatavi atmest savu uzticēšanos Dievam, tāpēc ka Viņš visnekrietnāko cilvēku dzīvei ļauj zelt un plaukt, kamēr viņu nežēlīgā vara apbēdina un moka vislabākos un skaidrākos. Tiek jautāts – kā taisnais un žēlsirdīgais Dievs, kas ir bezgalīgs arī spēkā, var pieļaut tādu netaisnību un apspiešanu. Tomēr tas ir jautājums, ar kuru mums nav jānodarbojas. Kungs mums ir devis pietiekamus savas mīlestības pierādījumus, un mums nav ko šaubīties par Viņa laipnību un labvēlību, ja arī nespējam saprast Viņa tālredzīgo rīcību. Paredzēdams šaubas, kas smagās pārbaudījumu un tumsas dienās uzmāksies mācekļiem, Pestītājs sacīja: "Atcerieties Manus vārdus, ko Es jums sacīju: Kalps nav lielāks par savu Kungu. Ja viņi Mani vajājuši, tad vajās arī jūs." (Jāņa 15:20) Jēzus mūsu dēļ cieta daudz vairāk, nekā jebkuram no Viņa sekotājiem iespējams ciest bezdievīgo cilvēku cietsirdības dēļ. Tie, kas aicināti izturēt spīdzināšanu un mirt mocekļu nāvē, patiesi seko Dieva mīļotā Dēla pēdās.
(48) "Kungs nevilcina savu apsolījumu." (2. Pēt. 3:9) Viņš neaizmirst un nepamet savus bērnus, bet Viņš ļauj ļaunajiem atklāt to īsto raksturu, lai tie nevarētu pievilt nevienu, kas vēlas darīt Dieva prātu. Taisnie bēdu ceplī nokļūst arī tāpēc, lai tie tur tiktu šķīstīti, lai viņu priekšzīme pārliecinātu citus par ticības un dievbijības realitāti un lai viņu uzticīgā un nesvārstīgā dzīve tiesātu bezdievīgos un neticīgos.
Dievs pieļauj, ka ļaunie gūst sekmes, un atklāj savu ienaidu pret Viņu, lai tad, kad tie būs piepildījuši netaisnības mēru, visi to pilnīgā iznīcināšanā varētu saskatīt Dieva taisnību un žēlastību. Strauji tuvojas Viņa atmaksas diena, kad visi, kas pārkāpuši Dieva baušļus un apspieduši Viņa ļaudis, saņems to, ko ir pelnījuši par saviem darbiem, kad katra pret Dieva uzticīgajiem ļaudīm vērstā cietsirdība vai netaisnība tiks sodīta tā, it kā būtu darīta tieši Kristum.
Vēl ir kāds daudz svarīgāks jautājums, kam vajadzētu saistīt visu mūsu laika baznīcu uzmanību. Apustulis Pāvils ziņo, ka "visi, kas dievbijīgi grib dzīvot Kristū Jēzū, tie taps vajāti." ( 2. Tim. 3:12 ) Kāpēc tad šīs vajāšanas šķiet lielā mērā it kā iesnaudušās? Vienīgais iemesls ir tas, ka draudze piemērojusies pasaules standartam un tāpēc nemodina nekādu pretestību. Mūsu dienās izplatītajai reliģijai nav tā skaidrā un svētā rakstura, kas iezīmēja kristiešu ticību Kristus un Viņa apustuļu dienās. Acīmredzot kristietība pasaulē ir tik populāra vienīgi tāpēc, ka tā ielaidusies kompromisā ar grēku, ka tā tik vienaldzīgi izturas pret Dieva Vārda lielajām patiesībām un ka draudzē ir tik maz patiesas dievbijības. Lai atdzimst pirmās draudzes ticība un spēks, tad tūlīt uzmodīsies vajāšanu gars un no jauna uzliesmos ienaida ugunis.