[49] 2. Vēstulē tesaloniķiešiem apustulis Pāvils pravietoja lielo atkrišanu, kas nāks pāvesta varas nodibināšanās rezultātā. Viņš apliecināja, ka pirms Kristus dienas "jānāk atkrišanai un atklāti jāparādās grēka cilvēkam, pazušanas dēlam, pretiniekam, kas saceļas pret visu, kas saucas Dievs vai svētums, un pat ieņem vietu Dieva templī, pats sevi celdams par Dievu". Un vēl apustulis brīdina savus brāļus, ka "netaisnības noslēpumainais spēks jau ir darbā". (2. Tes. 2:3,4,7) Jau tad viņš redzēja draudzē iezogamies maldus, kas sagatavos ceļu pāvestības attīstībai.
Lēnām un pamazām, sākumā zagšus un paklusu, bet pēc tam arvien atklātāk, atbilstoši pieaugšanai spēkā un varas iegūšanai pār cilvēku prātu, netaisnības noslēpums virzīja uz priekšu savu krāpjošo un zaimojošo darbu. Pagānisma ieradumi gandrīz nemanāmi atrada ieeju kristīgajā draudzē. Zināmu laiku kompromisa garu un saskaņošanos ar pasauli vēl ierobežoja vajāšanas, ko pret draudzi vērsa pasaules varas. Bet, kad vajāšanas mitējās un kristietība iegāja ķēniņu pilīs un galmos, tā atmeta Kristus un Viņa apustuļu pazemīgo vienkāršību, tās vietā izvēloties pagānu priesteru un valdnieku greznību un lepnību, Dieva prasības aizstājot ar cilvēku teorijām un tradīcijām. (50) Lielu prieku izraisīja Konstantīna formālā atgriešanās ceturtā gadsimta sākumā, bet, maskējusies šķietamas taisnības tērpā, draudzē ienāca pasaule. Tagad samaitāšana gāja uz priekšu ātriem soļiem. Pagānisms, kas šķita uzvarēts, patiesībā kļuva par uzvarētāju. Tā gars valdīja baznīcā. Tā saukto Kristus sekotāju ticībā un Dievu pagodinošajās sanāksmēs ienāca pagānisma mācības, ceremonijas un māņticība.
Pagānismam un kristietībai apvienojoties, dzima un attīstījās "grēka cilvēks", kas pravietojumā ainots ar varu, kura pretojas Dievam un paaugstinās pār Dievu. Šī viltus reliģijas gigantiskā sistēma ir sātana spēka meistardarbs, – piemineklis viņa pūlēm nosēsties uz troņa, lai atbilstoši savam prātam pārvaldītu visu zemi.
Savā laikā sātans mēģināja noslēgt kompromisu ar Kristu. Tas nāca pie Dieva Dēla kārdināšanu tuksnesī un, parādījis visas pasaules valstis un to godību, piedāvāja visu nodot Jēzus rokās, ja tikai Viņš atzītu tumsas valdnieka virsvaldību. Kristus norāja nekaunīgo kārdinātāju un piespieda to atkāpties. Bet, ar šiem pašiem kārdinājumiem griežoties pie cilvēka, sātans gūst daudz lielākus panākumus. Laicīgu ieguvumu un goda labā baznīca tiecās pēc pasaules lielo vīru labvēlības un atbalsta, un, tādā veidā atmetusi Kristu, tā tika pamudināta dāvāt uzticību sātana pārstāvim – Romas bīskapam.
Viena no Romas baznīcas pamatmācībām uzsver, ka pāvests ir Kristus universālās draudzes redzamais vadonis, kam piešķirta visaugstākā autoritāte pār bīskapiem un draudžu ganiem visās pasaules daļās. Vēl vairāk, pāvestam tika piešķirts pat dievības tituls. Viņu nosauca "Kungs Dievs Pāvests" (skat. Pielikumā.) un pasludināja par nemaldīgu. Tāpēc viņš pieprasīja goda parādīšanu no visiem cilvēkiem. To pašu prasību, kuru sātans izvirzīja kārdināšanu tuksnesī, viņš joprojām uzspiež ļaudīm ar Romas baznīcas starpniecību, un milzīgs cilvēku skaits ir gatavi viņu godāt un tam pakļauties.
(51) Bet tie, kas bīstas un godā Dievu, stājas pretī šai Debesis izaicinošajai augstprātībai, tāpat kā savā laikā uz viltīgā ienaidnieka pavedinošajiem izaicinājumiem atbildēja Kristus: "Tev būs pielūgt Dievu, savu Kungu, un Viņam vien kalpot." (Lūk. 4:8) Dievs savā Vārdā nekur nav devis ne vismazāko mājienu, ka Viņš kādu cilvēku būtu izraudzījis par draudzes galvu. Doktrīna par pāvesta virsvaldību ir tieši pretēja Rakstu mācībām. Pāvestam nevar būt nekāda vara pār Kristus draudzi, izņemot vienīgi nelikumīgi piesavinātu varu.
Romas piekritēji vēl arvien protestantus apvaino ķecerībā un ietiepīgā aiziešanā no īstās draudzes. Bet šīs apsūdzības drīzāk gan attiecas uz viņiem pašiem. Viņi bija tie, kas nometa Kristus karogu un atstāja "ticību, kas svētiem reiz uzticēta". (Jūdas 3.)
Sātans labi saprata, ka Svētie Raksti cilvēkus dara spējīgus atšifrēt klajo krāpšanu un nepadoties viņa varai. Tieši ar šo Vārdu pats pasaules Glābējs bija stājies pretī ļaunā uzbrukumiem. Katru uzbrukumu Kristus atvairīja ar mūžīgās patiesības vairogu, sakot: "Stāv rakstīts". Ar šī Vārda gudrību un spēku Viņš noraidīja ikvienu pretinieka priekšlikumu. Lai saglabātu ietekmi pār ļaudīm un nostiprinātu pāvesta uzurpatora autoritāti, sātanam vajadzēja izsargāt cilvēkus no iepazīšanās ar Svētajiem Rakstiem. Bībele godā Dievu un ierobežoto cilvēku noliek tā īstajā vietā; tāpēc tās svētās patiesības ir jāapslēpj un jānoklusē. Šo loģiku pieņēma Romas baznīca. Gadsimtiem ilgi tā neļāva izplatīt Bībeli. Tautai aizliedza to lasīt un turēt savās mājās, un priesteri un prelāti, kam nebija nekādu morālu principu, tās mācības izskaidroja tādā veidā, lai aizstāvētu savas pretenzijas. Tā pāvests panāca, ka viņu gandrīz vispārīgi atzina par Dieva vietnieku virs zemes, kura autoritātei padota baznīca un valsts.
Kad maldu uzrādītājs bija nobīdīts pie malas, sātans varēja rīkoties pēc sava prāta. Pravietojums ziņoja, ka pāvestība "apņemsies pārgrozīt svētku laikus un bauslību" (Dan. 7:25), un tā nebija kūtra šī darba veikšanā. (52) Lai no pagānisma atgrieztajiem cilvēkiem būtu kaut kas, ar ko aizstāt elku pielūgšanu, un arī lai veicinātu kristietības formālu pieņemšanu, dievkalpojumos pakāpeniski ieveda svētbilžu un relikviju godāšanu un pielūgšanu. Vispārējā koncila dekrēts (skat. Pielikumā.) galīgi apstiprināja šo elku kalpošanas sistēmu. Pabeidzot svētuma apgānīšanas darbu, Roma uzdrošinājās izlaist no Dieva likumiem otro bausli, kas aizliedza elku pielūgšanu, un, lai saglabātu sākotnējo skaitu, desmito bausli sadalīja divās daļās.
Piekāpšanās pagānismam atvēra ceļu tālākai Debesu autoritātes nicināšanai. Pamudinot nesvētus draudzes vadītājus, sātans centās grozīt arī ceturto bausli un mēģināja atcelt seno Sabatu, dienu, kuru Dievs bija svētījis un iesvētījis (1. Moz. 2:2,3), tā vietā paaugstinot pagānu ievērotos svētkus – "godājamo saules dienu". Sākumā šo izmaiņu necentās izdarīt atklāti. Pirmajos gadsimtos īsto Sabatu vēl ievēroja visi kristieši. Viņi dega par Dieva godu un, ticot bauslības negrozāmībai, čakli sargāja tās priekšrakstu svētumu. Tiecoties sasniegt kāroto mērķi, sātans ar savu pārstāvju starpniecību darbojās ļoti viltīgi un izveicīgi. Lai ļaužu uzmanību pievērstu svētdienai, to sāka dēvēt par Kristus augšāmcelšanās piemiņas dienu. Tajā notika reliģiski dievkalpojumi, kaut gan vēl ilgu laiku to uzskatīja tikai par atpūtas dienu, joprojām kā svētu godājot Sabatu.
Sagatavojot ceļu savam ieplānotajam darbam, sātans jau pirms Kristus atnākšanas pamudināja jūdus apkraut Sabatu ar visstingrākajām prasībām, padarot tā ievērošanu par smagu nastu. Izmantojot savā labā šo viltus gaismu, kādā viņš pats bija ietērpis Dieva iesvētīto dienu, sātans tagad aicināja to uzskatīt tikai par jūdu ieviestu tradīciju. Pārvēršot svētdienu par līksmiem kristiešu svētkiem, viņš tos skubināja Sabatu uzskatīt par skumju (53) gavēņa un nomāktības dienu, lai tā izrādītu savu naidu pret visu jūdu dievkalpošanas sistēmu.
Ceturtā gadsimta sākumā ķeizars Konstantīns izdeva dekrētu, kas visā Romas impērijā par valsts svētkiem pasludināja svētdienu. (Skat. Pielikumā.) Tagad saules dienu godāja gan viņa pagāniskie pavalstnieki, gan arī kristieši; un imperators jau tieši vēlējās savienot pagānisma un kristietības pretrunīgās intereses. To darīt viņu skubināja arī baznīcas bīskapi, kas, goda un varas kāres pārņemti, saprata, ka, ja kristieši un pagāni ievēros vienu un to pašu dienu, tad tas vēl daudzus pagānus pamudinās formāli pieņemt kristietību, kā rezultātā pieaugs baznīcas vara un slava. Tomēr dievbijīgie kristieši, pakāpeniski gan pierodot skatīties uz svētdienu kā uz zināmā mērā svētu dienu, vēl arvien, paklausot ceturtajam bauslim, turpināja ievērot Sabatu.
Lielais viltnieks savu darbu vēl nebija pabeidzis. Tādēļ viņš nolēma visu kristīgo pasauli sapulcināt zem viena karoga un valdīt ar sava vietnieka, lepnā pāvesta, starpniecību, kurš apgalvoja, ka viņš ir Kristus pārstāvis. Savu mērķi ļaunais ienaidnieks centās sasniegt ar daļēji atgriezto pagānu, godkārīgo prelātu un pasauli mīlošo draudzes locekļu palīdzību. Laiku pa laikam tika noturēti plaši koncili, kuros no visas pasaules sapulcējās baznīcas augstākās amatpersonas. Gandrīz ar katru nākamo koncilu Dieva iecelto Sabatu nospieda arvien zemāk un zemāk, bet svētdienu atbilstoši paaugstināja. Tādā veidā beidzot šos pagānu svētkus sāka godāt kā dievišķu iestādījumu, kamēr Bībeles Sabatu pasludināja par jūdaisma atliekām un tā ievērotājus par nolādāmiem cilvēkiem.
Lielajam atkritējam bija izdevies sevi paaugstināt "pār visu to, kas Dievs saucas un kas ir Dieva kalpošana". (2.Tes. 2:4, Glika tulk.) Viņš dievišķajos likumos uzdrošinājās pārmainīt to vienīgo priekšrakstu, kas visai cilvēcei nepārprotami norāda uz patieso un dzīvo Dievu. Ceturtajā bauslī Dievs atklājas kā debesu un zemes Radītājs, līdz ar to sevi nošķirot no visiem citiem dieviem. (54) Tieši kā radīšanas darba pieminekli septīto dienu iesvētīja par dusas dienu cilvēkam. Tai vienmēr vajadzēja atgādināt, ka cilvēka esamības sākums ir dzīvais Dievs, kas vienīgais ir godāšanas un pielūgšanas cienīgs. Bet sātans centās panākt, lai ļaudis neuzticētos Dievam un nepaklausītu Viņa likumiem; tāpēc viņš sevišķi cīnījās pret to bausli, kas norāda uz Dievu kā Radītāju.
Tagad protestanti māca, ka Kristus augšāmcelšanās svētdienā šo dienu ir padarījusi par kristiešu Sabatu. Bet pierādījumu no Rakstiem par to nav. Tādu godu šai dienai nav piešķīris ne Kristus, ne Viņa apustuļi. Pirmsākumi svētdienas ievērošanai kristietībā meklējami vienīgi netaisnības noslēpumā (2. Tes. 2:7), kas savu darbu bija iesācis jau Pāvila dienās. Kur un kad Kungs būtu pieņēmis un atzinis šo pāvestības bērnu? Kādu attaisnojošu pamatojumu var dot šim sagrozījumam, kuru neapstiprina Svētie Raksti?
Sestajā gadsimtā pāvestība bija jau stingri nostiprinājusies. Tās varas sēdekli ierīkoja imperatora pilsētā un Romas bīskapu pasludināja par visas baznīcas galvu. Pagānisms savu vietu bija atdevis pāvestībai. Pūķis "deva tam savu spēku, savu troni un lielu varu". (Atkl.13:2; skat. Pielikumā.) Tad arī sākās Daniēla un Atklāsmes grāmatu pravietojumos paredzētie pāvesta vadītās apspiešanas 1260 gadi. (Dan. 7:25; Atkl.13:5-7) Kristieši bija spiesti vai nu atteikties no savas taisnīguma izjūtas un pieņemt pāvesta ieviestās ceremonijas un dievkalpošanas veidu, vai arī beigt dzīvi apakšzemes cietumos, mirt uz moku soliem, uz uguns sārtiem vai no bendes cirvja. Tā piepildījās Jēzus vārdi: "Pat vecāki un brāļi, radi un draugi jūs nodos, un dažus no jums nonāvēs. Un visi jūs ienīdēs Mana Vārda dēļ." (Lūk. 21:16,17) Uzticīgo kristiešu vajāšanas sākās ar tādu niknumu kā nekad iepriekš, un pasaule pārvērtās par milzīgu kaujas lauku. Gadsimtiem ilgi Kristus draudze sev patvērumu varēja atrast tikai vientuļās un slēptās vietās. (55) "Sieva bēga tuksnesī, kur tai bija no Dieva sataisīta vieta, lai viņa tur dzīvību uzturētu tūkstoš divi simti sešdesmit dienas." (Atkl. 12:6)