[17] "Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm. Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs. Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku." (Lūk.19:42-44)
Jēzus no Eļļas kalna raudzījās lejup uz Jeruzālemi. Viņa priekšā izpletās jauka, mierīga ainava. Bija Pasā svētku laiks, un Jēkaba bērni sanāca kopā no visām zemēm, lai svinētu lielos tautas svētkus. Pāri augļu koku un vīna koku dārziem un svētceļnieku teltīm nosētajām zaļajām nogāzēm varēja redzēt terasveidīgos pakalnus, staltās pilis un Izraēla galvaspilsētas nocietinājumu masīvos mūrus. Likās, ka Ciāna lepni saka: "Es sēžu kā ķēniņiene un bēdas neredzēšu." Tā iedomājās, ka tagad ir tikpat skaista un var būt tikpat droša par Debesu labvēlību kā pirms daudziem gadsimtiem, kad ķēnišķīgais dziesminieks dziedāja: "Diženi paceļas Ciānas kalns, visas zemes prieks, (..) lielā Ķēniņa pilsēta." (Ps. 48:3) Jēzus skatam pilnībā atklājās krāšņās dievnama celtnes. Rietošās saules stari apmirdzēja tā sniegbaltās marmora sienas un atstarojās no zeltā rotātajiem vārtiem, torņiem un jumta smailēm. Tur stāvēja Ciāna, skaistuma pilnība, jūdu tautas lepnums. (18) Kurš no Izraēla bērniem gan varēja uzlūkot šo ainu bez priecīga satraukuma un apbrīnas? Bet pavisam citādas domas nodarbināja Jēzus prātu. "Pienācis tuvu, Viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par to." (Lūk.19:41) Vispārējās līksmības vidū, ko izraisīja Viņa triumfālā iejāšana, kad, vēdinot palmu zarus un skandinot priecīgus Ozianna saucienus, kas atbalsojās apkārtējos pakalnos, vairāku tūkstošu balsis Viņu izsauca par ķēniņu, pasaules Glābēju, tagad satrieca pēkšņas un noslēpumainas sāpes. Viņš, Dieva Dēls, Izraēla Apsolītais, kura spēks bija uzvarējis nāvi un izsaucis no kapiem tās gūstekņus, tagad izplūda asarās, ne parastu bēdu nomākts, bet neizsakāmās dvēseles mokās.
Viņš neraudāja par sevi, lai gan labi zināja, kurp iet Viņa ceļš. Jēzus priekšā atradās Ģetzemane, Viņa drīzo ciešanu vieta. Bija redzami arī Avju vārti, pa kuriem gadsimtiem ilgi veda upurēšanai paredzētos dzīvniekus, bet kuriem tagad vajadzēja atvērties Viņa priekšā, kad Viņš kļūs kā jērs, "ko ved nokaušanai". (Jes. 53:7) Mazliet tālāk – Golgāta, krustā sišanas vieta. Tur pār taku, pa kuru Kristum vajadzēs iet, savu dvēseli nododot par grēku upuri, drīz nolaidīsies drausmīga tumsa. Tomēr ne šo notikumu izraisītās pārdomas apēnoja Viņu šajā vispārējā prieka stundā. Domājot par paša pārcilvēciskajām ciešanām, Jēzus nesavtīgo garu neaptumšoja ne vismazākais ļaunums. Viņš raudāja par Jeruzālemē dzīvojošo ļaužu tūkstošu likteni, par to cilvēku aklumu un stūrgalvību, kurus Viņš bija nācis svētīt un glābt.
Jēzus gara acīm atvērās vairāk kā tūkstoš gadus ilgā izredzētajai tautai parādītās īpašās labvēlības un sargājošās gādības vēsture. Tur bija Morijas kalns, kur uz altāra saistīja apsolījuma dēlu, nepretojošos upuri, simbolu nāvē ejošajam Dieva Dēlam. Tur visu ticīgo tēvam apstiprināja svētību derību, brīnišķo mesiānisko apsolījumu. (1. Moz. 22:9,16-18) Upura liesmas, kas no Ornana kuļamklona reiz pacēlās pret debesīm, tur bija novērsušas iznīcinātāja eņģeļa zobenu (1. Laiku 21.), – (19) cik piemērots simbols Pestītāja upurim un Viņa starpniecībai vainīgā cilvēka labā. Dievs Jeruzālemi bija pagodinājis pāri visai pasaulei. Kungs bija "izraudzījis Ciānu, tur Viņš grib mājot". (Ps.132:13) Tur visos laikmetos svētie pravieši bija snieguši savas brīdinošās vēstis. Tur priesteri kūpināja vīraku, un dārgo zāļu mākonis līdz ar ticīgo lūgšanām uzkāpa Dieva priekšā. Ik dienas tur upurēja nokauto jēru asinis, norādot uz gaidāmo Dieva Jēru. Godības padebesī virs žēlastības krēsla Jehova atklāja savu klātbūtni. Tur balstījās noslēpumainās kāpnes, kas savienoja zemi ar Debesīm (1. Moz. 28:12; Jāņa 1:51), – kāpnes, pa kurām nokāpa un uzkāpa Dieva eņģeļi un kas pasaulei atvēra ceļu uz Vissvētāko vietu. Ja Izraēls kā tauta būtu palicis uzticīgs Debesīm, Dieva izraudzītā pilsēta Jeruzāleme pastāvētu mūžīgi. (Jer. 17:21-25) Bet sevišķu labvēlību baudījušās tautas vēsture bija atkārtotas atkrišanas un sacelšanās vēsture. Izraēlieši bija pretojušies Debesu žēlastībai, ļaunprātīgi izmantojuši savas priekšrocības un izturējušies nevērīgi pret sniegtajām izdevībām.
Lai gan "Izraēls apsmēja Dieva sūtītos vēstnešus, nicināja Viņa vēstījumus un zobojās par Viņa praviešiem" (2. Laiku 36:16), tomēr Radītājs tiem joprojām bija atklājies kā "Kungs, Kungs, apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā" (2. Moz. 34:6); par spīti atkārtotajiem noraidījumiem Viņa žēlastība bija turpinājusi aizlūgt. Mīlestībā, kas lielāka par tēva līdzjūtīgo mīlestību pret savu dēlu, Dievs "nepārtraukti pie viņiem sūtīja savus vēstnešus, lai brīdinātu, jo Viņam bija žēl savas tautas un savas svētās mājvietas". (2. Laiku 36:15) Kad aizrādījumi, lūgumi un brīdinājumi nebija devuši panākumus, Dievs no Debesīm sūtīja savu vislielāko Dāvanu, vēl vairāk, šai Dāvanā Viņš atdeva visas Debesis.
Pats Dieva Dēls tika sūtīts atgriezt savus pārkāpumus neatzīstošo pilsētu. Tas bija Kristus, kas Izraēlu kā labu vīna koku izveda no Ēģiptes. (Ps. 80:9) Viņa roka šīs tautas priekšā bija izdzinusi pagānus, Viņš to bija dēstījis "auglīgā pakalnā". Kā žogs to visapkārt apņēma Dieva sargājošā gādība. (20) Viņš bija sūtījis savus kalpus to uzturēt un audzināt. "Kas tad Man vēl bija ko darīt Manā vīna dārzā," Viņš izsaucās, "ko Es nebūtu darījis?" (Jes. 5:1-4) Bet, kad Kungs "gaidīja, ka tas nesīs labus ogu ķekarus, (..) tas nesa sūrus ķekarus"; tomēr, ilgodamies un cerēdams, ka vīna dārzs reiz kļūs auglīgs, Viņš nāca uz to cilvēka veidā, lai, ja vien iespējams, to pasargātu no pilnīgas bojāejas. Viņš uzraka zemi un apkopa savu vīna koku, Viņš to apgrieza un rūpīgi uzmanīja. Kungs nepiekusis pūlējās glābt paša stādīto vīnogulāju.
Trīs gadus gaismas un godības Kungs staigāja savas tautas vidū. Viņš gāja "apkārt, labu darīdams un dziedinādams visus velna nomāktos", iepriecinādams sagrauztās sirdis, atbrīvodams cietumniekus, akliem atdodams redzi, tizliem likdams staigāt un kurlos darīdams dzirdīgus, šķīstīdams spitālīgos, uzmodinādams mirušos un nabagiem sludinādams prieka vēsti. (Ap.d.10:38; Lūk. 4:18; Mat.11:5) Uz visām šķirām vienādi attiecās laipnais aicinājums: "Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt." (Mat.11:28)
Lai gan par labo atalgots ar ļaunu, pret savu mīlestību saņemdams ienaidu (Ps.109:5), Viņš neatlaidīgi turpināja pildīt žēlastības misiju. Neviens, kas meklēja Viņa palīdzību, nekad netika atraidīts. Būdams ceļinieks bez savām mājām, katru dienu saņemdams pārmetumus un labi pazīdams trūkumu, Jēzus dzīvoja, lai kalpotu cilvēku vajadzībām un atvieglotu viņu ciešanas, pamudinādams tos pieņemt patiesās dzīvības Dāvanu. Žēlastības viļņi, šo stūrgalvīgo siržu atvairīti, atgriezās pie tiem vēl spēcīgākās neizteicamas līdzjūtības un mīlestības straumēs. Bet Izraēls novērsās no sava labākā Drauga un vienīgā Palīga. Tas noniecināja Viņa mīlestības aicinājumus, atraidīja padomus un izsmēja brīdinājumus.
Ātri pagāja cerību un piedošanas laiks, Dieva ilgi aizturētais dusmu kauss jau bija gandrīz pilns. Melnais nelaimes mākonis, kas atkrišanas un sacelšanās gadsimtos kļuva arvien lielāks, tagad bija nobriedis, lai izlietu bēdas un ciešanas pār vainīgo tautu; un tomēr To, kurš vienīgais spēja novērst draudošās briesmas, ļaudis nicināja, zaimoja, atmeta un nolēma krusta nāvei. (21) Bet līdz ar Kristus nāvi pie Golgātas krusta būs beigusies Dieva pagodinātās un svētītās Izraēla tautas diena. Pat tikai vienas dvēseles zaudējums jau ir nelaime, ko nevar atsvērt ar šīs pasaules ieguvumiem un bagātībām; bet, kad Kristus uzlūkoja Jeruzālemi, Viņš skatīja veselas pilsētas, visas tautas likteni, – tās pilsētas un tās tautas, kuru Dievs reiz bija izredzējis sev par sevišķu īpašumu.
Arī pravieši bija raudājuši par Izraēla atkrišanu un šausmīgo izpostīšanu. Tautas grēku dēļ Jeremija vēlējās, kaut viņa acis būtu asaru avoti, lai tas dienu un nakti varētu apraudāt savu ļaužu nokautos un cietumā aizvesto Kunga ganāmo pulku. (Jer. 8:23; 13:17) Bet cik lielas gan bija Kristus sāpes, kura pravieša skats aptvēra ne tikai gadus, bet veselus laikmetus! Jēzus redzēja iznīcinātāju eņģeli paceļam zobenu pret pilsētu, kas tik ilgi bija saudzēta kā Jehovas mājvieta. No Eļļas kalna virsotnes, no vietas, kur pēc nedaudz gadiem apmetīsies Tits un viņa armija, Kristus skatījās pāri ielejai uz svētajiem pagalmiem un kolonnām, un Viņa asaru apmiglotajām acīm pavērās šausmīga nākotne – Jeruzālemes mūri svešu karapulku ielenkumā. Viņš dzirdēja ienaidnieka armijas soļu troksni gatavojamies kaujai. Viņš dzirdēja ielenktajā pilsētā mātes un bērnus kliedzam pēc maizes. Viņš redzēja jūdu svēto un krāšņo dievnamu, pilis un torņus atdotus liesmām, un tā vietā paliekam tikai kūpošu drupu kaudzi.
Veroties vēl tālāk nākotnē, Viņš skatīja derības tautu, izkaisītu pa visām zemēm kā bojā gājuša kuģa atliekas tuksnešainā krastmalā. Bet laicīgā atmaksa, kas draudēja nākt pār tās bērniem, bija tikai pirmais malks no tā dusmu kausa, ko pēdējā tiesas dienā vajadzēs iztukšot līdz padibenēm. Un dievišķā līdzjūtība, ilgu pilnā mīlestība atrada izpausmi šādos skumjos vārdos: "Jeruzāleme, Jeruzāleme, kas nokauji praviešus, un nomētā ar akmeņiem tos, kas pie tevis sūtīti! Cik reiz Es tavus (22) bērnus esmu gribējis sapulcināt, kā vista sapulcina savus cālīšus apakš saviem spārniem, bet jūs negribējāt." (Mat. 23:37) Ak, kaut tu, pāri visām citām pagodinātā tauta, būtu atzinusi savu piemeklēšanas laiku un kas vajadzīgs tavam mieram! Es aizturēju atmaksājošo eņģeli, Es aicināju tevi atgriezties, bet viss veltīgi. Tu atraidīji un atmeti ne tikai Dieva kalpus, sūtņus un praviešus, bet arī Izraēla Svēto, savu Glābēju. Un tagad vienīgi tu pati esi atbildīga, ja tiec iznīcināta. "Jūs negribat nākt pie Manis, lai iegūtu dzīvību." (Jāņa 5:40)