Tāda bija kalpošana "Debesu svētnīcas attēlam un ēnai". Un ko zemes svētnīcas kalpošanā izpildīja simbolos, tam īstenībā bija jānotiek Debesu svētnīcā. Pacēlies Debesīs, mūsu Pestītājs iesāka savu Augstā Priestera darbu. Pāvils saka: "Kristus nav iegājis rokām taisītā svētnīcā, patiesās attēlā, bet pašās Debesīs, lai tagad par mums parādītos Dieva vaiga priekšā." (Ebr. 9:24)
Priestera gadskārtējā kalpošana svētnīcas pirmajā nodalījumā, aiz priekškara, kas veidoja durvis un svēto vietu un atšķīra to no ārējā pagalma, attēlo kalpošanas darbu, ko Kristus uzņēmās pēc pacelšanās Debesīs. Priesterim ik dienas vajadzēja nest Dieva priekšā grēku upura asinis, kā arī vīraka smaržu, kas pacēlās augšup līdz ar Izraēla lūgšanām. (421) Tā Kristus, norādot uz savām asinīm, lūdza Tēva priekšā grēcinieku labā un kopā ar savas taisnības dārgo smaržu nesa Viņam grēkus nožēlojošu ticīgo ļaužu lūgšanas. Tāds bija kalpošanas darbs Debesu svētnīcas pirmajā nodalījumā.
Turp Kristum sekoja Viņa mācekļu ticība, kad Viņš paceļoties pazuda to skatam. Tur koncentrējās viņu cerība, kas, kā sacīja Pāvils, veidoja "drošu un stipru dvēseles enkuru, kas sniedzas aiz priekškara, kur Jēzus par mums iegājis kā ceļvedis, kļūdams uz mūžiem par Augsto Priesteri".(Ebr. 6:19,20) "Ne ar āžu un teļu asinīm, bet ar savām paša asinīm reizi par visām reizēm iegājis svētnīcā, panākdams mūžīgu pestīšanu." (Ebr. 9:12)
Astoņpadsmit gadsimtus šis kalpošanas darbs turpinājās svētnīcas pirmajā nodalījumā. Kristus asinis aizlūdza nožēlojošo grēcinieku labā, nodrošināja viņiem piedošanu un pieņemšanu Tēva priekšā, tomēr grēki joprojām palika ierakstīti grāmatās. Kā ēnas kalpošanā gada beigās izdarīja salīdzināšanas darbu, tā arī, pirms tiek pabeigta Kristus misija cilvēku pilnīgai atbrīvošanai, jānorisinās pēdējam salīdzināšanas darbam svētnīcas tīrīšanā no grēka. Šī ir tā kalpošana, kas iesākās 2300 dienu beigās. Tanī laikā, kā iepriekš bija teicis pravietis Daniēls, mūsu Augstais Priesteris iegāja vissvētākajā vietā izpildīt sava svinīgā darba pēdējo daļu – šķīstīt svētnīcu.
Kā senatnē ļaužu grēkus ticībā uzlika grēku upurim un ar tā asinīm simboliski ienesa Zemes svētnīcā, tā jaunajā derībā savus pārkāpumus nožēlojošo ļaužu grēkus ticībā uzliek Kristum un patiesi ienes Debesu svētnīcā. Un kā Zemes lietu simboliskā šķīstīšana notika, iznesot grēkus, kas bija aptraipījuši svēto vietu, tā arī jānotiek Debesu lietu patiesajai šķīstīšanai, iznesot vai izdzēšot tur ierakstītos grēkus. (422) Bet pirms tam vēl jāizdara grāmatās ierakstīto pārskatu pārbaude, lai noteiktu, kuri cilvēki, nožēlojot grēkus un ticot Kristum, ir ieguvuši tiesības saņemt Viņa salīdzināšanas darba sniegtos labumus. Tāpēc svētās vietas šķīstīšana sevī ietver arī izmeklēšanas tiesas darbu. Šim pasākumam jātiek paveiktam, pirms Kristus nāk izglābt savus ļaudis, jo, kad Viņš nāks, tad Viņa alga būs līdz ar Viņu, katram cilvēkam atmaksāt atbilstoši viņa darbiem. (Atkl. 22:12)
Tie, kas gāja uz priekšu pravietiskā vārda izpratnē, saprata, ka 1844. gadā, beidzoties 2300 dienām, Kristum nebija vis jānāk uz Zemi, bet gan jāieiet Debesu svētnīcas vissvētākajā vietā izpildīt salīdzināšanas darba pēdējo daļu, kam vajadzēja notikt pirms Viņa nākšanas uz šo Zemi.
Noskaidrojās arī, ka, grēku upurim norādot uz Kristu kā uz lielo upuri un augstam priesterim pārstāvot Kristu kā vidutāju, grēka āzim jābūt sātana, grēka autora, simbolam, kuram beidzot uzliks patiesi nožēlojošo ļaužu grēkus. Kad augstais priesteris, pateicoties grēku upura asinīm, no pārkāpumiem šķīstīja svētnīcu, viņš grēkus uzlika palaižamajam āzim. Un, kad Kristus savas kalpošanas beigās ar savām asinīm izpirkto ļaužu grēkus iznesīs no Debesu svētnīcas, Viņš tos uzliks sātanam, kuram saskaņā ar tiesas spriedumu jāsaņem pēdējais sods. Grēka āzi aizveda uz neapdzīvotu vietu, lai tas nekad vairs neatgrieztos Izraēla nometnē. Tā sātanu uz mūžīgiem laikiem atšķirs no Dieva un Viņa ļaudīm. Ļaunais beigs eksistēt grēka un grēcinieku pilnīgās iznīcināšanas laikā.