[423] Svētās vietas temats līdzīgi atslēgai atvēra un skaidroja 1844. gada vilšanās noslēpumu. Tas atklāja veselu rindu patiesību, kas pilnīgi pamatoti un savstarpējā saskaņā rādīja, ka Dieva roka ir vadījusi lielo adventes kustību, uzsverot pašreizējos pienākumus un vedot gaismā Dieva tautu un tās darbu. Kā Jēzus mācekļi pēc briesmīgās moku un vilšanās nakts "tapa līksmi, Kungu redzēdami", tā tagad priecājās tie, kas ticībā bija gaidījuši Viņa otro atnākšanu. Viņi bija domājuši, ka Jēzus parādīsies godībā, lai atalgotu savus kalpus. Cerībās pieviļoties, tie Jēzu pazaudēja no sava redzesloka un uztraucās tāpat kā Marija pie kapa: "Tie manu Kungu paņēmuši, un es nezinu, kur tie Viņu likuši". Un tagad tie Viņu, savu līdzjūtīgo Augsto Priesteri, kurš drīz parādīsies kā Ķēniņš un Atbrīvotājs, atkal ieraudzīja Vissvētākajā vietā. Gaisma no svētnīcas apspīdēja pagātni, tagadni un nākotni. Ticīgie atzina, ka viņus savā nemaldīgajā gudrībā ir vadījis Dievs. Lai gan līdzīgi pirmajiem mācekļiem viņi paši nebija sapratuši vēsti, kuru sniedza ļaudīm, tomēr vēsts bija pareiza. To sludinot, viņi bija izpildījuši Dieva nodomu, un viņu darbs Kungam nebija veltīgs. "Atdzimuši dzīvai cerībai," viņi priecājās "ar neizsakāmu un godības pilnu prieku".
Kā Daniēla 8:14 pravietojums: "Divi tūkstoši un trīs simti dienas būs skaitāmas no vakara līdz rītam, tad svētā vieta atkal taps iesvētīta", tā arī pirmā eņģeļa vēsts: "Bīstieties Dievu un dodiet Viņam godu, jo ir atnākusi Viņa tiesas stunda", norādīja uz Kristus kalpošanu vissvētākajā vietā, uz izmeklēšanas tiesu, bet ne uz Kristus nākšanu izglābt savus ļaudis un iznīcināt bezdievīgos. (424) Kļūda nebija pravietisko laiku aprēķinā, bet tā notikuma izpratnē, kas risināsies 2300 dienu beigās. Šīs maldīšanās dēļ ticīgie pārdzīvoja vilšanos, tomēr piepildījās viss, ko pravietojums iepriekš bija vēstījis, viss, ko viņi varēja gaidīt, pamatojoties uz Rakstiem. Tieši tajā laikā, kad tie žēlojās par pieviltajām cerībām, norisinājās šajā vēstī paredzētais notikums, kam vajadzēja piepildīties, pirms Kungs varētu nākt un atalgot savus kalpus.
Kristus nebija atnācis uz Zemi, kā viņi gaidīja, bet gan iegājis Debesīs esošā tempļa vissvētākajā vietā, kā uz to jau iepriekš norādīja simboli. Pravietis Daniēls apraksta, ka viņš šinī brīdī nāk Laiku Vecā priekšā: "Es redzēju nakts parādīšanā, un raugi, viens nāca debess padebešos kā Cilvēka Dēls un nāca," ne uz Zemi, bet – "pie Laiku Vecā, un tapa vests Viņa priekšā". (Dan. 7:13, Glika tulk.)
Arī pravietis Malaķija jau iepriekš bija ziņojis par šo nākšanu: "Drīz nāks uz savu namu Kungs, ko jūs meklējat, un derības eņģelis, pie kā jums labs prāts. Redzi, Viņš nāk, saka Kungs Cebaots." (Mal. 3:1, Glika tulk.) Kunga nākšana uz savu templi bija pēkšņa un negaidīta Viņa ļaudīm, jo tie Viņu tur nemeklēja. Tie gaidīja Viņu nākam uz Zemi, "ar uguns liesmām sodīt tos, kas nepazīst Dievu un kas ir nepaklausīgi (..) evaņģēlijam". (2. Tes. 1:8, Glika tulk.)
Bet ļaudis vēl nebija gatavi sastapt savu Kungu. Viņu labā vēl bija veicams sagatavošanas darbs. Viņiem bija nepieciešama gaisma, kas skatus pievērstu Dieva templim Debesīs, (425) un, kad tie ticībā sekoja savam Augstajam Priesterim Viņa izpildāmajā kalpošanas darbā, tad atklājās jauni pienākumi. Draudzei vēl vajadzēja saņemt kādu brīdinājuma un pamācības vēsti.
Pravietis saka: "Bet kas varēs izturēt Viņa atnākšanas dienu un kas varēs pastāvēt, kad Viņš ieradīsies? Jo Viņš ir zeltkaļa kausējošā uguns un kā veļas mazgātājas sārms. Viņš sēdēs un kausēs, un dzidrinās sudrabu, un Viņš šķīstīs Levija bērnus un pārkausēs viņus pamazām kā zeltu un sudrabu arvien tīrākus. Tad viņi nesīs tam Kungam ēdamo upuri īstā taisnībā." (Mal. 3:2,3) Kad Kristus pārtrauks starpnieka darbu augšā esošajā svētnīcā, tad tiem, kas dzīvo virs zemes, svētā Dieva vaiga priekšā vajadzēs pastāvēt bez Vidutāja. Viņu drēbēm jābūt neaptraipītām, viņu raksturiem jābūt šķīstiem, ar apslacināšanas asinīm attīrītiem no katra grēka. Dieva žēlastības spēkā un pašiem čakli pūloties, tiem jāuzvar viss ļaunums. Kamēr vēl Debesīs turpinās izmeklēšanas tiesa, kamēr turpinās savu vainu nožēlojošo ticīgo grēku iznešana no svētnīcas, tikmēr starp Dieva ļaudīm virs zemes jānorisinās īpašam šķīstīšanas un grēku attīrīšanas darbam. Visskaidrāk par to runāts Atklāsmes grāmatas 14. nodaļas vēstīs.
Kad šis darbs būs pabeigts, tad arī Kristus sekotāji būs sagatavoti uz Viņa atnākšanu. Tad Kungam "labi patiks Jūdas un Jeruzālemes ēdamais upuris kā senajos laikos, pirms ilgiem gadiem". (Mal. 3:4) Tad draudze, kuru mūsu Kungs atnākot ņems pie sevis, būs pagodināta "bez traipa un grumbas vai cita tamlīdzīga trūkuma". (Ef. 5:27) Tad tā parādīsies kā "auseklis, skaista kā Mēness, skaidra kā Saule, briesmīga kā karaspēks ar karogiem". (Augstā dz. 6:10, Glika tulk.)
Pravietodams par Kunga ieiešanu savā templī, Malaķija bez tam vēl ziņo arī par Viņa otro adventi, par Viņa nākšanu izpildīt tiesas spriedumu. "Un tad Es nākšu pie jums un jūs tiesāšu, un Es nodošu uz vietas savu taisno liecību pret burvjiem, laulības pārkāpējiem, zvērestu lauzējiem un tiem, kas izturas varmācīgi un netaisni pret algādžiem, atraitnēm un bāriņiem, (426) kas nomāc ienācējus svešiniekus un Mani nebīstas," saka Kungs Cebaots." (Mal. 3:5) Jūda norāda uz to pašu notikumu, sacīdams: "Redzi, Kungs nāk ar daudz tūkstošiem savu svēto tiesāt visus un sodīt visus bezdievjus viņu bezdievīgo darbu dēļ, ko tie darījuši." (Jūdas 14,15) Šī nākšana un Kunga iešana uz savu templi ir īpaši un atšķirīgi notikumi.
Kristus, mūsu Augstā Priestera, ieiešana vissvētākajā nodalījumā, lai šķīstītu svēto vietu, atklāta Dan.8:14; un Cilvēka Dēla nākšana pie Laiku Vecā, par ko stāsta Dan. 7:13, kā arī Kunga nākšana uz savu templi, par ko runāja Malaķija, – visi ir viena un tā paša notikuma apraksti, un to pašu attēlo arī līgavaiņa nākšana uz kāzām Mat. 25. nodaļā sniegtajā līdzībā par desmit jaunavām.
1844. gada vasarā un rudenī atskanēja vēsts: "Redzi, Līgavainis nāk!" Tad arī izveidojās divas šķiras, kas attēlotas ar gudrajām un negudrajām jaunavām, – viena šķira priecīgi gaidīja Kunga parādīšanos un gatavojās Viņu sastapt, otra šķira, baiļu ietekmēta un tikai impulsīvu jūtu dzīta, apmierinājās ar patiesības teoriju, bet ar Dieva žēlastību personīgi neiepazinās. Līdzībā sacīts, ka, līgavainim nākot, tās, "kas bija gatavas, iegāja ar Viņu kāzās". Parādītā līgavaiņa nākšana notiek pirms kāzām. Pēc tam Kristus uzņem savu valstību, ko attēlo kāzas. Svētā pilsēta, Jaunā Jeruzāleme, kas ir valsts galvaspilsēta un simbols, nosaukta par "līgavu, jēra sievu". Eņģelis sacīja Jānim: "Nāc, es tev rādīšu līgavu, Jēra sievu. Viņš mani aiznesa garā," saka pravietis, "un man rādīja svēto pilsētu Jeruzālemi nokāpjam no Debesīm, no Dieva." (Atkl. 21:9,10) Ir skaidrs, ka līgava attēlo svēto pilsētu, un jaunavas, (427) kas iziet pretī līgavainim, simbolizē draudzi. Atklāsmes grāmatā par Dieva ļaudīm runāts kā par viesiem kāzu mielastā. (Atkl. 19:9) Ja viņi ir viesi, tad tie tajā pašā laikā nevar būt attēloti arī kā līgava. Kristus, kā ziņoja pravietis Daniēls, no Laiku Vecā saņems valdību un godību, un valstību (Dan. 7:14); Viņš saņems Jauno Jeruzalemi, savas valsts galvaspilsētu, "sagatavotu kā savam vīram greznotu līgavu". (Atkl. 21:2) Saņēmis valsti, Viņš nāks savā godībā kā ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs izglābt savus ļaudis, kuri "sēdēs ar Ābrahāmu, Īzaku un Jēkabu" (Mat. 8:11) pie Viņa galda Viņa valstībā (Lūk. 22:30), lai ņemtu dalību Jēra kāzu mielastā.
1844. gada vasarā sludinātā vēsts: "Redzi, Līgavainis nāk!" – tūkstošus ierosināja gaidīt tūlītēju Kunga atnākšanu. Tomēr noteiktajā laikā Līgavainis neieradās vis uz Zemes, kā ļaudis gaidīja, bet pie Laiku Vecā Debesīs uz kāzām, lai saņemtu savu valsti. "Kas bija gatavas, iegāja ar Viņu kāzās, un durvis aizslēdza." Viņām personīgi nevajadzēja būt klāt šajās kāzās, jo tās notiek Debesīs, bet līdzībā ainotās jaunavas atradās virs Zemes. Kristus sekotājiem jāgaida "savu Kungu no kāzām pārnākam". Tomēr tiem jāsaprot Viņa darbs un ticībā Tam jāseko, kad Jēzus stājas Tēva priekšā. Šādā nozīmē par viņiem var teikt, ka tie ieiet kāzās.
Līdzībā kāzās iegāja tie, kam līdz ar lukturiem traukos bija arī eļļa. Tie, kam līdz ar zināšanām par Rakstu patiesībām bija arī Gars un Dieva žēlastība un kas visrūgtāko pārbaudījumu naktī bija pacietīgi gaidījuši, meklējot Bībelē skaidrāku gaismu, – tie ieraudzīja patiesību par svētnīcu Debesīs un pārmaiņu Pestītāja kalpošanas veidā un ticībā sekoja Tam Viņa darbā augšā esošajā svētajā vietā. (428) Tādēļ visi, kas, saskaņā ar Rakstu liecību, pieņem tās pašas patiesības, ticībā sekot Kristum, kad Viņš stājas Dieva priekšā, lai izpildītu pēdējo starpnieka darbu un tā beigās saņemtu savu valstību, – tie visi attēloti kā tādi, kas ieiet kāzās.
Mateja 22. nodaļā aprakstītajā līdzībā izteikta tā pati kāzu simbolika un skaidri parādīts, ka izmeklēšanas tiesa notiek pirms kāzām. Ķēniņš viesus apskatīt ienāk pirms kāzām (Mat. 22:11), lai redzētu, vai visi ir ietērpušies kāzu drēbēs, nevainojama rakstura tērpā, kas mazgāts un balināts Jēra asinīs. (Atkl. 7:14) To, kuru atrod bez šī tērpa, izmet ārā, bet visus, kuri tērpušies kāzu drēbēs, Dievs pieņem, un tie tiek atzīti par cienīgiem iegūt līdzdalību Viņa valstībā un sēdēt līdz ar Viņu tronī. Šis rakstura pārbaudes darbs, kas nosaka, kuri ir sagatavoti Dieva valstij, ir izmeklēšanas tiesa vai pēdējais darbs augšā esošajā svētnīcā.
Kad izmeklēšanas darbs būs pabeigts, kad no visiem laikmetiem būs izskatītas un izlemtas visu to cilvēku lietas, kuri saukušies par Kristus sekotājiem, tikai tad, un ne ātrāk, izbeigsies pārbaudes laiks un žēlastības durvis tiks aizslēgtas. Tā ar vienu īsu teikumu: "Kas bija gatavas, iegāja ar Viņu kāzās, un durvis aizslēdza", mums tiek parādīta Pestītāja pēdējā kalpošanas fāze līdz brīdim, kad būs pilnīgi pabeigts lielais cilvēces atpestīšanas darbs.