[391] Paejot laikam, kurā Kunga atnākšanu gaidīja sākumā, tas ir, 1844. gada pavasarī, tie, kas ticībā bija skatījušies uz Viņa parādīšanos, nonāca šaubās un apmulsumā. Kamēr pasaule uz viņiem raudzījās kā uz pilnīgu sakāvi cietušiem, kas noticējuši maldiem, viņu mierinājuma un prieka avots joprojām palika Dieva Vārds. Daudzi turpināja meklēt Rakstos, no jauna pārbaudot savas ticības pierādījumus, un, lai iegūtu tālāko gaismu, rūpīgi pētīja attiecīgos pravietojumus. Šķita, ka Bībele skaidri un pārliecinoši apstiprina viņu viedokli. Arī zīmes, kuras nebija iespējams pārprast, norādīja uz Kristus nākšanas tuvumu. Un Kunga sevišķā svētība, kas atklājās grēcinieku atgriešanā, kā arī garīgā atmodā kristiešu vidū, liecināja, ka šī vēsts ir no Debesīm. Tādēļ, lai gan ticīgie nevarēja izskaidrot savu vilšanos, tie tomēr jutās droši, ka pagātnes piedzīvojumos viņu vadonis bijis Dievs.
Pravietojumos, kas viņiem norādīja uz Kristus otrās atnākšanas laiku, atradās pamācība, kas pašreizējai neziņai un nedrošībai bija sevišķi piemērota un iedrošināja tos pacietīgā ticībā gaidīt, līdz savā laikā atklāsies viss, kas tagad viņu izpratnei vēl likās tumšs.
(392) Viens no šiem pravietojumiem bija uzrakstīts Habakuka grāmatas 2:1-4: "Es stāvu uz vakts un kāpju tornī, un skatos, lai redzu, ko Viņš man sacīs un ko man būs atbildēt uz manu sūdzību. Un Kungs man atbildēja un sacīja: Raksti parādīšanu un uzraksti uz galdiem, ka to var viegli lasīt. Tai parādīšanai ir savs noliktais laiks, un tā steidzas uz galu un nevils; jebšu tā gan kavējas, tomēr gaidi, jo tā nāktin nāks un nepaliks nepiepildīta. Redzi, dvēsele viņam ir pārgalvīga un netaisna, bet taisnais dzīvos caur savu ticību." (Glika tulk.)
Pravietojumā dotais norādījums: "Raksti parādīšanu un uzraksti to uz galdiem, ka to var viegli lasīt," jau 1842. gadā ierosināja Čārlzu Fiču uzzīmēt pravietisku karti Daniēla un Atklāsmes grāmatas parādīšanu ilustrēšanai. Šīs kartes izdošanu uzskatīja par Habakukam dotā uzdevuma izpildīšanu. Tomēr neviens tad vēl neievēroja, ka tajā pašā pravietojumā norādīts uz atklāsmes piepildīšanās šķietamu kavēšanos un neatlaidīgas gaidīšanas nepieciešamību. Pēc vilšanās ļoti zīmīga šķita sekojošā Rakstu daļa: "Tai parādīšanai ir savs nolikts laiks, un tā steidzas uz galu un nevils; jebšu tā gan kavējas, tomēr gaidi, jo tā nāktin nāks un nepaliks nepiepildīta (..). Taisnais dzīvos caur savu ticību."
Arī kāds Ecēhiēla pravietojums ticīgiem kļuva par spēka un prieka avotu: "Kunga vārds uz mani notika, sacīdams: Cilvēka bērns, kas tas jums par sakāmu vārdu Izraēla zemē, ka jūs sakāt: Laiks ilgi velkas, un visa parādīšana būs nieki? Tādēļ saki uz tiem: Tā saka Kungs Kungs (..). Tās dienas nākušas tuvu līdz ar ikvienu parādīšanas vārdu (..). Es, Kungs, runāju; tas vārds, ko Es runāju, notiks un vairs nevilcināsies." "Izraēla nams saka: Parādīšana, ko šis redz, velkas uz ilgu laiku, un šis sludina par laikiem, kas ir tālu. (393) Tāpēc saki uz tiem: Tā saka Kungs Kungs: Neviens no Maniem vārdiem vairs nevilcināsies; tas vārds, ko Es runāšu, notiks." (Ec. 12:21-25,27,28, Glika tulk.)
Gaidošie priecājās, ticot, ka Tas, kurš galu zina iesākumā, kas skatās pāri gadsimtiem, ir dāvājis viņiem iedrošinājumu un cerību vārdus, jo Kungs jau iepriekš paredzējis viņu vilšanos. Ja nebūtu šādu rakstvietu, kas tos pamācīja pacietīgi gaidīt un palikt stipriem paļāvībā uz Dieva Vārdu, tad šajā smagajā pārbaudījumu stundā viņu ticība būtu sabrukusi.
Arī līdzība par desmit jaunavām Mateja 25. nodaļā aino adventistu piedzīvojumu. Mateja 24. nodaļā, atbildot uz savu mācekļu jautājumu par Viņa atnākšanas un pasaules gala zīmēm, Kristus bija nosaucis dažus vissvarīgākos notikumus pasaules un baznīcas vēsturē laikā starp Viņa pirmo un otro nākšanu: proti, Jeruzālemes izpostīšana, draudzes lielais bēdu laiks, kad to vajāja pagāni un pāvesta vara, Saules un Mēness aptumšošanās un zvaigžņu krišana. Pēc tam Viņš runāja par nākšanu savā valstībā un stāstīja līdzību, kas attēloja divas Kunga parādīšanos gaidošas kalpu šķiras. 25. nodaļa iesākas ar vārdiem: "Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām." Šeit ainota pēdējās dienās dzīvojošā draudze, tā pati, kura rādīta 24. nodaļas beigās. Šajā līdzībā tās piedzīvojumi skaidroti ar iespējamiem starpgadījumiem austrumzemju kāzās.
"Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas savus eļļas lukturus ņēma un izgāja līgavainim pretī. Bet piecas no tām bija gudras un piecas bija ģeķīgas. Kas bija ģeķīgas, tās paņēma savus eļļas lukturus, bet eļļu tās neņēma līdzi. Bet gudrās paņēma eļļu savos traukos līdz ar eļļas lukturiem. Kad nu līgavainis kavējās, tad visas aizmiga un snauda. Bet nakts vidū balss atskanēja: redzi, līgavainis nāk, ejiet ārā viņam pretī."
Ar līgavaiņa nākšanas ainu saprata pirmā eņģeļa vēsts pieteikto Kristus nākšanu. (394) Plašā reformācija, kas norisinājās, sludinot Viņa drīzo parādīšanos, atbilda jaunavu iziešanai. Šajā līdzībā, tāpat kā Mateja 24. nodaļā, attēlotas divas ļaužu šķiras. Visas bija paņēmušas savus lukturus, Bībeli un tās gaismā izgājušas pretī līgavainim. Bet, "kas bija ģeķīgas, tās paņēma savus eļļas lukturus, bet eļļu tās neņēma līdz", "gudrās paņēma eļļu savos traukos līdz ar eļļas lukturiem". Pēdējā šķira bija saņēmusi Dieva žēlastību, Svētā Gara atjaunojošo, apgaismojošo spēku, kas Viņa Vārdu dara par kāju spīdekli un gaismu uz ceļa. Bīstoties Dievu, tie bija pētījuši Rakstus, lai uzzinātu patiesību, un nopietni centušies iegūt sirds un dzīves skaidrību. Viņiem bija personīgi piedzīvojumi – ticība Dievam un Viņa Vārdam, ko vilšanās un kavēšanās nespēja sagraut. Citas "paņēma savus eļļas lukturus, bet eļļu tās neņēma līdz". Šie cilvēki bija rīkojušies impulsīvi. Svinīgā vēsts viņos pamodināja bailes, bet tie balstījās uz savu brāļu ticību. Apmierinoties ar labu jūtu tik tikko plīvojošo gaismu, patiesību pilnīgi nesaprazdami, tas ir, palikdami bez sirdi pārveidojošā žēlastības pieskāriena, viņi gāja Kungam pretī cerībā saņemt tūlītēju atalgojumu, bet nebija sagatavoti uz aizkavēšanos un vilšanos. Kad pienāca pārbaudījumu stunda, viņu ticība zuda un gaisma palika nespodra.
"Kad nu līgavainis kavējās, tad visas aizmiga un snauda." Ar līgavaiņa kavēšanos attēlota tā laika notecēšana, kad gaidīja Kungu, vilcināšanās un šķietamā vilšanās. Šajā neziņas un nenoteiktības brīdī paviršo un svārstīgo interese sāka grīļoties un viņu pūles atslāba, bet tiem, kuru ticība bija pamatota uz Bībeles personīgu pazīšanu, zem kājām atradās klints, kuru vilšanās viļņi nespēja izskalot. "Visas aizmiga un snauda": viena šķira bija vienaldzīga, gatava atteikties no savas ticības, otra šķira pacietīgi gaidīja, kad tiks dāvāta skaidrāka gaisma. (395) Tomēr šķita, ka pārbaudījumu naktī arī pēdējie zināmā mērā pazaudēja savu dedzību un vēlēšanos nodoties Dievam. Svārstīgie un paviršie vairs nevarēja balstīties uz savu brāļu ticību. Ikvienam vajadzēja pašam par sevi stāvēt vai krist.
Ap šo laiku sāka parādīties fanātisms. Daži, kas bija dedzīgi apliecinājuši ticību šai vēstij, atmeta Dieva Vārdu kā vienīgo nekļūdīgo vadoni un, apgalvojot, ka viņus vada Gars, īstenībā pakļāvās savu jūtu, iespaidu un iztēles kontrolei. Bija cilvēki, kas parādīja aklu un fanātisku dedzību, notiesājot visus, kas nepiekrita viņu rīcībai. Adventisti visumā nesimpatizēja šo ļaužu fanātiskajiem uzskatiem un darbībai. Tomēr tie apkaunoja patiesības lietu.
Sātans, ejot šo ceļu, centās pretoties Dieva darbam un to iznīcināt. Adventes kustība ļaudis dziļi saviļņoja, atgriezās tūkstošiem grēcinieku, un uzticīgi cilvēki nodevās patiesības sludināšanas darbam pat kavēšanās laikā. Ļaunuma lielkungs pazaudēja savus pavalstniekus un, vēlēdamies apkaunot Dieva lietu, tagad centās piekrāpt dažus ticīgos cilvēkus, novedot tos galējībās. Bet viņa aģenti tūlīt uztvēra katru kļūdu, katru neveiksmi, katru nepiedienīgu rīcību, parādot to ļaudīm, cik vien iespējams pārspīlētākā apgaismojumā, lai radītu nepatiku pret adventistiem un viņu ticību. Tāpēc, jo lielāks bija to cilvēku skaits, kas, apliecinādami ticību otrajai adventei, tajā pašā laikā ļāva sātana spēkam pārvaldīt savas sirdis, jo lielākas priekšrocības guva ienaidnieks, norādot uz tiem kā visas ticīgo kopas pārstāvjiem.
Sātans ir "brāļu apsūdzētājs", un tas ir viņa gars, kas cilvēkus iedvesmo uzmanīt Dieva tautas kļūdas un trūkumus, lai atklātu tos citiem, kamēr viņu labie darbi paliek nepamanīti. (396) Kad Dievs dara savu dvēseļu glābšanas darbu, arī sātans vienmēr aktīvi strādā. Kad Dieva bērni nāk Kunga priekšā, arī sātans ierodas viņu vidū. Katrā atmodā viņš ir gatavs iekļaut sirdī nesvētījušos un garā nelīdzsvarotus cilvēkus. Kad tie ir atzinuši dažus patiesības punktus un iekarojuši vietu starp ticīgajiem, tad viņš sāk caur tiem strādāt, lai ieteiktu teorijas, kas pieviļ nepiesardzīgos. Tas, ka cilvēks atrodas Dieva bērnu sabiedrībā pat lūgšanas namā un pie Kunga galda, vēl nav pierādījums, ka viņš ir patiess kristietis. Ar dažu tādu vīru starpniecību, kurus viņš var izlietot par saviem aģentiem, sātans bieži ir klāt pat vissvinīgākajos gadījumos.
Ļaunuma lielkungs apstrīd katru zemes collu, uz kuras kāpj Dieva ļaudis savā ceļojumā uz Debesu pilsētu. Visā baznīcas vēsturē nav ieviesta neviena reforma, nesastopoties ar nopietniem šķēršļiem. Tā tas bija Pāvila dienās. Kur vien apustulis nodibināja draudzi, visur bija daži, kas ar vārdiem apliecināja ticību, bet sev līdzi ienesa maldu mācības, kuras, ja tās pieņemtu, beidzot iznīcinātu mīlestību uz patiesību. Arī Luteram lielas raizes un grūtības sagādāja fanātiski noskaņotas personas, kas apgalvoja, ka Dievs ir runājis tieši ar viņiem un tādēļ tie savas domas un uzskatus varot vērtēt augstāk par Rakstu liecībām. Daudzi, kuru ticība un piedzīvojumi vēl bija nepilnīgi, bet kas lielā mērā paļāvās paši uz sevi, vēloties arvien ko jaunu saklausīt un pastāstīt, krita par upuri šo jauno mācītāju apgalvojumiem, līdz ar to pievienojoties sātana aģentiem, lai nojauktu to, ko Luters, Dieva pamudināts, bija uzcēlis. Abi Vesliji un arī citi, kas ar savu iespaidu un ticību aplaimoja pasauli, katrā solī sadūrās ar sātana viltībām, kas pārsteidzīgos, nelīdzsvarotos un nesvētos cilvēkus iegrūda dažāda veida fanātismā.