Atklāsmes grāmatas sarakstītājs jau iepriekš vēstī par sātana izraidīšanu un haotiski izpostīto zemi; un viņš saka, ka tāds stāvoklis pastāvēs tūkstoš gadus. Pēc Kunga otrās atnākšanas un ļauno bojāejas attēlošanas pravietojumā tālāk teikts: "Es redzēju eņģeli nokāpjam no Debesīm, tam rokā bija bezdibeņa atslēga un liela ķēde. Viņš satvēra pūķi, veco čūsku, kas ir velns un sātans, un sasēja to uz tūkstoš gadiem, iemeta to bezdibenī, aizslēdza to un uzlika virsū zīmogu, lai tas nepieviltu vairs tautas, kamēr būs pagājuši tūkstoš gadi. Pēc tam viņam uz īsu laiku jātop atsvabinātam." (Atkl. 20:1-3)
To, ka apzīmējums "bezdibenis" attiecas uz zemi sajukuma un tumsības stāvoklī, var saprast no citām rakstvietām. Par Zemes stāvokli "iesākumā" Bībeles ziņojums saka, ka tā "bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem." (1. Moz.1:2) (Šeit ar "dziļumiem" pārtulkotais vārds Septuagintā ir tulkots tieši tāpat kā vārds Atkl.20:3 – "bezdibenis".) Pravietojumi rāda, ka Zeme vismaz daļēji tiks atjaunota pirmatnējā stāvoklī. (659) Skatoties nākotnē uz Dieva lielo dienu, pravietis Jeremija saka: "Es uzlūkoju zemi, un redzi, tā ir izpostīta un tukša. Es uzlūkoju debesis, un tur nebija vairs gaismas. Es uzlūkoju kalnus, un redzi, tie trīc, un visi pakalni šķobās. Es raugos visapkārt, un redzi, tur nav neviena cilvēka, un visi putni apakš debess ir aizlidojuši. Es raugos visapkārt, un redzi, auglīgais tīrums ir kļuvis par tuksnesi. Un visas pilsētas ir sagrautas." (Jer. 4:23-26)
Šeit tūkstoš gadus jābūt sātana un viņa ļauno eņģeļu mājvietai. Ierobežots ar šo Zemi, viņš vairs nevarēs piekļūt citām pasaulēm, lai kārdinātu un apgrūtinātu nekad nekritušās būtnes. Tieši šādā izpratnē viņš tiek saistīts: nav atlicis neviena, pie kura tas varētu izlietot savu varu. Viņš ir pilnīgi atšķirts no krāpšanas un samaitāšanas darba, kas tik daudzus gadsimtus bija viņa vienīgais prieks.
Pravietis Jesaja, skatoties uz šo sātana gāšanas laiku, izsaucas: "Kā tu esi kritis no Debesīm, tu spožā rīta zvaigzne, tu ausekļa dēls! Kā tu nogāzts pie zemes, kas tautas locīji! Tu gan domāji savā prātā: es kāpšu Debesīs un uzcelšu savu troni augstu pār Dieva zvaigznēm (..). (..) es būšu kā pats Visaugstākais! Bet nu tu esi nogāzts mirušo valstībā, visdziļākā bedrē. Kas tevi redzējuši, tie tevi uzlūkos un domās savā sirdī: "Vai tad šis ir tas vīrs, kura priekšā trīcēja zeme un drebēja ķēniņu valstis? Kas pasauli padarīja par tuksnesi un tās pilsētas izpostīja, kas savus gūstekņus nekad neatlaida mājās?"" (Jes. 14:12-17)
Sešus gadu tūkstošus no sātana sacelšanās "trīcēja zeme". Viņš "pasauli padarīja par tuksnesi un tās pilsētas izpostīja". Velns "savus gūstekņus nekad neatlaida mājās". Sešus gadu tūkstošus ienaidnieka cietums uzņēma Dieva ļaudis, un viņš tos tur būtu paturējis vienmēr, tomēr Kristus sarāva ļaunuma važas un cietumniekus atbrīvoja.
(660) Pat bezdievīgie tagad atrodas ārpus sātana varas robežām, un viņš ir palicis viens ar saviem ļaunajiem eņģeļiem, lai aplūkotu grēka nestā lāsta sekas. "Visi tautu ķēniņi dus mierā ar godu ikviens savā namā (kapā). Bet tu esi aizmests tālu no savas dusas vietas kā nonievāts zars (..). Tu nebūsi kapā ar viņiem kopā, jo tu esi postījis savu zemi un nokāvis savus ļaudis." (Jes. 14:18-20)
Tūkstoš gadus sātans klīdīs apkārt pa izpostīto Zemi, aplūkojot rezultātus, kādus devusi viņa sacelšanās pret Dieva bauslību. Šajā laikā viņam būs ļoti lielas ciešanas. Kopš krišanas viņš vienmēr rosīgi strādāja, tā ka neatlika laika pārdomām, bet tagad visa vara tam atņemta, un viltīgais ienaidnieks atstāts, lai pārdomātu, kāda bijusi viņa loma, sākot no sacelšanās iesākuma pret Debesu valdību, lai ar bailēm un šausmām gaidītu briesmīgo nākotni, kad tam vajadzēs ciest par visu izraisīto ļaunumu, saņemot sodu par grēkiem, kurus bija ierosinājis darīt.
Dieva ļaudīm sātana gūsts atnesīs prieku un līksmību. Pravietis saka: "Notiks tai dienā, ka Kungs tev dos mieru no tavām sāpēm, no ciešanām un no tās grūtās kalpības, kādā tie tevi turēja. Tad tu dziedāsi izsmieklam šādu dziesmu par Bābeles ķēniņu un sacīsi: "Cik rāms tagad palicis kakla kungs, ka spaidi beigušies! Tas Kungs salauzis bezdievju vēzdu un varmāku rīksti, kas tautas dusmās pēra bez mitēšanās, samina tās un nospieda savā bezgalīgajā bardzībā ļaudis nežēlīgā kalpībā." (Jes.14:3-6)
Tūkstoš gadu laikā starp pirmo un otro augšāmcelšanos notiek bezdievīgo tiesa. Apustulis Pāvils uz šo tiesu norāda kā uz otrajai adventei sekojošu notikumu. "Tad nu netiesājiet neko priekšlaikā, kamēr Kungs nāks. Tas arī vedīs gaismā, kas apslēpts tumsībā, un darīs zināmus siržu padomus." (1. Kor. 4:5, Glika tulk.) (661) Daniēls ziņo, ka, nākot Laiku Vecajam, Visaugstākā svētiem tiek dots uzdevums spriest tiesu. (Dan. 7:22) Šajā laika taisnie valda jau kā ķēniņi un Dieva priesteri. Atklāsmes grāmatā Jānis saka: "Es redzēju troņus, uz tiem apsēdās kādi, tiem bija dots tiesu spriest (..). (..) tie būs Dieva un Kristus priesteri un valdīs kopā ar Viņu tūkstoš gadus." (Atkl. 20:4,6) Par šo laiku Pāvils runāja jau iepriekš, apliecinot, ka "svētie tiesās pasauli". (1. Kor. 6:2) Kopā ar Kristu viņi tiesās bezdievīgos, salīdzinot to rīcību ar likumu krājumu, Bībeli, un izlemjot katru gadījumu atsevišķi, atbilstoši darītajiem darbiem. Tad arī tiks piespriesta daļa, kas ļaunajiem jācieš saskaņā ar viņu darbiem, un lēmumu ierakstīs pret viņu vārdiem nāves grāmatā.
Kristus un Viņa ļaudis tiesās arī sātanu un ļaunos eņģeļus. Pāvils saka: "Vai nezināt, ka mēs tiesāsim eņģeļus?" (1. Kor. 6:3) Un Jūda ziņo, ka "eņģeļus, kas savu augsto stāvokli nebija nosargājuši, bet savu mājokli atstājuši, Viņš tur mūžīgās saitēs saistītus, ieslēgtus tumsā lielās dienas tiesai." (Jūdas 6.)
Tūkstoš gadu beigās notiks otrā augšāmcelšanās. Tad no nāves uzmodinās bezdievīgos, lai tie parādītos Dieva priekšā un lai tiktu izpildīts tiesas piespriestais sods. Tāpēc Atklāsmes grāmatas sarakstītājs pēc taisno augšāmcelšanās attēlošanas saka: "Bet pārējie mirušie neatdzīvojās, pirms nebija pagājuši tūkstoš gadi." (Atkl. 20:5) Un Jesaja par bezdievīgajiem ziņo: "Viņus iemetīs kā cietumniekus bedrē un ieslēgs cietumā, un tad pēc ilgāka laika iztiesās." (Jes. 24:22)