[662] Tūkstoš gadu noslēgumā Kristus atkal atgriežas uz Zemes. Viņu pavada eņģeļi un atpestīto pulki. Ieradies šeit bijību iedvesošā, neparastā godībā, Viņš pavēl mirušajiem bezdievīgajiem celties un saņemt savu sodu. Liels pulks iznāk no kapiem, neskaitāms kā jūras smiltis. Bet kāds pretstats pirmās augšāmcelšanās dalībniekiem! Taisnie bija tērpti nemirstīgā jaunībā un skaistumā. Bezdievīgajos redzamas slimību un nāves pēdas.
Šajā milzīgajā pulkā visas acis pievērstas Dieva Dēla godībai. Bezdievīgie kā vienā balsī izsaucas: "Slavēts, kas nāk Kunga vārdā!" Bet ne jau mīlestība uz Jēzu viņiem liek tā saukt. Tas ir milzīgā iespaida spēks, kas šos vārdus izspiež no negribīgām lūpām. Kādi ļaunie kapos apgūlās, tādi tie arī iznāk, ar tādu pašu naidu pret Kristu un ar to pašu sacelšanās garu. Viņiem vairs netiek dots nekāds jauns pārbaudes laiks, kurā varētu izlabot pagājušās dzīves kļūdas. Ar to jau arī neko neiegūtu. Pārkāpumos pavadītā dzīve nav mīkstinājusi viņu sirdis. Ja tiem tiktu piešķirts otrs pārbaudes laiks, tad to tāpat kā pirmo piepildītu izvairīšanās no Dieva prasībām un sacelšanās pret Radītāju.
Kristus nokāpj uz Eļļas kalna, no kura Viņš pēc savas augšāmcelšanās tika uzņemts Debesīs un kur eņģeļi atkārtoja apsolījumu par Viņa atgriešanos. Pravietis saka: "(..) Tad nāks Kungs, mans Dievs, un visi svētie līdz ar Viņu." (663) "Un Viņa kājas tai dienā stāvēs uz Eļļas kalna, kas Jeruzālemes priekšā pret rītiem, un Eļļas kalns tad šķelsies divējos gabalos (..), tur būs ļoti liela ieleja (..). Un Kungs būs Ķēniņš pār visu zemi. Tai dienā Kungs būs viens vienīgs, un Viņa vārds viens vienīgs." (Cak. 14:5,4,9, Glika tulk.) Pēc tam apžilbinošā spožumā no Debesīm nonāk Jaunā Jeruzāleme un paliek tai iepriekš sagatavotajā un šķīstītajā vietā, un Kristus ar saviem ļaudīm un eņģeļiem ieiet svētajā pilsētā.
Tad sātans gatavojas pēdējai briesmīgajai cīņai par savu virskundzību. Kamēr ļaunuma lielkungam bija atņemta vara un iespējas turpināt krāpšanas darbu, viņš izskatījās nožēlojams un nomākts, bet, tiklīdz tiek uzmodināti mirušie bezdievīgie un viņš ierauga šos milzīgos sabiedroto pulkus, atdzīvojas arī cerības un tas nolemj vēl neatteikties no lielās cīņas. Tagad viņš visas pazudušo cilvēku armijas grib sapulcināt zem sava karoga, lai ar to palīdzību censtos piepildīt savus plānus. Bezdievīgie ir sātana gūstekņi. Atmezdami Kristu, viņi par savu valdnieku ir pieņēmuši sacelšanās vadoni. Tie ir gatavi paklausīt viņa priekšlikumiem un pavēlēm. Tomēr arī tagad, palikdams uzticīgs savai agrākajai viltībai, viņš neuzdod sevi par sātanu. Ļaunais uzdodas kā šīs pasaules likumīgais īpašnieks un pārvaldnieks, kuram mantojums netaisni izrauts no rokām. Piekrāptajiem pavalstniekiem viņš sevi attēlo kā glābēju, apgalvojot, ka viņa spēks tos ir izvedis no kapiem un ka viņš grib tos atsvabināt no visnežēlīgākās tirānijas. Kristum klāt neesot, sātans atkal dara brīnumus, lai tā apstiprinātu savas pretenzijas. Viņš stiprina nespēcīgos un visus iedvesmo ar savu garu un spēku. Viņš apsola tos vadīt pret svēto ļaužu nometni un ieņemt Dieva pilsētu. Velnišķīgā līksmībā tas tagad norāda uz neskaitāmajiem miljoniem, kas uzmodināti no mirušiem, paziņojot, ka, būdams to vadonis, viņš tiešām uzvarēs pilsētu un atgūs savu troni un valsti.
(664) Šajā milzīgajā pūlī ir ļoti daudz pirmsplūdu laikā ilgu mūžu nodzīvojušo cilvēku, kas ir lieli un cēli augumā un ar varenu prātu. Šie ļaudis kādreiz, pakļaudamies kritušo eņģeļu vadībai, visu savu prasmi un zināšanas veltīja sevis paaugstināšanai. Šo vīru brīnišķīgie mākslas darbi pasauli ierosināja tos pielūgt kā ģēnijus, bet viņu cietsirdība un ļaunie izgudrojumi, kas apgānīja zemi un izdzēsa Dieva līdzību, Kungam lika tos izdeldēt no savas radības. Tur stāv ķēniņi un karavadoņi, kas uzvarēja tautas, bezbailīgi vīri, kas nekad nebija zaudējuši nevienu kauju, lepni, godkārīgi karotāji, kuru tuvošanās lika valstīm drebēt. Nāvē tie nav mainījušies. Iznākdami no kapa, viņi atkal turpina pārtraukto domu gaitu. Tos dzen tā pati uzvaras kāre, kas viņus pārvaldīja mirstot.
Sātans vispirms apspriežas ar saviem eņģeļiem un pēc tam ar šiem ķēniņiem, iekarotājiem un varenajiem vīriem. Tie novērtē savā pusē esošo spēku un lielo skaitu, spriežot, ka armija, kas atrodas pilsētā, ir salīdzinoši maza un to ir iespējams uzvarēt. Viņi izstrādā plānus, kā sagrābt Jaunās Jeruzālemes bagātības un godību. Visi nekavējoties sāk gatavoties kaujai. Prasmīgi amatnieki gādā par ieročiem. Militārie vadoņi, kas kādreiz bija slaveni ar savām sekmēm, sakārto karavīrus rotās un divīzijās.
Beidzot tiek dota uzbrukuma pavēle, un neskaitāmie pulki sāk virzīties uz priekšu, – tāda armija, kādu zemes iekarotāji vēl nekad nav sapulcinājuši, kurai nevar līdzināties visu laikmetu apvienotie spēki, kopš virs zemes sācies karš. Pa priekšu iet sātans, visvarenākais no visiem karotājiem, un ap viņu ļaunie eņģeļi, lai dotos pēdējā cīņā. Tālāk seko neskaitāmi pulki, katrs zem sava jaunieceltā vadoņa. Ar militāru precizitāti, cieši sakļautās rindās tie virzās uz priekšu pa zemes salauzīto, nelīdzeno virsmu tieši uz Dieva pilsētu. Pēc Jēzus pavēles tiek aizslēgti Jaunās Jeruzālemes vārti, un sātana pulki ielenc pilsētu, gatavodamies triecienam.
(665) Tad Kristus no jauna parādās savu ienaidnieku skatam. Augstu pāri pilsētai paceļas tronis uz spodrināta zelta pamata. Uz šī troņa sēd Dieva Dēls un ap Viņu visi valstības pavalstnieki. Neviena valoda nevar attēlot, neviena spalva nevar aprakstīt Kristus varenību un majestātiskumu. Dēlu apņem mūžīgā Dieva godība. Viņa klātbūtnes mirdzums piepilda Dieva pilsētu un izlejas tālu aiz tās vārtiem, apņemot visu zemi ar savu spožumu.
Vistuvāk tronim atrodas tie, kas kādreiz bija dedzīgi sātana lietas piekritēji, bet pēc tam kā apdegušas pagales izrauti no uguns, ar dziļu un nepārtrauktu nodošanos sekoja savam Pestītājam. Kā nākamie stāv tie, kas pilnveidoja kristīgu raksturu vidē, kur valdīja meli un neticība, tie, kas Dieva likumus godāja arī tad, kad kristīgā pasaule tos paziņoja par spēkā neesošiem, un miljoni no dažādiem laikmetiem, kas savas ticības dēļ miruši mocekļa nāvē. Un tālāk "liels pulks, ko saskaitīt neviens nevarēja, no visām tautām, no ciltīm, tautībām un valodām stāvēja goda krēsla priekšā un jēra priekšā, apģērbti baltās drēbēs, ar palmu zariem rokās". (Atkl. 7:9) Viņu cīņa ir beigusies, tie ir uzvarējuši. Skriešanās sacīkstēs viņi ir ieguvuši godalgu. Palmas zars viņu rokās ir uzvaras simbols, baltās drēbes – emblēma Kristus nevainojamajai taisnībai, kas tagad ir viņu taisnība.
Atpestītie uzsāk slavas dziesmu, kas atkal un atkal atbalsojas Debesu velvēs: "Pestīšana pieder mūsu Dievam, kas sēž uz goda krēsla, un Jēram." Ar tiem pielūgsmē savas balsis savieno eņģeļi un seravi. Kad atpestītie tagad redz sātana varu un ļaunumu, viņi labāk kā jebkad iepriekš saprot, ka tikai Kristus spēks tos varēja darīt par uzvarētājiem. Visā mirdzošajā pulkā nav neviena, kas savu izglābšanos piedēvētu personīgiem nopelniem, it kā tie ļauno būtu uzvarējuši ar savu spēku vai krietnumu. Par saviem darbiem un ciešanām neviens tur nerunā; bet katras dziesmas saturs un uzvaras himnu galvenā pamatdoma ir: "Pestīšana pieder mūsu Dievam un Jēram."
(666) Visu zemes un Debesu iedzīvotāju klātbūtnē notiek Dieva Dēla galīgā kronēšana. Un tad, kad viņam ir piešķirta visaugstākā godība un vara, ķēniņu Ķēniņš pasludina spriedumu dumpiniekiem, kas sacēlās pret Viņa valdību, un nes taisnu tiesu tiem, kas pārkāpuši Kunga bauslību un apspieduši Viņa ļaudis. Dieva pravietis saka: "Tad es redzēju lielu baltu goda krēslu un to, kas tanī sēdēja; no viņa vaiga bēga zeme un debess, un tiem nebija kur palikt. Es redzēju mirušos, lielos un mazos, stāvam goda krēsla priekšā: un grāmatas tika atvērtas. Tika atvērta vēl cita grāmata, tā ir dzīvības grāmata. Mirušie tika tiesāti pēc tā, kas rakstīts grāmatās, pēc viņu darbiem." (Atkl. 20:11,12)
Tiklīdz tiek atvērtas pārskatu grāmatas un Jēzus skats pievēršas bezdievīgajiem, viņu apziņā ataust katrs grēks, ko tie jebkad ir darījuši. Tie ierauga tieši to vietu, kur viņu kājas ir novirzījušās no skaidrības un svētuma takas, kā arī to, cik tālu Dieva bauslības pārkāpšanā viņus aizvedis lepnums un sacelšanās gars. Lielās kārdināšanas, ko viņi atbalstīja, apmierinot savas grēcīgās tieksmes, nelietīgi izlietotās svētības, nonicinātie Dieva vēstneši, atraidītie brīdinājumi, stūrgalvīgās un nepakļāvīgās sirds atvairītie žēlastības viļņi – tas viss tagad šķiet kā ar ugunīgiem burtiem uzrakstīts.
Pie troņa kļūst redzams krusts; kā panorāmā garām slīd Ādama kārdināšanas un krišanas skati un tiem sekojošie notikumi lielajā glābšanas plānā. Pestītāja pieticīgā dzimšana, vienkāršībā un paklausībā pavadītā bērnība un jaunība, Viņa kristības Jordānā, gavēnis un kārdināšanas tuksnesī, Viņa atklātā kalpošana, norādot cilvēkiem uz Debesu visdārgākajām svētībām; mīlestības un žēlastības darbu piepildītās dienas; kalnu vientulībā nomodā un lūgšanās pavadītās naktis; skaudības, naida un ļaunprātības radītās sazvērestības, ar ko atmaksāja Viņa labvēlību; briesmīgās, noslēpumainās ciešanas Ģetzemanē, kad Viņam uzgūlās visas pasaules grēku drausmīgais svars; Viņa nodošana asinskārā pūļa rokās; tās šausmu nakts briesmīgie notikumi, kad miermīlīgais cietumnieks, savu ļoti mīļoto mācekļu atstāts, rupji tiek dzīts pa Jeruzālemes ielām; (667) Dieva Dēls ar ļaunām gavilēm stādīts Annasa priekšā, apsūdzēts augstā priestera pilī, Pilāta tiesas zālē, un pie gļēvā, cietsirdīgā Hēroda; zaimots, šausts, mocīts un notiesāts uz nāvi – tas viss tiek dzīvi attēlots.
Un tad satrauktā ļaužu pūļa priekšā atklājas pēdējie skati – pacietīgais Cietējs iet uz Golgātu; Debesu Lielkungs karājas pie krusta; augstprātīgie priesteri un zaimojošais pūlis izsmej Viņa nāves mokas; pārdabiska tumsa, zemestrīce, sašķēlušās klintis, atvērtie kapi, kas iezīmē brīdi, kad pasaules Glābējs atdod savu dzīvību.
Briesmīgais skats tiek rādīts tieši tāds, kāds tas bija īstenībā. Sātanam, viņa eņģeļiem un pavalstniekiem nav spēka novērsties no savu darbu pārskata. Katrs līdzdalībnieks atceras savu lomu: Hērods, kurš lika nokaut Betlēmes nevainīgos bērnus, gribēdams iznīcināt Izraēla Ķēniņu; negodīgā Hērodeja, kuras dvēsele aptraipīta ar Jāņa Kristītāja asinīm; vājais izdabātājs Pilāts; zaimojošie karavīri, priesteri un virsnieki, kā arī satracinātais pūlis, kas kliedza: "Viņa asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem!" – visi tagad ierauga savu līdzdalību ārkārtīgajā noziegumā. Tie velti cenšas paslēpties no Kristus vaiga dievišķā iespaida, kas krāšņumā pārspēj saules spožumu, kamēr izglābtie met savus kroņus pie Pestītāja kājām, izsaukdamies: "Viņš nomira par mani!"