[635] Kad tiem, kas godā Dieva bauslību, atņems cilvēku izdoto likumu aizsardzību, tad vienlaicīgi dažādās zemēs modīsies kustības to iznīcināšanai. Tuvojoties dekrētā noteiktajam laikam, ļaudis kals slepenus plānus, kā atbrīvoties no šīs ienīstās sektas. Pieņems lēmumu vienā naktī dot izšķirošu triecienu, kas pilnīgi apklusinātu citādi domājošo un norājošo balsi.
Dieva ļaudis – daļa cietumu kamerās, daļa paslēpušies vientuļās un klusās vietās mežos un kalnos – turpinās lūgt pēc dievišķās aizsardzības, kamēr pa visu apkārtni bruņotu vīru grupas, ļauno eņģeļu skubinātas, gatavosies savam nāves darbam. Tieši tad, vislielāko briesmu stundā, iejauksies Izraēla Dievs, lai atbrīvotu savus izredzētos. Kungs saka: "Tad jūs dziedāsit kā svētku naktī un priecāsities kā svētceļnieki, kas ar mūzikas skaņām dodas uz tā Kunga kalnu - Izraēla klinti. Tad atskanēs tā Kunga varenā pērkona balss, un Viņš pacels savu roku bargās dusmās ar iznīcinātāju uguni, lietus gāzi, negaisu un krusu." (Jes. 30:29,30)
Kad ļauno cilvēku pulki ar uzvaras kliedzieniem, ņirgāšanos un lāstiem būs gatavi mesties virsū savam laupījumam, zemi apklās bieza tumsa, dziļāka par vismelnāko nakti. (636) Tad debesīs parādīsies varavīksne, kas staros Dieva troņa godības spožumā un it kā apņems katru lūdzošo grupiņu. Sadusmotie ļaužu pulki pēkšņi apstāsies. Viņu izsmejošie saucieni apklusīs. Tiks aizmirsti slepkavīgie nodomi. Ar briesmīgām ļaunām nojautām tie raudzīsies Dieva derības simbolā un ilgosies, lai kaut kas viņus aizsargātu no šī visu pārvarošā spožuma.
Dieva ļaudis dzirdēs skaidru un melodisku balsi sakām: "Skatieties uz augšu", un, acis uz debesīm pacēluši, tie ieraudzīs apsolījuma varavīksni. Pašķirsies melnie, draudošie mākoņi, un kā Stefans, cieši debesīs veroties, tie redzēs Dieva godību un Cilvēka Dēlu sēžam uz sava troņa. Dievišķajā augumā tie saskatīs Viņa pazīšanas zīmes un no Viņa lūpām dzirdēs lūgumu, kas tiks izteikts Tēva un svēto eņģeļu priekšā: "Es gribu, lai kur Es esmu, arī tie ir pie Manis, ko Tu Man esi devis." (Jāņa 17:24) Atkal būs dzirdama melodiska un uzvaroša balss sakām: "Viņi nāk! Viņi nāk! Svēti, nevainīgi un neaptraipīti. Tie ir turējuši Manas pacietības mācību, lai viņi tagad staigā kopā ar eņģeļiem", un to bālās, drebošās lūpas, kas stingri turējušies savā ticībā, atvērsies skaļā uzvaras saucienā.
Pusnaktī Dievs ar spēku atbrīvos savus ļaudis. Parādīsies saule, spīdēdama visā spožumā. Zīmes un brīnumi strauji sekos viens otram. Ļaunie šīs ainas vēros pārsteigti un ar bailēm, kamēr taisnie svinīgā priekā līksmosies par savas atbrīvošanas pierādījumiem. Šķitīs, ka dabā nekas vairs nenorit normāli. Upju straumes pārstās tecēt. Pacelsies drūmi, tumši mākoņi un trauksies viens otram pretī. Sadusmoto debesu vidū būs redzama tikai viena skaidra, neaprakstāmas godības pilna vieta, no kurienes, līdzīgi lielu ūdeņu balsij, atskanēs paša Dieva teiktie vārdi: "Ir noticis." (Atkl. 16:17)
(637) Šī balss satricinās debesis un zemi. Notiks spēcīga zemestrīce, "tik liela, kāda nav bijusi, kamēr cilvēki dzīvo zemes virsū". (Atkl. 16:17,18) Šķitīs, ka debesu jums atveras un aizveras, ka tam cauri laužas godības uzliesmojumi no Dieva troņa. Kalni šūposies kā niedres vējā, un uz visām pusēm tiks izsvaidītas saplosītas klintis. Būs dzirdama vētras rūkoņa. Spēcīgi trakos jūra. It kā ar dēmonu balsīm orkāns trauksies savā postošajā misijā. Visa zeme virmos līdzīgi jūras viļņiem. Tās virsma saplaisās. Šķitīs, ka brūk un sagrūst mūsu pasaules pamati: nogrimst kalnu grēdas, pazūd apdzīvotas salas, saniknotie ūdeņi aprij jūras ostas, kas ļaunumā kļuvušas līdzīgas Sodomai. Lielā Bābele ir pieminēta Dieva priekšā, "ka tai taptu dots Viņa dusmības un bardzības vīna biķeris". (Atkl.16:19, Glika tulk.) Savu postošo darbu veiks apmēram talantu smagi krusas gabali. Vislepnākās pilsētas pārvērtīsies gruvešu kaudzēs. Aristokrātiskās pilis, kur pasaules lielie vīri izšķērdējuši savu bagātību, lai cildinātu paši sevi, sagāzīsies viņu acu priekšā. Saplaisās un atvērsies cietumu sienas, tā ka Dieva ļaudis, kas savas ticības dēļ tika turēti saitēs, kļūs brīvi.
Atdarīsies kapi, un "daudzi no tiem, kas dus zemes pīšļos, uzmodīsies: citi mūžīgai dzīvībai, citi mūžīgam negodam un kaunam". (Dan.12:2) Visi, kas miruši ticībā trešā eņģeļa vēstij, no kapa iznāks pagodināti, lai dzirdētu Dieva miera derību ar tiem, kas turējuši Viņa bauslību. "Un tie, kas Viņu dūruši" (Atkl.1:7), kas smējās un ņirgājās par Kristus nāves mokām, kā arī Viņa mācības un Dieva ļaužu visniknākie pretinieki, tiks uzcelti, lai skatītu Viņa godību un redzētu uzticīgo un paklausīgo pagodināšanu.
Debesis vēl vienmēr klās biezi mākoņi, tomēr laiku pa laikam tiem cauri izlauzīsies saule, kas izskatīsies kā Jehovas atriebību prasoša acs. (638) Šaudīsies zibeņi, kas zemi ietīs kā segā. Briesmīgam pērkonam graujot, noslēpumaina un godbijību iedvesoša balss pasludinās bezdievīgo ļaužu likteni. Ne visi aptvers teiktos vārdus, bet viltus mācītājiem tie būs skaidri saprotami. Tie, kas īsu brīdi iepriekš vēl bija tik pārgalvīgi, tik lielīgi un izaicinoši, tik gavilējoši nežēlībā pret Dieva baušļus turošajiem ļaudīm, tad izskatīsies apjukuši un bailēs drebēs. Viņu vaimanas būs dzirdamas pāri dabas elementu kaukšanai. Dēmoni atzīs Kristus dievību un trīcēs Viņa spēka priekšā, kamēr cilvēki pazemīgi lūgs žēlastību un no bailēm pakritīs pīšļos.
Senatnes pravietis, svētā atklāsmē skatot Dieva dienu, sacīja: "Vaimanājiet! Jo Kunga diena ir tuvu; tā nāk kā zibens spēriens no Visvarenā." (Jes. 13:6) "Lien iekšā klints alā un paslēpies zemē bailēs no tā Kunga un Viņa varenās godības! Cilvēku lepnās acis tiks apkaunotas, un vīru iedomība pazemota, vienīgi tas Kungs augsti stāvēs tanī dienā! Jo tas Kungs Cebaots turēs tiesas dienu pār visiem, kas lieli un lepni, pār visiem varenajiem, lai tos pazemotu. Tanī dienā cilvēki atmetīs savus sudraba un zelta elka dievus, ko viņi bija darinājuši pielūgsmei, aizmetīs tos projām žurkām un sikspārņiem. Un paslēpsies klinšu aizās un klinšu alās bailēs no tā Kunga un Viņa varenās godības, kad Viņš celsies, lai zemei iedvestu bijību." (Jes. 2:10-12,20,21)
Pa mākoņu spraugu kļūs redzama kāda zvaigzne, kuras spožums pretstatā tumsai būs palielinājies četrkārtīgi. Uzticīgajiem tā paudīs cerību un prieku, bet Dieva likumu pārkāpējiem bardzību un dusmas. Tie, kas dzīvē visu upurējuši Kristus dēļ, tagad būs drošībā, it kā Kunga telts kambaros apslēpti. Viņi būs pārbaudīti un pasaules un patiesības nicinātāju priekšā apliecinājuši savu ticību Tam, kurš par tiem nomira. (639) Kas, nāvei acīs skatoties, palika nelokāmi savā godīgumā, tagad būs piedzīvojuši brīnišķu pārmaiņu. Tie pēkšņi jutīsies atbrīvoti no dēmonos pārvērtušos cilvēku tumšās un briesmīgās tirānijas. Viņu sejas, kas vēl nesen bija bālas un baiļu izmocītas, staros izbrīnā, ticībā un mīlestībā. Viņu balsis pacelsies gaviļu dziesmā: "Dievs ir mūsu patvērums un stiprums, tiešām spēcīgs palīgs bēdu laikā. Tāpēc mēs nebīstamies, kaut arī zeme zustu un kalni pašā jūras vidū nogrimtu. Lai jūras ūdeņi krāc, lai ceļas viļņi, un lai no bangu trakošanas visi kalni dreb." (Ps. 46:2-4)
Kamēr šie svētās paļāvības vārdi paceļas pie Dieva, mākoņi atkāpjas un kļūst redzamas zvaigžņotas debesis, neizsakāmi krāšņas pretstatā melnajai un drausmīgajai velvei abās pusēs. No pavērtajiem vārtiem plūst Debesu pilsētas godība. Tad parādās roka, kas tur divas kopā saliktas akmens plāksnes. Piepildās pravietojums: "Debesis stāsta Viņa taisnību, jo Dievs pats ir Soģis." (Ps. 50:7, Glika tulk.) Šī svētā bauslība, Dieva taisnība, ko kā dzīves mērauklu ar pērkona balsīm un uguns liesmām pasludināja no Sinaja, tagad cilvēkiem tiek atklāta kā tiesas likums. Roka atver galdiņus, un kļūst redzami it kā ar uguns spalvu iezīmēti dekaloga priekšraksti. Vārdi ir tik skaidri, ka visi tos var izlasīt. Tiek pamodināta atmiņa, aizdzīta māņticība un maldu tumsa no visu cilvēku prātiem, un zemes iedzīvotāju skatam atklājas Dieva desmit vārdi – īsi, aptveroši un autoritatīvi.
Nav iespējams aprakstīt to cilvēku drausmīgo izmisumu, kuri mīdījuši kājām Dieva svētās prasības. Kungs viņiem deva savu bauslību, tiem bija iespēja ar to salīdzināt savus raksturus un ieraudzīt kļūdas, kamēr vēl pastāvēja izdevība nožēlot grēkus, atgriezties un laboties, bet pasaules labvēlības iegūšanai tie bija nobīdījuši pie malas tās priekšrakstus un arī citus mācīja tos pārkāpt. (640) Tie pat Dieva ļaudis centās piespiest apgānīt Kunga Sabatu. Un, lūk, tagad tos tiesās likums, kuru viņi nicināja. Ar briesmīgu skaidrību tie atskārst, ka viņiem nav aizbildinājuma. Savā dzīvē tie paši bija izvēlējušies, kam kalpot un ko pielūgt. "Tad jūs atkal redzēsiet starpību starp taisno un bezdievīgo, starp to, kas Dievam kalpo, un to, kas Viņam nekalpo." (Mal.3:18, Glika tulk.)
Dieva bauslības ienaidniekiem, sākot no sludinātāja līdz vismazākajam viņu vidū, tagad atklājas pavisam cita bauslības un pienākuma izpratne. Par vēlu viņi ierauga, ka ceturtā baušļa Sabats ir dzīvā Dieva zīmogs. Par vēlu viņi saprot sava viltotā Sabata īsto dabu un to, ka ir cēluši uz smiltīm. Tie atzīst, ka ir cīnījušies pret Dievu. Reliģijas mācītāji ir vadījuši dvēseles pazušanā, solīdami tās ievest Paradīzē. Tikai pēdējās norēķināšanās dienā būs redzams, cik liela ir svētus amatus ieņemošo cilvēku atbildība un cik briesmīgas sekas viņu neuzticībai. Vienīgi mūžībā mēs spēsim pareizi novērtēt vienas vienīgas dvēseles zaudējumu. Briesmīgs liktenis sagaida to, kuram Dievs tad sacīs: "Ej prom no Manis tu, ļaunais kalps!"
No Debesīm kļūst dzirdama Dieva balss, kas pasludina Jēzus atnākšanas stundu un apstiprina mūžīgo derību ar saviem ļaudīm. Viņa vārdi pār zemi nodārd kā visspēcīgākā pērkona grāvieni. Dieva Izraēls stāv un klausās, pastāvīgi vēl raudzīdamies augšup. Viņu sejās atmirdz Dieva godība, un tās spīd līdzīgi Mozus vaigam, kad tas nonāca no Sinaja kalna. Bezdievīgie nevar uz viņiem skatīties. Un, kad tiek pasludināta svētība tiem, kas godājuši Dievu, turot svētu Viņa Sabatu, atskan varenas uzvaras gaviles.