Tīra, vienkārša un dedzīga bija šo Kristus sekotāju dievbijība. Patiesības principus viņi vērtēja augstāk par namiem un zemi, augstāk par draugiem un radiem, un pat par savu dzīvību. Tie nopietni centās šos principus ieaudzināt jauniešu sirdīs. (67) Jau agrā bērnībā jauno paaudzi iepazīstināja ar Rakstiem un mācīja ar godbijību izturēties pret visām Dieva likumu prasībām. Bībeles norakstu bija maz, tāpēc tās dārgos vārdus iemācījās no galvas. Daudzi spēja citēt veselas nodaļas kā no Vecās, tā Jaunās Derības. Domas par Dievu saistīja ar varenajām dabas ainavām un ikdienas dzīves vienkāršajām svētībām. Mazos bērnus skubināja raudzīties uz Dievu kā uz mierinājuma un visa labā Devēju.
Iejūtīgie un sirsnīgie vecāki savus bērnus mīlēja saprātīgi, tāpēc neradināja viņus apmierināt dažādās iegribas. Tos gaidīja smagu pārbaudījumu un grūtību pilna dzīve un varbūt pat mocekļa nāve. Jau no bērnības viņus aicināja panest nelabvēlīgus apstākļus, pakļauties vadībai un tomēr domāt un strādāt patstāvīgi. Ļoti agri viņus iemācīja uzņemties atbildību, būt piesardzīgiem sarunās un izprast klusēšanas gudrību. Viens viņu ienaidnieku dzirdēts neapdomīgs vārds varēja apdraudēt ne tikai paša runātāja dzīvību, bet arī simtiem viņa brāļus; jo, kā vilki dzenas pakaļ savam laupījumam, tā patiesības ienaidnieki vajāja visus, kas uzdrošinājās prasīt ticības brīvību.
Patiesības dēļ valdieši bija upurējuši savu laicīgo labklājību un sev uzturu varēja sagādāt tikai ar neatlaidīgām pūlēm. Viņi rūpīgi iekopa katru starp kalniem atrodamo aramzemes gabaliņu un ražu ieguva arī ielejās un mazāk auglīgajās kalnu nogāzēs. Taupība un stingra pašaizliedzība bija daļa no tās audzināšanas, ko bērni saņēma kā savu vienīgo mantojumu. Viņiem mācīja, ka šīs zemes dzīvi Dievs uzskata par skolu un ka savas vajadzības tiem jāapmierina tikai ar personīgām pūlēm, apdomību, rūpību un ticību. Tāda dzīve bija grūta un nogurdinoša, tomēr veselīga, – tieši tāda, kas kritušajam cilvēkam viņa stāvoklī bija vajadzīga. Tādu skolu cilvēka audzināšanai un tālākai attīstībai bija paredzējis pats Dievs. (68) Norūdot jaunatni smagā darbā un grūtībās, netika pamesta novārtā arī viņu izglītošana. Jauniešiem mācīja, ka visas viņu spējas pieder Dievam un ka tās ir jāizkopj un jāattīsta kalpošanai Viņam.
Valdiešu draudzes savā skaidrībā un vienkāršībā līdzinājās apustuļu laika draudzei. Noraidījuši pāvesta un prelātu virsvaldību, par vienīgo augstāko un nekļūdīgo autoritāti tie uzskatīja Bībeli. Draudžu gani, atšķirībā no Romas kundziskajiem priesteriem, sekoja Meistara priekšzīmei, kurš nenāca, "lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu". Viņi baroja Dieva ganāmpulku, vadot to pa Kunga Svētā Vārda zāļainajām ganībām un pie dzīvā ūdens avotiem. Atrazdamies tālu no cilvēku lepnības un greznuma pieminekļiem, ļaudis pulcējās nevis krāšņās baznīcās vai lieliskās katedrālēs, bet gan koku paēnā, Alpu ielejās vai, ja draudēja briesmas, kādā klints cietoksnī, lai tur klausītos Kristus kalpu runātos patiesības vārdus. Dvēseļu gani ne tikai sludināja Evaņģēliju, bet arī apmeklēja slimos, mācīja bērnus, brīdināja maldošos un centās izšķirt strīdus un visādi stiprināt saskaņu un brāļu mīlestību. Miera laikā tos ar labprātīgām dāvanām uzturēja tauta, bet, tāpat kā telšu meistars Pāvils, katrs no tiem prata arī kādu amatu vai īpašu darbu, lai vajadzības gadījumā varētu pats sev nodrošināt uzturu.
No saviem skolotājiem jaunatne saņēma visas nepieciešamās pamācības. Pievēršot audzēkņu uzmanību vispārizglītojošām nozarēm, viņi galvenokārt tomēr pētīja Bībeli. Mateja un Jāņa evaņģēlijus, kā arī citas vēstules iemācījās no galvas. Viņi daudzkārt pārrakstīja Svētos Rakstus. Dažreiz noraksti ietvēra visu Bībeli, bet citreiz tikai īsus izvilkumus, kam pievienoja dažus vienkāršus teksta paskaidrojumus, kurus sastādīja labi Rakstu pazinēji. Tādā veidā nāca gaismā patiesības bagātības, ko tik ilgi bija apslēpuši tie, kas centās paaugstināties pār Dievu. (69)
Pacietīgi, nenogurstoši pūloties, reizēm lāpu gaismā dziļās, tumšās alās Svētos Rakstus pārrakstīja pantu pēc panta, nodaļu pēc nodaļas. Darbs gāja uz priekšu, un Dieva atklātā griba atspīdēja līdzīgi skaidram zeltam, bet, cik daudz spožāku, skaidrāku un varenāku šo gaismu darīja tās dēļ paciestie smagie pārbaudījumi, var saprast vienīgi paši darba darītāji. Ar šiem uzticīgajiem strādniekiem sadarbojās Debesu eņģeļi.
Sātans skubināja pāvesta priesterus un prelātus aprakt patiesības Vārdu zem maldu, ķecerības un māņticības gružiem, bet brīnišķā kārtā tas tomēr tika saglabāts negrozīts cauri visiem tumšajiem gadsimtiem. Šis darbs nenesa cilvēka, bet Dieva zīmogu. Cilvēki gan nenogurstoši pūlējās aptumšot Rakstu skaidro, vienkāršo nozīmi un panākt, lai tie runā pretī paši savai liecībai; bet kā Noas šķirsts nenogrima bangojošajos dziļumos, tā arī Dieva Vārds izturēja visas vētras, kas draudēja to iznīcināt. Kā bagāta zelta un sudraba ādere raktuvēs parasti ir paslēpta zem virsējiem slāņiem, un visiem, kas šos dārgumus vēlas atrast, ir dziļi jārok, tā Svētajos Rakstos ir patiesības bagātības, kuras atklājas vienīgi nopietnam, pazemīgam un lūdzošam meklētājam. Dievs ir paredzējis, lai Bībele kļūtu par mācību grāmatu visai cilvēcei kā bērnībā, tā jaunībā un arī brieduma gados; lai tā vienmēr tiktu studēta. Savā Vārdā Viņš cilvēkiem ir atklājis pats sevi. Katra no jauna atrasta patiesība tikai vēl vairāk izceļ Bībeles Autora apbrīnojamo raksturu. Rakstu pētīšana ir dievišķi norādītais līdzeklis cilvēku vadīšanai ciešākā savienībā ar savu Radītāju, lai tiem sniegtu skaidrāku izpratni par Viņa gribu. Tas ir sazināšanās līdzeklis starp Dievu un cilvēkiem.
Uzskatot Kunga bijāšanu par gudrības iesākumu, valdieši tomēr labi saprata, cik svarīgi ir sakari ar pasauli un kāda nozīme cilvēku un viņu darba dzīves pazīšanai, jo tā attīstās prāts un padziļinās uztveres spējas.(70) No kalnos esošajām skolām dažus jauniešus sūtīja uz mācību iestādēm Francijas vai Itālijas pilsētās, kur studijām, domām un novērojumiem atvērās plašāks lauks nekā viņu dzimtajos Alpos. Tur valdiešu izvēlētie pārstāvji tika pakļauti kārdināšanām, tiem nācās redzēt netikumību un vajadzēja sastapties ar sātana viltīgajiem aģentiem, kas mēģināja viņiem uzspiest visizsmalcinātākās ķecerības un visbīstamākos maldus. Bet visu šo pārbaudījumu pārvarēšanai tos bija sagatavojusi bērnībā saņemtā audzināšana.
Skolās, uz kurām viņi aizgāja, tie nevienam nedrīkstēja uzticēties. Jauniešu apģērbs bija tā pagatavots, ka tajā varēja paslēpt viņu visdārgāko mantu – Svēto Rakstu manuskriptus. Šos daudzu mēnešu un gadu darba augļus tie visur nesa sev līdzi, un, kad vien bija iespējams, nemodinot aizdomas, viņi piesardzīgi nolika kādu to daļu tādu cilvēku ceļā, kuru sirdis šķita atveramies patiesības uzņemšanai. Jau no mātes klēpja valdiešu jaunieši bija radināti domāt par šo mērķi, viņi izprata savu uzdevumu un to uzticīgi pildīja. Šajās mācību iestādēs tika mantoti cilvēki, kas atgriezās patiesajā ticībā, un bieži tās principi ietekmēja visu skolu, tomēr pāvestīgie skolas priekšnieki pat ar visrūpīgāko izjautāšanu nevarēja nonākt uz pēdām, tā saucamajai, samaitājošai ķecerībai.
Misijas gars ir Kristus gars. Atjaunota sirds tūlīt izjūt vēlēšanos arī citus vadīt pie Pestītāja. Tāda bija kristīgo valdiešu nostāja. Viņi saprata, ka Dievs no tiem prasa vairāk nekā tikai patiesības pasargāšanu tās skaidrībā savās pašu draudzēs; ka uz viņiem gulstas svinīga atbildība, lai tiem sniegtā gaisma spīdētu arī pār tumsā esošajiem ļaudīm; ka tie ar Dieva Vārda vareno spēku censtos salauzt Romas uzspiesto verdzības jūgu. Valdiešu sludinātāji tika izglītoti par misionāriem. Ikvienam, kas vēlējās iesaistīties sludināšanas darbā, vispirms bija jāapgūst evaņģēlista pieredze. Katram trīs gadus vajadzēja kalpot kādā misijas laukā, pirms viņam uzticēja draudzi dzimtenē. (71) Un šī kalpošana, kas jau no paša sākuma prasīja pašaizliedzību un uzupurēšanos, veiksmīgi sagatavoja cilvēku draudzes gana dzīvei tajos laikos, kuri pārbaudīja ikvienu dvēseli. Svētajā amatā iesvētītajiem jauniešiem nebija nekādu izredžu uz laicīgu bagātību vai godu, bet viņus gaidīja smaga darba un briesmu pilna dzīve, iespējams, pat mocekļa nāve. Misionāri darbojās pa diviem, kā Jēzus kādreiz bija izsūtījis savus mācekļus. Katram jaunietim parasti gāja līdzi pieredzējis, gados vecāks vīrs. Un jaunākajam vajadzēja pakļauties savam ceļabiedram, kas bija atbildīgs par viņa mācīšanu un kura norādījumi tam vienmēr bija saistoši. Ne visur šie līdzstrādnieki gāja kopā, tomēr bieži satikās, lai lūgtu un apspriestos, tādā veidā viens otru stiprinot ticībā.
Atklāt savas misijas mērķi nozīmēja drošu neizdošanos, tāpēc tie rūpīgi slēpa savu patieso nolūku. Katrs sludinātājs prata kādu amatu vai bija apguvis noteiktu profesiju, tādēļ tiešos misionāra pienākumus viņi parasti pildīja zem laicīgas nodarbošanās aizsega. Visbiežāk tie izvēlējās lielāka vai mazāka mēroga tirdzniecību. "Viņi piedāvāja zīdu, dārglietas un citas preces, ko tajos laikos nevarēja tik viegli nopirkt, neapmeklējot tālas pilsētas; un kā tirgotājus viņus laipni uzņēma tur, kur, ejot kā misionāri, tie noteikti tiktu noraidīti." (2) Viņu sirdis vienmēr tiecās pretī Dievam, lūdzot gudrību, kā pasniegt par zeltu un dārgakmeņiem vērtīgāku mantu. Tie slepeni nesa sev līdzi pilnīgus vai daļējus Bībeles norakstus, un, kur vien radās izdevība, savu pircēju uzmanību pievērsa šiem rokrakstiem. Tādā veidā bieži vien pamodās interese lasīt Dieva Vārdu, un tiem, kas to vēlējās, ar prieku atstāja kādu Bībeles grāmatu.
Šo misionāru darbs, iesācies dzimto kalnu pakājes līdzenumos un ielejās, izplatījās tālu aiz viņu dzīvesvietas robežām. Kailām kājām, rupjā, ceļojumos nonēsātā apģērbā viņi, sekojot savam Meistaram, gāja cauri lielām pilsētām un sasniedza tālas zemes. Visur tika izkaisīta dārgā sēkla. Kur viņi bija gājuši, radās jaunas draudzes, (72) un mocekļu asinis liecināja par patiesību. Tikai Dieva diena atklās bagāto dvēseļu pļauju, kas tika gūta, pateicoties šo uzticīgo vīru pūlēm. Apslēpts un kluss Dieva Vārds lauza sev ceļu kristīgajā pasaulē, un to priecīgi uzņēma gan mājās, gan cilvēku sirdīs.
Valdiešiem Raksti nenozīmēja tikai stāstu par Dieva attiecībām ar cilvēkiem pagātnē vai viņu pašreizējo atbildību un pienākumu atklāsmi, bet arī vēsti par briesmām un godību nākotnē. Viņi ticēja, ka visu lietu gals vairs nav tālu, un, kad tie, ar asarām lūdzot Dievu, pētīja Bībeli, šīs grāmatas dārgie izteicieni uz tiem atstāja visdziļāko iespaidu un atmodināja pienākumu glābjošās patiesības darīt zināmas citiem. Svētajās lappusēs viņi saskatīja skaidri atklātu pestīšanas plānu un ticībā Jēzum atrada sev prieku, cerību un mieru. Gaismai apspīdot viņu pašu prātu un iepriecinot sirdi, tie ilgojās tās saturu izliet pār tiem, kas vēl klīda pāvesta maldu tumsā.