[79] Pirms reformācijas laiku pa laikam bija atrodami vairs tikai nedaudzi Bībeles eksemplāri, tomēr Dievs nepieļāva sava Vārda pilnīgu iznīcināšanu. Tā patiesība nedrīkstēja pazust uz visiem laikiem. Viņš tikpat viegli varēja atbrīvot saistītos dzīvības Vārdus, kā savu kalpu atbrīvošanai atvērt cietuma durvis un atvilkt dzelzs vārtu aizšaujamos. Dažādās Eiropas zemēs Dieva Gars skubināja ļaudis meklēt patiesību kā kādu apslēptu mantu. Dievišķā aizgādībā ieguvuši Bībeli, viņi tās svētās lappuses pētīja ar vislielāko interesi. Tie bija gatavi pieņemt gaismu, lai tas maksātu ko maksādams. Lai arī viņi uzreiz vēl nespēja visu skaidri saprast, tomēr atzina daudzas sen aizmirstas patiesības. Viņi izgāja kā Debesu sūtīti vēstneši, saraujot maldu un māņticības važas un aicinot tik ilgi verdzinātos ļaudis celties un aizstāvēt savu brīvību.
Gadsimtiem Dieva Vārds bija ieslēgts tikai izglītotiem pazīstamās valodās; kā izņēmumu varam minēt vienīgi valdiešus. Tagad bija pienācis laiks Rakstu pārtulkošanai un pasniegšanai dažādu zemju ļaudīm viņu dzimtajā valodā. Pasaules pusnakts bija pagājusi. Bija aizritējušas neskaitāmas tumsas stundas, un daudzās zemēs parādījās tuvojošās rītausmas pazīmes.
(80) Četrpadsmitajā gadsimtā Anglijā uzlēca "Reformācijas rīta zvaigzne". Džons Viklifs bija reformas vēstnesis ne tikai Anglijā, bet arī visā kristīgajā pasaulē. Varenais protests pret Romu, ko viņam bija atļauts ievadīt, nekad vairs neapklusa. Tas iesāka cīņu, kuras rezultātā brīvību atguva atsevišķi cilvēki, draudzes un veselas tautas.
Viklifs baudīja no aizspriedumiem brīvu audzināšanu, un Kunga bijāšana viņam bija gudrības iesākums. Koledžā to ievēroja, pateicoties viņa dedzīgajai dievbijībai, kā arī sevišķajai apdāvinātībai un dziļajām zināšanām. Kā izslāpis viņš centās iepazīties ar katru zinātnes nozari. Viņš iedziļinājās sholastiskajā filozofijā, baznīcas priekšmetos un pilsoniskajos likumos, sevišķi tajos, kas attiecās uz dzimto zemi. Un tālākā darbībā atklājās iegūtās izglītības vērtība. Pilnīga iepazīšanās ar sava laika teorētisko filozofiju darīja viņu spējīgu atmaskot tās maldus, bet valsts un baznīcas likumu studijas viņu sagatavoja lielajai cīņai par pilsonisko un reliģisko brīvību. Prazdams lietot Dieva Vārda ieročus, viņš apguva arī prāta disciplinēšanas mākslu un izglītoto vīru cīņas paņēmienus. Šī vīra ģeniālo spēju un zināšanu apjoms un dziļums iedvesa cieņu kā draugos, tā ienaidniekos. Viņa piekritēji jutās gandarīti redzot, ka to varonis atrodas nācijas dzīvi noteicošo vīru priekšgalā, bet ienaidniekiem nebija iespējams reformas lietu nicināt vai apkaunot, norādot uz tās aizstāvja trūcīgajām zināšanām vai vājumu.
Rakstu studijas Viklifs uzsāka, atrodoties vēl koledžā. Tajos agrajos laikos, kad Bībele pastāvēja tikai senajās valodās, ceļu uz patiesības avotu, kas bija aizslēgts neizglītotajām šķirām, varēja atrast tikai mācīti ļaudis. Pamats Viklifa turpmākajam reformatora darbam jau bija sagatavots. (81) Skoloti vīri, pētot Dieva Vārdu, jau bija atraduši patiesību par Kristus brīvi piedāvāto žēlastību. Šo atziņu viņi tagad ievija savās mācībās, tādā veidā arī citus ierosinot griezties pie Dzīvā Vārda.
Kad Viklifa uzmanība tika pievērsta Rakstiem, viņš to pētīšanai nodevās ar tādu pašu rūpību, ar kādu bija apguvis zināšanas skolā. Līdz šim viņš vēl arvien izjuta kādu sevišķu vajadzību, ko nespēja apmierināt ne skolu studijas, ne baznīcas mācība. Dieva Vārdā viņš tagad atrada to, ko iepriekš velti bija meklējis. Tur tas iepazinās ar atpestīšanas plānu un Kristu kā cilvēka vienīgo Aizstāvi. Tagad viņš nodevās Kristus lietai, apņemdamies pasludināt visas atrastās patiesības.
Līdzīgi vēlāko laiku reformatoriem, Viklifs sākumā neredzēja, kur tāds darbs viņu aizvedīs. Tam nebija iepriekšēja nodoma nostāties pret Romu. Tomēr, sekojot patiesībai, strīds ar maldiem kļuva neizbēgams. Jo skaidrāk viņš saskatīja pāvestības maldus, jo dedzīgāk pasniedza Bībeles mācības. Viņš saprata, ka Roma cilvēku tradīciju dēļ bija atmetusi Dieva Vārdu, tādēļ arī bezbailīgi apsūdzēja garīdzniecību Rakstu neievērošanā, pieprasot, lai tautai atkal atdotu Bībeli un baznīcā no jauna izceltu tās autoritāti. Viņš bija spējīgs un dedzīgs skolotājs un daiļrunīgs sludinātājs, kura ikdienas dzīve pastāvīgi liecināja par atklātajām patiesībām. Ar savām Rakstu zināšanām, prāta spējām, dzīves skaidrību un nelokāmo drosmi un godīgumu viņš iemantoja vispārēju cieņu un uzticību. Daudzi tautas pārstāvji vairs nejutās apmierināti ar savu agrāko ticību, jo viņi redzēja Romas baznīcā valdošo netaisnību, tādēļ ar neslēptu prieku apsveica Viklifa izceltās patiesības; bet pāvestības vadoņus, apzinoties, ka šis reformators iegūst par tiem lielāku iespaidu, pārņēma ārkārtīgas dusmas.
(82) Viklifs bija vērīgs maldu atmaskotājs un bezbailīgi cīnījās pret daudzām ļaunprātībām, kuras par labām atzina Romas autoritāte. Būdams karaļa garīdznieks, viņš skaidri un drosmīgi nostājās pret nodokļu maksāšanu, ko pāvests pieprasīja no Anglijas monarha, un pierādīja, ka pāvesta piesavinātā vara pār laicīgiem valdniekiem ir pretrunā gan ar veselo saprātu, gan atklāsmi. Pāvesta prasības sabiedrībā bija izsaukušas dziļu sašutumu, un tāpēc Viklifa mācības stipri iespaidoja tautas vadošos vīrus. Karalis un muižniecība apvienojās, noraidot pāvesta pretenzijas uz laicīgu autoritāti un atsakoties maksāt nodevas. Tādā veidā pāvesta virskundzība Anglijā saņēma spēcīgu triecienu.
Vēl cits ļaunums, pret kuru ilgi un neatlaidīgi cīnījās reformators, bija ubagotājmūku ordeņi. Šie mūki bariem klīda pa visu Angliju, postoši iedarbojoties uz valsts varenību un labklājību. Paralizējošu iespaidu izjuta gan rūpniecība, gan izglītība un ļaužu tikumība. Mūku dīkdienīgā dzīve un ubagošana ne tikai stipri iztukšoja tautas līdzekļu krājumus, bet tā pakļāva nicināšanai derīgu darbu. Jaunatne tika demoralizēta un samaitāta. Mūku iespaids daudzus pamudināja iestāties klosterī un nodoties mūku dzīvei; un tas viss notika ne tikai bez vecāku piekrišanas, bet pat bez viņu ziņas un nepaklausot aizliegumiem. Viens no pirmajiem Romas baznīcas tēviem, kas izcēla mūku pretenzijas pāri bērna mīlestības pienākumam paklausīt vecākiem, bija paziņojis: "Ja arī tavs tēvs raudādams un vaimanādams gulētu tavu durvju priekšā un ja tava māte rādītu miesas, kas tevi nesušas, un krūtis, kas tevi barojušas, tad raugi, lai tu to visu samītu kājām un nekavējoties ietu pie Kristus." Tāda "drausmīga necilvēcība", kā vēlāk to nosauca Luters, "vairāk atgādinot vilku un tirānu nekā kristieti un cilvēku", nocietināja bērnu sirdis pret vecākiem. (1) Tā pāvestības vadoņi līdzīgi senatnes (83) farizejiem ar savām tradīcijām atcēla Dieva pavēles. Sabruka ģimenes pavardi, un vecāki zaudēja savu dēlu un meitu sabiedrību.
Mūki ar saviem nepareizajiem stāstījumiem piekrāpa pat universitāšu studentus, pavedinot viņus pievienoties ordeņiem. Vēlāk, redzot, ka paši izpostījuši savas dzīves laimi un sagādājuši bēdas vecākiem, daudzi šo soli nožēloja. Bet, lamatās vienreiz iekritušiem, tiem vairs nebija iespējams iegūt brīvību. Baidoties no mūku iespaida, daudzi vecāki atteicās savus dēlus sūtīt uz augstākajām mācību iestādēm. Tāpēc lielajos zinātņu centros ievērojami samazinājās studentu skaits. Skolas nīkuļoja, un virsroku ņēma gara tumsība.
Pāvests šiem mūkiem bija devis tiesības uzklausīt grēksūdzes un dāvāt grēku piedošanu. Tas pārvērtās par milzīgu ļaunuma avotu. Tiecoties palielināt savu peļņu, mūki grēku atlaides piešķīra uz tik viegliem nosacījumiem, ka pie tiem straumēm plūda visdažādākie noziedznieki, un līdz ar to strauji vairojās visļaunākie netikumi. Slimos un nabagos pameta ciešanās, kamēr līdzekļi, kas būtu varējuši apmierināt viņu vajadzības, nonāca mūku rokās, kuri naudu no tautas pieprasīja ar draudu palīdzību, pasludinot par bezdievīgiem visus tos, kas liedzās dot dāvanas ordenim. Neskatoties uz atklāto runāšanu par nabadzību, mūku bagātība pastāvīgi vairojās, un viņu greznās celtnes un bagātīgi klātie galdi tikai vēl spilgtāk izcēla tautas pieaugošo trūkumu. Pavadīdami laiku pārpilnībā un izpriecās, viņi savā vietā izsūtīja neizglītotus cilvēkus, kas, kavējot ļaudīm laiku, stāstīja brīnišķus piedzīvojumus, leģendas un pat jokus, tā palīdzot mūkiem tautu vēl vairāk piekrāpt. Un šiem cilvēkiem tiešām izdevās saglabāt māņticīgā pūļa uzticību, nostiprinot ļaudīs pārliecību, ka reliģija katram uzliek par pienākumu atzīt pāvesta virsvaldību, pagodināt svētos un dot dāvanas mūkiem un ka ar to pietiek, lai nodrošinātu vietu Debesīs.
(84) Mācīti un dievbijīgi vīri bija velti pūlējušies izraisīt reformu mūku ordeņos, bet Viklifs, kas visu saprata daudz skaidrāk, ķērās ļaunumam tieši pie saknes, norādot, ka nepareiza ir pati sistēma un to vajag likvidēt. Tas izraisīja pārrunas un jautājumus. Mūkiem pārstaigājot zemi un piedāvājot pāvesta grēku atlaides, daudzi jau sāka apšaubīt iespēju nopirkt piedošanu par naudu un pamatoti vaicāja, vai gan drīzāk nožēlā nav jāgriežas pie Dieva nekā pie Romas pāvesta. (Skat. Pielikumā.) Daudzus satrauca mūku mantkārība, jo likās, ka viņu alkatība nemaz nav apmierināma. Tie sacīja: "Romas mūki un priesteri mūs grauž līdzīgi ļaundabīgam audzējam. Dievam mūs jāglābj, citādi tauta aizies bojā." (2) Lai slēptu savu mantkāri, ubagotājmūki apgalvoja, ka viņi sekojot Pestītāja piemēram, jo Jēzus un Viņa mācekļi arī esot dzīvojuši no tautas dāvanām. Tomēr tāds apgalvojums viņu lietai nāca par sliktu, jo tas daudzus ierosināja griezties pie Bībeles, lai uzzinātu patiesību, – bet tieši to Roma vēlējās vismazāk. Cilvēku prāts tika pievērsts patiesības Avotam, kuru Roma nepārtraukti centās apslēpt.
Viklifs sāka rakstīt un publicēt traktātus pret mūkiem nevis lai ar tiem strīdētos, bet gan lai tautas uzmanību vairāk pievērstu Bībeles mācībām un tās Autoram. Viņš paziņoja, ka pāvestam nav nekādas augstākas varas piedot grēkus vai izslēgt no baznīcas, kā kuram katram vienkāršam priesterim, un ka patiesībā nevienu cilvēku nemaz nevar izslēgt no baznīcas, ja tas vispirms nav izsaucis pār sevi Dieva nepatiku. Tiešām nebija efektīvāka veida, kā viņš būtu varējis sākt apvērsumu pret pāvesta uzcelto garīgās un laicīgās varas gigantisko būvi, kas savā gūstā turēja miljoniem ļaužu gan fiziskajā, gan garīgajā nozīmē.
Atkal Viklifu aicināja aizstāvēt Anglijas troni pret Romas ielaušanos, un, iecelts par karaļa sūtni, viņš divus gadus pavadīja Nīderlandē sarunās ar pāvesta pilnvarotajiem. Šeit viņš nonāca saskarē ar Francijas, Itālijas un Spānijas garīdzniekiem, radās izdevība ielūkoties (85) aiz priekškara un uzzināt daudzas lietas, kas Anglijā tam paliktu apslēptas. Tas atstāja izšķirošu iespaidu uz viņa vēlāko darbību. Šajos pāvesta galma pārstāvjos viņš redzēja hierarhijas patieso raksturu un mērķus. Atgriezies Anglijā, viņš vēl atklātāk un ar lielāku dedzību atkārtoja savas agrākās mācības, paziņojot, ka Romas dievi ir mantkārība, lepnums un viltus.