[61] Visdziļākajā tumsā, kas pārklāja zemi pāvestu valdīšanas ilgajā laika posmā, patiesības gaismu tomēr nebija iespējams pilnīgi izdzēst. Ikvienā laikmetā Dievam ir bijuši savi liecinieki – vīri, kas ticēja Kristum kā vienīgajam Starpniekam starp Dievu un cilvēku, kas Bībeli uzskatīja par vienīgo dzīves mērauklu un kas svētīja patieso Sabatu. Cik daudz pasaule ir parādā šiem cilvēkiem, to vēlākās paaudzes nekad nesapratīs. Viņus sadedzināja kā ķecerus, viņu motīvus apstrīdēja un raksturu nomelnoja, viņu rakstus aizliedza, sagrozīja un nepareizi izskaidroja. Tomēr tie stāvēja stingri un no gadsimta uz gadsimtu saglabāja skaidru savu ticību, lai to kā svētu mantojumu nodotu nākamajām paaudzēm.
Dieva tautas vēsture šajā tumsas laikmetā, pēc tam, kad Roma bija ieguvusi virsvaldību, ir atzīmēta Debesīs, bet cilvēku sarakstītajās grāmatās tai ierādīts pavisam maz vietas. Tās eksistencei nedaudz var izsekot vienīgi pēc vajātāju apsūdzībām. Roma tīši vēlējās izdzēst visas pēdas, kas liecinātu par tās doktrīnu un direktīvu neatzīšanu. Tā centās iznīcināt visu ķecerīgo: gan personas, gan rakstus. Pāvesta dogmu autoritātes apšaubīšana jau bija pietiekošs iemesls dzīvības atņemšanai kā bagātam, tā nabagam, kā augstam, tā zemam. Tāpat Roma pūlējās iznīcināt katru dokumentu, kas liecinātu par tās cietsirdību un nežēlību pret citādi domājošiem cilvēkiem. Pāvestu vadītie koncili pavēlēja sadedzināt visas grāmatas un rakstus, kas saturēja šādas ziņas. Pirms grāmatu iespiešanas mākslas izgudrošanas to skaits bija niecīgs, un formas (62) dēļ tās bija grūti uzglabājamas, tāpēc arī Romas piekritējiem gandrīz nekas netraucēja piepildīt savus nodomus.
Pāvesta pārvaldības robežās nevienai draudzei neļāva ilgāku laiku baudīt sirdsapziņas brīvību. Tikko baznīca bija nostiprinājusies, tā tūlīt izstiepa savas rokas, lai satriektu visu, kas atsacījās atzīt tās varu, un draudzes cita pēc citas padevās tās virskundzībai.
Lielbritānijā vienkāršā, pirmatnējā kristietība iesakņojās jau ļoti agri. Pirmajos gadsimtos pieņemto Evaņģēliju tur vēl nebija izkropļojusi Romas atkrišana. Pagānu imperatoru izvērstās vajāšanas, kas aizsniedza pat šos tālos krastus, bija vienīgā dāvana, ko Britānijas draudzes saņēma no Romas. Daudzi kristieši, bēgot no vajāšanām Anglijā, patvērumu atrada Skotijā, no turienes patiesību ienesa Īrijā, un visās šajās zemēs to uzņēma ar prieku.
Kad Britānijā iebruka sakši, virsroku guva pagānisms. Uzvarētāji noniecināja iespēju mācīties no saviem padotajiem, un kristieši bija spiesti aiziet kalnos vai neapdzīvotos dumbrājos. Tomēr, lai arī uz laiku apslēpta, gaisma turpināja degt. Gadsimtu vēlāk tā Skotijā iemirdzējās tik spoži, ka tās stari aizsniedza daudzas tālas zemes. No Īrijas atnāca dievbijīgais Kolumbs un viņa līdzstrādnieki, kas, sapulcējuši izklīdinātos ticīgos uz vientuļās Jonas salas, izveidoja to par sava misijas darba centru. Starp šiem evaņģēlistiem bija kāds Bībeles Sabata ievērotājs, un tā ļaudis iepazinās ar šo patiesību. Jonā atvēra skolu, no kuras misionāri devās ne tikai uz Skotiju un Angliju, bet arī uz Vāciju, Šveici un Itāliju.
Tomēr arī Roma jau labu laiku meta skatus uz Britāniju un cerēja to pakļaut savai virsvaldībai. Sestajā gadsimtā tās sūtņi uzsāka pagānisko sakšu atgriešanu. (63) Lepnie barbari viņus uzņēma labvēlīgi, un tie panāca, ka daudzi tūkstoši atzina Romas ticību. Pasākumam izdodoties, pāvestības vadoņi un viņu atgrieztie ļaudis sastapās ar pirmatnējiem kristiešiem. Atklājās pārsteidzošs pretstats. Pēdējie bija vienkārši un pazemīgi, savā raksturā, dzīvesveidā saskaņojušies ar Rakstiem, kamēr pirmajos viegli varēja saskatīt māņticību, mīlestību uz greznību un pāvesta varai raksturīgo augstprātību. Romas sūtņi pieprasīja, lai šīs kristīgās draudzes atzīst neierobežotu pāvesta virsvaldību. Briti lēnprātīgi atbildēja, ka tie vēlas mīlēt visus cilvēkus, bet pāvestam nav tiesības valdīt pār draudzi un viņi tam varot parādīt tikai tādu paklausību, kāda pienākas katram Kristus sekotājam. Atkal un atkal tos centās padarīt padevīgus Romai, bet šie pazemīgie kristieši, Romas sūtņu parādītā lepnuma pārsteigti, nelokāmi atbildēja, ka viņi nepazīst nevienu citu Kungu kā vienīgi Kristu. Tad atklājās pāvestības īstais gars. Romas sūtņi sacīja: "Ja jūs negribat uzņemt brāļus, kas nes mieru, tad saņemsit ienaidniekus, kas nāks ar karu. Ja jūs negribat apvienoties ar mums, lai rādītu sakšiem dzīvības ceļu, tad jūs no viņiem saņemsit nāves dūrienu." (1) Tie nebija tukši vārdi. Ieroču spēks, intrigas un krāpšana bija līdzekļi, kurus izlietoja cīņā pret šiem Bībeles ticības lieciniekiem, līdz Britānijas draudzes bija iznīcinātas vai piespiestas padoties pāvesta autoritātei.
Zemēs, kuras neaizsniedza Romas vara, daudzus gadsimtus pastāvēja kristiešu grupas, kas palika pāvesta demoralizējošā iespaida neskartas. No visām pusēm tās ielenca pagānisms, un laika ritumā tā maldi atstāja zināmu iespaidu, tomēr šie kristieši Bībeli uzskatīja par vienīgo ticības mērauklu un stingri turējās pie daudzām tās patiesībām. Viņi ticēja Dieva likumu mūžīgumam un ievēroja ceturtā baušļa Sabatu. Draudzes ar šādu ticību un dzīvesveidu varēja atrast Centrālajā Āfrikā un starp Āzijas armēņiem.
Bet starp tiem, kas pretojās pāvesta varas uzbrukumiem, vispirms noteikti jāmin (64) valdieši. Tieši tajā zemē, kur pāvestība bija cēlusi sev sēdekli, tās viltus un samaitātība saņēma visstingrāko pretestību. Gadsimtiem ilgi Pjemontas draudzes saglabāja savu neatkarību; tomēr arī tur pienāca laiks, kad Roma panāca to pakļaušanos. Pēc nesekmīgas cīņas pret nežēlīgo tirāniju šo draudžu vadītāji negribīgi atzina tās varas virsvaldību, kuras priekšā, kā šķita, zemojās visa pasaule. Daži tomēr atsacījās pakļauties pāvesta vai prelātu autoritātei. Viņi bija apņēmušies palikt uzticīgi Dievam un pasargāt savas ticības skaidrību un vienkāršību. Notika atdalīšanās. Tie, kuri stingri turējās pie senās ticības, no pārējiem šķīrās; daži, pametuši dzimtos Alpus, patiesības karogu pacēla svešās zemēs; citi uzmeklēja vientuļākas kalnu ielejas un klinšu cietokšņus, lai tur saglabātu iespēju brīvi kalpot savam Dievam.
Ticība, ko daudzus gadsimtus sargāja un mācīja valdiešu kristieši, ļoti atšķīrās no Romas izvirzītajām viltus doktrīnām. Viņu reliģiskā pārliecība pamatojās uz rakstīto Dieva Vārdu, uz īstajiem kristietības pamatnoteikumiem. Tomēr ne jau vienkāršie zemnieki, kas mājoja maz pazīstamās, klusās un nomaļās vietās, noslēgušies no pasaules un būdami ik dienas aizņemti ar saviem ganāmpulkiem un vīna dārziem, – jā, ne jau viņi paši bija nonākuši pie patiesības, kas nostājās pretī atkritušās baznīcas dogmām un ķecerībai. Viņu ticība nebija kaut kāds jauns izdomājums. Viņu reliģiskā pārliecība tika mantota no tēviem. Viņi cīnījās par apustuļu draudzes ticību, – par "ticību, kas vienreiz svētiem dota". (Jūdas 3.) "Draudze tuksnesī" un nevis lepnā hierarhija ar troni pasaules lielajā galvaspilsētā bija īstā Kristus draudze, to patiesības dārgumu sargātāja, kurus Dievs bija uzticējis savai tautai, lai sniegtu tālāk pasaulei.
Viens no galvenajiem iemesliem, kas patiesajai draudzei (65) lika atdalīties no Romas, bija pēdējās naids pret Bībeles Sabatu. Kā jau pravietojumā iepriekš tika teikts, pāvesta vara patiesību nometa zemē. Dieva bauslību samina putekļos, tās vietā izceļot tradīcijas un cilvēku priekšrakstus. Baznīcas, kas atradās zem pāvesta varas, drīz vien tika piespiestas uzskatīt par svētu pirmo nedēļas dienu. Visur izplatījās maldi, un māņticība mulsināja pat daudzus patiesus Dieva ļaudis, tā ka viņi, turpinot ievērot Sabatu, no darba atturējās arī svētdienā. Bet pāvestības vadoņus tas neapmierināja. Viņi pieprasīja ne tikai svētdienas svētīšanu, bet arī Sabata zaimošanu un ar visasākajiem vārdiem apsūdzēja katru, kas vēl uzdrošinājās godāt šo dienu. Vienīgi aizbēgot no Romas varas bija iespējams miera apstākļos paklausīt Dieva likumiem.
Valdieši kā vieni no pirmajiem Eiropā ieguva Svēto Rakstu tulkojumu. (Skat. Pielikumā.) Daudzus gadsimtus pirms reformācijas viņiem jau piederēja Bībeles manuskripts dzimtajā valodā. Līdz ar to tiem bija neviltota patiesība, un tieši tādēļ viņus tā ienīda un vajāja. Valdieši mācīja, ka Romas baznīca ir Atklāsmes grāmatā minētā atkritusī Bābele, un, riskējot ar savu dzīvību, stājās pretī tās pavedinošajam iespaidam. Kamēr daži, ilgstošo vajāšanu nogurdināti, ielaidās kompromisā, pamazām atsakoties no savas ticības atšķirīgajiem principiem, citi stingri turējās pie īstās patiesības. Valdieši turpināja pastāvēt visos garajos tumsas un atkrišanas laikmetos, neatzīstot Romas virsvaldību, noraidot bilžu pielūgšanu kā kalpošanu elkiem un ievērojot īsto Sabatu. Savu ticību viņi saglabāja pat visniknākajās pretestības vētrās. Lai gan savojiešu šķēps cirta dziļas brūces, lai gan viņus dedzināja Romas sārtos, tie tomēr turpināja stāvēt par Dieva Vārdu un Viņa godu.
Aiz kalnu augstajiem bastioniem, kas visos laikos snieguši patvērumu vajātiem un apspiestiem ļaudīm, valdieši atrada sev labu paslēptuvi. Šeit viduslaiku tumsā turpināja degt gaišā patiesības uguns. Šeit uzticīgi liecinieki tūkstoš gadus saglabāja seno ticību. (66)
Dievs saviem ļaudīm bija sagādājis godbijību iedvesošu, grandiozu svētnīcu, tieši atbilstošu viņiem uzticētajām varenajām patiesībām. Šiem vienkāršajiem trimdiniekiem kalni bija kā Jehovas negrozāmās taisnības emblēma. Tie saviem bērniem norādīja uz augstajām klinšu virsotnēm, kas nemainīgā majestātiskumā sniedzās debesīs, un stāstīja par To, kurš nepazīst ne pārmaiņas, ne pārvēršanās ēnas, kura Vārds ir pastāvīgs kā mūžīgie kalni. Dievs kalnus ir nopamatojis un apjozis ar spēku; un neviena roka, izņemot pašu Bezgalīgo, tos nevar izkustināt no vietas. Tāpat Viņš ir nostiprinājis savu bauslību, savas valdības pamatu Debesīs un virs zemes. Cilvēka roka spēj aizsniegt savus līdzcilvēkus un atņemt tiem dzīvību; bet, tāpat kā tai nav iespējams nocelt no pamatiem un iemest jūrā varenos kalnus, tā nevar grozīt arī kādu priekšrakstu Jehovas bauslībā vai izdzēst vienu no Viņa apsolījumiem tiem, kas dara Kunga prātu. Uzticībā Dieva likumiem Viņa kalpiem vajadzētu būt tikpat nelokāmiem kā nemainīgajiem kalniem.
Kalni, kas apjoza šīs dziļās ielejas, pastāvīgi liecināja par Dieva radošo spēku un atgādināja Viņa sargājošo un modro gādību. Un svētceļnieki iemīlēja Jehovas klātbūtnes klusos simbolus. Viņi nesūrojās par savu smago likteni, kalnu vientulībā tie nekad nejutās vieni. Valdieši pateicās Dievam, ka Viņš tiem sagādājis patvēruma vietu, kur glābties no cilvēku dusmām un nežēlības. Viņi priecājās par iespēju brīvi un netraucēti pielūgt savu Dievu. Bieži vien, kad viņus vajāja ienaidnieki, kalnu cietokšņi tos droši aizsargāja. No daudzām augstām virsotnēm atskanēja viņu slavas dziesmas par godu Dievam, un Romas armija tās nespēja apklusināt.