[578] Apustuļu dienās kristieši bija visai nopietni un dedzīgi. Viņi tik nenogurstoši darbojās sava Meistara labā, ka, neskatoties uz nežēlīgo pretestību, Dieva valstības Evaņģēlijs samērā īsā laikā tika izplatīts visās apdzīvotajās pasaules daļās. Lai iedrošinātu vēlāko laikmetu ticīgos, inspirētā spalva ir atzīmējusi šo dedzību, ko dotajā laikā parādīja Jēzus sekotāji. Par Efezas draudzi, kuru Kungs izlietoja kā visas apustuļu laikmeta kristietības simbolu, Uzticīgais un Patiesais Liecinieks varēja teikt:
“Es zinu tavus darbus un pūles, tavu pacietību un ka tu nevari panest ļaunus cilvēkus un esi pārbaudījis tos, kas saucas par apustuļiem, bet nav, un esi atradis tos par melkuļiem. Tev ir pacietība, tu esi grūtumu nesis Mana Vārda dēļ un neesi piekusis.” (Atkl. 2:2,3)
Sākumā Efezas draudzes piedzīvojumos izpaudās bērnišķa vienkāršība un dedzība. [579] Ticīgie apzinīgi centās paklausīt katram Dieva Vārdam, un viņu dzīve atklāja nopietnu, sirsnīgu mīlestību pret Kristu. Tie priecājās darīt Dieva prātu, jo viņu sirdīs kā pastāvīgs augsts viesis mājoja Pestītājs. Izjuzdami dziļu mīlestību pret savu Glābēju, tie par visaugstāko mērķi uzskatīja dvēseļu mantošanu, jo Kristus žēlastības dārgo bagātību negribēja izlietot tikai sev. Viņi sajuta sava aicinājuma lielo nozīmi, un, ietekmēti no vēsts: ”Miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts”, dega ilgās aiznest priecīgās ziņas par pestīšanu līdz Zemes vistālākajām robežām. Un pasaule atzina, ka tie ir bijuši ar Jēzu. Grēcīgi, savus pārkāpumus nožēlojuši un piedošanu saņēmuši, šķīstīti un svētoti cilvēki, pateicoties Kristum, bija kļuvuši par Dieva darbabiedriem.
Draudzes locekļi bija vienoti domās un rīcībā. Kā zelta pavediens viņus kopā saistīja Kristus mīlestība. Tie savu Kungu centās iepazīt arvien pilnīgāk un pilnīgāk, līdz viņu dzīvē atklājās Kristus līksmība un miers. Viņi apmeklēja bāriņus un atraitnes to bēdās, un paši centās palikt pasaules neaptraipīti, saprazdami, ka tad, ja šajā ziņā tie cietīs neveiksmi, runās pretī savai ticības apliecībai un aizliegs Pestītāju.
Darbs gāja uz priekšu ikvienā pilsētā. Tika atgrieztas dvēseles, kas savukārt izjuta pienākumu par saņemtajām nenovērtējamām bagātībām stāstīt tālāk citiem. Jēzus sekotāji nevarēja palikt mierā, līdz gaisma, kas bija padarījusi gaišu viņu prātu, sāka spīdēt arī uz apkārtējiem ļaudīm. [580] Ar kristiešu cerības pamatu tika iepazīstināts liels daudzums neticīgo. Silta, apgarota personīga palīdzība tika sniegta ļaudīm, kas vēl atradās maldos, kā arī atstumtajiem un tiem, kas, lai gan teicās atzīstam patiesību, tomēr vairāk par Dievu mīlēja vieglu dzīvi.
Tomēr pēc kāda laika ticīgo centība sāka atslābt un samazinājās mīlestība pret Dievu un vienam pret otru. Draudzē iezagās vēsums. Daži aizmirsa brīnišķo veidu, kādā tie bija saņēmuši patiesību. Vecie karognesēji viens pēc otra krita savos posteņos, bet atsevišķiem jaunākajiem darbiniekiem, kuri varēja dalīties šo celmlaužu nastās un tā sagatavoties lietderīgam darbam vadošos amatos, bija apnikušas bieži atkārotās patiesības. Tiecoties pēc kaut kā neparasta un pārsteidzoša, tie mēģināja ieviest jaunas mācības, kas daudziem likās patīkamākas, bet nesaskanēja ar Evaņģēlija galvenajiem pamatlikumiem. Savā pašpaļāvībā un garīgajā aklumā tie nespēja saskatīt, ka šie aplamie pieņēmumi daudzus ierosinās apšaubīt pagātnes piedzīvojumus un tā novedīs sajukumā un neticībā.
Ielaužoties šīm viltus mācībām, radās šķelšanās, un daudzu acis pārtrauca raudzīties uz Jēzu kā savas ticības iesācēju un pabeidzēju. Laiku, ko vajadzēja izlietot Evaņģēlija sludināšanā, aizņēma strīdi par nesvarīgiem mācību punktiem un patīkamu, cilvēku izgudrotu pasaku apcere. Ļoti daudzi, kurus bija iespējams pārliecināt un atgriezt, uzticīgi atklājot patiesību, tagad palika nebrīdināti. [581] Dievbijība strauji samazinājās, un šķita, ka drīz vien sātans gūs virsroku pār tiem, kas sevi sauc par Kristus sekotājiem.
Tieši šajā kritiskajā draudzes vēstures posmā notiesāja un izsūtīja trimdā apustuli Jāni. Nekad viņa balss kristietībai nebija tik nepieciešama kā tagad. Gandrīz visi Jāņa agrākie darbabiedri bija miruši mocekļa nāvē. Ticīgo atlikums sastapās ar nežēlīgu pretestību. Spriežot pēc ārēji redzamā, šķita, ka nav vairs tālu diena, kad Kristus draudzes ienaidnieki svinēs uzvaru.
Tomēr visapkārt valdošajā tumsā neredzami darbojās Kunga roka. Dieva aizgādībā Jānis tika nometināts tur, kur draudžu apgaismošanai un stiprināšanai Kristus viņam varēja dot brīnišķīgu atklāsmi par sevi un dievišķo patiesību.
Izsūtot Jāni trimdā, patiesības ienaidnieki bija cerējuši uz visiem laikiem apklusināt uzticīgā Dieva liecinieka balsi, bet Patmas salā apustulis saņēma vēsti, kuras iespaidam vajadzēja draudzi stiprināt līdz pat laika beigām. Lai gan tie, kas Jāni izsūtīja, nav atbrīvoti no atbildības par savu ļauno darbu, tomēr viņi kļuva par rīkiem Dieva rokās Debesu nodomu izpildīšanai, un tieši pūles izdzēst gaismu nodrošināja patiesības tālāku atklāšanos.
Trimdā aizvestajam apustulim godības Kungs parādījās Sabatā. Atrodoties Patmas salā, Jānis Sabatu ievēroja tikpat svēti kā tad, kad sludināja ļaudīm Jūdejas pilsētās un ciemos. Viņš pieprasīja sev šai dienai dotos dārgos apsolījumus. “Tā Kunga dienā es tapu aizrauts garā,” raksta Jānis, “un dzirdēju aiz manis balsi kā bazūni saucam: “To, ko tu redzi, raksti grāmatā un sūti septiņām draudzēm (..).” Es apgriezos redzēt balsi, kas runāja ar mani, un apgriezies ieraudzīju septiņus zelta lukturus, lukturu vidū kādu Cilvēka Dēlam līdzīgu, ieģērbtu garos svārkos un apjoztu ar zelta jostu ap krūtīm.” (Atkl. 1:10-13) [582]
Mīļotajam māceklim tika parādīta īpaša labvēlība. Viņš kopā ar savu Meistaru bija atradies Ģetzemanē, kad Tā vaigu klāja nāves moku asins sviedri, “jo Viņa vaigs bija tā pārvērsts, ka tas nelīdzinājās cilvēkam, un viņa izskats un stāvs nepavisam līdzīgs cilvēku bērniem”. (Jes. 52:14) Viņš savu Kungu bija redzējis tērptu vecā purpura mētelī, ar ērkšķiem vainagotu un nodotu Romas kareivju rokās. Viņš uz To bija raudzījies pie Golgātas krusta, kad Jēzus tika pakļauts nežēlīgam izsmieklam un apvainojumiem. Un tagad Jānim atkal ir ļauts skatīt savu Kungu. Bet, cik ļoti izmainījies ir Viņa izskats! Kristus vairs nav cilvēku nicinātais un pazemotais Sāpju Vīrs. Viņš ir ietērpts Debesu spožumā. “Viņa galva un mati bija kā sniegbalta vilna, Viņa acis kā uguns liesmas, viņa kājas līdzīgas zelta metālam, krāsnī kausētam(..).” (Atkl. 1:14,15) Viņa balss līdzinās daudzu ūdeņu šalkoņai, un seja spīd kā saule. Viņa rokā ir septiņas zvaigznes, un no Viņa mutes iziet ass, abās pusēs griezīgs zobens, Kristus spēka simbols. Patmas salā atmirdz mūžīgā Kunga godība.
“Un, kad es redzēju Viņu, es nokritu pie Viņa kājām kā miris, bet Viņš man uzlika savu labo roku, sacīdams: nebīsties! (..)” (Atkl. 1:17)
Jānis tika stiprināts, lai varētu atrasties sava pagodinātā Kunga klātbūtnē. Viņa izbrīna pilnajam skatam tika atklāta Debesu godība. [583] Apustulim atļāva skatīt Dieva troni un, lūkojoties pāri zemes cīņām un konfliktiem, vērot balti tērptos atpestīto pulkus. Viņš dzirdēja Debesu eņģeļu mūziku un to cilvēku slavas dziesmu, kas bija uzvarējuši ar Jēra asinīm un savas liecības vārdu. Dotajā atklāsmē tam vienu pēc otras rādīja satraucošas un interesantas ainas Dieva ļaužu piedzīvojumos un jau iepriekš pateica draudzes vēsturi līdz pat laika galam. Attēlos un simbolos Jānim atklāja ļoti svarīgus notikumus, kurus tam vajadzēja pierakstīt, lai viņa laikā un nākamajos gadsimtos dzīvojošie Dieva ļaudis varētu pareizi saprast tiem draudošās briesmas un priekšā stāvošās cīņas.
Šo atklāsmi deva draudzes vadīšanai un iepriecināšanai kristietības pārbaudījumu brīžos. Tomēr reliģijas mācītāji ir pasludinājuši, ka tā ir aizzīmogota grāmata un tās noslēpumus nevar izskaidrot. Tāpēc daudzi ir novērsušies no pravietiskajiem rakstiem, atsakoties ziedot tiem laiku un pētīt tur ietvertos noslēpumus. Bet Dievs nevēlas, ka Viņa ļaudis tā uzskatītu šo grāmatu. Tā ir “Jēzus Kristus atklāsme, ko Viņam devis Dievs, lai rādītu saviem kalpiem, kam jānotiek drīzumā. (..) Svētīgs tas, kas lasa, un tie, kas klausās pravieša vēstījuma vārdus un tur to, kas šeit rakstīts, jo noliktais laiks ir tuvu.” (Atkl. 1:1,3) [584] “Es apliecinu katram, kas dzird šis grāmatas pravietojuma vārdus: ja kas tiem ko pieliek, tam Dievs uzliks tās mocības, par kurām rakstīts šinī grāmatā. Ja kas ko atņem no šīs grāmatas pravietojuma vārdiem, tam Dievs atņems viņa daļu pie dzīvības koka un pie svētās pilsētas, par ko rakstīts šinī grāmatā. Tas, kas visu šo apliecina, saka: “Tiešām, es nāku drīz. Āmen.” Tiešām, nāc, Kungs Jēzu!” (Atkl. 22:18-20)
Atklāsmē tiek skarti ļoti svarīgi jautājumi. Pats vārds atklāsme, kas dots šīm inspirētajām lappusēm, atsauc apgalvojumu, ka tā varētu būt aizzīmogota grāmata. Atklāsme ir kaut kas atklāts. Kungs pats rādīja savam kalpam noslēpumus, ko satur šī grāmata, un grib, lai tie būtu pieejami Viņa ļaužu pētīšanai. Grāmatā uzrakstītās patiesības ir adresētas gan Jāņa laikabiedriem, gan arī tiem, kas dzīvo šīs Zemes vēstures pēdējās dienās. Daži no pravietojumā tēlotajiem notikumiem ir jau pagātnē, citi –norisinās pašlaik; dažas ainas norāda uz tumsas spēku un Debesu Lielkunga laikmetiem ilgstošā konflikta beigām, un vēl citas atklāj atpestīto uzvaras prieku un līksmību atjaunotajā zemē.
Lai neviens nedomā, ka tikai tāpēc, ja tas uzreiz nespēj izskaidrot katra Atklāsmes grāmatā aprakstītā simbola nozīmi, tad ir veltīgi pētīt šo grāmatu, pūloties izprast tur ietvertās patiesības atziņas. Kungs, kas šos noslēpumus atklāja Jānim, arī ikvienam rūpīgam patiesības meklētājam ļaus jau iepriekš izjust prieku, domājot par Debesīm un mūžību. Tie, kuru sirdis atvērtas patiesības uzņemšanai, būs spējīgi aptvert šīs grāmatas mācības, un viņiem tiks piešķirtas svētības, kas apsolītas visiem, “kas klausās pravieša vēstījuma vārdus un tur to, kas šeit rakstīts”. [585]
Ar Atklāsmes grāmatu tiek pielikts punkts visām pārējām Bībeles grāmatām. Tā ir kā papildinājums Daniēla grāmatai. Ja pirmā satur vairāk pravietojums, tad otrā ir atklāsme. Aizzīmogota nebija Atklāsmes grāmata, bet gan tā daļa Daniela grāmatas pravietojumu, kas attiecas uz pēdējām dienām. Eņģelis pavēlēja: “Un tu, Daniēl, paglabā labi slepenībā šajās atklāsmēs sacīto un apzīmogo šo grāmatu līdz pēdējam beigu laikam.” (Dan. 12:4)