[568] Kopš kristīgās draudzes organizēšanas bija pagājis vairāk nekā pusgadsimts. Visā šajā laikā Evaņģēlija vēsts pastāvīgi sastapās ar pretestību. Tās ienaidnieki nekad nesamazināja savas pūles, un beidzot viņiem izdevās cīņā pret kristiešiem iesaistīt Romas imperatora varu.
Sekojošajās briesmīgajās vajāšanās apustulis Jānis daudz darīja, lai atbalstītu un nostiprinātu ticīgo paļāvību uz Dievu. Viņš sniedza liecību, kuru ienaidnieki nespēja apstrīdēt, kas viņa brāļiem palīdzēja drosmīgi un uzticīgi stāties pretī visiem pārbaudījumiem. Kad šķita, ka, sastopoties ar nikno pretestību, kristiešu ticība sāk svārstīties, sirmais, daudz pieredzējušais Jēzus kalps ar spēku un daiļrunību atkārtoja stāstu par krustā sisto un uzmodināto Pestītāju. Viņš savu ticību saglabāja nesatricināmu, un no viņa lūpām atskanēja pati priecīgākā vēsts: “Kas no sākuma bija, ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko esam skatījuši un mūsu rokas ir aptaustījušas, dzīvības Vārdu (..). Ko esam redzējuši un dzirdējuši, to pasludinām arī jums.” (1. Jāņa 1:1-3)
Jānis sasniedza ļoti ievērojamu vecumu un kļuva par liecinieku Jeruzālemes izpostīšanai un greznā tempļa bojāejai. Tā kā viņš dzīvoja ilgāk par visiem mācekļiem, kas bija tuvākie Kristus līdzgaitnieki, tad, runājot par Jēzu kā Mesiju un pasaules Pestītāju, viņa vēstij bija liels iespaids. Neviens nevarēja apšaubīt viņa godīgumu, un viņa mācības daudziem palīdzēja atgriezties no neticības.
Jāņa nesvārstīgās uzticības dēļ Kristus lietai jūdu vadoņi pret viņu izjuta rūgtu naidu. Tie saprata, ka tik ilgi, kamēr ļaužu ausīs skanēs Jāņa liecība, viņu pūles pret kristiešiem būs veltīgas. Lai cilvēki Jēzus brīnumdarbus un mācības varētu ātrāk aizmirst, vajadzēja apklusināt drošā liecinieka balsi.
Tāpēc Jāni izsauca uz Romu, lai nopratinātu ticības dēļ. Tur augstāko valdības pārstāvju priekšā viņa mācības tika nepareizi attēlotas, jo viltīgi liecinieki to apsūdzēja musinošu, ķecerīgu atziņu sludināšanā. Ar šiem apvainojumiem ienaidnieki cerēja panākt mācekļa notiesāšanu uz nāvi.
Sevi aizstāvot, Jānis runāja skaidri un pārliecinoši un ar tādu vienkāršību un atklātību, ka viņa vārdi atstāja spēcīgu iespaidu. Klausītāji brīnījās par apustuļa gudrību un daiļrunību, bet, jo pārliecinošāka bija viņa liecība, jo vairāk izpaudās pretinieku naids. Imperators Domiciāns iedegās dusmās. Viņš nevarēja apstrīdēt Kristus uzticīgā aizstāvja minētos argumentus, ne arī sacensties ar spēku, kas pavadīja patiesības sludināšanu, [570] tomēr nolēma šo balsi apklusināt.
Jāni iemeta verdošā eļļas katlā, bet Kungs pasargāja sava uzticīgā kalpa dzīvību, tāpat kā Viņš bija pasargājis trīs ebrejus degošajā ceplī. Atskanot vārdiem: “Tā aizies bojā visi, kas tic šim krāpniekam Jēzum Kristum no Nacaretes,” Jānis paskaidroja: “Mans Meistars pacietīgi padevās visam, ko sātans un tā eņģeļi varēja izgudrot, lai Viņu pazemotu un mocītu. Viņš atdeva savu dzīvību, lai glābtu pasauli. Es esmu pagodināts, ja man tiek atļauts ciest Viņa dēļ, jo esmu tikai vājš un grēcīgs cilvēks. Kristus bija svēts, nevainīgs un neaptraipīts. Viņš nav grēkojis, ne arī viltība tika atrasta viņa mutē.” Šiem vārdiem bija iespaids, un Jāni no katla izņēma tie paši vīri, kas viņu tur bija iemetuši.
Tomēr vajāšanu roka apustulim smagi uzgūlās no jauna. Ar imperatora pavēli Jāni izraidīja uz Patmas salu, sodot to “Dieva Vārda un Jēzus Kristus liecības dēļ”. Viņa ienaidnieki domāja, ka tur atrodoties, Jāņa iespaidu vairs nejutīs un beidzot, grūtību un bēdu salauzts, Viņš nomirs.
Patma, neauglīga, klinšaina sala Egejas jūrā, bija Romas valdības izraudzīta vieta noziedznieku izsūtīšanai, bet Dieva kalpam šis drūmais zemes gabals kļuva par Debesu vārtiem. Šķirts no dzīves steigas un iepriekšējo gadu rosīgā darba, viņš tur atradās Dieva, Kristus un Debesu eņģeļu sabiedrībā un saņēma no tiem norādījumus draudzei visam nākamajam laikam. [571] Viņam tika atklāti notikumi, kuriem vajadzēja norisināties šīs zemes vēstures noslēgumā; un tur viņš arī uzrakstīja no Dieva saņemtās atklāsmes. Kad apustuļa balss vairs nevarēja liecināt par Kungu, ko viņš mīlēja un kam kalpoja, tad vēstis, kas tika dotas šajā neauglīgajā krastā, sāka izplatīties līdzīgi gaismai, darot zināmus Dieva noteiktos nodomus ar katru tautu virs Zemes.
Patmas klinšu krauju apņemts, Jānis uzturēja savienību ar savu Radītāju. Viņš novērtēja savu pagājušo dzīvi, un, domājot par saņemtajām svētībām, apustuļa sirdi pildīja miers. Viņš bija dzīvojis kā kristietis un ticībā varēja teikt: “Mēs zinām, ka esam no nāves pārgājuši dzīvībā.” (1. Jāņa 3:14) Turpretī imperators, kas viņu bija izsūtījis, tā nevarēja sacīt. Tas varēja atskatīties vienīgi uz kauju laukiem, izlietām asinīm, izpostītām mājām, raudošām atraitnēm un bāreņiem kā savu godkārīgo centienu “panākumiem”.
Vientuļajā mājvietā Jānim bija iespējams pētīt dievišķā spēka atklāšanos dabā un inspirētajās lappusēs daudz dziļāk nekā jebkad agrāk. Viņš priecājās, pārdomājot radīšanas darbu, un pielūdza dievišķo Arhitektu. Iepriekšējos gados apustuļa acis sveica mežiem klāti pakalni, zaļas ielejas un auglīgi līdzenumi, kur, dabas skaistuma ieskauts, tas vienmēr jutās saviļņots, vērojot Radītāja gudrību un meistarību. Tagad acīm pavērās ainas, kas daudziem liktos drūmas un neinteresantas, bet uz Jāni tās atstāja pavisam citu iespaidu. Neskatoties uz to, ka apkārtne bija tukša un neauglīga, zilās debesis, [572] kas nolaidās pār viņu, bija tikpat spilgtas un skaistas kā pāri mīļotajai Jeruzālemei. Mežonīgajās, kailajās klintīs, dzelmju noslēpumos un krāšņajā debess jumā viņš prata atrast svarīgas mācības. Arī šeit viss norādīja uz Dieva spēku un godību.
Visapkārt ap sevi apustulis redzēja pierādījumus par plūdiem, kas kādreiz pārklāja zemi, tāpēc ka tās iedzīvotāji bija iedrošinājušies pārkāpt Dieva likumus. No okeāna un zemes dzīlēm trakojošo ūdeņu izsviestie klinšu bluķi tagad spilgti liecināja par šausmām, kas valdīja šo bijājamo Dieva dusmu rezultātā. Ūdeņu troksnī, dziļumiem sasaucoties ar dziļumiem, pravietis saklausīja Radītāja balsi. Nežēlīgu vēju satrakotā jūra vēl arvien stāstīja par apvainotā Dieva nepatiku. Tomēr varenos viļņus, lai gan tie drausmīgi bangoja, noteiktās robežās savaldīja kāda neredzama roka. Tas viss norādīja uz bezgalīga Spēka klātbūtni. Un, pretstatā tam, viņš apzinājās mirstīgo cilvēku vājumu un neprātu, kas, būdami tikai no pīšļiem veidoti radījumi, lielās savā iedomātajā gudrībā un spēkā un sirdī saceļas pret Universa Valdnieku, it kā Dievs būtu tāds pats kā viņi. Klintis tam atgādināja Kristu, viņa stipro patvērumu, kura aizsegā tas varēja droši paslēpties. Un tā no drūmās Patmas salas augšup pacēlās izraidītā apustuļa karstākās dvēseles ilgas un dedzīgākās lūgšanas.
Jāņa dzīves stāsts sniedz pārsteidzošus pierādījumus par to, kā Dievs var izlietot gados vecus strādniekus. [573] Kad apustuli izsūtīja uz Patmas salu, daudzi domāja, ka viņa kalpošanas laiks ir pagājis, ka viņš ir savu laiku nodzīvojusi, salauzta niedre, kas kuru katru brīdi var pilnīgi sabrukt. Bet Kungs uzskatīja viņu par derīgu, lai to vēl lietotu. Lai gan izraidīts no savām iepriekšējām darba vietām, viņš nemitējās liecināt par patiesību. Pat Patmā tas atrada draugus un tādus cilvēkus, kas atgriezās. Viņš nesa priecīgu vēsti, jo sludināja augšāmcēlušos Pestītāju, kas augstībā aizlūdz par saviem ļaudīm, līdz vēlāk atgriezīsies, lai ņemtu tos pie sevis. Tieši tad, kad, kalpojot Kungam, Jānis bija kļuvis vecs, viņš saņēma vairāk atklāsmju no Debesīm nekā visos iepriekšējos savas dzīves gados.
Tiem, kuru dzīves intereses bijušas saistītas ar Dieva darbu, vienmēr jāveltī vismaigākā uzmanība. Šie gados vecie strādnieki ir uzticīgi pastāvējuši vētrās un pārbaudījumos. Viņiem var būt trūkumi, tomēr tiem vēl arvien ir spējas, kas dod tiesības atrasties savās vietās Dieva darbā. Lai gan nogurušiem un nespējīgiem nest tik smagas nastas, kādas var un ko vajag uzņemties jaunākiem vīriem, viņu padomam, ko tie var dot, ir visaugstākā vērtība.
Tie varbūt ir pieļāvuši kļūdas, bet no savām neveiksmēm vēlāk mācījušies izvairīties no maldiem un briesmām, un vai tādēļ tie nevarētu dot gudru padomu? Viņi ir gājuši cauri visdažādākajiem pārbaudījumiem un grūtībām, un, kaut arī tagad zaudējuši daļu no sava spēka, Kungs tos tomēr neatstumj. Viņš tiem dod sevišķu žēlastību un gudrību.
Tos, kas kalpojuši savam Meistaram tad, kad darbs tikai lēnām virzījās uz priekšu, kas pacietuši nabadzību un palikuši uzticīgi, kad bija maz patiesības aizstāvju, [574] pastāvīgi vajadzētu cienīt un godāt. Kungs vēlas, lai jaunākie darbinieki gudrību, spēku un briedumu iegūtu, nesot nastas kopā ar šiem uzticīgajiem vīriem. Lai jaunākie atzīst, cik tā ir liela priekšrocība, ja viņu vidū vēl atrodas tādi strādnieki. Lai viņi atvēl tiem godājamas vietas savās apspriedēs.
Kad to pienākumi, kas savu dzīvi pavadījuši, kalpojot Kristum, uz šīs Zemes tuvosies beigām, tad viņi Svētā Gara ietekmē atstāstīs piedzīvojumus, kas tiem bijuši sakarā ar Dieva darbu. Tiem, kas tikko kļuvuši ticīgi, ir jādzird, cik brīnišķi Kungs vada savus ļaudis; tiem jāatgādina par Viņa lielo laipnību, palīdzot pārbaudījumos. Dievs vēlas, lai vecie, uzticīgie strādnieki atrastos savā vietā, darot savu daļu cilvēku glābšanā no milzīgās, postošās ļaunuma straumes. Viņš vēlas, lai tie pilnā bruņojumā stāvētu kaujas ierindā, līdz Viņš tiem pavēlēs nolikt ieročus.
Apustuļa Jāņa piedzīvojumi vajāšanu laikā satur mācību, kas kristiešiem sniedz brīnišķīgu spēku un mierinājumu. Dievs neaizkavē ļauno cilvēku sazvērestības, bet apstākļus kārto tā, lai šie plāni nāk par labu tiem, kas pārbaudījumos un cīņās paliek Viņam uzticīgi. Bieži Evaņģēlija nesējiem savs darbs jāturpina vētrās un vajāšanās, sastopoties ar rūgtu pretestību un netaisnu izturēšanos, bet lai tie tādās reizēs atceras, ka piedzīvojumi, kas iegūstami pārbaudījumu un bēdu ceplī, ir visu pārciesto sāpju vērti. Tādā veidā Dievs savus bērnus velk sev tuvāk, lai tiem varētu atklāt cilvēcisko vājumu un savu spēku. Kungs māca tos paļauties uz Viņu [575] un sagatavo stāties pretī neparedzētiem notikumiem, lai tie varētu izpildīt uzticētos pienākumus un sasniegt augsto mērķi, kura dēļ tiem tiek piešķirts dievišķais spēks.