[593] Ir pagājuši vairāk nekā astoņpadsmit gadsimti, kopš apustuļi atdusas no saviem darbiem, bet viņu smago pārbaudījumu un Kristus dēļ pienesto upuru vēsture vēl joprojām ir viena no dārgākajām draudzes mantām. Šī vēsture uzrakstīta Svētā Gara vadībā un ir saglabāta, lai visu laikmetu ticīgos pamudinātu ar lielāku dedzību un nopietnību kalpot savam Pestītājam.
Mācekļi Kristus doto uzdevumu toreiz izpildīja. Kad šie krusta vēstneši izgāja pasludināt Evaņģēliju, Dieva godība atklājās tādā mērā, kādu mirstīgie cilvēki nekad nebija pieredzējuši. Savienībā ar dievišķo Garu, apustuļi veica darbu, kas satricināja pasauli. Vienas paaudzes laikā Evaņģēlijs tika aiznests pie visām tautām.
Kristus izredzēto apustuļu kalpošanai bija godības pilni panākumi. Sākot pildīt savu uzdevumu, daži no tiem vēl bija neizglītoti vīri, bet viņu nodošanās Meistara lietai bija tik pilnīga, ka Viņa vadībā tie sagatavojās lielajam darbam, kas tiem bija uzticēts. [594] Viņu sirdī valdīja žēlastība un patiesība, iedvesmojot domas un kontrolējot katru rīcību. Apustuļu dzīve ar Kristu bija apslēpta Dievā, un, iegremdēts bezgalīgās mīlestības dziļumos, pašu es vairs nebija redzams.
Mācekļi bija vīri, kas prata sirsnīgi runāt un lūgt, vīri, kas saņēma spēku no Israēla Stipruma. Ak, cik ciešas bija viņu attiecības ar Kungu, savu personīgo godu saistot ar Viņa troni! Mācekļu Dievs bija Jehova. Tā gods bija viņu gods un Dieva patiesība bija viņu patiesība. Katrs pret Evaņģēliju vērstais uzbrukums likās dziļi griežamies viņu pašu dvēselē, un par Kristus lietu tie cīnījās ar visiem savas būtnes spēkiem. Tie spēja izskaidrot dzīvības Vārdu, jo bija saņēmuši Debesu svaidījumu. Apustuļi sagaidīja daudz, tāpēc arī daudz uzdrīkstējās darīt. Pēc vadības tie raudzījās uz Kristu, jo Viņš pats taču tiem bija atklājies. Viņu patiesības izpratne un spēks izturēt pretestību bija proporcionāls padevībai Dieva prātam. Jēzus Kristus, Dieva gudrība un spēks, bija parastie uzrunu temati. Apustuļi paaugstināja Viņa Vārdu – vienīgo Vārdu, kura spēkā cilvēki zem debesīm var tikt glābti. Tiem pasludinot Kristus, dzīvā Pestītāja pilnību, viņu vārdi aizkustināja sirdis, un daudzi tika mantoti Evaņģēlijam. Ļaužu pulki, kas agrāk bija nievājuši Pestītāja vārdu un nicinājuši Viņa spēku, tagad sevi atzina par Krustā Sistā mācekļiem.
[595] Apustuļi šo misijas uzdevumu veica nevis savā, bet dzīvā Dieva spēkā, tomēr viņu ceļš nebija viegls. Kristīgās draudzes darba sākums saistījās ar smagiem pārbaudījumiem un bēdām. Mācekļi pastāvīgi sastapās ar trūkumu, apmelojumiem un vajāšanām, bet tie neuzskatīja, ka būtu jādzīvo izpatīkot sev un līksmojās, kad tika aicināti ciest Kristus dēļ. Viņu pūlēs nebija nekādas nenoteiktības, nespējas izšķirties vai gribas vājuma. Tie bija labprātīgi dot un uzupurēties. Viņu piedzīvojumus šķīstīja un bagātināja atbildības apziņa, un Kristus labā iegūtajās uzvarās atklājās Debesu žēlastība. Ar savu visvareno spēku kopā ar tiem darbojās pats Dievs, un Evaņģēlijs uzvarēja.
Dieva draudzi apustuļi cēla uz paša Kristus ieliktā pamata. Rakstos šis process bieži tiek ainots ar tempļa būvi. Caharija atsaucas uz Kristu kā Zaru, kas uzcels Kunga namu. Viņš runā, ka pagāni šai darbā palīdzēs: “Tie, kas tālumā dzīvo, nāks un piedalīsies tā Kunga nama celšanā.” Un Jesaja ziņo: “Sveši ļaudis uzcels tavus mūrus.” (Cah. 6:12,15; Jes. 60:10)
Rakstot par tāda tempļa būvi, Pēteris saka: “Ejiet pie Viņa kā pie dzīva akmens, kas gan cilvēku atmests, bet Dievam izredzēts un dārgs. Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu un topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus, kas Dievam ir patīkami, caur Jēzu Kristu.” (1. Pēt. 2:4,5)
Apustuļi darbojās jūdu un pagānu pasaules karjerās, izlauzdami akmeņus, lai pēc tam tos novietotu uz pamata. [596] Vēstulē ticīgajiem Efezā Pāvils sacīja: “Tad nu jūs vairs neesat svešinieki un piedzīvotāji, bet vienas valsts pilsoņi ar svētajiem un Dieva saime, nams, uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata, kura stūra akmens ir Kristus Jēzus. Viņā visa celtne kopā salaista, aug par svētu templi tam Kungam. Un Viņā arī jūs līdzi tiekat uzcelti par Dieva mājokli Garā.” (Ef. 2:19-22)
Un korintiešiem viņš rakstīja: “Pēc Dieva dotās žēlastības es kā gudrs namdaris liku pamatu, bet cits ceļ uz tā ēku. Bet katrs lai pielūko, kā viņš to ceļ. Jo citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus. Bet, ja kas ceļ uz šā pamata zeltu, sudrabu, dārgakmeņus, koku, sienu vai salmus, katra darbs tiks redzams: tiesas diena to atklās, jo tā parādīsies ar uguni, un, kāds kura darbs ir, to uguns pārbaudīs.” (1. Kor. 3:10-13)
Pienesot no pasaules izlauztos akmeņus, apustuļi cēla uz droša pamata, uz Mūžīgās Klints. Tomēr nebija tā, ka šo darbu nekas netraucētu. Viņu pūles ļoti apgrūtināja Kristus ienaidnieku pretestība, jo pastāvīgi bija jācīnās pret fanātismu, aizspriedumiem un naidu no to puses, kas būvēja uz nepareiza pamata. Ļaudis, kas piedalījušies draudzes [597] veidošanā, var salīdzināt ar mūra celtniekiem Nehemijas dienās, par kuriem rakstīts: “(..) un virsnieki bija aiz visa Jūdas nama, kas strādāja gar mūri. Un nastu nesēji strādāja, ar vienu roku kraudami, kamēr otra turēja metamo šķēpu.” (Nehem. 4:17)
Dieva namu visu laiku centās iznīcināt gan ķēniņi un valstsvīri, gan priesteri un virsnieki, bet pat cietuma, moku un nāves draudu priekšā uzticīgi vīri turpināja darbu; un celtne veidojās skaista un simetriska. Brīžiem strādniekus apņēma māņticības migla un tie kļuva gandrīz pilnīgi akli. Reizēm tos gandrīz pārvarēja opozīcijā esošo spēku pretestība. Bet ar nesatricināmu ticību un neizsīkstošu drosmi tie tomēr gāja uz priekšu.
Viens pēc otra no ienaidnieka rokas krita vadošie celtnieki. Stefanu nomētāja akmeņiem, Jēkabu nogalināja ar zobenu, Pāvilam nocirta galvu, Pēteri piesita pie krusta un Jāni izsūtīja. Tomēr draudze auga. Kritušo vietas ieņēma jauni strādnieki, un celtnei pievienoja akmeni pēc akmens. Tā lēni veidojās Dieva draudzes nams.
Kristīgās draudzes dibināšanai sekoja nežēlīgu vajāšanu gadsimti, bet nekad netrūka vīru, kas Dieva nama celšanas darbu vērtēja augstāk par savu dzīvību. Par tādiem ir rakstīts: “Citi izcietuši izsmieklu un pātagu sitienus, pat arī važas un cietumu. Viņi tika akmeņiem nomētāti, pārbaudīti, sazāģēti, mira no zobena, staigāja apkārt aitu un kazu ādās, trūkumu ciezdami, spaidīti, mocīti; viņi, kuru pasaule nebija [598] cienīga, maldījās pa tuksnešiem un kalniem un alām un zemes aizām.” (Ebr. 11:36-38)
Pūloties apturēt celtniekiem uzticēto darbu, taisnības ienaidnieks pielietoja visus iespējamos līdzekļus, bet Dievs “(..) sevi nav pametis neapliecinātu”. (Ap. d. 14:17) Cēlās strādnieki, kas prasmīgi aizstāvēja svētiem reiz doto ticību. Vēsture ziņo par šo vīru gara spēku un varonību. Līdzīgi apustuļiem, daudzi no viņiem krita savā postenī, bet Dieva nama būve pastāvīgi turpinājās. Strādniekus nogalināja, bet darbs gāja uz priekšu. Valdieši, Džons Viklifs, Huss un Hieronīms, Mārtiņš Luters un Cvinglijs, Krenmers, Latimers un Nokss, hugenoti, Džons un Čārlzs Vesliji, kā arī pulks citu vīru piegādāja pamatam materiālu, kas pastāvēs visā mūžībā. Un vēlākos gados pie ēkas būvdarbiem palīdzēja vēl citi, kas tik augstsirdīgi pūlējās veicināt Dieva Vārda izplatīšanu, un, strādājot pagānu zemēs, sagatavoja ceļu pēdējās lielās vēsts pasludināšanai.
Visos laikmetos, kopš apustuļu dienām, Dieva nama būve nekad nav apstājusies. Mēs varam atskatīties uz aizgājušajiem gadsimtiem un iepazīties ar ēku veidojošajiem dzīvajiem akmeņiem, kā tie atstaroja gaismu maldu un māņticības tumsā. [599] Apliecinot Dieva patiesības spēku, šie dārgakmeņi ar pieaugošu spožumu mirdzēs visā mūžībā. Šo slīpēto un spodrināto akmeņu uzkrītošais mirdzums atklāj lielo atšķirību starp gaismu un tumsu, starp patiesības zeltu un maldu sārņiem.
Pāvils un citi apustuļi, un visi taisnie, kas kopš tā laika dzīvojuši, ir izpildījuši savu pienākumu Dieva nama celšanā. Bet šī celtne vēl nav pabeigta. Arī mums, šajā laikmetā dzīvojošajiem, ir darāms savs darbs, veicama sava daļa. Mums pie pamata jāpienes materiāls, kas iztur uguns pārbaudi – zelts, sudrabs un dārgakmeņi, “noslīpēti pēc pils līdzības”. (Ps. 144:12, pēc angļu tulk.) Tiem, kas tādā veidā būvē Dievam, Pāvils adresē iedrošinošus un brīdinošus vārdus: “Ja kāda darbs, ko tas uzcēlis, paliks, tas dabūs algu; ja kāda darbs sadegs, tam būs jācieš, bet viņš pats tiks izglābts, bet tā kā caur uguni.” (1. Kor. 3:14,15) Kristietis, kurš uzticīgi izdala dzīvības vārdus, vadot vīriešus un sievietes svētuma un miera ceļā, atnes pie pamata materiālu, kas izturēs; un Dieva valstībā to godinās kā gudru namdari.
Par apustuļiem ir rakstīts: “Un tie izgāja un mācīja visās malās, un tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.” (Marka 16:20) Kā Kristus kādreiz izsūtīja mācekļus, tā Viņš šodien sūta savas draudzes locekļus. Tas pats spēks, kas bija apustuļiem, ir pieejams arī viņiem. Ja tie paļausies uz Dievu, Viņš sadarbosies ar tiem un tie nepūlēsies veltīgi. Lai ticīgie atzīst, ka darbs, kurā tie iesaistījušies, nes Kunga zīmogu. [600] Dievs teica Jeremijam: “Nesaki: es esmu jauns, – jo tev jāiet visur, kurp Es tevi sūtīšu, un jārunā viss, ko Es tev pavēlēšu. Nebīsties no viņiem, jo Es esmu ar tevi un tevi pasargāšu!” Pēc tam Kungs izstiepa roku un aizskāra sava kalpa muti, sacīdams: “Redzi, Es lieku savus vārdus tavā mutē.” (Jer. 1:7-9) Un arī mums Viņš pavēl iziet, lai runātu vārdus, ko Kungs mums devis, jūtot uz lūpām Viņa svēto pieskārienu.
Kristus ir uzticējis draudzei svētu uzdevumu. Katram tās loceklim jābūt kanālam, kuru Dievs var izlietot, lai pasaulē izplatītu savas žēlastības dāvanas, Kristus neizdibināmās bagātības. Neko citu Pestītājs nevēlas tik ļoti, kā darbiniekus, kas šeit dzīvojot pārstāvētu Viņa Garu un raksturu. Un nekas pasaulei nav tik ļoti vajadzīgs, kā Pestītāja mīlestības atklāšanās ticīgos cilvēkos. Visas Debesis gaida uz tādiem ļaudīm, ar kuru starpniecību Kungs var atklāt kristietības spēku.