Visos laikmetos Dieva izraudzītie liecinieki patiesības dēļ sevi ir pakļāvuši pārmetumiem un vajāšanām. Jāzepu apmeloja un vajāja, kaut gan viņš nebija vainīgs un izturējās godīgi. Dieva izraudzīto vēstnesi Dāvidu viņa ienaidnieki dzenāja kā plēsīgu zvēru. Daniēlu iemeta lauvu bedrē, tāpēc ka tas palika uzticīgs Debesīm. Ījabam atņēma laicīgos īpašumus un tas tika pakļauts tik smagām fiziskām ciešanām, ka no viņa riebumā novērsās radi un draugi, tomēr viņš saglabāja savu skaidrību. Jeremiju nekas nespēja atturēt izteikt vārdus, ko Dievs viņam bija devis, un pravieša liecība tā saniknoja ķēniņu un lielkungus, ka tas tika iemests riebīgā, netīrā bedrē. Stefanu nomētāja akmeņiem, tāpēc ka tas sludināja par Kristu un Viņa krusta nāvi. Pāvilu ieslodzīja cietumā, jo viņš uzticīgi nesa Dieva vēsti pagānu tautām. Un Jāni “Dieva Vārda un Jēzus Kristus liecības dēļ” izraidīja uz Patmas salu.
Šie cilvēku nelokāmības piemēri liecina par Dieva apsolījumu uzticamību, par Viņa paliekošo klātbūtni un žēlastību. Tie liecina par ticības spēku pretoties pasaules varām. Ticībai ir uzdevums paļauties uz Dievu pat vistumšākajā stundā un sajust, ka, lai arī cik spēcīgi būtu pārbaudījumi un kā trakotu vētra, pasauli tomēr pārvalda mūsu Dievs. Vienīgi ticības acis spēj raudzīties pāri dotā laika notikumiem un pareizi novērtēt ar mūžību saistītās intereses .
Jēzus saviem sekotājiem nedod cerību iegūt pasaules slavu un bagātību, [576] nesola dzīvi bez pārbaudījumiem un bēdām. Tā vietā Kungs tos aicina sekot Viņam pašaizliedzības un pārmetumu pilnajā takā. Viņam, kurš nāca glābt pasauli, pretojās visi apvienotie ļaunuma spēki. Nežēlīgā sazvērestībā ļaunie cilvēki un ļaunie eņģeļi nostājās pret miera Lielkungu. Katrs Kristus vārds un darbs atklāja dievišķu līdzcietību, un tas, ka Viņš nelīdzinājās pasaulei, izraisīja visrūgtāko ienaidu.
Tāpat notiks ar ikvienu, kas gribēs dievbijīgi dzīvot Kristū Jēzū. Vajāšanas un nicināšana sagaida visus, kas ir piepildīti ar Kristus Garu. Vajāšanu raksturs var mainīties līdz ar laiku, bet pats princips – gars, kas tās izraisa, – paliek tas pats, kas jau kopš Ābela dienām ir nonāvējis Kunga izredzētos.
Sātans Dieva ļaudis ir vajājis visos laikos. Viņš tos ir mocījis un nogalinājis, bet mirstot tie kļuvuši par uzvarētājiem. Tie ir apliecinājuši tās Būtnes spēku, kas daudz varenāka par sātanu. Ļauni cilvēki var mocīt un nonāvēt miesu, bet tie nespēj aizskart dzīvību, kas ar Kristu apslēpta Dievā. Tie gan vīriešus, gan sievietes var ieslodzīt cietuma mūros, bet nespēj saistīt viņu garu.
Pārbaudījumi un vajāšanas veicina Dieva godības, tas ir, Viņa rakstura atklāšanos izredzētajos ļaudīs. Tie, kas tic Kristum, pasaules nīsti un vajāti, tiek audzināti un mācīti Viņa skolā. Virs zemes tie staigā šaurās takās un tiek šķīstīti bēdu ceplī. Sekojot Kristum, tie piedzīvo sāpīgus brīžus, tiem nākas sevi aizliegt un izjust vilšanās rūgtumu, bet [577] tā viņi iepazīstas ar grēka ļaunumu un postu un rezultātā izjūt pret to riebumu. Būdami Kristus ciešanu līdzdalībnieki, tie spēj raudzīties pāri tumsai uz godību, sakot: “Es domāju, ka šī laika ciešanas ir nenozīmīgas, salīdzinot ar nākamo godību, kas atspīdēs pār mums.” (Rom. 8:18)