[557] Mācekļa Jāņa dzīve ir piemērs patiesai svētuma iegūšanai. Gados, kas tika pavadīti tuvās attiecībās ar Kristu, Pestītājs viņu bieži bija brīdinājis un norājis; un Jānis šos pārmetumus ņēma vērā. Atklājoties dievišķās būtnes raksturam, Jānis ieraudzīja savus trūkumus un tādā veidā tika pazemots. Viņš ik dienas vēroja Jēzus maigo un lēnprātīgo izturēšanos, pilnīgi pretēju paša nesavaldīgajam garam, un dzirdēja mācības par pazemību un pacietību. Dienu pēc dienas viņa sirds tika vilkta pie Kristus, līdz mīlestībā pret Meistaru tas no redzes loka pazaudēja savu es. Varenība un maigums, ķēnišķīgais cēlums un lēnprātība, spēks un pacietība, ko Jānis skatīja Dieva Dēla ikdienas dzīvē, pildīja viņa dvēseli ar apbrīnu tā, ka tas savu viegli aizvainojamo, godkārīgo dabu pakļāva Kristus pārveidojošajam spēkam, un dievišķā mīlestība pārvērta viņa raksturu.
Asā pretstatā svētošanās procesam, kas norisinājās Jāņa dzīvē, ir viņa līdzgaitnieka – mācekļa Jūdas piedzīvojumi. Tāpat kā Jānis, arī Jūda [558] saucās par Kristus mācekli, bet viņam bija tikai dievbijības forma. Viņš gan nebija nejūtīgs pret Kristus rakstura skaistumu, jo bieži, klausoties Pestītāja vārdus, apzinājās savas vainas, bet tomēr negribēja pazemoties un atzīt grēkus. Pretojoties dievišķajam iespaidam, viņš darīja kaunu Meistaram, lai gan vārdos apliecināja Tam savu mīlestību. Jānis nopietni cīnījās pret savām kļūdām, bet Jūda apspieda sirdsapziņas balsi un padevās kārdināšanām, arvien dziļāk pieķerdamies ļaunajiem ieradumiem. Kristus mācīto patiesību īstenošana dzīvē nesaskanēja ar viņa ilgām un nolūkiem, un tas nespēja piespiest sevi atteikties no savām domām, lai saņemtu gudrību no Debesīm. Gaismas vietā viņš izvēlējās staigāt tumsā. Jūda sevī loloja ļaunas vēlmes, mantkārību, atriebības jūtas, netīras un drūmas domas, līdz sātans pār viņu ieguva pilnīgu varu.
Jānis un Jūda pārstāv tos, kas sevi atklāti atzīst par Kristus sekotājiem. Abiem mācekļiem bija vienādas izdevības iepazīties un sekot dievišķai Priekšzīmei. Abi atradās tuvās attiecībās ar Kristu, un tiem bija priekšrocība klausīties Viņa mācības. Viņiem abiem piemita nopietni rakstura trūkumi, tomēr katram bija pieejama dievišķā žēlastība, lai tos izlabotu. Bet, kamēr viens pazemībā mācījās no Jēzus, otrs parādīja, ka viņš nav vārda darītājs, bet vienkārši klausītājs. Viens, ik dienas mirstot sev un uzvarot grēku, patiesības iespaidā kļuva svēts, bet otrs, pretojoties žēlastības pārveidojošajam spēkam un ļaujoties savtīgām domām, nonāca sātana verdzībā.
Šāda rakstura pārveidošanās, kas redzama Jāņa dzīvē, [559] vienmēr ir kā rezultāts sadraudzībai ar Kristu. Cilvēka raksturā var būt ievērojami trūkumi, tomēr, kad tas kļūst par īstu Kristus mācekli, dievišķās žēlastības spēks to pārveido un dara svētu. Uzlūkojot Kunga godību kā spogulī, viņš tiek pārvērsts no godības uz godību, kamēr kļūst līdzīgs Tam, kuru viņš pielūdz.
Jānis bieži aicināja uz svētu izturēšanos, un savās vēstulēs draudzei atklāja nemaldīgus likumus kristīgai dzīvei un rīcībai. “Katrs, kam ir šī cerība uz Viņu,” tas rakstīja, “šķīsta sevi pašu, kā Viņš ir šķīsts.” “Kas teicas paliekam Viņā, tam pienākas arī pašam dzīvot, kā Viņš ir dzīvojis.” (1. Jāņa 3:3; 2:6) Jānis mācīja, ka kristietim jābūt skaidram sirdī un dzīvē. Tam nekad nevajadzētu apmierināties ar tukšu ticības apliecību. Kā Dievs ir svēts savā sfērā, tā kritušajam cilvēkam ticībā uz Kristu jābūt svētam savā sfērā.
“Šis ir Dieva prāts,” rakstīja apustulis Pāvils, “ka jūs topat svēti.” (1. Tes. 4:3) Visā Dieva rīcībā ar saviem ļaudīm Viņam ir nolūks izveidot svētu draudzi, jo Viņš tos ir izvēlējies no mūžības, lai tie tādi kļūtu. Viņš atdeva savu Dēlu, lai Tas par šiem cilvēkiem mirtu, ka tie, paklausot patiesībai, varētu kļūt svēti un brīvi no visa zemiskā, kas slēpjas dabīgajā sirdī. Viņš no tiem prasa personisku darbu, personisku nodošanos. Ļaudis, kas apliecina ticību Dievam, var Viņu pagodināt tikai tad, ja kļūst Viņam līdzīgi un tos vada Kunga Gars. Tad kā Pestītāja liecinieki, tie var atklāt, ko viņu labā darījusi dievišķā žēlastība.
[560] Īsts dzīves svētums veidojas mīlestības pamatlikuma īstenošanas rezultātā. “Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā, un Dievs viņā.” (1. Jāņa 4:16) Tas cilvēks, kura sirdī mājo Kristus, atklās praktisku dievbijību. Raksturs tiks šķīstīts, darīts cēls un ietērpts godībā. Skaidrā mācība ies roku rokā ar taisnības darbiem, un Debesu priekšraksti tiks ieausti ikdienas dzīvē.
Kas vēlas iegūt svētību, ko sniedz svēta dzīve, tiem vispirms jāiemācās, ko nozīmē uzupurēties. Kristus krusts ir galvenais pīlārs, kas saistīts ar “neizsakāmi lielu, mūžīgu un pastāvīgu godību”. “Ja kas grib man sekot,” saka Kristus, “tam būs sevi aizliegt, uzņemties savu krustu un sekot man.” (2. Kor. 4:17; Mat. 16:24) Mūsu mīlestības smarža, kas plūst uz citiem cilvēkiem, liecina par mūsu mīlestību pret Dievu. Pacietība kalpošanā sagādā mieru dvēselei. Vienīgi pazemīgas, čaklas un uzticīgas pūles veicina Israēla labklājību. Dievs uztur un stiprina ikvienu, kas labprātīgs sekot Kristus ceļā.
Svēta dzīve nav viena brīža, vienas stundas vai vienas dienas panākums, bet visa dzīves laika darbs. Svētums nav laimīgu jūtu uzliesmojums, bet rezultāts, ko cilvēks sasniedz, nomirstot grēkam un pastāvīgi dzīvojot Kristum. Ar vājām, nepastāvīgām pūlēm nav iespējams novērst netaisnību un panākt rakstura reformu. Mēs uzvarēsim vienīgi tad, ja cīnīsimies vienmēr un neatlaidīgi, savaldot sevi un neizvairoties no nopietnām sadursmēm. Nekad nevaram paredzēt, ar cik smagiem pārbaudījumiem būs jāsastopas nākamajā dienā, jo tik ilgi, kamēr valdīs sātans, mums pastāvīgi būs jāizjūt grēka uzmākšanās. Kamēr vien turpināsies dzīve, nebūs vietas, kur apstāties, neviena punkta, kuru sasnieguši, mēs varētu sacīt: Nu gan pietiek! [561] Svētumu rada paklausība, kas ilgst visu dzīves laiku.
Neviens no apustuļiem un praviešiem nekad nav teicis, ka būtu bez grēka. Vīri, kas atradušies vistuvāk Dievam, vīri, kas drīzāk būtu ziedojuši savu dzīvību nekā apzināti darījuši kādu netaisnību, vīri, kurus Kungs pagodinājis ar dievišķu gaismu un spēku, ir atzinuši savas dabas grēcīgumu; tie nav uzticējušies miesai, nav pastāvējuši uz savu nevainību, bet pilnīgi paļāvušies uz Kristus taisnību.
Un tā būs ar visiem, kas raugās uz Kristu. Jo tuvāk mēs nāksim pie Jēzus un jo skaidrāk saskatīsim Viņa rakstura šķīstumu, jo asāk izjutīsim grēka ārkārtīgo grēcīgumu un mazāk vēlēsimies izcelt paši sevi. Tad dvēsele nepārtraukti tieksies pretī Dievam. Notiks pastāvīga, nopietna, sirdi plosoša grēku atzīšana un sirds pazemošana Viņa priekšā. Ar katru soli uz priekšu kristīgajos piedzīvojumos padziļināsies mūsu grēku nožēla. Mēs atzīsim, ka dzīves piepildījums mums var būt vienīgi Kristū, un līdz ar apustuli apliecināsim: “Jo es zinu, ka manī, tas ir, manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs.” “Bet es no savas puses negribu lielīties, kā tikai ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu, ar ko man pasaule ir krustā sista un es pasaulei.” (Rom. 7:18; Gal. 6:14)
Lai eņģeļi pieraksta Dieva ļaužu svēto cīņu un sadursmju vēsturi, lai tie atzīmē viņu lūgšanas un asaras, bet lai Dievs nekad netiek apkaunots ar paziņojumu no cilvēku lūpām: “Es esmu bez grēka, es esmu svēts.” [562] Svētījušās lūpas nekad neizrunās tādus pārgalvīgus vārdus.
Apustulis Pāvils tika aizrauts trešajās Debesīs un redzēja un dzirdēja daudz ko tādu, ko nav iespējams izstāstīt, un tomēr viņš pieticīgi paziņoja: “Nevis, ka es to jau būtu saņēmis vai jau būtu pilnīgs, bet es dzenos, lai to satvertu, tāpat kā arī mani satvēris Kristus Jēzus.” (Filip. 3:12) Lai svētie eņģeļi raksta par Pāvila uzvarām, cīnoties labo ticības cīņu. Lai tie līksmojas par viņa nesatricināmo gaitu pretī Debesīm, par to, ka viņš, raugoties uz goda balvu, visiem citiem apsvērumiem vairs nepievērsa uzmanību. Eņģeļi tiešām priecājas atstāstīt viņa uzvaras, bet Pāvils nelielās ar saviem sasniegumiem, un katram Kristus sekotājam, kas steidzas uz priekšu, cīnoties par neiznīcīgo vainagu, jāizturas tāpat kā Pāvilam.
Lai tie, kam ir tieksme izrādīties īpaši svētiem, ieskatās Dieva likumu spogulī. Kad viņi ieraudzīs baušļu plašās prasības un atzīs tos kā domu un sirds nolūku pārbaudītājus, tad nelielīsies, ka ir bezgrēcīgi. “Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos. Ja sakām, ka neesam grēkojuši, tad darām Viņu par meli, un Viņa vārdi nemājo mūsos. Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (1. Jāņa 1:8,10,9)
Ir tādi cilvēki, kas uzstājas kā svēti un paziņo, ka viņi pilnībā pieder Kungam, kas pieprasa sev tiesības uz Dieva apsolījumiem, kaut gan tajā pašā laikā atsakās paklausīt Dieva baušļiem. Šie likuma pārkāpēji pretendē uz visu, kas apsolīts Dieva bērniem, [563] bet tā no viņu puses ir iedomība, jo Jānis saka, ka īsta mīlestība pret Dievu atklāsies paklausībā visiem Viņa norādījumiem. Nepietiek ar ticību patiesības teorijai, ar to, ka tikai vārdos apliecinām Kristu, ka ticam, ka Jēzus nav krāpnieks un Bībeles reliģija nav viltīgi izdomāts stāsts. “Kas saka: es esmu Viņu atzinis, bet netur Viņa baušļus,” raksta Jānis, “ir melis, un viņā nav patiesības. Bet, kas Viņa vārdus tur, tanī patiesi Dieva mīlestība ir kļuvusi pilnīga. No tā mēs noprotam, ka esam Viņā. (..) Kas Viņa baušļus tur, tas paliek Viņā un Viņš tanī.” (1. Jāņa 2:4,5; 3:24)
Jānis nemācīja, ka pestīšana nopelnāma ar paklausību, bet ka paklausība liecina par ticību un mīlestību. “Jūs zināt, ka Viņš ir atklājies, lai grēkus atņemtu, un grēku nav Viņā. Katrs, kas paliek Viņā, negrēko; katrs, kas grēko, nav Viņu redzējis, nedz Viņu atzinis.” (1. Jāņa 3:5,6) Ja mēs paliekam Kristū, ja sirdī mājo Dieva mīlestība, tad mūsu jūtas, domas un rīcība atbildīs Dieva prātam. Svētījusies sirds pukstēs saskaņā ar Dieva likumu priekšrakstiem.