Ap. Jāņa vēstules
[547] Pēc Kristus pacelšanās Debesīs Jānis izveidojās par uzticīgu un nopietnu strādnieku sava Meistara labā. Līdz ar citiem apustuļiem viņš saņēma Gara izliešanu Vasarsvētkos un ar jaunu dedzību un spēku turpināja runāt uz ļaudīm dzīvības vārdus, cenšoties pievērst to domas Neredzamajam. Viņš bija spēcīgs orators, dedzīgs un dziļi nopietns. Nevainojamā valodā un melodiskā balsī viņš liecināja par Kristus vārdiem un darbiem, runādams tādā veidā, kas atstāja iespaidu daudzu klausītāju sirdīs. Viņa vienkāršie, sirsnīgie vārdi, pasludinātās patiesības cēlais spēks un dedzība, ar kādu tas mācīja, pavēra tam pieeju visām ļaužu šķirām.
Apustuļa dzīve saskanēja ar viņa mācībām. Mīlestība pret Kristu, kas dega viņa sirdī, lika tam nopietni un nenogurstoši turpināt darbu citu cilvēku labā, īpaši rūpējoties par kristīgās draudzes brāļiem un māsām.
Kristus pirmajiem mācekļiem tika pavēlēts mīlēt citam citu, tā kā Jēzus tos bija mīlējis. [547] Ar to viņiem vajadzēja sniegt pasaulei liecību, ka viņos kā godības cerība mājo pats Kristus. “Jaunu bausli Es jums dodu,” Jēzus bija paziņojis, “ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu.” (Jāņa 13:34) Kad šie vārdi tika izteikti, mācekļi vēl nespēja tos saprast, bet pēc tam, kad viņi bija redzējuši Kristus ciešanas, pēc Viņa krustā sišanas, augšāmcelšanās un došanās uz Debesīm un pēc Vasarsvētkos saņemtā Svētā Gara viņiem radās skaidrāka izpratne par Dieva mīlestību un par tās mīlestības dabu, kādai jāvalda viņu vidū. Tad Jānis saviem līdzgaitniekiem varēja sacīt:
“No tā mēs esam nopratuši mīlestību, ka viņš savu dzīvību par mums ir atdevis; tad arī mums pienākas atdot savas dzīvības par brāļiem.”
Pēc Svētā Gara izliešanās, kad mācekļi izgāja sludināt par dzīvo Pestītāju, viņu vienīgā vēlēšanās bija glābt dvēseles. Tie līksmojās mīlestības pilnā sadraudzībā ar svētajiem. Tie bija maigi, uzmanīgi, pašaizliedzīgi un labprātīgi patiesības dēļ pienest jebkuru upuri. Savstarpējā ikdienas satiksmē viņi parādīja mīlestību, kādu Kristus no tiem bija prasījis, un ar nesavtīgiem vārdiem un darbiem centās to aizdedzināt arī citu sirdīs.
Tādu mīlestību ticīgajiem vienmēr pienācās rūpīgi kopt un sargāt. Tiem vajadzēja iet uz priekšu labprātīgā paklausībā jaunajam bauslim un palikt tik cieši vienotiem ar Kristu, lai spētu izpildīt visas Viņa pavēles. [548] Kristiešu dzīvei vajadzēja paaugstināt Pestītāja spēku, kas tiem piešķīra savu taisnību.
Bet pakāpeniski iestājās pārmaiņa. Ticīgie sāka meklēt trūkumus citos. Kavēdamies pie kļūdām un atļaudamies nelaipnai kritikai, tie no sava redzes loka pazaudēja Pestītāju un Viņa mīlestību. Tie kļuva stingrāki ārējās ceremonijās un sīkumaināki ticības teorijā, bet nevērīgāki praktiskajā dzīvē. Būdami dedzīgi nosodīt citus, tie nepamanīja paši savas kļūdas. Viņi pazaudēja brāļu mīlestību, ko Kristus bija pavēlējis kopt un sargāt, un, visbēdīgākais, paši savu zaudējumu neapzinājās. Tie nesaprata, ka laime un prieks viņu dzīvē izdziest, ka, izslēdzot no sirds Dieva mīlestību, tie drīz vien staigās tumsā.
Redzēdams, ka brāļu mīlestība draudzē nīkuļo, Jānis ticīgos pamācīja, cenšoties tos pārliecināt par šīs mīlestības pastāvīgo nepieciešamību. Doma par mīlestību caurstrāvo visas viņa draudzei rakstītās vēstules. “Mīļie, mīlēsim cits citu, jo mīlestība ir no Dieva, un katrs, kas mīl, ir no Dieva dzimis un atzīst Dievu. Kas nemīl, nav Dievu atzinis, jo Dievs ir mīlestība. Redzama ir kļuvusi Dieva mīlestība mūsu starpā, Dievam savu vienpiedzimušo Dēlu sūtot pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu. Šī ir tā mīlestība nevis, ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet ka Viņš mūs mīlējis un sūtījis savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai. Mīļie, ja Dievs mūs tā mīlējis, tad arī mums pienākas citam citu mīlēt.”
[549] Par sevišķo veidu, kādā ticīgiem jāatklāj šī mīlestība, apustulis saka: “Tomēr jaunu bausli es jums rakstu, un tas ir patiess Viņā un jūsos, jo tumsība zūd, un īstā gaisma jau spīd. Kas teicas esot gaismā un ienīst savu brāli, ir vēl aizvien tumsībā. Kas mīl savu brāli, paliek gaismā, un piedauzības nav viņā; bet, kas savu brāli ienīst, ir tumsībā un dzīvo tumsā un nezina, kurp tas iet, jo tumsa ir aptumšojusi viņa acis.” “Jo šī ir tā vēsts, ko esat dzirdējuši no sākuma, ka mums būs citam citu mīlēt (..). Kas nemīl, tas paliek nāvē. Katrs, kas savu brāli ienīst, ir slepkava, un jūs zināt, ka neviens slepkava nepatur sevī mūžīgo dzīvību. No tā mēs esam nopratuši mīlestību, ka Viņš savu dzīvību par mums ir atdevis; tad arī mums pienākas atdot savu dzīvību par brāļiem.”
Ne jau pasaules pretestība ir tā, kas visvairāk apdraud Kristus draudzi, bet gan ticīgo sirdī piekoptais ļaunums, kas izraisa vispostošākās sekas un visvairāk kavē Dieva lietas attīstību. Nav drošāka ceļa garīguma vājināšanai par skaudību, kļūdu meklēšanu un ļaunām aizdomām. Bet no otras puses – saskaņa un vienība starp dažāda rakstura cilvēkiem, kuri veido draudzi, ir spēcīgākā liecība, ka Dievs sūtījis pasaulē savu Dēlu, un Kristus sekotājiem ir priekšrocība par to liecināt. Tomēr tas iespējams vienīgi ļaujoties Kristus vadībai. Ticīgo raksturam jāsaskaņojas ar Viņa raksturu, un to gribai jāpakļaujas Viņa prātam.
[550] “Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu.” (Jāņa 13:34) Kādi brīnišķīgi vārdi, bet cik maz tos var redzēt piepildāmies dzīvē! Dieva draudzē šodien ļoti trūkst brāļu mīlestības! Daudzi, kas apliecina mīlestību Pestītājam, nemīl viens otru. Neticīgie uzmanīgi vēro, vai kristiešu ticība atstāj svētījošo iespaidu uz viņu dzīvi, un tie vienmēr ir modri saskatīt trūkumus viņu raksturā un pretrunas rīcībā. Lai kristieši nedod ienaidniekam iespēju norādīt uz tiem un teikt: Lūk, kā šie ļaudis, stāvot zem Kristus karoga, viens otru ienīst. Kristieši ir vienas ģimenes locekļi, visi viena Debesu Tēva bērni, ar vienu un to pašu aplaimojošo nemirstības cerību. Viņus vienojošām saitēm jābūt ļoti ciešām un maigām.
Dievišķā mīlestība griežas pie cilvēka sirds ar visaizkustinošākajiem lūgumiem, aicinot parādīt to pašu maigo līdzcietību, kāda atklājās Kristus dzīvē. Tikai tam cilvēkam, kuram ir nesavtīga mīlestība pret savu brāli, var būt īsta mīlestība pret Dievu. Patiess kristietis neļaus nevienai dvēselei nonākt briesmās un trūkumā, to nebrīdinot un tai nepalīdzot. Viņš neatrausies no maldos esošā, ļaujot tam vēl dziļāk nogrimt nelaimē un mazdūšībā vai arī krist sātana kaujas laukā.
Tie, kas nekad nav iepazinušies ar Kristus maigo, uzvarošo mīlestību, arī citus nespēs vadīt pie dzīvības avota. [551] Jēzus mīlestība sirdī ir kā dzinējspēks, kas cilvēkus ierosina atklāt Viņu savās sarunās un maigā, līdzcietīgā garā, padarot cēlāku to dzīvi, ar kuriem viņi saskaras. Kristīgiem strādniekiem, kas vēlas gūt panākumus, ir jāpazīst Kristus, bet, lai Viņu pazītu, ir jāizprot Viņa mīlestība. Debesis šo strādnieku derīgumu mēro pēc viņu spējām mīlēt tā kā Kristus mīlēja un strādāt tā kā Viņš strādāja.
“Bērni,” raksta apustulis, “nemīlēsim vārdiem, nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību!” Kristīga rakstura pilnība ir iegūta tad, kad cilvēka sirdī pastāvīgi kūsā vēlēšanās palīdzēt un aplaimot citus. Šīs mīlestības atmosfēra ir tā, kas, apņemot ticīgā dvēseli, dara to par dzīvības smaržu uz dzīvību un dod Dievam iespēju svētīt viņa darbu.
Visaugstākā mīlestība pret Dievu un nesavtīga mīlestība vienam pret otru – tā ir vislabākā dāvana, ko mūsu Debesu Tēvs kādam var piešķirt. Šī mīlestība nav impulsīva; tas ir dievišķs princips, pastāvīgs spēks. Nesvētījusies sirds to nespēj ne radīt, ne dzīvē pielietot. Tā atrodama vienīgi sirdī, kur valda Jēzus. “Mīlēsim, jo Viņš ir mūs pirmais mīlējis.” Dievišķās žēlastības atjaunotā sirdī mīlestība ir visu rīcību virzošais pamatlikums. Tā pārveido raksturu, pārvalda dziņas, savalda kaislības un padara cēlākas jūtas. Kopta un sargāta dvēselē, šī mīlestība saldina dzīvi un visā apkārtnē izplata skaidrojošu un cēlu darošu iespaidu.
Jānis centās vadīt ticīgos pie to augsto priekšrocību izpratnes, kas būtu viņu daļa, ja tie ļautos mīlestības garam. [552] Šis glābjošais spēks, piepildot sirdi, kontrolētu visus citus motīvus un savus īpašniekus paceltu pāri pasaules samaitājošajam iespaidam. Un, ja šai mīlestībai dotu pilnīgu rīcības brīvību un tā dzīvē kļūtu par noteicošo varu, tad pilnīga būtu arī tās īpašnieku paļāvība un uzticība Dievam un Viņa rīcībai ar tiem. Tad tie varētu nākt pie Viņa drošā ticības pārliecībā, zinādami, ka saņems no Kunga ikvienu lietu, kas nepieciešama viņu pašreizējai un mūžīgai labklājībai. “Un šī paļāvība mums ir uz Viņu, ka Viņš klausa mūs, ja ko lūdzam pēc Viņa prāta. Ja zinām, ka Viņš mūs klausa, ko vien lūdzam, tad zinām, ka saņemam to, ko esam no Viņa lūguši.”
“Un, ja kāds krīt grēkā, tad mums ir Aizstāvis Tēva priekšā – Jēzus Kristus, kas ir taisns. Viņš ir mūsu grēku izpircējs, ne tikai mūsu vien, bet visas pasaules grēku. (..) Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” Dieva žēlastības iegūšanas noteikumi ir vienkārši un skaidri. Kungs neprasa, lai grēku piedošanas dēļ mēs darītu kaut ko mokošu un sāpīgu. Mums nav jāuzņemas gari un nogurdinoši svētceļojumi vai nepatīkami sodi, lai savas dvēseles ieteiktu Debesu Tēvam vai izpirktu savus pārkāpumus. Tas, kas savus grēkus “izsūdz un atstāj”, “dabūs žēlastību”. (Sal. pam. 28:13)
Debesu tiesā Kristus aizstāv savu draudzi un aizlūdz par to, – lūdz par tiem, kuru izpirkšanu ir samaksājis ar savām asinīm. [553] Gadsimti un laikmeti nespēj mazināt Viņa salīdzinošā upura spēku. Ne dzīvība, ne nāve, ne augstums, ne dziļums nevar mūs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir Kristū Jēzū; ne tādēļ, ka mēs pie Viņa tik cieši turētos, bet tādēļ, ka Viņš mūs ir tik stipri satvēris. Ja pestīšana būtu atkarīga no mūsu pašu pūlēm, tad mēs nevarētu izglābties, bet tā ir atkarīga no Tā, kas stāv aiz visiem saviem apsolījumiem. Mūsu pieķeršanās Viņam var likties visai vāja, bet Kristus mūs mīl kā vecākais brālis, un tik ilgi, kamēr mēs uzturēsim savienību ar Viņu, neviens mūs nevar izraut no Viņa rokas.