Gadiem ejot un ticīgo skaitam pieaugot, Jānis savu brāļu labā strādāja ar vēl lielāku uzticību un nopietnību. Tie laiki draudzei bija briesmu pilni. Visur tika izplatīti sātaniski izdomājumi. Ar patiesības sagrozīšanu un meliem ļaunā aģenti centās pamodināt pretestību pret Kristus mācībām, kā rezultātā draudzi apdraudēja šķelšanās un maldi. Daži, kas atklāti atzina Kristu, sludināja, ka Viņa mīlestība tos atbrīvojusi no paklausības Dieva baušļiem, un – atkal pilnīgi pretēji – daudzi citi mācīja, ka nepieciešams piekopt visus jūdu rituālus un ceremonijas, jo pestīšanai pietiekot ar pilnīgu bauslības ievērošanu un Kristus asinis nemaz neesot vajadzīgas. Daži Kristu uzskatīja par labu cilvēku, bet noliedza Viņa dievību. Vēl citi, kas izlikās uzticīgi Dieva lietai, izrādījās krāpnieki, jo dzīvē noliedza gan Kristu, gan Evaņģēliju. Paši dzīvodami pārkāpumos, tie arī draudzi vadīja uz atkrišanu. Tādā veidā daudzi ļaudis nonāca skepticisma un maldu labirintos.
[554] Redzot šīs indīgās mācības iezogamies draudzē, Jānis jutās ļoti noskumis. Viņš saskatīja ticīgiem draudošās briesmas un šajā kritiskajā stāvoklī rīkojās ātri un izšķiroši. No Jāņa vēstulēm jūtama mīlestības gara elpa. Šķiet, it kā viņš būtu rakstījis ar mīlestībā mērktu spalvu. Bet, nonākot saskarē ar tiem, kas, pārkāpdami Dieva baušļus, tomēr apgalvoja, ka dzīvo bez grēka, viņš nevilcinājās šos cilvēkus brīdināt no briesmīgas pievilšanās.
Rakstot kādam palīgam Evaņģēlija darbā, kādai godātai sievietei ar plašu iespaidu, viņš sacīja: “Daudz maldinātāju ir izgājuši pasaulē, kas neapliecina miesā nākušo Jēzu Kristu, tas ir maldinātājs un antikrists. Lūkojieties uz sevi un nepazaudējiet to, ko mēs esam darbā panākuši, bet ka saņemat pilnu algu. Ikviens, kas aiziet no Kristus mācības un nepaliek tanī, ir bez Dieva; tam, kas paliek šinī mācībā, ir Tēvs un Dēls. Ja kāds nāk pie jums un nesludina šo mācību, tad neuzņemiet viņu savās mājās un nesveiciniet viņu. Ja kas viņu sveicina, ņem dalību viņa ļaunajos darbos.”
Tos, kas dzīvo, neievērojot Dieva baušļus, bet apgalvo, ka paliek Kristū, mums ir tiesības novērtēt tāpat, kā pret viņiem izturējās mīļotais māceklis. Pēdējās dienās pastāv tādi paši ļaunumi, kādi apdraudēja pirmās draudzes labklājību, un apustuļa Jāņa mācības šajā ziņā vajadzētu rūpīgi ievērot. “Kaut jūs mīlētu” – tas ir kliedziens, kas dzirdams visur, sevišķi no tiem, kas izliekas svēti. [555] Bet īsta mīlestība ir pārāk tīra, lai apklātu nenožēlotus grēkus. Mīlot dvēseles, par kurām mira Kristus, mums nav jāsamierinās ar ļaunumu. Mīlestības vārdā mums nav jāsavienojas ar dumpiniekiem. Dievs prasa, lai Viņa ļaudis šajā laikā stāvētu par patiesību tikpat nepiekāpīgi, kā Jānis cīnījās pret dvēseli samaitājošajiem maldiem.
Apustulis māca, ka, parādot kristīgu laipnību, mums tajā pašā laikā ir tiesības skaidri un noteikti izturēties pret grēku un grēciniekiem, jo tas nerunā pretī patiesai mīlestībai. “Ikviens, kas grēku dara,” viņš raksta, “pārkāpj arī bauslību, jo grēks ir baušļu pārkāpšana.” “Un jūs zināt, ka Viņš ir parādījies, lai mūsu grēkus atņemtu; un Viņā nav grēka. Ikviens, kas Viņā paliek, tas negrēko. Ikviens, kas grēko, Viņu nav redzējis, nedz Viņu atzinis.”
Kā Kristus liecinieks Jānis neielaidās nekādos strīdos, nekādās nogurdinošās diskusijās. Viņš sludināja to, ko zināja, ko bija redzējis un dzirdējis. Apustulis ilgu laiku bija atradies ciešā savienībā ar Kristu, bija klausījies Kunga mācības un redzējis Viņa varenos brīnumdarbus. Tikai nedaudzi Kristus rakstura skaistumu spēja novērtēt tā kā Jānis. Viņam tumsība bija pagājusi, pār viņu bija atspīdējusi patiesā gaisma. Viņa liecības par Pestītāja dzīvi un nāvi bija skaidras un spēcīgas. Viņš runāja no sirds, kas plūda pāri mīlestībā pret Kristu, un nekāds spēks nespēja to apklusināt.
[556] “Kas no sākuma bija,” viņš paskaidroja, “ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko esam skatījuši un ko mūsu rokas ir aptaustījušas, dzīvības Vārdu (..). Ko esam redzējuši un dzirdējuši, to pasludinām arī jums, lai arī jums būtu sadraudzība ar mums. Un mūsu sadraudzība ir ar Tēvu un Viņa Dēlu Jēzu Kristu.”
Tā katrs īsts ticīgais ar saviem piedzīvojumiem var apstiprināt ”Dievu esam patiesīgu”. (Jāņa 3:33) Viņš var sniegt liecību par to, ko pats no Kristus spēka ir redzējis, dzirdējis un izjutis.