[539] Jānis starp citiem apustuļiem ir pazīstams kā māceklis, “ko Jēzus mīlēja”. (Jāņa 21:20) Viņš, šķiet, varēja priecāties dziļākā sadraudzībā ar savu Kungu un saņēma daudzus Pestītāja uzticības un mīlestības apliecinājumus. Viņš bija viens no trim, kam bija atļauts būt par liecinieku Kristus godībai apskaidrošanas kalnā un nāves mokām Ģetzemanē, un pēdējās ciešanu stundās pie krusta mūsu Kungs viņa gādībai uzticēja savu māti.
Pestītāja labvēlību mīļotais māceklis atmaksāja ar karstu nodošanos. Jānis pieķērās Kristum kā vīnogulājs pieķeras staltam pīlāram. Sava Meistara dēļ viņš nebēdāja par tiesas zālē draudošajām briesmām, un tāpat uzkavējās pie krusta. Dzirdot vēsti, ka Kristus ir augšāmcēlies, viņš steidzās pie kapa, savā dedzībā pārspēdams pat straujo Pēteri.
Uzticīgā mīlestība un nesavtīgā nodošanās, kas izpaudās Jāņa dzīvē un raksturā, kristīgai draudzei sniedza neizsakāmi vērtīgas mācības. [540] No dzimšanas Jānis nebija mantojis piemīlīgu raksturu, kāds tas atklājās viņa vēlākajā dzīvē. Pēc dabas viņam piemita nopietni trūkumi. Viņš bija ne tikai lepns, pašapzinīgs un godkārīgs, bet arī nesavaldīgs un atriebīgs, kad to aizvainoja. Jāni un tā brāli sauca par “pērkona dēliem”. Mīļotajā māceklī sava vieta bija gan neprātīgām dusmām, gan vēlmei atriebties un tiesāšanas garam. Bet dievišķais Skolotājs viņā saskatīja kvēlu, godīgu un mīlošu sirdi. Jēzus norāja viņa savtību, neapmierināja tā godkāri un pārbaudīja ticību. Viņš Jānim atklāja to, pēc kā ilgojās jaunā mācekļa dvēsele, – svētuma skaistumu un mīlestības pārveidojošo spēku.
Jāņa rakstura trūkumi spēcīgi izpaudās vairākos atsevišķos gadījumos viņa personīgajā satiksmē ar Pestītāju. Reiz Kristus nosūtīja sev pa priekšu vēstnešus uz kādu samariešu ciemu, lūdzot ļaudis sagatavot atspirdzinājumu Viņam un mācekļiem. Bet, tuvojoties šai pilsētiņai, Pestītājs izturējās tā, it kā vēlētos iet tālāk uz Jeruzālemi. Tas samariešos pamodināja skaudību, un viņi ne tikai nelūdza Kristu pie tiem uzkavēties, bet pat atturējās parādīt parasto laipnību, ko tie būtu snieguši katram vienkāršam ceļiniekam. Jēzus nekad savu klātbūtni nevienam neuzspieda, un samarieši zaudēja svētību, kas tiem tiktu piešķirta, ja vien tie Viņu būtu ielūguši kā viesi.
Mācekļi zināja, ka Kristus nodoms bija svētīt samariešus ar savu klātbūtni, un viņu Meistaram parādītais vēsums, greizsirdība un necieņa tos pārsteidza un pildīja ar sašutumu. [541] Sevišķi uzbudināti jutās Jēkabs un Jānis. Tāda izturēšanās pret To, kuru viņi tik augstu godāja, tiem šķita pārāk liela netaisnība, lai to atstātu bez tūlītēja soda. Savā dedzībā viņi ierosināja: “Kungs, ja Tu gribi, mēs sacīsim, lai uguns nāk no debesīm un tos sadedzina”, tā atgādinot samariešu virsnieku un viņu vienību iznīcināšanu, kad tie tika sūtīti sagūstīt pravieti Eliju. Mācekļi brīnījās, redzot, cik sāpīgi Jēzus uztvēra šos vārdus, bet vēl vairāk viņus pārsteidza tūlīt sekojošais nosodījums: “Vai jūs nezināt, kādam garam jūs piederat? Jo Cilvēka Dēls nav nācis cilvēku dvēseles nomaitāt, bet pestīt.” (Lūk. 9:54-56)
Kristus uzdevums nav piespiest cilvēkus, lai tie Viņu uzņemtu. Otra sirdsapziņu nomākt cenšas sātans un sātana gara vadīti ļaudis. Izlikdamies par dedzīgiem taisnības aizstāvjiem, tie, sabiedrojušies ar ļaunajiem eņģeļiem, reizēm sagādā ciešanas citiem cilvēkiem, pūloties tos pievērst saviem reliģiskajiem uzskatiem; bet Kristus vienmēr parāda žēlastību, vienmēr cenšas gūt uzvaru, atklājot savu mīlestību. Viņš nevar pieļaut vēl kādu sāncensi dvēselē, ne arī pieņemt daļēju kalpošanu. Viņš vēlas tikai brīvprātīgu nodošanos, labprātīgu sirds pakļaušanos mīlestības spiedienam.
Citā gadījumā Jēkabs un Jānis, iesaistot savu māti, lūdza, lai tiem atļauj ieņemt visaugstākās goda vietas Kristus valstībā. Neskatoties uz atkārtotām Kristus pamācībām par Viņa valstības raksturu, šie jaunie mācekļi tomēr loloja cerību par tādu Mesiju, [542] kas ieņemtu savu troni un izlietotu valdnieka varu atbilstoši cilvēku tieksmēm. Kārodama līdz ar saviem dēliem, lai tiem šajā valstī būtu goda vietas, viņu māte pieprasīja: “Saki, lai šie mani divi dēli sēd Tavā valstībā viens pa labo roku un otrs pa kreiso roku.”
Bet Pestītājs atbildēja: “Jūs nezināt, ko lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko Es dzeršu, un likties kristīties ar to kristību, ar ko es topu kristīts?”” Tad, atceroties Kristus noslēpumainos vārdus par Viņa bēdām un ciešanām, “tie Viņam saka: “Varam gan””, jo uzskatīja par augstāko godu parādīt savu uzticību, daloties visā, kas notiks ar viņu Kungu.
“Manu biķeri jums gan būs dzert, un ar to kristību, ar ko Mani kristīs, jums būs tapt kristītiem,” Jēzus paziņoja, bet troņa vietā gan Viņu gaidīja krusts un divi ļaundari kā biedri, viens pie labās un otrs pie kreisās rokas. Arī Jēkabam un Jānim bija jādalās ar savu Meistaru ciešanās – viens bija nolemts ātrai nāvei no zobena, otram ilgāk par visiem mācekļiem vajadzēja sekot savam Meistaram darbā, negodā un vajāšanās. “Bet sēdēt pie Manas labās un kreisās rokas Man nepiederas dot, bet tas būs tiem, kam Mans Tēvs to novēlējis.” (Mat. 20:21-23, pēc Glika tulk.)
Jēzus saprata motīvus, kas ierosināja šo prasību, un norāja abu mācekļu lepnību un godkāri: “Jūs zināt, ka valdnieki ir kungi pār tautām un lielie kungi tās apspiež. Bet pie jums tā nebūs būt; bet, kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis. [543] Un, ja kas jūsu starpā grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps; tā kā Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.” (Mat. 20:25-28)
Dieva valstībā nav mīluļu. Vietu tajā nevar nopelnīt, ne arī saņemt kā patvaļīgu dāvinājumu. Izšķirošais ir raksturs. Stāvokli un iespaidu tur nosaka uzvara pār sevi mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastības spēkā.
Daudz, daudz vēlāk, kad Jānis jau bija apguvis līdzjūtību sadraudzībā ar Kristu, daloties Viņa ciešanās, Kungs Jēzus tam atklāja, kas nosaka attiecību tuvumu Viņa valstī. “Tam, kas uzvar, Es došu sēdēt pie Manis uz Mana goda krēsla, tā, kā Es esmu uzvarējis un sēdu pie Mana Tēva uz Viņa goda krēsla.” (Atkl. 3:21) Kristum vistuvāk stāv tas, kas visvairāk dzēris no Viņa uzupurēšanās pilnā mīlestības gara, no mīlestības, kas “nelielās, nav uzpūtīga, (..) nemeklē savu labumu, neskaistas, nepiemin ļaunu” (1. Kor. 13:4,5), no mīlestības, kas liek mācekļiem, tāpat kā mūsu Kungam, atdot visu un dzīvot, strādāt un uzupurēties pat līdz nāvei, lai tikai glābtu cilvēkus.
Citreiz, tikko iesaistījušies evaņģelizācijas darbā, Jēkabs un Jānis sastapa kādu, kas nebija atzīts Kristus sekotājs un tomēr Viņa vārdā izdzina ļaunos garus. Mācekļi šim cilvēkam aizliedza tā rīkoties un domāja, ka ir izturējušies pareizi. Bet, kad tie par šo gadījumu pastāstīja Kristum, Viņš tos norāja, teikdams: “Neliedziet viņam, jo neviens nedara brīnumu Manā Vārdā, kas tūdaļ par Mani varētu runāt ļaunu.” (Marka 9:39) [544] Nevajag atgrūst nevienu, kas kaut kādā veidā ir izrādījis labvēlību Kristum. Mācekļiem nebija jāļaujas šauram, aprobežotam garam, bet jāparāda tā pati visaptverošā līdzjūtība, ko tie novēroja pie sava Meistara. Jēkabs un Jānis domāja, ka, apturot šo vīru, ir aizstāvējuši Kunga godu, bet vēlāk sāka saprast, ka tā rīkoties tiem likusi vienīgi pašu greizsirdība. Viņi atzina savu kļūdu un rājienu pieņēma.
Jānis augstu vērtēja Kristus mācības, kurās Viņš rādīja, cik būtiska nozīme ir lēnprātībai, pazemībai un mīlestībai, lai cilvēks varētu pieaugt žēlastībā un kļūt derīgs Dieva darbā. Katru pamācību Jānis uzskatīja kā lielu dārgumu un pastāvīgi centās savu dzīvi saskaņot ar dievišķo paraugu. Viņš bija sācis izprast Kristus godību – ne pasaulīgo greznumu un varu, uz ko cerēt tas bija mācīts, bet “tādu godību, kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības”. (Jāņa 1:14)
Jāņa dziļā un dedzīgā pieķeršanās Meistaram nebija cēlonis Kristus mīlestībai pret viņu, bet gan šīs mīlestības radītās sekas. Jānis vēlējās līdzināties Jēzum; un Kristus mīlestības pārveidojošā iespaidā viņš kļuva lēnprātīgs un mierīgs. Paša es tika apslēpts Jēzū. Vairāk par visiem saviem biedriem Jānis pakļāvās Kristus brīnišķīgās dzīves iespaidam. Viņš saka: “Jo no Viņa pilnības mēs visi esam dabūjuši žēlastību un atkal žēlastību.” (Jāņa 1:16) Jānis Pestītāju bija iepazinis personīgos piedzīvojumos, un Meistara mācības tika iegravētas viņa dvēselē. [545] Kad tas liecināja par Kristus žēlastību, tad mīlestība, kas piepildīja visu viņa būtni, pat visvienkāršākos vārdus padarīja daiļrunīgus.
Tieši šī dziļā mīlestība pret Kristu Jānī izraisīja vēlēšanos vienmēr atrasties Viņa tuvumā. Pestītājs mīlēja visus divpadsmit mācekļus, bet visatsaucīgākais gars bija Jānim. Šajā kolektīvā viņš bija jaunākais un ar lielāku, bērnam līdzīgu uzticību atvēra savu sirdi Jēzum. Tā viņš nonāca ciešākā sadraudzībā ar Kristu, un, izmantojot šo saikni, ļaudīm tika sniegtas Pestītāja dziļākās garīgās pamācības.
Jēzus mīl tos, kas ar savu dzīvi pārstāv Tēvu, un Jānis par Tēva mīlestību varēja runāt tā kā neviens cits māceklis. Viņš citiem cilvēkiem darīja zināmu to, ko pats izjuta savā dvēselē, atklādams raksturā Dieva īpašības. Viņa vaigs liecināja par Kunga godību. Svētuma skaistums, kas viņu bija pārveidojis, staroja no mācekļa sejas Kristum līdzīgā mirdzumā. Pielūgsmē un mīlestībā viņš uzlūkoja Pestītāju, līdz viņa vienīgā vēlēšanās bija kļūt Kristum līdzīgam un atrasties ar to sadraudzībā, lai viņa raksturā atstarotos Meistara raksturs.
“Redziet,” viņš izsaucās, “kādu mīlestību Tēvs mums ir parādījis, ka tiekam saukti Dieva bērni, un mēs tādi arī esam. (..) Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir.” (1. Jāņa 3:1,2)