(Ap. d. 3; 4:1-31)
[57] Kristus mācekļi dziļi apzinājās īstas prasmes trūkumu, tāpēc pazemībā un ar lūgšanu savienoja savu nespēku ar Viņa spēku, savu nezināšanu ar Viņa gudrību, savu necienību ar Viņa taisnību un savu nabadzību ar Viņa neizsmeļamo bagātību. Tā stiprināti un nodrošināti, tie bez vilcināšanās steidzās uz priekšu, kalpojot Meistaram.
Drīz pēc Svētā Gara izliešanas un tūlīt pēc nopietnā lūgšanu laika Pēteris un Jānis, ejot uz templi pielūgt Dievu, pie Krāšņajiem vārtiem ievēroja kādu kroplu vīru, kura dzīve no pašas dzimšanas jau četrdesmit gadus bija sāpju un nevarības pilna. Šis nelaimīgais sen bija ilgojies redzēt Jēzu, lai tiktu dziedināts, bet pats bija gandrīz pilnīgi nevarīgs un atradās tālu no lielā Ārsta darbības lauka. Beidzot daži viņa draugi uzklausīja lūgumu un atnesa to pie tempļa vārtiem, bet, šo vietu sasniedzot, [58] uzzināja, ka Tas, uz ko balstījās viņu cerības, bija miris nežēlīgā nāvē.
Kroplā vīra vilšanās pamodināja to cilvēku līdzjūtību, kas zināja, cik ilgi un dedzīgi viņš bija vēlējies saņemt dziedināšanu no Jēzus, tādēļ tie viņu tagad ik dienas nesa uz templi, lai garāmgājēji iežēlotos un kaut nedaudz ziedotu viņa vajadzību apmierināšanai. Kad tur nonāca Pēteris un Jānis, viņš no tiem lūdza dāvanas. Mācekļi to līdzjūtīgi uzlūkoja, un Pēteris teica: “Skaties uz mums!” Nelaimīgais pagrieza pret viņiem galvu, cerēdams kaut ko saņemt, bet Pēteris sacīja: “Sudraba un zelta man nav.” Pie šiem Pētera vārdiem kroplā vīra seja sadrūma, bet atplauka gaišā cerībā, apustulim turpinot: “Bet, kas man ir, to es tev dodu: nacarieša Jēzus Kristus vārdā – staigā!”
“Un, satvēris pie labās rokas, Pēteris to pacēla; tūdaļ viņa pēdas un krumšļi kļuva stingri, un, uzlēcis kājās, viņš varēja staigāt: viņš iegāja kopā ar tiem Templī, staigāja un lēkāja un slavēja Dievu. Visi ļaudis redzēja to staigājam un Dievu teicam: tie viņu pazina un zināja, ka viņš bija tas pats, kas dāvanu dēļ pie Tempļa Krāšņajiem vārtiem bija sēdējis, un viņi izbijās un brīnījās par to, kas viņam bija noticis.
Viņam pie Pētera un Jāņa turoties, visi ļaudis izbijušies saskrēja pie tiem tā sauktajā Salamana ailē.” Tie bija pārsteigti, ka mācekļi spēja darīt tādus pašus brīnumus kā Jēzus. Šeit atradās vīrs, kas četrdesmit gadus bija kropls un bezpalīdzīgs, bet tagad priecājās [59] par savu locekļu pilnīgo veselību, brīvs no sāpēm un laimīgs ticībā Jēzum.
Kad mācekļi redzēja ļaužu pārsteigumu, Pēteris jautāja: “Israēlieši, ko jūs brīnāties par to un ko jūs skatāties uz mums, it kā mēs paši ar savu spēku vai dievbijību būtu panākuši, ka šis staigā?” Viņš tos pārliecināja, ka dziedināšana ir notikusi, pateicoties nacarieša Jēzus nopelnam un Tā vārdā, kuru Dievs uzmodinājis no miroņiem. “Un tāpēc, ka šis, ko jūs redzat un pazīstat, ir ticējis Viņa Vārdam, Viņa Vārds to ir dziedinājis, un ticība, kas ar To nāk, tam devusi veselību jūsu visu priekšā.”
Apustuļi izteicās pietiekoši skaidri par jūdu lielo grēku, atmetot un nododot nāvē Dzīvības Valdnieku, tomēr bija uzmanīgi, lai nenovestu savus klausītājus izmisumā. “Jūs Svēto un Taisno esat aizlieguši un lūguši, lai jums dāvā slepkavu, bet Dzīvības Valdnieku jūs esat nonāvējuši, Viņu Dievs ir uzmodinājis no mirušiem, tam mēs esam liecinieki.” “Un nu, brāļi, es zinu, ka jūs aiz nezināšanas to esat darījuši, tāpat arī jūsu vadoņi. Bet, ko Dievs ar visu praviešu muti iepriekš sludinājis, ka Viņa Svaidītajam jācieš, to Viņš tā arī piepildījis.” Pēteris paskaidroja, ka Svētais Gars tagad aicina visus atgriezties un nožēlot, un apgalvoja, ka vienīgā pestīšanas cerība ir pateicoties tās Personas žēlastībai, kuru tie bija piesituši krustā. Vienīgi ticībā Kristum varēja tikt piedoti to grēki.
“Tāpēc nožēlojiet savus grēkus un atgriezieties, lai jūsu grēki tiek izdeldēti un tas Kungs liktu nākt atspirgšanas laikiem un sūtītu jums izredzēto Kristu Jēzu.” [60]
“Jūs esat šo praviešu un šīs derības bērni, ko Dievs ir slēdzis ar jūsu tēviem, sacīdams uz Ābrahāmu: un tavos pēcnācējos tiks svētītas visas ciltis virs zemes. – Jums vispirms Dievs devis savu Kalpu un To sūtījis, lai Viņš jūs svētītu, ka ikviens atgriežas no sava ļaunuma.”
Tā mācekļi pasludināja Kristus augšāmcelšanos. Daudzi no klausītājiem bija gaidījuši šo liecību, un, to dzirdot, ticēja. Tā atsauca atmiņā Jēzus teiktos vārdus, un viņi iesaistījās to rindās, kas pieņēma Evaņģēliju. Pestītāja sētā sēkla uzdīga un nesa augļus.
Mācekļiem vēl uz ļaudīm runājot, “pienāca priesteri, Tempļa sardzes priekšnieks un saduķeji, sadusmoti par to, ka viņi ļaudis mācīja un sludināja Jēzū augšāmcelšanos no mirušiem”.
Pēc Kristus augšāmcelšanās priesteri tuvu un tālu bija izplatījuši melu ziņas, ka, romiešu sardzei naktī guļot, mācekļi esot nozaguši Viņa miesas. Nebija nekāds brīnums, ka tie izrādīja neapmierinātību, dzirdot Pētera un Jāņa sludināšanu par Tā augšāmcelšanos, kuru paši bija nonāvējuši. It īpaši satraukti jutās saduķeji, apzinoties, ka viņu visvairāk lolotā mācība tagad ir briesmās un viņu labā slava apdraudēta.
Atgriezto skaits jaunajai ticībai bija strauji pieaudzis, un kā farizeji, tā saduķeji vienojās, ka tad, ja šiem jaunajiem skolotājiem ļaus netraucēti darboties, viņu [61] iespaidam draud lielākas briesmas, nekā Jēzum vēl dzīvojot virs zemes. Tādēļ dievnama virsnieks ar dažu saduķeju palīdzību apcietināja Pēteri un Jāni un ielika viņus cietumā, jo bija pārāk vēls, lai tanī dienā tos nopratinātu.
Mācekļu ienaidnieki negribot tika pārliecināti, ka Kristus no mirušiem tiešām ir uzcēlies. Pierādījumi bija pārāk skaidri, lai tos varētu apšaubīt. Neskatoties uz to, viņi apcietināja savas sirdis, atsakoties nožēlot briesmīgo darbu, ko bija izdarījuši, nododot Jēzu nāvē. Jūdu virsniekiem bija doti bagātīgi pierādījumi, ka apustuļi runāja un darbojās dievišķā inspirācijā, bet tie nelokāmi pretojās patiesības vēstij. Kristus nebija atnācis tādā veidā, kā viņi gaidīja, un, kaut gan pa laikam tie tika pārliecināti, ka Viņš ir Dieva Dēls, tomēr šo pārliecību apslāpēja un piesita Viņu krustā. Dievs savā žēlastībā sniedza tiem vēl tālākus pierādījumus un tagad piedāvāja tiem citu izdevību atgriezties. Kungs sūtīja mācekļus, lai tiem stāstītu, ka viņi ir nonāvējuši Dzīvības Valdnieku, ar šo briesmīgo apsūdzību vēlreiz izsakot aicinājumu visu nožēlot. Bet, juzdamies droši paši savā taisnībā, jūdu skolotāji atteicās atzīt, ka vīri, kas apsūdzēja viņus Kristus krustā sišanā, runāja Svētā Gara vadībā.
Reiz ieņemot naidīgu nostāju pret Kristu, katra turpmākā pretestība priesteriem bija kā papildus pamudinājums turpināt iesākto ceļu. Viņu ietiepība kļuva arvien noteiktāka. Nebija tā, ka tie nebūtu varējuši piekāpties; viņi varēja, bet negribēja. [62] Pestīšana tiem vairs nebija pieejama nevis tādēļ, ka tie bija vainīgi un pelnījuši nāvi, ne arī tādēļ, ka nodeva nāvē Dieva Dēlu, bet tāpēc, ka tie nocietinājās, darbojoties pretī Dievam. Tie pastāvīgi atraidīja gaismu un apslāpēja Svētā Gara pārliecinošo balsi. Viņus pārvaldīja nepaklausības bērnu gars, pamudinot nozākāt vīrus, kurus savā darbā izlietoja Dievs. Sacelšanās niknums pastiprinājās ar katru sekmīgu pretošanos Dievam un tai vēstij, ko Viņš bija licis sludināt saviem kalpiem. Atsakoties nožēlot, jūdu vadoņi katru dienu turpināja savu pretestības pilno darbību, sagatavojot pļaujai to, ko paši bija sējuši.
Par Dieva dusmām pret nenožēlojošajiem grēciniekiem nav ziņots tikai viņu izdarītā pārkāpuma dēļ, bet gan tāpēc, ka, aicināti atgriezties, tie izvēlējušies turpināt pretošanās ceļu, atkārtojot pagātnes grēkus un neņemot vērā tiem sniegto gaismu. Ja jūdu vadoņi būtu pakļāvušies Svētā Gara pārliecinošajam iespaidam, viņiem būtu piedots, bet tie nevēlējās piekāpties. Tādā veidā grēcinieks, turpinot pretošanos, nostāda sevi stāvoklī, kur Svētais Gars to vairs nevar ietekmēt.
Nākamajā dienā pēc kroplā vīra dziedināšanas Anna un Kajafa līdz ar citiem tempļa augstajiem ierēdņiem sapulcējās uz nopratināšanu, un cietumnieki tika atvesti viņu priekšā. Šajā pašā telpā un tieši dažu šo vīru klātbūtnē Pēteris bija apkaunojoši aizliedzis savu Kungu. To viņš tagad skaidri atcerējās, dodoties pats uz savu tiesu. [63] Tagad viņam bija izdevība agrāko gļēvumu izpirkt.
Klātesošie, kas zināja Pētera izturēšanos viņa Kunga tiesāšanas gadījumā, klusībā cerēja, ka viņš atkal nobīsies no cietuma un nāves draudiem, bet tas Pēteris, kas Kristu aizliedza Viņa lielākās vajadzības stundā, bija impulsīvs un pašpaļāvīgs un ļoti atšķīrās no Pētera, kuru tagad atveda nopratināšanai Augstās tiesas priekšā. Pēc savas klupšanas viņš bija atgriezies un vairs nebija lepns un lielīgs, bet turējās pazemīgi, pats sev neuzticēdamies. Viņu bija piepildījis Svētais Gars, un ar šī spēka palīdzību tas izšķīrās dzēst savas atkrišanas negoda traipu un paaugstināt to vārdu, ko reiz bija pazemojis.
Līdz šim priesteri bija izvairījušies pieminēt Jēzus krustā sišanu vai augšāmcelšanos. Bet tagad, lai panāktu savu nolūku, tie bija spiesti iztaujāt apsūdzētos, lai uzzinātu, kādā veidā ir notikusi slimā dziedināšana. “Kādā spēkā vai kādā vārdā jūs to esat darījuši?” viņi jautāja.
Ar svētu drosmi un Gara spēkā Pēteris bezbailīgi atbildēja: “Tad lai jums visiem un visai Israēla tautai ir zināms, ka šis stāv vesels jūsu priekšā nacarieša Jēzus Kristus Vārdā, ko jūs esat situši krustā, bet ko Dievs uzmodinājis no mirušiem. Šis ir akmens, ko jūs, nama cēlēji, esat atmetuši un kas kļuvis par stūra akmeni. Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.”
Šī drosmīgā aizstāvēšanās jūdu vadoņos radīja apjukumu. Viņi bija iedomājušies, ka, atvesti Augstās tiesas priekšā, mācekļi būs nobijušies un samulsuši, bet [64] nekā tamlīdzīga, – šie liecinieki runāja tāpat, kā Kristus bija runājis, ar pārliecinošu spēku, kas apklusināja viņu ienaidniekus. Pētera balsī nebija ne mazāko baiļu, kad tas par Kristu paziņoja: “Šis ir akmens, ko jūs, nama cēlēji, esat atmetuši un kas kļuvis par stūra akmeni.”