[47] Tuvojoties zemes dzīves kalpošanas noslēgumam, Kristus mācekļiem deva apsolījumu par Svēto Garu. Viņš jau stāvēja krusta ēnā, pilnībā apzinoties noziegumu smagumu, kas gūlās uz Viņu kā grēku nesēju. Pirms sevis nodošanas par salīdzinošo upuri Kristus mācekļus iepazīstināja ar vissvarīgāko un pilnīgāko dāvanu, kuru Viņš piešķirs saviem sekotājiem, – dāvanu, kas tiem dos iespēju aizsniegt Kunga žēlastības neizsmeļamās bagātības. “Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi, lai Tas būtu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa To neredz un To nepazīst; bet jūs To pazīstat, jo Viņš pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos.”(Jāņa 14:16,17) Pestītājs norādīja uz laiku, kad Svētais Gars nāks kā Viņa pārstāvis, lai paveiktu varenu darbu. Gadu simtos uzkrātajam ļaunumam vajadzēja stāties pretī Gara dievišķajā spēkā. [48]
Kādi tad bija Svētā Gara izliešanas rezultāti Vasarsvētku dienā? Priecīgās ziņas par augšāmcēlušos Pestītāju tika izplatītas līdz apdzīvotās pasaules visattālākajām vietām. Mācekļiem sludinot vēsti par glābjošo žēlastību, ļaužu sirdis pakļāvās šīs vēsts spēkam. Draudze pieredzēja jaunatgriezto pievienošanos it visās vietās. Arī atkritēji no jauna atgriezās. Grēcinieki pulcējās kopā ar ticīgajiem, lai meklētu visdārgāko Pērli. Daži, kuri pirms tam bija visniknākie Evaņģēlija pretinieki, kļuva par tā aizstāvjiem un cīnītājiem. Piepildījās pravietojums: “(..) visnespēcīgākais viņu starpā būs tai dienā kā Dāvids, un Dāvida nams būs kā Dievs, kā tā Kunga eņģelis viņu priekšā.” (Cah. 12:8) Katrs kristietis savā brālī redzēja atklājamies dievišķo mīlestību un žēlastību. Dominēja tikai viena interese, kas izslēdza visas pārējās. Ticīgo centieni izpaudās Kristum līdzīga rakstura atklāšanā un darbā pie Viņa valstības paplašināšanas.
“Apustuļi ar lielu spēku apliecināja Kunga Jēzus augšāmcelšanos, un liela žēlastība bija ar viņiem visiem.” (Ap. d. 4:33) Šo pūļu rezultātā draudzei pievienojās vērtīgi cilvēki, kuri, pieņēmuši patiesības vārdu, savu dzīvi ziedoja darbam, lai sniegtu citiem to cerību, kas ar mieru un prieku pildīja viņu sirdi. Tos nebiedēja un neatturēja nekādi draudi. Kungs runāja ar viņu lūpām, un, ejot no vienas vietas uz otru, tie sludināja Evaņģēliju un darīja dievišķās žēlastības brīnumus.
Lūk, cik spēcīgi Dievs var darboties, ja cilvēki sevi nodod Viņa Gara vadībai! [49]
Svētā Gara apsolījums nav norobežots kādam laikam vai rasei. Kristus paziņoja, ka Gara dievišķajam iespaidam jābūt ar Viņa sekotājiem līdz galam. No Vasarsvētku dienas līdz mūsu laikam Iepriecinātājs tiek sūtīts visiem, kas sevi pilnībā nodevuši Kungam un Viņa kalpošanai. Pie visiem, kas Kristu pieņēmuši kā personīgo Pestītāju, Svētais Gars ir nācis kā padomdevējs, svētotājs, vadītājs un liecinieks. Jo ciešāk ticīgie ir staigājuši ar Dievu, jo skaidrāk un spēcīgāk tie ir runājuši par sava Glābēja mīlestību un Viņa pārveidojošo žēlastību. Vīri un sievas, kas ilgajos vajāšanu un pārbaudījumu gadsimtos lielā mērā savā dzīvē baudījuši Svētā Gara klātbūtni, ir kļuvuši par simbolu un radījuši izbrīnu pasaulē. Tie eņģeļu un cilvēku priekšā ir atklājuši glābjošās mīlestības pārveidojošo varu.
Tie, kas Vasarsvētku dienā tika apveltīti ar spēku no augšienes, nebija atbrīvoti no tālākiem kārdinājumiem un pārbaudījumiem. Kad viņi liecināja par patiesību un taisnību, tiem atkārtoti uzbruka visas patiesības ienaidnieks, cenšoties tos aplaupīt viņu kristīgajos piedzīvojumos. Tiem bija jācīnās ar visiem Dieva dotajiem spēkiem, lai sasniegtu ticīgu cilvēku garīga brieduma pilnības mēru Kristū Jēzū. Ik dienas tie lūdza pēc jaunas žēlastības veltes, lai varētu pacelties augstāk un augstāk pretī pilnībai. Vingrinoties ticībā Dievam, Svētā Gara iespaidā pat visvājākie iemācījās uzlabot tiem uzticētās spējas, kļūstot svētāki, šķīstāki un cēlāki. [50] Pazemībā, pakļaujot sevi Svētā Gara pārveidojošajam iespaidam, tie kļuva par dievišķās dabas dalībniekiem un veidojās dievišķā līdzībā.
Kristus atvadīšanās brīdī teiktajā apsolījumā, ka Viņš kā savu pārstāvi sūtīs Svēto Garu, laika gaita nav ieviesusi nekādas pārmaiņas. Tie nav kādi ierobežojumi no Dieva puses, kas aizkavē Viņa žēlastības bagāto plūsmu Zemes iemītniekiem. Ja apsolījuma piepildījums neizpaužas tā, kā to varētu sagaidīt, tad tikai tāpēc, ka šis apsolījums nav pietiekoši vērtēts. Ja visi būtu labprātīgi saņemt, tad visi arī būtu piepildīti ar Garu. Kur par Svētā Gara vajadzību maz domā, tur vērojams garīgs sausums, garīga tumsa, garīgs nespēks un nāve. Ja mūsu uzmanību saista mazāk svarīgas lietas, tad garīgā spēka, kas nepieciešams draudzes augšanai un labklājībai, kas nestu sev līdzi visas citas svētības, noteikti pietrūks, lai gan šis spēks tiek piedāvāts neierobežotā pārpilnībā.
Ja nu Svētā Gara dāvana ir līdzeklis, ar kuru varam iegūt spēku, kāpēc mēs pēc tās nesalkstam un neslāpstam? Kāpēc mēs par to nerunājam, nelūdzam un nesludinām? Kungs ir labprātīgāks dot Svēto Garu tiem, kas Viņam kalpo, nekā vecāki vēlas dot labas dāvanas saviem bērniem. Katram darbiniekam jālūdz Dievs, lai ik dienas saņemtu Gara kristību. Ticīgu strādnieku grupiņām jāsapulcējas, lai lūgtu pēc īpašas palīdzības, pēc Debesu gudrības, lai zinātu plānot un plānus saprātīgi īstenot dzīvē. Viņiem sevišķi jāaizlūdz, lai Dievs ar Svēto Garu bagātīgā mērā svētītu savus izredzētos vēstnešus misijas laukos. [51] Patiesības sludināšanā Svētā Gara klātbūtne Dieva darbiniekiem nodrošinās tādu varu, ko nevar dot visas pasaules gods un slava.
Svētais Gars paliks ar Dievam svētījušos darbinieku, lai kur viņš arī nebūtu. Mācekļiem teiktie vārdi ir sacīti arī mums. Aizstāvis ir tiklab mūsu kā viņu. Gars dod spēku, kas centīgus cīnītājus, kaut arī pasaules naida apņemtus, uztur katrā neparedzētā gadījumā un uzrāda viņu pašu trūkumus un kļūdas. Bēdās un grūtībās, kad izredzes liekas tumšas un nākotne nezināma, un mēs jūtamies bezpalīdzīgi un vieni, atbildot uz ticības lūgšanu, Svētais Gars sniedz sirdij mierinājumu.
Ja cilvēks sevišķos apstākļos parāda garīgu sajūsmu, tas vēl nav izšķirošs pierādījums, ka viņš ir kristietis. Svēta dzīve nav aizraušanās; tā ir pilnīga gribas pakļaušana Dievam un dzīvošana no katra vārda, kas iziet no Viņa mutes; tā ir Debesu Tēva gribas izpildīšana un uzticēšanās Dievam pārbaudījumos, tiklab dzīves tumšos, kā gaišos brīžos. Tā ir staigāšana ticībā, ne skatīšanā, nešaubīga paļaušanās uz Dievu un dusēšana Viņa mīlestībā.
Mums nav svarīgi visā pilnībā izprast Svētā Gara būtību. Kristus sacīja, ka Gars ir Aizstāvis, “patiesības Gars, kas iziet no Tēva”. Par Svēto Garu ir skaidri paziņots, ka savā darbā, vadot cilvēkus patiesībā, “viņš nerunās no sevis paša”. (Jāņa 15:26; 16:13)
[52] Svētā Gara daba ir noslēpums. Cilvēki to nevar izskaidrot, tāpēc ka Kungs to nav atklājis. Ļaudis ar dzīvu fantāziju var sameklēt tekstus no Rakstiem un, pamatojoties uz tiem, izveidot cilvēcisku priekšstatu, bet šo uzskatu pieņemšana draudzei nedos vairāk spēka. Attiecībā uz šādiem noslēpumiem, kas cilvēka prātam par dziļiem, klusēšana ir zelts.
Svētā Gara uzdevums skaidri izteikts Kristus vārdos: “Un Viņš nāks un liks pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu.” (Jāņa 16:8) Tas ir Svētais Gars, kas pārliecina par grēku. Ja grēcinieks atsaucas Gara atdzīvinošajam iespaidam, tad viņš tiks vadīts uz atgriešanos un atzīs, cik svarīgi paklausīt dievišķajām prasībām.
Nožēlojošam grēciniekam, kas salkst un slāpst pēc taisnības, Svētais Gars atklāj Dieva Jēru, kas atņem pasaules grēkus. “(..) jo Viņš ņems no tā, kas ir mans, un jums to darīs zināmu,” sacīja Kristus. “Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis.” (Jāņa 16:14; 14:26)
Gars tiek dots kā atjaunojošs spēks, lai padarītu iespaidīgu atpestīšanu, kas sagādāta ar Pestītāja nāvi. Tas vienmēr cilvēka uzmanību pievērš lielajam Upurim, ko pienesa pie Golgātas krusta, lai pasaulei parādītu Dieva mīlestību un grēkus atzīstošajām dvēselēm atvērtu Svēto Rakstu dārgās patiesības.
Pārliecinādams par grēku un radīdams apziņā taisnības paraugu, Svētais Gars likvidēs pieķeršanos zemes lietām un pildīs dvēseli ar ilgām pēc svētuma. [53] “Tas jūs vadīs visā patiesībā,” paskaidroja Jēzus. Ja kāds būs labprātīgs, lai tiktu pārveidots, norisināsies visas viņa būtnes svētošana, jo Svētais Gars Dieva īpašības ieviesīs cilvēka dvēselē. Viņa spēkā dzīves ceļš būs tik pārredzams, ka pa to nevienam nevajadzēs maldīties.
Lai veiktu savus nodomus kritušās pasaules labā, Dievs, iesaistot cilvēkus, ar savu Svēto Garu ir darbojies jau no paša sākuma. Tas atklājās sentēvu dzīvē. Arī Mozus laikā draudzei tuksnesī Dievs deva savu “labo Garu tos pamācīt”. (Nehem. 9:20) Un apustuļu dienās Viņš draudzes labā ar Svēto Garu darbojās īpaši spēcīgi. Tā pati vara, kas stiprināja sentēvus, kas Kālebam un Jozuam deva ticību un drosmi, kas apustulisko draudzi padarīja tik ietekmīgu tās darbā, Dieva uzticīgos bērnus ir uzturējusi visos sekojošajos laikmetos. Tas bija Svētā Gara spēks, kas cauri tumšajiem viduslaikiem valdiešiem palīdzēja sagatavot ceļu reformācijai. Tas bija tas pats spēks, kas darīja sekmīgas cēlo sieviešu un vīriešu pūles, kuri sagatavoja ceļu mūsdienu misijas centru nodibināšanai un Bībeles tulkošanai visu tautu valodās un dialektos.
Un tā vēl līdz šai dienai Dievs izlieto draudzi, lai pasaulei atklātu savu nodomu. Šodien krusta vēstneši iet no pilsētas uz pilsētu, no zemes uz zemi, sagatavodami ceļu Kristus otrai adventei. Tiek paaugstināts Dieva likumu svētais standarts. [54] Visvarenā Gars aizkustina cilvēku sirdi, un tie, kuri sevi pakļauj Viņa iespaidam, kļūst par Dieva un Viņa patiesības lieciniekiem. Daudzās vietās ir vērojami svētījušies ļaudis, nesot citiem to gaismu, kas viņiem pašiem norādījusi uz glābšanās ceļu Kristū. Un, ja viņi nepārtraukti ļauj savai gaismai spīdēt, kā to darīja tie, kas ar Garu tika kristīti Vasarsvētkos, tad saņems arvien vairāk un vairāk Svētā Gara spēku. Tā zemei jātop apgaismotai ar Dieva godību.