(Ap. d. 4:32-37; 5:1-11)
[70] Mācekļiem sludinot Evaņģēliju Jeruzālemē, Dievs apliecināja viņu teiktos vārdus, un daudzi atgriezās. Lielu skaitu no šiem pirmajiem ticīgajiem jūdu neiecietīgā svētulība tūlīt šķīra no viņu ģimenes un draugiem, un tāpēc bija nepieciešams tiem sagādāt pārtiku un pajumti.
Raksti ziņo, ka “viņu starpā nebija neviena, kam kā trūktu”, un arī paskaidro, kā šo cilvēku vajadzības tika apmierinātas. Ticīgie, kam bija nauda vai īpašumi, priecīgi uzupurējās, sniedzot palīdzību grūtībās esošajiem. Pārdodot mājas un zemi, tie naudu atnesa un nolika pie apustuļu kājām, “un katram tika izdalīts, kā kuram vajadzēja”.
Tāda ticīgo labprātība bija Svētā Gara izliešanās sekas. Pie Evaņģēlija atgrieztie bija “viena sirds un viena dvēsele”. Tos pārvaldīja kopējas intereses – tiem uzticētās misijas panākumi, – un mantkārībai viņu dzīvē nebija vietas. [71] Mīlestība pret brāļiem un lietu, ko tie atbalstīja, bija lielāka par mīlestību uz naudu vai īpašumiem. To darbi liecināja, ka viņi cilvēku dvēseles vērtē augstāk nekā zemes bagātības.
Tā tas būs vienmēr, kad Dieva Gars pārvalda dzīvi. Tie, kuru sirds ir pildīta ar mīlestību pret Kristu, sekos Tā piemēram, kas mūsu dēļ kļuva nabags, lai mēs, pateicoties Viņa nabadzībai, kļūtu bagāti. Laiku, naudu, iespaidu – visas no Dieva rokas saņemtās dāvanas tie uzskatīs kā līdzekļus, vienīgi lai veicinātu Evaņģēlija darbu. Tieši tā notika ar pirmajiem kristiešiem; un, ja šodien draudzē būs redzams, ka Dieva Gara spēkā tās locekļi savu mīlestību ir novērsuši no pasaules lietām un ir labprātīgi pienest upurus, lai citi cilvēki dzirdētu Evaņģēliju, tad pasludinātām patiesībām būs spēcīga ietekme uz klausītājiem.
Krasā pretstatā ticīgo labdarībai bija Ananijas un Sapfiras izturēšanās, kuru piedzīvojums, kā to atklāj inspirētais Vārds, ir atstājis tumšu traipu agrīnās draudzes vēsturē. Viņiem līdz ar citiem bija priekšrocība dzirdēt apustuļu sludināto Evaņģēliju. Līdz ar citiem ticīgajiem viņi bija klāt, kad pēc apustuļu lūgšanas “vieta, kur tie bija sapulcējušies, nodrebēja, un tie visi kļuva Svētā Gara pilni”. (Ap. d. 4:31) Dziļa pārliecība dusēja uz klātesošajiem, un Dieva Gara tiešā ietekmē Ananija un Sapfira deva solījumu ziedot Kungam ienākumus par pārdoto īpašumu.
Vēlāk tomēr Ananija un Sapfira apbēdināja Svēto Garu, padodoties mantkārības jūtām. [72] Tie centās aizmirst savu solījumu un drīz zaudēja svētīgo, maigo iespaidu, kas viņu sirdi bija sasildījis ar vēlēšanos darīt lielas lietas Kristus labā. Apsverot savu lēmumu, viņi sāka domāt, ka ir pārsteigušies. Tie no jauna visu apsprieda un nolēma solījumu izmainīt. Viņi redzēja, ka tos, kas šķīrās no saviem īpašumiem, lai palīdzētu trūcīgajiem brāļiem, ticīgo starpā ļoti cienīja, un, kaunēdamies no brāļiem, kuri varētu uzzināt, ka viņu savtīgajām dvēselēm kļuvis žēl tā, ko tie svinīgi bija apsolījuši Dievam, viņi aiz piesardzības gan nolēma īpašumu pārdot un šķietami visu naudu nodot kopējā kasē, tomēr lielāko daļu paturēt sev. Tā viņi vienlaicīgi varētu dzīvot no kopējiem krājumiem un arī saņemt cieņu no brāļiem.
Bet Kungs ienīst liekulību un melus. Ananija un Sapfira pieļāva krāpšanu savās attiecībās ar Dievu; viņi meloja Svētajam Garam, un viņu grēks tiem atnesa ātru un briesmīgu sodu. Kad Ananija atnāca ar savu ziedojumu, Pēteris teica: “Ananija, kāpēc sātans piepildījis tavu sirdi, ka tu meloji Svētajam Garam un paturēji sev daļu tīruma maksas? Vai tas, tavs būdams, nevarēja tavs palikt, un vai arī pārdots tas nebija tavā rīcībā? Kāpēc tu esi ieņēmis tādu lietu savā sirdī? Tu neesi melojis cilvēkiem, bet Dievam.”
“Dzirdēdams šos vārdus, Ananija pakrita un nomira, un lielas bailes pārņēma visus, kas to dzirdēja.” [73]
“Vai tas, tavs būdams, nevarēja tavs palikt?” jautāja Pēteris. Nekāda ārkārtēja ietekme pie Ananijas netika pielietota, lai viņu piespiestu upurēt savu īpašumu kopējai lietai. Viņš rīkojās brīvi. Bet, mēģinādams pievilt mācekļus, tas bija melojis Visvarenajam.
“Pēc kādām trim stundām ienāca arī viņa sieva, nezinādama, kas bija noticis. Tad Pēteris viņai teica: “Saki man, vai jūs šo tīrumu par tādu maksu esat pārdevuši?” Un viņa atbildēja: “Jā, par tādu.” Bet Pēteris viņai sacīja: “Kāpēc jūs savā starpā esat norunājuši kārdināt tā Kunga Garu? Redzi, to kājas, kas tavu vīru apglabājuši, ir durvju priekšā un iznesīs arī tevi.” Tūdaļ tā nokrita pie viņa kājām un nomira; jaunekļi ienākuši atrada to mirušu, iznesa viņu ārā un apglabāja blakus viņas vīram. Un lielas bailes pārņēma visu draudzi un visus, kas to dzirdēja.”
Bezgalīgā Gudrība redzēja, ka šī dusmu izpausme bija nepieciešama, lai jauno draudzi pasargātu no morālas samaitāšanās. Tās locekļu skaits ātri vairojās, un draudze būtu apdraudēta, ja straujajā atgriezto pieauguma laikā tai tiktu pievienoti ļaudis, kas, šķietami kalpojot Dievam, tajā pašā laikā pielūgtu mamonu. Šis sods liecināja, ka cilvēki nevar Kungu apmānīt, ka Viņš uzrāda apslēptos sirds grēkus un neļaujas apsmieties. [74] Tas bija domāts kā brīdinājums draudzei, lai to mācītu izvairīties no izlikšanās un liekulības un lai pasargātu no Dieva aplaupīšanas.
Šis piemērs kā brīdinājuma signāls tika dots ne tikai pirmajai draudzei vien, bet visām nākamajām paaudzēm, liecinot par Dieva ienaidu pret mantkārību, krāpšanu un liekulību. Tā bija mantkārība, ko Ananija un Sapfira sākotnēji loloja savā sirdī, un vēlēšanās paturēt sev daļu no Kungam solītā ieveda tos krāpšanā un liekulībā.
Dievs Evaņģēlija vēsts pasludināšanu ir darījis atkarīgu no Viņa ļaužu pūlēm un dāvanām. Ienākumus Kunga darbam sastāda desmitais un labprātīgie ziedojumi. No cilvēkiem uzticētajiem līdzekļiem Dievs sev prasa noteiktu daļu – vienu desmito, un atstāj brīvību pašiem izvēlēties dot vai nedot vairāk par to. Bet, kad sirds ir Svētā Gara iespaida skarta un tiek solīta zināma summa, tad solītājam uz šo naudu vairs nav tiesību. Šāda veida solījumi, kas doti cilvēkiem, parasti tiek uzskatīti par saistošiem; bet vai tad Dievam dotais solījums nav vēl saistošāks? Vai sirdsapziņas pieņemtie lēmumi ir mazāk svarīgi kā cilvēku rakstītie līgumi?
Kad dievišķā gaisma iespīd sirdī ar neparastu spēku un skaidrību, tur samazinās ierastā patmīlības vara un cilvēkam rodas vēlēšanās dot Dieva lietai. Tomēr lai neviens nedomā, ka viņam tiks atļauts doto solījumu izpildīt bez sātana pretdarbības. Ienaidniekam nepatīk vērot, kā uz šīs Zemes veidojas Kristus valstība. Viņš iedveš domas, ka dotais solījums ir par lielu, ka tas var kavēt iegūt kādu īpašumu vai apmierināt ģimenes vajadzības.
[75] Dievs ir tas, kas cilvēkus svētī ar bagātību, un Viņš to dara, lai ļaudīm būtu ko dot Viņa darba veicināšanai. Viņš sūta saules starus un lietu. Viņš liek ziedēt augu valstij. Viņš dod veselību un spējas iegūt līdzekļus. Visas mūsu svētības nāk no Kunga devīgās rokas. Savukārt Viņš sagaida, lai Zemes iemītnieki parādītu savu pateicību, daļu no ienākumiem atgriežot ar desmito un upuriem – ar pateicības, labprātības un nozieguma upuriem. Ja līdzekļi plūdīs mantu namā saskaņā ar šo dievišķi nozīmēto plānu – kā desmitais no visiem ienākumiem – un arī labprātīgie upuri, – tad Kunga darba veikšanai būs līdzekļu pārpilnība.
Bet cilvēku sirds apcietinās patmīlībā, un tie tiek kārdināti, līdzīgi Ananijam un Sapfirai, daļu no maksājamās naudas paturēt sev un tomēr izlikties, ka pilda visas Dieva prasības. Tie izšķērdīgi izdod naudu savu iegribu apmierināšanai. Vīrieši un sievietes mīl izpriecas un apmierina savu baudkāri, Dievam gandrīz nelabprāt piešķirot tikai kādu skopu dāvanu. Viņi aizmirst, ka Kungs kādā dienā prasīs stingru norēķinu par to, kā viņi ir izlietojuši tiem uzticēto, un tad Viņš vairs nepieņems nožēlojamās dāvanas, ko tie nodod Viņa mantu namā, tā kā Viņš nepieņēma Ananijas un Sapfiras dāvanu.
Ar šo zvēresta lauzēju bargo sodīšanu Dievs grib pamācīt arī mūs, cik dziļi Viņš nicina un ienīst visa veida mantkārību un viltu. Apgalvodami, ka nodevuši visu, Ananija un Sapfira meloja Svētajam Garam, un iznākumā – [76] tie zaudēja šo un arī nākamo dzīvi. Tas pats Dievs, kas sodīja viņus, arī šodien nosoda ikkatru viltību. Melus izsakošas lūpas Viņam ir negantība. “Nemūžam tur nekas neieies, kas nesvēts, un neviens, kas dara negantību un melo (..).” (Atkl. 21:27) Neturēsim patiesību nedrošām rokām vai nevērīgi satvertu. Lai tā kļūst par daļu no mūsu dzīves. Vieglprātīgi un nevērīgi rotaļāties ar patiesību, slēpjot savus savtīgos nodomus, nozīmē piedzīvot ticības kuģa bojāeju. “Tātad stāviet savus gurnus apjozuši ar patiesību (..).” (Ef. 6:14) Kas runā melus, tie savu dvēseli pārdod par lētu maksu. Kādam var likties, ka atsevišķos gadījumos viltība ir nepieciešama, ka tā sekmē veikalnieciskos darījumus, ko ar godīgu rīcību nebūtu iespējams sasniegt, bet beidzot pienāks brīdis, kad viņš pats vairs nevienam nevarēs uzticēties. Pašam pierodot pie viltus, viņam vairs nebūs uzticības citu teiktajiem vārdiem.
Ananijas un Sapfiras gadījumā krāpšanas grēks pret Dievu tika ātri sodīts. To pašu grēku bieži atkārtoja draudzes vēlākajā vēsturē, daudzi to praktizē arī mūsu dienās, un, lai gan to tagad nepavada redzama Kunga nepatikas izpausme, tomēr Dieva acīs tas nav mazāk pretīgs kā apustuļu laikā. Dievs skaidri ir atklājis savu riebumu pret grēku; un visi, kas padodas liekulībai un mantkārībai, var būt droši, ka iznīcina paši savas dvēseles.