[35] Kad mācekļi no Eļļas kalna atgriezās Jeruzālemē, ļaudis tos novēroja, cerēdami viņu sejās ieraudzīt skumjas, apjukumu un vilšanos, bet tie bija apmierināti un līksmi. Viņi vairs neskuma par zudušajām cerībām. Tie bija redzējuši augšāmcēlušos Pestītāju, un viņu ausīs vēl arvien skanēja šķiroties dzirdētie apsolījuma vārdi.
Paklausot Kristus pavēlei, tie tagad Jeruzālemē gaidīja Tēva apsolījumu – Svētā Gara izliešanu, tomēr nedzīvoja bezdarbībā. Raksti saka, ka viņi bija “allaž Templī, teica un slavēja Dievu”. (Lūk. 24:53) Viņi parasti sanāca kopā, lai Jēzus vārdā pienestu savas lūgšanas Tēvam, apzinādamies, ka tiem ir Pārstāvis Debesīs, Aizstāvis pie Dieva troņa. Svētā bijībā tie zemojās lūgšanā, atkārtodami apsolījumu: “Ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā Vārdā. Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā Vārdā; lūdziet, tad jūs dabūsit, ka jūsu prieks būs pilnīgs.” (Jāņa 16:23,24) [36] Augstāk un arvien augstāk tie pacēla ticības rokas, paļaudamies uz spēcīgo argumentu: “Kas mūs pazudinās? Vai Kristus Jēzus, kas ir nomiris, vēl vairāk, kas ir augšāmcēlies un ir pie Dieva labās rokas, kas arī mūs aizstāv?” (Rom. 8:34)
Gaidot apsolījuma piepildījumu, mācekļi pazemoja savas sirdis patiesā nožēlā un atzina agrāko neticību. Atceroties vārdus, kurus Kristus tiem bija teicis vēl pirms nāves, viņi tagad daudz pilnīgāk izprata to nozīmi. Atmiņā par jaunu uzausa aizmirstās atziņas, un viņi tās atgādināja viens otram, nosodot paši sevi, ka tiem nav bijis pareizs priekšstats par Pestītāju. Aina pēc ainas no Jēzus brīnišķīgās dzīves kā kādā procesijā slīdēja tiem garām. Pārdomājot par Viņa nevainojamo, svēto izturēšanos, tie juta, ka nekāds darbs nebūtu par smagu, neviens upuris par lielu, ja tikai viņi savā dzīvē varētu nodot liecību par Kristus rakstura skaistumu. Ja vien būtu iespējams atgriezt un no jauna pavadīt šos trīs pagājušos gadus, ak, cik pavisam citādāk tie tad rīkotos! Ja tikai varētu atkal redzēt savu Meistaru, ar kādu nopietnību tie censtos pierādīt, cik dziļi Viņu mīl un cik patiesi nožēlo, ka ar savu neticību vārdos un darbos ir Viņu skumdinājuši! Tomēr mācekļus iepriecināja doma, ka tiem ir piedots, un tie nolēma, ka, cik vien iespējams, savu neticību tagad izpirks, bezbailīgi apliecinot Jēzu cilvēku priekšā.
Ar lielu nopietnību viņi lūdza, lai kļūtu derīgi [37] ar ļaudīm sastapties un spētu ikdienas gaitās lietot vārdus, kas grēciniekus vadītu pie Kristus. Atstādami visu nevienprātību, visu cenšanos pēc pārākuma, tie tagad vienojās ciešā kristīgā sadraudzībā. Viņi arvien vairāk tuvojās Dievam un, to darot, saprata, kāda tiem bijusi priekšrocība – atrasties tik tuvā saskarē ar Kristu. Sirdi pildīja skumjas, domājot par to, cik daudzas reizes tie Viņu bija apbēdinājuši ar savu kūtro uztveri un nespēju iedziļināties atziņās, ar kurām Meistars viņu pašu labā tos bija centies iepazīstināt.
Šīs sagatavošanās dienas bija dziļas sirds pārbaudes laiks. Mācekļi izjuta savas garīgās vajadzības un lūdza Kungu pēc svēta svaidījuma, kas tos darītu derīgus dvēseļu glābšanas darbam. Viņi nelūdza svētības tikai sev. Tie izjuta atbildību par apkārtējiem ļaudīm, jo saprata, ka Evaņģēlijs jāpasludina visā pasaulē, tāpēc pieprasīja spēku, ko Kristus bija apsolījis.
Patriarhālajā laikmetā Svētā Gara ietekme bieži atklājās manāmā veidā, tomēr nekad visā tās pilnībā. Tagad, paklausot Pestītāja vārdiem, mācekļi lūdza pēc šīs dāvanas, un Kristus Debesīs tos atbalstīja. Viņš pieprasīja Svētā Gara dāvanu, lai to varētu izliet pār saviem sekotājiem.
“Kad Vasarsvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā; un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja.” (Ap. d. 2:1,2)
Gars pār gaidošajiem un lūdzošajiem mācekļiem nāca ar tādu pilnību, ka aizsniedza katru sirdi. Ar lielu spēku savai draudzei atklājās pats Mūžīgais Dievs. Šķita, ka kopš laikmetiem šis varenais iespaids ir bijis it kā aizturēts un tagad Debesis priecājas, ka ir iespēja izliet pār draudzi Gara žēlastības bagātības. Svētā Gara vadībā grēku atzīšanas un nožēlas vārdi savienojās ar slavas dziesmām par grēku piedošanu. Atskanēja pateicība, bija dzirdami pravietojumi. Ar sevišķu uzmanību tiem pievērsās visas Debesis, lai godbijībā apbrīnotu neizmērojamās un neaptveramās aizgādības gudrību. Apustuļi izbrīnā izsaucās: “Tā tik ir mīlestība!” Viņi satvēra piešķirto dāvanu. Un kas notika pēc tam? – Gara zobens, no jauna asināts spēkā un Debesu zibeņu apgaismots, lauza sev ceļu cauri neticībai. Tūkstoši atgriezās vienā dienā.
“Tas jums par labu, ka Es aizeju,” Jēzus bija teicis saviem mācekļiem. “Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis Es to sūtīšu pie jums. (..) Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā; jo Viņš nerunās no sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās lietas.” (Jāņa 17:7,13)
Kristus pacelšanās Debesīs bija signāls, ka Viņa sekotājiem jāsaņem apsolītās svētības. Tās viņi tagad gaidīja, pirms uzsāka savu darbu. Kristum ieejot pa Debesu vārtiem, Viņš pielūdzošo eņģeļu vidū no jauna tika nosēdināts uz troņa. [39] Tikko šī ceremonija beidzās, pār mācekļiem bagātīgi nonāca Svētais Gars, un Kristus tādā veidā tika pagodināts ar to godību, kas Viņam bija kopā ar Tēvu visā mūžībā. Gara izliešanās Vasarsvētkos bija Debesu paziņojums, ka ir pabeigta Pestītāja inaugurācija. Saskaņā ar apsolījumu, Viņš no Debesīm saviem sekotājiem sūtīja Svēto Garu par zīmi, ka Viņš, būdams Priesteris un Ķēniņš, ir saņēmis varu Debesīs un virs Zemes un ir kā Svaidītais pār saviem ļaudīm.
“Un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt.” (Ap. d. 2:3,4) Pieņemot uguns mēļu izskatu, pār kopā sanākušajiem dusēja Svētais Gars. Tas bija mācekļiem piešķirtās dāvanas simbols, kas tos darīja spējīgus tekoši runāt valodās, ar kurām tie līdz šim nebija pazīstami. Uguns norādīja uz kvēlo dedzību, kādā mācekļiem jādarbojas, un uz spēku, kas pavadīs viņu darbu.
“Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi, dievbijīgi vīri no visādām tautām zem debess.” (Ap. d. 2:5) Vajāšanu laikā tie bija izkaisīti gandrīz pa visām apdzīvotās pasaules daļām un, dzīvojot trimdā, tagad runāja dažādās valodās. Daudzi no tiem šajā gadījumā atradās Jeruzālemē, sekojot līdzi reliģisko svētku norisei. Ļaužu pulkā bija pārstāvji no visām pazīstamajām valodām, un šī valodu dažādība varēja kļūt par lielu kavēkli Evaņģēlija pasludināšanā, tādēļ Dievs apustuļiem brīnišķīgā veidā novērsa šīs grūtības. [40] Svētais Gars padarīja darbu, ko viņi nespētu paveikt visas savas dzīves laikā. Tagad tie varēja brīvi liecināt par Evaņģēlija patiesībām, runājot pareizi to cilvēku valodās, starp kuriem tie darbojās. Šī apbrīnojamā dāvana bija spēcīgs pierādījums pasaulei, ka viņu uzdevums nesa Debesu zīmogu. No šī laika mācekļu valoda bija tīra, vienkārša un pareiza, vai nu tie runāja savā mātes valodā, vai kādā svešvalodā.
“Kad šī balss atskanēja, ļaužu pulks sanāca kopā un izbijās, jo ikviens tos dzirdēja runājam savā valodā. Tie sabijās un brīnīdamies sacīja: “Vai visi šie, kas runā, nav galilieši? Kā tad mēs ikviens dzirdam savu dzimto valodu?” (Ap. d. 2:6-8)
Redzot visu notiekošo, priesteri un virsnieki kļuva ārkārtīgi nikni, tomēr neuzdrošinājās ļaut vaļu naida izpausmēm, jo baidījās sevi pakļaut ļaužu dusmām. Tie Nācarieti bija nodevuši nāvē, bet te Viņa kalpi, nemācīti Galilejas vīri, visās pazīstamajās valodās tagad stāsta par Kristus dzīvi un darbiem. Cenzdamies mācekļu brīnišķās spējas izskaidrot kādā dabīgā veidā, priesteri paziņoja, ka viņi ir piedzērušies, pārāk daudz lietojot svētkiem sagatavoto vīnu. Daži nezinošākie no klātesošajiem ļaudīm šo izskaidrojumu pieņēma par patiesību, bet izglītotākie apzinājās, ka tā nav taisnība. Tie, kas paši prata šīs svešās valodas, liecināja, cik pareizi mācekļi tās tagad pārvalda. [41]
Atbildot priesteru apvainojumiem, Pēteris paskaidroja, ka šis notikums ir Joēla pravietojuma tiešs piepildījums, kurā tas paredzēja, ka tāds spēks nāks pār cilvēkiem, lai tos sagatavotu sevišķam darbam. “Jūs, jūdi un visi, kas Jeruzālemē dzīvojat,” viņš sacīja, “lai tas jums ir zināms, un iegaumējiet manus vārdus; šie nav piedzēruši, kā jums šķiet, jo ir tikai dienas trešā stunda, bet te piepildās pravieša Joēla vārdi: tas notiks pēdējās dienās, saka Dievs, Es izliešu no sava Gara pār visu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas pravietos, un jūsu jaunekļi redzēs parādības, un jūsu sirmgalvji sapņos sapņus. Un arī pār saviem kalpiem un savām kalponēm Es tanīs dienās izliešu no sava Gara, un tie pravietos.” (Ap. d. 2:14-18)
Skaidri un spēcīgi Pēteris liecināja par Kristus nāvi un augšāmcelšanos: “Israēlieši, uzklausiet šos vārdus: Nācarieti Jēzu, šo vīru, Dievs jūsu priekšā apliecinājis ar vareniem darbiem, brīnumiem un zīmēm, ko Dievs darījis caur Viņu jūsu vidū, kā jūs paši zināt. To Dievs pēc sava lēmuma un paredzes nodevis, un jūs Viņu ar noziedznieku rokām esat piekaluši pie krusta un nonāvējuši. Viņu Dievs uzmodinājis, nāves sāpes raisīdams, jo nevarēja būt, ka tā Viņu paturētu savā varā.” (Ap. d. 2:22-24)
Pēteris nerunāja par Kristus mācībām, lai apstiprinātu savu viedokli, jo viņš zināja, ka klausītāju aizspriedumi bija tik lieli, ka viņa vārdiem par šo tematu nebūtu nekāda iespaida. Tā vietā viņš tiem stāstīja par Dāvidu, kuru jūdi uzskatīja par vienu no savas tautas sentēviem. [42] “Jo Dāvids par Viņu saka: tas Kungs man vienmēr bijis acu priekšā, jo Viņš man ir pa labo roku, lai es nešaubītos. Tāpēc mana sirds priecājas un mana mēle līksmojas, un arī mana miesa dusēs cerībā. Jo Tu manu dvēseli nepametīsi pazemē, nedz savam Svētajam liksi redzēt satrūdēšanu.”