Un, to sacījis, viņš, ceļos nometies, līdz ar viņiem visiem lūdza Dievu. Bet visi gauži raudāja, metās Pāvilam ap kaklu un to skūpstīja, visvairāk noskumuši par vārdiem, ko viņš bija sacījis, ka tie vairs neredzēšot viņa vaigu. Tie viņu pavadīja uz kuģi.”
No Milētas ceļotāji burāja uz Kosu un nākamajā dienā “uz Rodu un no turienes uz Pataru”, Mazāzijas dienvidaustrumu krastā, kur, “atraduši kuģi, kas devās uz Feniķiju”, tie iekāpa un brauca tālāk. Tirā, kur kuģi izkrāva, viņi satika dažus mācekļus, pie kuriem varēja uzkavēties septiņas dienas. Svētais Gars šos kristiešus bija brīdinājis par Pāvilam draudošajām briesmām, un tie viņu ļoti lūdza “neiet uz Jeruzālemi”. Bet apustulis neļāva bailēm no ciešanām un cietuma novērst sevi no sākotnējā nodoma.
Tirā pavadītās nedēļas beigās visi brāļi kopā ar sievām un bērniem pavadīja Pāvilu līdz kuģim, un, pirms viņš uzkāpa uz klāja, tie jūrmalā nometās ceļos un viens par otru lūdza.
Turpinot braukt uz dienvidiem, ceļotāji nonāca [397] Cēzarejā “un, iegājuši evaņģēlista Filipa namā, kas bija viens no izvēlētajiem septiņiem”, tur kādu laiku palika. Šeit Pāvils pavadīja dažas miera pilnas, laimīgas dienas – pēdējās pilnīgā brīvībā, ko pēc tam viņam ilgu laiku vairs nebija lemts piedzīvot.
Uzkavējoties Cēzarejā, kā raksta Lūka, “no Jūdejas atnāca kāds pravietis, vārdā Agabs, un paņēmis Pāvila jostu, saistīja pats sev kājas un rokas, sacīdams: “Tā saka Svētais Gars: tāpat jūdi saistīs Jeruzālemē vīru, kam šī josta pieder, un nodos pagānu rokās.”
“Kad mēs to dzirdējām,” turpina Lūka, “mēs un šejienes iedzīvotāji lūdzām, lai viņš neiet uz Jeruzālemi.” Bet Pāvils nenovirzījās no pienākuma takas. Viņš vēlējās sekot Kristum, ja vajadzīgs, arī cietumā un nāvē. Tāpēc tas atbildēja: “Ko jūs darāt, kam jūs raudat un laužat manu sirdi? Es esmu gatavs par Kunga Jēzus Vārdu Jeruzālemē ne vien uzņemties saites, bet arī mirt.” Redzēdami, ka tie viņam sagādā sāpes, un nespēdami grozīt apustuļa apņemšanos, brāļi mitējās to apgrūtināt un tikai noteica: “Lai notiek tā Kunga prāts.”
Drīz īsais apstāšanās laiks Cēzarejā tuvojās beigām, un dažu brāļu pavadībā Pāvils un viņa biedri ar gaidāmā ļaunuma priekšnojautu dziļi nospiestām sirdīm devās uz Jeruzālemi.
Nekad iepriekš apustulis nebija gājis uz Jeruzālemi ar tik smagu sirdi. Viņš zināja, ka tur atradīs maz draugu un daudz ienaidnieku. [398] Tā viņš tuvojās pilsētai, kas bija atmetusi un nokāvusi Dieva Dēlu un pār kuru tagad karājās dievišķo dusmu draudi. Atceroties savus agrākos ļaunos aizspriedumus pret Kristus sekotājiem, viņa sirdi pildīja visdziļākā līdzjūtība pret pieviltajiem tautiešiem. Un tomēr, cik maz viņš varēja cerēt, ka spēs tiem palīdzēt! Tās pašas aklās dusmas, kas kādreiz dega viņa sirdī, tagad ar neizsakāmu spēku bija aizdedzinātas visas tautas sirdī pret viņu.
Un viņš pat nevarēja rēķināties ar savu ticības brāļu līdzjūtību un atbalstu. Neatgriezušies jūdi, kas tik vērīgi bija sekojuši Pāvila gājumam, nebija vilcinājušies gan personīgi, gan ar vēstulēm izplatīt Jeruzālemē visnelabvēlīgākās baumas par viņu un tā darbu; tā ka pat daži no apustuļiem un vecākajiem šīs ziņas bija uzņēmuši kā patiesību, necenšoties tās atspēkot un neparādot nekādu vēlēšanos ar viņu sadarboties.
Tomēr, draudošu apstākļu apņemts, apustulis nekrita izmisumā. Viņš cerēja, ka Balss, kas bija runājusi uz viņa sirdi, runās arī uz viņa tautiešiem, un Meistars, kuru mīlēja un kam kalpoja arī pārējie mācekļi, vēl savienos viņu sirdis kopējā Evaņģēlija darbā.