(Ap. d. 21:17- 23:35)
[399] Lūka ziņo: “Kad mēs nonācām Jeruzālemē, brāļi mūs labprāt uzņēma. Nākamajā dienā Pāvils ar mums aizgāja pie Jēkaba, un visi vecaji arī bija klāt.”
Šajā gadījumā Pāvils ar saviem biedriem oficiāli pasniedza darba vadītājiem Jeruzālemē tās dāvanas, ko pagānu draudzes sūtīja trūcīgo atbalstīšanai jūdu vidū. Šo dāvanu savākšana apustulim un viņa līdzstrādniekiem bija prasījusi daudz laika, rūpju pilnas pārdomas un nogurdinošu darbu. Summa, kas tālu pārsniedza Jeruzālemes draudzes vecāko cerības, liecināja, ka pagānu ticīgie bija pienesuši daudz upuru, parādot lielu pašaizliedzību.
Šie labprātīgie ziedojumi uzskatāmi liecināja, ka atgrieztie pagāni izprot un atbalsta Dieva darba organizāciju visā pasaulē, un vadītājiem tos vajadzēja pieņemt ar pateicības pilnu atzinību; tomēr Pāvils un viņa pavadoņi redzēja, ka pat starp tiem, kuru priekšā tie tagad stāvēja, [400] bija daži, kas nespēja novērtēt brāļu mīlestības garu, kas bija pamudinājis dot tādas dāvanas.
Sākot evaņģelizācijas darbu starp pagāniem, daži no vadošajiem brāļiem Jeruzālemē, turēdamies pie agrākajiem aizspriedumiem un ierastās domāšanas, nebija no sirds sadarbojušies ar Pāvilu un viņa sabiedrotajiem. Cenšoties saglabāt dažas nenozīmīgas formas un ceremonijas, tie savu skatu bija novērsuši no svētības, kas nāktu pār tiem un viņu mīlēto lietu, ja visas Kunga darba daļas apvienotu vienā veselā. Gribēdami kristīgajai draudzei nodrošināt vislabāko, tie nebija spējuši iet kopsolī ar Dieva aizgādību, kas darbu virzīja uz priekšu, bet savā cilvēciskajā gudrībā mēģināja strādniekiem uzlikt daudzus nevajadzīgus ierobežojumus. Tā radās grupa vadītāju, kas personīgi nepazina jaunos apstākļus un tālajos laukos strādājošo īpatnējās vajadzības, bet neatlaidīgi apgalvoja, ka tiem ir tiesības pavēlēt brāļiem šajos laukos sekot kādām noteiktām darba metodēm. Tie domāja, ka Evaņģēlija sludināšanas darbs jāvirza uz priekšu saskaņā ar viņu uzskatiem.
Bija pagājuši vairāki gadi, kopš brāļi Jeruzālemē kopā ar citiem vadošo draudžu pārstāvjiem bija rūpīgi apsprieduši neskaidros jautājumus par metodēm, ko savā darbā ievēroja tie, kas strādāja pie pagāniem. Šīs sanāksmes rezultātā visi bija vienojušies dot draudzēm noteiktus norādījumus par dažiem rituāliem un ieradumiem, ieskaitot apgraizīšanu. [401] Tāpat šajā vispārējā koncilā tika panākta vienošanās ieteikt kristīgajām draudzēm Barnabu un Pāvilu kā darbiniekus, kuriem ticīgie var pilnībā uzticēties.
Sanāksmes dalībnieku vidū toreiz gan atradās daži, kas bargi kritizēja darba metodes, pēc kurām strādāja apustuļi, kas nesa galveno smagumu Evaņģēlija pasludināšanā pagānu pasaulei. Tomēr apspriedes gaitā viņi ieguva plašāku priekšstatu par Dieva nodomu un beidzot piekrita brāļiem, pieņemot saprātīgus lēmumus, kas darīja iespējamu visu ticīgo apvienošanos.
Vēlāk, kad kļuva redzams, ka atgriešanās starp pagāniem strauji pieaug, daži no vadošajiem darbiniekiem Jeruzālemē no jauna pievērsās saviem agrākajiem aizspriedumiem pret Pāvila un viņa sabiedroto darba metodēm. Gadiem ejot, šie aizspriedumi nostiprinājās, līdz daži vadītāji nolēma, ka turpmāk Evaņģēlija sludināšanas darbs noteikti jāsaskaņo ar viņu domām. Ja Pāvils savas metodes piemērotu viņu aizstāvētajiem uzskatiem, tad tie viņa darbu atzītu un atbalstītu; pretējā gadījumā tie vairs ilgāk nevarēja pret viņu izturēties labvēlīgi vai sniegt tam savu atbalstu.
Šie vīri no redzes loka bija pazaudējuši patiesību, ka Dievs ir savu ļaužu skolotājs un katram strādniekam Viņa darbā jāiegūst individuāla pieredze, sekojot dievišķajam Vadonim un negaidot tiešus norādījumus no cilvēkiem; ka Viņa strādniekiem jāveidojas ne pēc cilvēku uzskatiem, bet pēc dievišķā parauga.
Savā sludināšanas darbā apustulis Pāvils ļaudis [402] bija mācījis ne “pārliecinošos gudrības vārdos, bet Gara un spēka izpausmē”. Patiesības, ko viņš sludināja, tam bija atklājis Svētais Gars, “jo Gars izdibina visas lietas, arī Dieva dziļumus. Jo kurš cilvēks zina, kas ir cilvēkā, kā vien cilvēka gars, kas ir viņā. Tāpat arī neviens nespēj izprast to, kas ir Dievā, kā vien Dieva Gars. (..) Jo mēs nerunājam ar cilvēcīgas gudrības vārdiem, bet ar vārdiem, ko Gars māca, garīgas lietas garīgi apspriezdami.” (1. Kor. 2:4,10-13)
Visā savā darbībā Pāvils pēc tiešas vadības bija raudzījies uz Dievu, un tomēr tajā pašā laikā viņš bija ļoti uzmanīgs, lai strādātu saskaņā ar Jeruzālemē notikušās vispārējās sanāksmes lēmumiem, kā rezultātā “draudzes tika stiprinātas ticībā, un viņu skaits jo dienas vairojās”. (Ap. d. 16:5) Un tagad, neskatoties uz to, ka daži nebija tam labvēlīgi, viņš mierinājumu atrada apziņā, ka ir darījis savu pienākumu, pamodinot jaunatgrieztajos lojalitāti, augstsirdību un brāļu mīlestību, kas šinī gadījumā izpaudās labprātīgajās dāvanās, kuras viņš varēja nolikt jūdu izcelsmes vadītāju priekšā.
Pasniedzis dāvanas, Pāvils “pēc kārtas izstāstīja, ko Dievs pagāniem ar viņa kalpošanu bija darījis”. Šis notikumu izklāsts pārliecināja visus, pat tos, kas bija šaubījušies, vai tikai Pāvila pūles ir pavadījusi Debesu svētība. “To dzirdējuši, viņi slavēja Dievu.” [403] Tie saprata, ka apustuļa darba metodes nes Debesu zīmogu. Viņu priekšā noliktās augstsirdīgi ziedotās dāvanas pastiprināja Pāvila liecību par pagānu vidū nodibināto jauno draudžu uzticību. Līdz ar to daļa no vadītājiem, kam vajadzēja rūpēties par darbu Jeruzālemē un kas bija patvaļīgi pieņēmuši un uzspieduši citiem kontrolējošus pasākumus, tagad Pāvila kalpošanu ieraudzīja citā gaismā un pārliecinājās, ka viņu ieturētais virziens nav bijis pareizs, ka tos vēl bija saistījuši jūdu paradumi un tradīcijas, un tāpēc viņu nevēlēšanās atzīt, ka šķirošā siena starp jūdiem un pagāniem ir noārdīta ar Kristus nāvi, Evaņģēlija darbu ir stipri aizkavējusi.
Tā bija zelta izdevība visiem vadošajiem brāļiem vaļsirdīgi atzīt, ka Dievs ir svētījis Pāvila pūles, bet tie reizēm ir maldījušies, atļaujot ienaidnieku baumām pamodināt sirdī neuzticību un aizspriedumus. Tomēr tā vietā, lai kopīgi censtos attaisnot nepatiesi apvainoto, tie deva viņam padomu, kas rādīja, ka viņi vēl arvien domā, ka Pāvils pats lielā mērā ir vainīgs pie visiem pastāvošajiem aizspriedumiem. Tie atklāti nenostājās apustuļa aizstāvju pusē un nepūlējās neapmierinātajiem pierādīt viņu kļūdas, bet centās panākt kompromisu, dodot Pāvilam padomu, kura ievērošana, pēc viņu domām, novērstu visus iemeslus pārpratumiem.
“Brāli, tu redzi, cik tūkstoši jūdu ir kļuvuši ticīgi, un visi ir dedzīgi bauslības piekritēji; bet tie dabūjuši zināt par tevi, ka tu visus jūdus, kas dzīvo pagānu vidū, mācot atkrist no Mozus, sacīdams, lai viņi neapgraiza savus bērnus un nedzīvo pēc tēvu ierašām. Kas nu būs? [404] Katrā ziņā viņi dzirdēs, ka tu esi atnācis. Tāpēc dari, ko mēs tev sakām! Mums ir četri vīri, kas Dievam solījušies. Ņem tos pie sevis, šķīsties ar tiem un samaksā par viņiem, lai viņi apcērp galvu, tad visi zinās, ka tie ir nieki, ko viņi par tevi dzirdējuši, un ka arī tu pats dzīvo pēc bauslības. Bet par pagāniem, kas kļuvuši ticīgi, mēs esam lēmuši un rakstījuši, lai viņi sargās no elku upuriem, asinīm, nožņaugta un netiklības.”
Brāļi cerēja, ka, paklausot šim ieteikumam, Pāvils spēs pierādīt pret viņu izplatīto baumu nepatiesumu. Tie viņam apgalvoja, ka iepriekšējās apspriedes lēmums par atgrieztajiem pagāniem un ceremoniālo bauslību joprojām paliek spēkā. Tomēr šis padoms nesaskanēja ar agrāko lēmumu. Tā ierosinātājs nebija Dieva Gars; tas bija gļēvuma auglis. Jeruzālemes draudzes vadītāji zināja, ka, nepildot ceremoniālo bauslību, kristieši izsauks jūdu naidu un pakļaus sevi vajāšanām. Augstā tiesa darīja visu iespējamo, lai Evaņģēlijam nebūtu panākumu. No tās locekļiem tika izraudzīti vīri, kas sekoja apustuļiem, sevišķi Pāvilam, un visos iespējamos veidos kavēja viņu darbu. [405] Ja Kristum ticīgos nodotu Augstajai tiesai kā baušļu pārkāpējus, tad tie drīz vien saņemtu bargu sodu par atkrišanu no jūdu ticības.
Daudzi israēlieši, kas bija pieņēmuši Evaņģēliju, vēl arvien cienīja ceremoniālo bauslību un bija visai labprātīgi tik muļķīgi piekāpties, cerot tādā veidā mantot savu tautiešu uzticību, izkliedēt viņu aizspriedumus un pārliecināt tos ticēt Kristum kā pasaules Pestītājam. Pāvils saprata, ka tik ilgi, kamēr daudzi Jeruzālemes draudzes vadošie locekļi turpinās raudzīties uz viņu ar aizspriedumiem, tie pastāvīgi strādās pretī viņa iespaidam. Viņš juta, ja ar kādu saprātīgu rīcību varētu tos mantot patiesībai, tad būtu novērsts liels šķērslis Evaņģēlija panākumiem citās vietās. Bet Dievs nebija atļāvis piekāpties tā, kā tie prasīja.
Ja pārdomājam Pāvila lielo vēlēšanos saprasties ar saviem brāļiem, viņa maigo mīlestību pret ticībā vājajiem un godbijību pret apustuļiem, kas bija staigājuši kopā ar Kristu, un Jēkabu, Kunga brāli, kā arī viņa mērķi panākt visu pie visiem, neupurējot pamatlikumus, – ja par visu to domājam, tad nav jābrīnās, ka viņš jutās spiests novirzīties no tā stingri noteiktā ceļa, ko bija gājis līdz šim. Bet ilgotā mērķa sasniegšanas vietā viņa pūles samierināšanās labā tikai pasteidzināja krīzes iestāšanos, paātrināja jau iepriekš paziņotās ciešanas un noslēdzās ar viņa šķiršanu no brāļiem. [406] Rezultātā draudze zaudēja vienu no stiprākajiem balstiem, izraisot bēdas visu zemju kristiešu sirdīs.
Nākamajā dienā Pāvils sāka realizēt draudzes vadītāju padomu. Četri vīri, kuri bija devuši nazīriešu solījumu un kuru solījuma laiks tuvojās beigām, gāja līdz ar Pāvilu templī un paziņoja, “ka viņi turpinās šķīstīšanās laiku, līdz kamēr par ikvienu no viņiem būs atnests upuris”. Vēl bija jāpienes daži dārgi šķīstīšanās upuri.
Tie, kas Pāvilam ieteica spert šo soli, pilnībā neizprata lielās briesmas, kādām viņš sevi tādā veidā pakļāva. Šajā laikā Jeruzālemi pildīja dievlūdzēji no visām apkārtējām zemēm. Dieva uzdevumā, nesot Evaņģēliju pagāniem, Pāvils bija apmeklējis daudzas pasaules lielākās pilsētas, un viņu labi pazina tūkstoši, kas no citām zemēm tagad bija sanākuši Jeruzālemē, lai tur pavadītu svētkus. Starp šiem cilvēkiem bija vīri, kuru sirdīs dega rūgts naids pret Pāvilu, un ieiešana ļaužu pārpildītājā templī viņam nozīmēja riskēt ar dzīvību. Dažas dienas viņš staigāja starp lūdzējiem it kā nepamanīts, bet pirms noteiktā laika beigām, runājot ar kādu priesteri par pienesamajiem upuriem, to pazina daži Āzijas jūdi.