Pāvila Vēstule Galatiešiem
[383] Uzturoties Korintā, Pāvilam bija iemesls nopietnām rūpēm par dažām jau agrāk nodibinātām draudzēm. Viltus mācītāju iespaidā, kas bija radušies starp ticīgajiem Jeruzālemē, Galatijas kristiešos strauji izplatījās nevienprātība, maldu mācības un juteklība. Šie viltus skolotāji jūdu tradīcijas bija sajaukuši ar Evaņģēlija patiesībām. Neievērodami Jeruzālemē sasauktās vispārējās padomes lēmumu, tie atgrieztajiem pagāniem centās uzspiest ceremoniālo bauslību.
Stāvoklis kļuva kritisks. Ieviestais ļaunums draudēja ātri iznīcināt Galatijas draudzes.
Pāvils to ļoti pārdzīvoja un jutās satraukts, ka atklāti atkrita daļa no tiem cilvēkiem, kuriem tas uzticīgi bija mācījis Evaņģēlija pamatlikumus. Viņš nekavējoties rakstīja šiem piekrāptajiem ticīgajiem, atklādams nepareizās teorijas, kuras tie bija pieņēmuši, un ļoti stingri norādams tos, kas bija [384] atsacījušies no ticības. Apsveicis galatiešus ar vārdiem: “Žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus,” viņš tiem adresē visai asus pārmetumus:
“Es brīnos, ka jūs tik drīz novēršaties no tā, kas jūs aicinājis Kristus žēlastībā, un piegriežaties citam Evaņģēlijam. Un tomēr cita nav. Ir tikai kādi, kas jūs sajauc un grib pārgrozīt Kristus Evaņģēliju. Bet, ja arī mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu Evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to!” Pāvila mācība bija saskaņā ar Rakstiem, un Svētais Gars bija apliecinājis viņa darbu; tāpēc viņš savus brāļus brīdināja neuzklausīt kaut ko citu, kas runā pretī patiesībām, kuras viņš tiem bija sludinājis.
Apustulis Galatijas ticīgos aicināja rūpīgi pārdomāt savus pirmos piedzīvojumus kristīgajā dzīvē. “Jūs, neprātīgie galatieši, kas jūs apmānījis, jūs, kam acu priekšā ir tēlots Jēzus Kristus, krustā sistais? To vēl vēlos dabūt no jums zināt: vai jūs Garu esat saņēmuši ar bauslības darbiem vai ar ticības sludināšanu? Vai jūs esat tik neprātīgi? Garā iesākuši, jūs tagad miesā gribat pabeigt? Vai tik lielas lietas jūs velti esat piedzīvojuši? Taču ne velti! Vai tad nu Tas, kas jums sniedz garu un jūsos dara brīnumus, to dara ar bauslības darbiem vai ar ticības sludināšanu? “
Tā Pāvils galatiešus apsūdzēja viņu pašu sirdsapziņas tiesas priekšā un centās tos apturēt [385] uzsāktajā ceļā. Paļaujoties uz Dieva spēku glābt un atsakoties atzīt atkritušo mācītāju prasības, apustulis pūlējās atvērt jaunatgriezto acis, lai tie ieraudzītu, ka ir rupji piekrāpti, bet, atgriežoties pie savas iepriekšējās ticības Evaņģēlijam, vēl var izjaukt sātana nodomu. Viņš stingri nostājās patiesības un taisnības pusē; un viņa uzvarošā ticība un paļāvība sniegtajai vēstij palīdzēja daudziem, kuru ticība bija izsīkusi, atkal pilnīgi nodoties Pestītājam.
Cik ļoti Pāvila izturēšanās, rakstot Korintas draudzei, atšķīrās no veida, kā viņš tagad vērsās pret ticīgajiem Galatijā! Korintiešus viņš rāja uzmanīgi un maigi, pie galatiešiem griezās ar nesaudzīgiem pārmetumiem. Korintieši bija kārdināšanu pārvarēti. Tos bija pievīluši gudri izdomātu nepareizu mācību skolotāji, kas maldus pasniedza zem patiesības maskas, kā rezultātā tie jutās apmulsuši un apjukuši. Mācot korintiešus atšķirt nepatieso no patiesā, bija vajadzīga uzmanība un pacietība. Skarbums vai neapdomīga steiga no Pāvila puses varētu iznīcināt viņa iespaidu pie daudziem, kuriem viņš ilgojās palīdzēt.
Galatijas draudzēs Evaņģēlija vēsti bija aizstājuši atklāti, nemaskēti maldi. Novecojušās jūdaisma ceremonijas bija stājušās Kristus, patiesā ticības pamata, vietā. Apustulis redzēja, ka Galatijas ticīgo glābšanai no draudošajiem iespaidiem bija nepieciešami visizšķirošākie pasākumi, visasākie brīdinājumi.
Prast savu darbu piemērot to stāvoklim, kuriem cenšamies palīdzēt, ir ļoti svarīga mācība, kas jāapgūst ikvienam Kristus kalpam. [386] Maigums, pacietība, noteiktība un stingrība var dot vienādi labus rezultātus, bet tikai pareizi jāizšķir, kā tieši katrā atsevišķā gadījumā rīkoties. Pareiza izturēšanās pret dažādi domājošajiem cilvēkiem atšķirīgos apstākļos un stāvokļos ir darbs, kas prasa gudrību un Dieva Gara apgaismotu un svētotu spriedumu.
Vēstulē ticīgajiem Galatijā Pāvils īsumā atskatījās uz galvenajiem ar viņa paša atgriešanos saistītajiem notikumiem un pirmajiem kristīgajiem piedzīvojumiem. Tā viņš centās parādīt, ka tieši ar īpašu Dieva spēka atklāšanos viņš kādreiz tika vadīts ieraudzīt un saprast Evaņģēlija lielās patiesības. Un tieši no Dieva saņemto norādījumu iespaidā Pāvils tagad tik svinīgi un droši brīdināja un pamācīja galatiešus. Viņš nerakstīja šauboties vai uz labu laimi, bet noteikti pārliecināts un saprazdams, kā rīkoties. Viņš skaidri parādīja atšķirību, ko nozīmē būt cilvēku pamācītam vai saņemt norādījumus tieši no Kristus.
Apustulis skubināja, lai galatieši atstāj viltus vadoņus, kas tos bija maldinājuši, un atgriežas pie ticības, kurai ir nepārprotami dievišķas atzinības pierādījumi. Cilvēki, kas tos centās novērst no evaņģēliskās pārliecības, patiesībā bija liekuļi, sirdī un dzīvē samaitāti vīri. Viņu reliģija dibinājās uz virkni ceremoniju, ar kuru izpildīšanu tie cerēja iegūt Dieva labvēlību. Tie neilgojās pēc Evaņģēlija, kas aicina ņemt vērā vārdus: “Ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” (Jāņa 3:3) [387] Tiem šķita, ka reliģija, kas pamatojas uz tādu mācību, prasa pārāk lielu uzupurēšanos, tāpēc tie pieķērās saviem maldiem, pievildami paši sevi un citus.
Sirds un dzīves svētumu aizvietot ar reliģijas ārējām formām neatjaunotai dabai vēl joprojām ir tikpat patīkami, kā šo jūdu skolotāju dienās. Šodien, tāpat kā toreiz, atrodas viltīgi garīgie līderi, kuru mācības daudzi kāri uzklausa. Tas ir sātana labi pārdomāts paņēmiens, lai novērstu prātu no cerības saņemt pestīšanu ticībā Kristum un paklausot Dieva baušļiem. Visos laikmetos ļaunuma ierosinātājs savas kārdināšanas piemēro to aizspriedumiem vai tieksmēm, kurus viņš cenšas pievilt. Apustuļu dienās viņš vedināja jūdus paaugstināt ceremoniālo bauslību un atmest Kristu. Šodien viņš daudzus vārda kristiešus pamudina, lai tie, runājot par Kristus pagodināšanu, izturētos nicinoši pret morāles bauslību un mācītu, ka tās priekšrakstus var pārkāpt, nesaņemot nekādu sodu. Katram Dieva kalpam ir pienākums stingri un noteikti pretoties šiem ticības sagrozītājiem un ar patiesības Vārdu bezbailīgi atklāt viņu maldus.
Pūloties atgūt savu Galatijas brāļu uzticību, Pāvils prasmīgi aizstāvējās kā Kristus apustulis. Viņš paskaidroja, ka ir apustulis “ne cilvēku sūtīts, nedz kāda cilvēka, bet Jēzus Kristus iecelts, un Dieva Tēva, kas Viņu uzmodinājis no miroņiem”. Viņš savu uzdevumu bija saņēmis ne no cilvēkiem, bet no visaugstākās Autoritātes Debesīs. Viņa stāvokli atzina vispārējā sanāksmē Jeruzālemē, kuras lēmumam Pāvils pakļāvās savā darbā pie pagāniem.
[388] Ne sevi paaugstinot, bet cildinot Dieva žēlastību, Pāvils tiem, kas noliedza viņa apustuļa sūtību, pierādīja, ka viņš nav “mazāks par dižapustuļiem”. (2. Kor. 11:5) Tie, kas centās noniecināt viņa aicinājumu un pūles, cīnījās pret Kristu, kura žēlastība un spēks atklājās visā Pāvila darbā. Ienaidnieku pretestība piespieda apustuli izšķiroši nostāties, lai saglabātu savu stāvokli un autoritāti.
Tos, kas reiz savā dzīvē bija iepazinušies ar Dieva spēku, Pāvils aicināja atgriezties pie pirmās mīlestības uz Evaņģēlija patiesību. Ar neapgāžamiem argumentiem viņš tos pārliecināja par priekšrocību kļūt brīviem vīriem un sievām Kristū, kura salīdzinošā žēlastība visus, kas Viņam pilnīgi nododas, ietērpj dievišķās taisnības drēbēs. Viņš norādīja, ka katrai dvēselei, kas vēlas tikt izglābta, vajadzīgi patiesi, personīgi piedzīvojumi ar Dievu.
Apustuļa nopietnais, sirsnīgais lūgums nepalika bez ievērības. Svētais Gars darbojās ar varenu spēku, un daudzi, kuru kājas bija noklīdušas uz svešām takām, atgriezās savā iepriekšējā evaņģēliskajā ticībā. No šī brīža viņi nesatricināmi sargāja savu Kristus dāvāto brīvību. Viņu dzīvē atklājās Gara augļi – “mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība”. Tika pagodināts Dieva Vārds, un visā apgabalā vēl daudzi pievienojās ticīgo pulkam.