(Ap. d. 20:4-21:16)
[389] Pāvils ļoti ilgojās nonākt Jeruzālemē pirms gadskārtējiem Pashā, jo tad viņam būtu izdevība sastapties ar tiem, kas no visām pasaules daļām tur ieradās pavadīt šos svētkus. Apustulis vēl vienmēr loloja cerību, ka savā ziņā Dievs viņu varētu izlietot par ieroci neticīgo tautiešu aizspriedumu izkliedēšanai, lai tie tiktu vadīti pieņemt dārgo Evaņģēlija gaismu. Viņš arī vēlējās satikties ar draudzi Jeruzālemē un aiznest tiem dāvanas, ko pagānu draudzes sūtīja trūcīgajiem brāļiem Jūdejā. Un vēl ar šo apmeklējumu Pāvils cerēja izveidot stiprākas savstarpējās attiecības starp jūdu un pagānu ticīgajiem.
Pabeidzis darbu Korintā, viņš nolēma doties ar kuģi tieši uz kādu no Palestīnas piekrastes ostām. Visi priekšdarbi bija paveikti, un viņš jau gatavojas kāpt uz kuģa, kad tam paziņoja par jūdu plānoto sazvērestību, [390] lai viņu nogalinātu. Pagātnē, pūlēdamies pārtraukt apustuļa darbu, šie ticības pretinieki arvien bija cietuši neveiksmi.
Sekmes, kas pavadīja Evaņģēlija sludināšanu, no jauna pamodināja jūdu dusmas. No visām pusēm pienāca ziņas par jaunās mācības straujo izplatīšanos, kas jūdus atbrīvoja no ceremoniālās bauslības rituālu ievērošanas un pagāniem piešķīra vienādas tiesības ar Ābrahāma bērniem. Sludinot Korintā, Pāvils izlietoja tos pašus pierādījumus, ko viņš tik spēcīgi uzsvēra vēstulēs. Viņa izteiksmīgo paziņojumu: “Tur vairs nav ne grieķa, ne jūda, ne apgraizīšanas, ne barbara, ne skita, ne verga, ne brīvā, bet viss un visos – Kristus” (Kol. 3:11), ienaidnieki uzskatīja par nekaunīgu zaimošanu, un tāpēc nolēma viņa balsi apklusināt.
Saņēmis brīdinājumu par sazvērestību, Pāvils izšķīrās iet apkārt pa Maķedonijas ceļu. Plāns sasniegt Jeruzālemi Pashā svētkos bija jāatmet, bet viņš cerēja tur nokļūt Vasarsvētkos.
Pāvilu un Lūku šajā ceļā “pavadīja berojietis Sopatrs, Pira dēls, bet no tesaloniķiešiem Aristarhs un Sekunds, derbietis Gajs un Timotejs un no Āzijas Tihiks un Trofims”. Apustulis sev līdzi nesa lielu naudas summu no pagānu draudzēm, ko viņš gribēja nodot to vīru rokās, kam bija uzticēta atbildība par darbu Jūdejā; tāpēc arī viņu uz Jeruzālemi pavadīja šie brāļi kā pārstāvji no vairākām draudzēm, kas bija sniegušas minētās dāvanas.
Filipos Pāvils uzkavējās visu Pashā svētku laiku. Pie viņa palika vienīgi Lūka, bet pārējie ceļabiedri devās uz Troadu, lai tur viņu sagaidītu. Filipieši mīlestībā un uzticībā bija vissirsnīgākie no visiem apustuļa atgrieztajiem ļaudīm, un tā astoņas dienas garajā svētku laikā Pāvils viņu sabiedrībā baudīja mieru un laimi. [391]
Aizbraukuši no Filipiem, Pāvils ar Lūku pēc piecām dienām sastapa savus biedrus Troadā un septiņas dienas palika kopā ar šīs vietas ticīgajiem.
Viņiem tur uzturoties pēdējo vakaru, brāļi sanāca kopā “maizi lauzt”. Fakts, ka viņu mīļotais skolotājs gatavojas aizceļot, bija par iemeslu lielākam cilvēku pieplūdumam nekā parasti. Tie sapulcējās “augšistabā” trešajā stāvā. Tur, dedzīgā mīlestībā un rūpēs par tiem, apustulis sludināja līdz pusnaktij.
Uz vienas no atvērto logu palodzēm sēdēja jauneklis, vārdā Eutihs. Viņš šajā bīstamajā vietā iesnaudās un nokrita lejā pagalmā. Kādu brīdi visi jutās satraukti un samulsuši. Jaunekli pacēla nedzīvu, un daudz cilvēku kliedzot un vaimanājot sapulcējās ap viņu, bet Pāvils, izgājis cauri baiļu pārņemtajam pūlim, apkampa jaunekli un raidīja pie Dieva augšup nopietnu lūgšanu, lai Viņš atdotu mirušajam dzīvību. Viņa lūgums tika paklausīts. Cauri troksnim, kas radās no raudāšanas un vaimanāšanas, bija dzirdama apustuļa balss: “Neuztraucieties, viņa dzīvība vēl ir viņā!” (pēc angļu tulk.) Tad ticīgie līksmi atkal sapulcējās augšistabā. Visi piedalījās vakarēdienā, un Pāvils runāja “vēl labu laiku – līdz rīta ausmai”.
Kuģim, ar kuru Pāvilam un viņa biedriem vajadzēja aizceļot, drīz bija jāatiet, un brāļi steidzās uz piekrasti. Apustulis pats tomēr izvēlējās taisnāko ceļu pa sauszemi, kas no Troadas veda uz Asu, lai pēc tam tur satiktu pārējos. [392] Tas viņam deva neilgu laiku pārdomām un lūgšanām. Ar paredzēto Jeruzālemes apmeklējumu saistītās grūtības un briesmas, tur esošās draudzes nostāja pret viņu un tā darbu, kā arī draudžu stāvoklis un Evaņģēlija darba intereses citās vietās bija iemesls nopietnam nemieram un rūpēm; un viņš izmantoja šo sevišķo izdevību, lai meklētu Dievu pēc spēka un vadības.
Dodamies uz dienvidiem no Asas, ceļotāji kuģoja gar Efezas pilsētu, kas tik ilgi bija viena no apustuļa darbības laukiem. Pāvils ļoti ilgojās apmeklēt turienes draudzi, jo viņam tai bija svarīgas pamācības un padomi. Bet visu labi apsvēris, viņš nolēma steigties, jo gribēja “Vasarsvētku dienā nokļūt Jeruzālemē”. Tomēr, sasniedzis Milētu, no kurienes līdz Efezai bija tikai 30 jūdzes, viņš saprata, ka ir iespējams ar draudzi sazināties, pirms kuģis atkal dodas tālāk. Tādēļ viņš nekavējoties sūtīja vēsti draudzes vecākajiem, ļoti lūgdams tos steigties uz Milētu, lai pirms ceļojuma turpināšanas varētu satikties.
Atsaucoties uz aicinājumu, tie drīz vien atnāca, un viņš tos atvadoties dziļi izjusti pamācīja. “Jūs zināt, ka no pirmās dienas, kopš es esmu atnācis Āzijā, es visu laiku esmu bijis pie jums, kalpodams tam Kungam dziļā pazemībā, asarās un pārbaudījumos, ko man sagādājušas jūdu ļaunprātības. Neko, kas jums noderīgs, neesmu noklusējis, bet jums to sludinājis un mācījis ļaužu priekšā un pa mājām, apliecinādams [393] jūdiem un grieķiem atgriešanos pie Dieva un ticību mūsu Kungam Jēzum Kristum.”
Pāvils vienmēr paaugstināja dievišķos likumus. Viņš rādīja, ka bauslībai nav spēka izglābt cilvēku no soda par nepaklausību. Pārkāpējiem vispirms jāatgriežas no grēkiem un jāpazemojas Dieva priekšā, kura taisnās dusmas tie izraisījuši, nepildot Viņa likumus; un tāpat tiem nepieciešama dzīva ticība Kristus asinīm kā vienīgajam grēku piedošanas līdzeklim. Dieva Dēls ir nomiris kā upuris un devies uz Debesīm, lai Tēva priekšā tos aizstāvētu. Nožēlojot un ticot tie var atbrīvoties no grēku soda un Kristus žēlastībā saņemt spēku turpmāk dzīvot saskaņā ar Dieva baušļiem.
“Un, lūk, tagad es garā saistīts, eju uz Jeruzālemi, nezinādams, kas man tur notiks, tikai, ka Svētais Gars katrā pilsētā man liecina, sacīdams, ka mani gaida važas un bēdas. Bet mana dzīvība man nekādā ziņā nav tik dārga, lai es atstātu nepabeigtu savu ceļu un uzdevumu, ko esmu dabūjis no Kunga Jēzus, apliecināt Dieva žēlastības Evaņģēliju. Tagad es zinu, ka jūs manu vaigu vairs neredzēsit, jūs visi, kuru vidū es esmu staigājis, sludinādams Dieva valstību.”
Pāvils nebija domājis sniegt tādu liecību, bet, kamēr tas runāja, Gars viņu iedvesmoja, apstiprinot bažas, ka šī var būt pēdējā tikšanās ar Efezas brāļiem.
“Tāpēc es jums apliecinu, ka neesmu vainīgs nevienas dvēseles pazušanā, jo es neesmu kavējies jums sludināt Dieva prātu pilnībā.” [394] Ne bailes no pretestības, ne vēlēšanās iegūt draugus vai piekrišanu nevarēja ietekmēt Pāvilu nepateikt to, ko Dievs viņam bija atklājis, lai pamācītu, brīdinātu un vērstu par labu. Dievs arī šodien no saviem kalpiem prasa bezbailību Vārda sludināšanā un Viņa priekšrakstu īstenošanā. Kristus sūtnim nav pienākums sniegt ļaudīm tikai tās patiesības, kas šķiet patīkamas, aizturot citas, kas varētu tiem radīt sāpes. Ar dziļām rūpēm viņam jāseko cilvēku rakstura attīstībai. Ja viņš redz, ka daži no viņa ganāmpulka auklējas ar grēku, tad tam kā uzticīgam ganam jādod tiem no Dieva Vārda vispiemērotākie norādījumi. Atļaujot tiem nebrīdinātiem turpināt palikt savā pašpaļāvībā, viņš būs atbildīgs par šo cilvēku dvēselēm. Ganam, kas izpilda savu augsto uzdevumu, jāsniedz ļaudīm uzticīgas pamācības katrā kristīgās ticības jautājumā, rādot, kādiem tiem jābūt un kas jādara, lai Dieva dienā tiktu atrasti nevainojami. Vienīgi tas, kas būs uzticīgi mācījis patiesību, sava darba noslēgumā varēs teikt kopā ar Pāvilu: “Es esmu skaidrs no viņu asinīm.”
“Tāpēc sargiet paši sevi un visu ganāmo pulku, kurā Svētais Gars jūs iecēlis par sargiem ganīt Dieva draudzi, ko Viņš pats ar savām asinīm ieguvis par īpašumu.” Ja Evaņģēlija sludinātāji pastāvīgi atcerētos patiesību, ka tiem jāstrādā pie Kristus asinīm atpirktiem cilvēkiem, tad viņi daudz dziļāk izprastu sava darba lielo nozīmi. Tiem jāsargā pašiem sevi un ganāmo pulku. [395] Viņu pašu piemēram uzskatāmi jāpaskaidro izteiktās pamācības un jāpiešķir tām spēks. Kā dzīvības ceļa rādītāji tie nedrīkst dot iemeslu ļaunām runām par patiesību. Kā Kristus pārstāvjiem tiem jāpaaugstina Viņa Vārds. Ar nodošanos, skaidru dzīvi un dievbijīgām sarunām tiem jāpierāda, ka viņi ir sava augstā aicinājuma cienīgi.
Apustulim bija atklātas briesmas, kādas drīz pārdzīvos Efezas draudze. “Es zinu, ka pēc manas aiziešanas pie jums iebruks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku. No jūsu pašu vidus celsies vīri, ačgārnības runādami, lai aizrautu mācekļus sev līdzi.” Pāvils baidījās par draudzi, kad, raugoties nākotnē, redzēja uzbrukumus, kurus tai nāksies pārciest no ārējiem un iekšējiem ienaidniekiem. Svinīgā nopietnībā viņš aicināja savus brāļus palikt modriem tiem uzticētajā svētajā pienākumā. Viņš pats klātesot bija neatlaidīgi pūlējies un tagad norādīja uz sevi kā piemēru. “Tāpēc esiet nomodā, pieminēdami, ka es trīs gadus nakti un dienu neesmu mitējies ar asarām ikvienu pamācīt.
Un tagad es jūs uzticu tam Kungam un Viņa žēlastības vārdam, kas spēj jūs celt un dot mantojumu līdz ar visiem svētiem. Sudrabu, zeltu vai drēbes ne no viena es neesmu kārojis.” Daži Efezas brāļi bija bagāti, bet Pāvils nekad no tiem nebija meklējis sev kādu personīgu labumu. Uzmanības pievēršana sev neietilpa viņa vēstī. [396] “Jūs paši zināt, ka šīs manas rokas kalpojušas manām vajadzībām un tiem, kas pie manis bija.” Savā grūtajā darbā un garajos ceļojumos, pildot Kristus uzdevumu, viņš spēja ne tikai sevi apgādāt, bet arī kaut ko atlicināt, lai atbalstītu darbabiedrus un cienījamus trūcīgos. To viņš sasniedza, nemitīgi strādājot un ievērojot stingru taupību. Tiešām, viņš varēja norādīt uz sevi kā piemēru, sakot: “Es jums visās lietās esmu rādījis, ka, tā strādājot, nākas gādāt par vājiem, pieminot Kunga Jēzus vārdu, jo Viņš pats sacījis: “Svētīgāk ir dot nekā ņemt.”