Pāvila Vēstule Romiešiem
[372] Vairākkārt aizkavēts, Pāvils beidzot sasniedza Korintu, pilsētu, kurai viņš pagātnē bija veltījis tik daudz rūpju pilna darba un kas uz laiku bija prasījusi no viņa ļoti lielu uzmanību. Apustulis pārliecinājās, ka daudzi no agrākajiem ticīgajiem tam vēl arvien bija pieķērušies kā pirmajam Evaņģēlija gaismas nesējam. Apsveicot šos mācekļus un redzot viņu uzticības un dedzības pierādījumus, Pāvils līksmojās, ka viņa darbs Korintā nav bijis veltīgs.
Ticīgie, kas kādreiz bija tik noskaņoti aizmirst savu augsto aicinājumu Kristū, bija attīstījuši spēcīgu kristīgu raksturu. Viņu vārdi un darbi atklāja Dieva žēlastības pārveidojošo spēku, un tagad tie šajā pagānisma un māņticības centrā atstāja lielu iespaidu uz labu. Savu mīļoto darbabiedru un šo uzticīgo atgriezušos cilvēku sabiedrībā apustuļa nogurušais un nomāktais gars baudīja atpūtu.
[373] Uzturoties Korintā, Pāvils veltīja laiku, domājot par jauniem, plašākiem darba laukiem. Īpaši viņa prātu nodarbināja iecerētais ceļojums uz Romu, jo tas bija viens no viņa visvairāk lolotajiem plāniem, ar ko saistījās dārgākās cerības – redzēt kristīgo ticību stingri nostiprināmies tā laika pazīstamās pasaules lielajā centrā. Romā jau bija nodibināta draudze, un apustulis vēlējās nodrošināt turienes ticīgo līdzdalību Itālijā un citās zemēs veicamajā darbā. Lai sagatavotu ceļu sadarbībai ar brāļiem, no kuriem daudzi viņam vēl bija pilnīgi sveši, viņš tiem nosūtīja vēstuli, kurā ziņoja par savu nodomu apmeklēt Romu un pacelt krusta karogu arī Spānijā.
Vēstulē romiešiem Pāvils atklāja Evaņģēlija lielos pamatlikumus. Viņš izteica savu viedokli jautājumos, kas satrauca jūdu un pagānu draudzes, un rādīja, ka cerība un apsolījumi, kas kādreiz attiecās īpaši uz jūdiem, tagad tiek piedāvāti arī pagāniem.
Ar lielu spēku un skaidrību apustulis sniedza mācību par taisnošanu ticībā Kristum. Izsakot pamācības Romas kristiešiem, viņš cerēja palīdzēt arī citām draudzēm; bet cik neskaidri viņš tomēr spēja nojaust savu vārdu tālu sniedzošos iespaidu! Lielā patiesība par taisnošanu ticībā laikmetu laikmetos ir stāvējusi kā varena bāka, vadot nožēlojošos grēciniekus uz dzīvības ceļa. Šī gaisma izklīdināja tumsu, kas ietina Lutera prātu, un atklāja viņam Kristus asinīm piemītošo spēku atbrīvot no grēka. Tā pati gaisma tūkstošiem nomāktu dvēseļu ir vadījusi pie īstā piedošanas un miera Avota. [374] Tik tiešām, par Romas draudzei rakstīto vēstuli arī šodien katram kristietim ir iemesls pateikties Dievam.
Šajā vēstulē sevišķi spilgti izpaudās Pāvila rūpes par jūdiem. Kopš savas atgriešanās viņš vienmēr ilgojās palīdzēt savas tautas brāļiem iegūt skaidrāku izpratni par Evaņģēlija vēsti. “Mana sirds vēlēšanās un Dieva lūgšana par Israēla bērniem ir,” viņš paskaidroja, “ka tie tiktu pestīti.”
Tās nebija vienīgi parastas izjūtas. Viņš pastāvīgi lūdza Dievu darboties Israēla ļaužu labā, kas Jēzu no Nacaretes nebija atzinuši par apsolīto Mesiju. “Es runāju patiesību Kristū, es nemeloju,” viņš apgalvoja ticīgajiem Romā, “arī mana sirdsapziņa to apliecina Svētajā Garā: man ir lielas skumjas un nepārtrauktas sāpes sirdī. Es vēlētos būt nolādēts, atstumts no Kristus, par labu saviem brāļiem, kas pēc miesas ir mani brāļi, israēlieši, kam pieder bērnu tiesa, dievišķā godība, derības, bauslība, kalpošana, apsolījumi, tēvi, no kuriem arī Kristus cēlies pēc miesas, kas ir Dievs pār visiem, augsti slavēts mūžīgi!” (Rom. 9:1-5)
Jūdi bija Dieva izredzētā tauta, ar kuras starpniecību Viņš bija nodomājis svētīt visu cilvēci. No viņu vidus Kungs lika celties daudziem praviešiem. Tie jau iepriekš bija runājuši par Pestītāja nākšanu, kuru atmetīs un nonāvēs tieši tie ļaudis, kuriem pirmajiem Viņu vajadzēja atzīt par Apsolīto.
[375] Lūkodamies cauri gadsimtiem uz priekšu un redzot, kā vienu pēc otra atmet praviešus un beidzot atraida arī Dieva Dēlu, pravietis Jesaja tika iedvesmots rakstīt, ka Pestītāju pieņems tie, kas nekad agrāk nav bijuši Israēla bērnu skaitā. Atsaucoties uz šo pravietojumu, Pāvils paziņoja: “Bet Jesaja visai pārdroši saka: Es devos pazīstams tādiem, kas Mani nemeklēja, un atklāju sevi tādiem, kas pēc Manis nevaicāja. Bet par Israēlu viņš saka: augu dienu Es savas rokas turēju izplestas pret tautu, kas bija nepaklausīga un spītīga.”
Kaut arī Israēls noraidīja Viņa Dēlu, Dievs to tūlīt neatmeta. Ieklausieties, kā Pāvils to turpina pierādīt: “Pēc visa tā es jautāju: vai Dievs savu tautu ir atstūmis? Nepavisam ne. Jo arī es esmu israēlietis, Ābrahāma dzimuma, Benjamīna cilts. Dievs nav atstūmis savu tautu, ko Viņš jau iepriekš bija izredzējis. Jeb vai jūs nezināt, kas rakstīts par Eliju, kā viņš apsūdz Israēlu Dievam: Kungs, Tavus praviešus viņi ir nokāvuši, Tavus altārus izpostījuši, tā ka es viens esmu palicis, un nu tie tīko pēc manas dzīvības. Bet ko viņam atbild Dieva balss: Es esmu sev atlicinājis septiņus tūkstošus, kas savus ceļus nav locījuši Baala priekšā! Gluži tāpat arī šinī laikā ir palicis pāri mazs atlikums pēc žēlastības.” (Rom. 11:1-5)
Israēls bija maldījies un kritis, bet tas neizslēdza iespēju viņam atkal celties. Uz jautājumu: “Vai viņi paklupuši, lai ietu bojā?” apustulis atbild: “Nebūt ne. Ar viņu apgrēcību pestīšana nākusi pie pagāniem, lai viņus mudinātu uz sacensību. [376] Bet, ja jau viņu apgrēcība ir pasaulei ieguvums un viņu iztrūkums – ieguvums pagāniem, cik daudz vairāk viņu pilnais skaits. Jums es to saku, pagāniem. Tā kā esmu pagānu apustulis, es turu godā savu darbu, cerēdams mudināt uz sacensību savus ciltsbrāļus un dažus viņu starpā glābt. Jo, ja jau viņu atmešana devusi pasaulei salīdzināšanu, ko citu dos viņu pieņemšana kā dzīvību mirušiem?” (11:11-15)
Dievam bija nolūks, lai Viņa žēlastība atklātos kā pagānu tautām, tā arī Israēlam. Tas skaidri parādīts Vecās Derības pravietojumos; un dažus no tiem apustulis tagad izlieto kā pierādījumu. “Vai podniekam nav vara no tā paša māla darināt vienu trauku godam un otru negodam?” viņš jautā. “Un ko tu teiksi, ja Dievs, gribēdams parādīt savu dusmību un zināmu darīt savu varu, lielā lēnprātībā ir panesis pazušanai radītos dusmības traukus, lai atklātu savas godības bagātību pie žēlastības traukiem, ko Viņš iepriekš radījis godībai? Par tādiem Viņš mūs ir aicinājis, ne vien no jūdu, bet arī no pagānu vidus, kā jau Hozejas grāmatā teikts: Es saukšu par savu tautu to, kas nav Mana tauta, un savu nemīļoto par mīļoto, un tai vietā, kur bija sacīts: jūs neesat Mana tauta! – viņus sauks par dzīvā Dieva dēliem.” (9:21-26)
Neskatoties uz Israēla kā tautas atkrišanu, starp tiem palika ievērojams atlikums, kam vajadzēja tikt izglābtiem. [377] Pestītāja atnākšanas laikā Israēlā bija uzticīgi vīri un sievas, kas ar prieku bija uzņēmuši Jāņa Kristītāja vēsti un tā tikuši no jauna ierosināti pētīt pravietojumus par Mesiju. Kad lika pamatu pirmajai kristīgajai draudzei, to izveidoja no šiem uzticīgajiem jūdiem, kas Jēzu no Nacaretes atzina par ilgi gaidīto Glābēju. Uz šo atlikumu Pāvils atsaucās, rakstot: “Ja jau pirmais guvums ir svēts, tad arī visa mīkla, un ja sakne ir svēta, tad arī zari.”
Atlikumu Israēlā Pāvils salīdzina ar dārza olīvkoku, kuram daži zari nolauzti. Pagānus viņš ilustrē ar meža eļļas koka zariem, kas tagad uzpotēti labajam olīvkokam. “Bet, ja nu daži zari izlauzti un tu, meža eļļas koka atvase būdams, esi uzpotēts viņu vietā un dabūjis daļu pie eļļas koka saknes un taukuma, tad nelielies zaru priekšā; bet, ja lielies, zini: ne tu nesi sakni, bet sakne nes tevi! Tu varbūt iebildīsi: zari izlauzti, lai es tiktu uzpotēts. Pareizi, savas neticības dēļ tie izlauzti, bet tu turies ar savu ticību. Tāpēc neesi iedomīgs, bet pilns bijības! Jo, ja Dievs nav taupījis dabīgos zarus, viņš arī tevi netaupīs! Redzi šeit kopā Dieva laipnību un bardzību! Bardzību pret tiem, kas krituši, laipnību pret tevi, ja tu tikai paliksi uzticīgs šai laipnībai; citādi arī tevi izcirtīs!”
[378] Neticības un Debesu paredzētā nodoma atmešanas dēļ Israēls kā tauta bija zaudējis savienību ar Dievu. Bet zarus, kas bija atdalīti no dzimtā koka stumbra, Dievs spēja no jauna savienot ar īsto Israēla stumbru – atlikumu, kas bija palikuši uzticīgi savu tēvu Dievam. “Viņi turpretim,” apustulis paskaidro par šiem nolauztajiem zariem, “ja nepaliks savā neticībā, tiks iepotēti. Jo Dievs viņus spēj atkal iepotēt. Jo, ja tu no sava dabīgā celma, meža eļļas koka, esi izcirsts un pret savu dabu esi iepotēts dārza eļļas kokā, cik daudz vieglāk šie, kas pēc savas dabas jau viņam pieder, var tikt iepotēti savā pašu eļļas kokā! Es jūs, brāļi, negribu atstāt neziņā par šo noslēpumu, lai jūs nekļūtu pašgudri, proti, ka vienai Israēla daļai sirds tikusi nocietināta, līdz kamēr pasaules tautas visā pilnībā būs iegājušas.”
“Un tā viss Israēls tiktu glābts, jo ir rakstīts: no Ciānas nāk Glābējs, Viņš novērsīs bezdievību no Jēkaba. Un šī būs Mana derība ar viņiem, kad es dzēsīšu viņu grēkus. Pēc Evaņģēlija viņi ir ienaidnieki jūsu dēļ; bet pēc izvēles – Dieva mīļoti tēvu dēļ. Jo neatceļamas ir Dieva žēlastības dāvanas un Viņa aicinājums. Jo, kā jūs kādreiz esat bijuši nepaklausīgi Dievam, bet tagad viņu nepaklausības dēļ esat piedzīvojuši žēlastību, gluži tāpat viņi tagad kļuvuši nepaklausīgi jūsu apžēlošanās labā, lai pēc tam paši tiktu apžēloti.
Kāds Dieva bagātības, gudrības un atziņas dziļums! Cik neizprotamas Viņa tiesas un cik neizdibināmi Viņa ceļi! [379] Kas gan ir izpratis Dieva prātu, kas ir bijis Viņa padoma devējs? Jeb kas Viņam ko iepriekš devis, par ko nāktos atmaksa? No Viņa, caur Viņu, uz Viņu visas lietas. Viņam lai gods mūžīgi!”