Augstajam aicinājumam ir nepieciešama visa sludinātāja enerģija. Viņa labākie spēki pieder Dievam. Viņš nedrīkst iesaistīties tirdzniecībā vai citos biznesa darījumos, kas to novērstu no viņa lielā uzdevuma. [366] “Neviens, atrazdamies karapulkā, nepinas ar dzīves darīšanām, lai viņš varētu patikt karakungam.” (2. Tim. 2:4) Tā apustulis uzsver nepieciešamību nedalīti svētīties Kunga darbam. Pilnībā Dievam nodevies sludinātājs atteiksies iesaistīties jebkurā pasākumā, kas to traucētu bez atlikuma pildīt savu svēto aicinājumu. Viņš nedzīsies pēc pasaules goda vai bagātības; viņa vienīgais mērķis būs stāstīt citiem par Pestītāju, kas pats nodevās, lai cilvēcīgajām būtnēm sniegtu mūžīgās dzīvības bagātības. Viņa augstākās ilgas nebūs koncentrētas uz mantas krāšanu šajā pasaulē, bet tieksies pievērst vienaldzīgo un neuzticīgo ļaužu uzmanību mūžības realitātei. Viņš varbūt tiks aicināts iesaistīties pasākumos, kas sola lielu laicīgu ieguvumu, bet uz tādām kārdināšanām atbildēs: “Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli?” (Marka 8:36)
Ar tādu kārdinājumu sātans nāca pie Kristus, zinādams, ka, Viņam to pieņemot, pasaule nekad netiktu glābta. Un šodien ļaunais ar to pašu kārdinājumu, tikai zem citas maskas, griežas pie Dieva kalpiem, labi zinot, ka tie, kurus izdosies tādā veidā pievilt, kļūs neuzticīgi tiem uzticētajam uzdevumam.
Dievs nevēlas, lai Viņa kalpi tiektos pēc bagātības. Par to Pāvils rakstīja Timotejam: “Jo visa ļaunuma sakne ir mantas kārība; dažs labs, tiekdamies pēc tās, ir nomaldījies no ticības un pats sev nodarījis daudz sāpju. [367] Bet tu, Dieva cilvēks, bēdz no šīm lietām: dzenies pēc taisnības, dievbijības, ticības, mīlestības, pacietības, lēnprātības.” (1. Tim. 6:10,11) Kā ar piemēru, tā ar pamācībām Kristus sūtņiem vajag pavēlēt tiem, kas ir “bagāti tagadējā pasaulēs laikmetā”, (..) “lai viņi nebūtu augstprātīgi un neliktu cerību uz nedrošo bagātību, bet uz Dievu, kas mums dod visu bagātīgi baudīt; lai viņi darītu labu, būtu bagāti labos darbos, devīgi, nesavtīgi, uzkrādami sev labu mantas pamatu nākamai dzīvei, ka iegūtu īsto dzīvību.” (1. Tim. 6:17-19)
Apustuļa Pāvila pieredze un norādījumi par sludinātāja darba svētumu ir palīdzības un iedvesmas avots tiem, kas iesaistījušies Evaņģēlija vēsts izplatīšanā. Pāvila sirds dega mīlestībā uz grēciniekiem, un dvēseļu glābšanai viņš veltīja visu savu enerģiju. Nekad nav dzīvojis kāds par viņu pašaizliedzīgāks un neatlaidīgāks darbinieks. Saņemtās svētības apustulis vērtēja kā tam piešķirtas daudzas priekšrocības darīt labu. Viņš nepalaida garām nevienu izdevību runāt par Pestītāju vai palīdzēt tiem, kas bija nonākuši grūtībās. Viņš gāja no vienas vietas uz otru, sludinot Kristus Evaņģēliju un dibinot draudzes. Kur vien to uzklausīja, tur viņš centās darboties pretī ļaunumam un vadīt cilvēku kājas uz taisnības takas.
Pāvils nekad neaizmirsa agrāk dibinātās draudzes. Pabeiguši kādu misijas ceļojumu, viņi ar Barnabu atgriezās jau ietajās takās un apmeklēja draudzes, kuras reiz bija organizējuši, izraugoties tur vīrus, ko varētu apmācīt par līdzstrādniekiem Evaņģēlija sludināšanā.
[368] Šī Pāvila darbu raksturojošā iezīme satur svarīgu mācību mūsdienu sludinātājiem. Jaunu cilvēku izglītošanu kalpošanai apustulis uzskatīja par daļu no sava uzdevuma. Viņš ņēma tos līdzi misijas ceļojumos, kur tie ieguva pieredzi, kas tos darīja spējīgus vēlāk ieņemt atbildīgas vietas. Arī šķirts no tiem, viņš joprojām sekoja viņu pūlēm, un Timotejam un Titam rakstītās vēstules pierāda, cik dziļas bija apustuļa ilgas redzēt viņu darbā panākumus.
Pieredzējuši sludinātāji šodien veic cēlu darbu, ja necenšas visus smagos pienākumus uzņemties paši, bet apmāca jaunus darbiniekus, uzliekot nastas uz viņu pleciem.
Pāvils nekad neaizmirsa, kādu atbildību bija uzņēmies, kļūdams par Kristus kalpu, ne arī to, ka tam būs jādod norēķins Dievam, ja viņa neuzticības dēļ pazudīs dvēseles. “Viņa kalps es esmu kļuvis pēc tām amata pilnvarām, ko Dievs man devis,” viņš paskaidroja par Evaņģēliju, “lai pie jums tiktu piepildīts Dieva Vārds, noslēpums, kas ļaužu ciltīm bija apslēpts no mūžīgiem laikiem, bet tagad atklāts Viņa svētajiem. Viņiem Dievs gribējis darīt zināmu, cik varen liela ir šī noslēpuma godība pagānu starpā, proti, Kristus jūsos, apskaidrošanas cerība. Viņu mēs sludinām, paskubinādami ikvienu cilvēku un mācīdami ikvienu cilvēku visā gudrībā, lai ikvienu cilvēku darītu pilnīgu Kristū. Par to arī es cīnos, strādādams Viņa varā, kas manī darbojas ar spēku.” (Kol. 1:25-29)
Šie vārdi Kristus strādniekiem liek tiekties pēc augstiem sasniegumiem, [369] un tomēr tas ir iespējams ikvienam, kas, pakļaujot sevi lielā Skolotāja vadībai, ik dienas mācās Kristus skolā. Dieva spēks nav ierobežots, un sludinātājs, kurš savā lielajā vajadzībā griežas pie Kunga, var būt drošs, ka saņems to, kas viņa klausītājiem kļūs par dzīvības smaržu uz dzīvību.
Pāvila raksti rāda, ka Evaņģēlija kalpam tās patiesības, kuras viņš māca, jāatklāj savā dzīvē, lai “nevienā lietā” nebūtu “par apgrēcību” un “lai amats netop lamāts”. (2. Kor. 6:3) Par savu darbu viņš mums vēstulē Korintas ticīgajiem atstājis iespaidīgu atskaiti: “Bet visās lietās mēs parādāmies kā Dieva kalpi, lielā pacietībā, bēdās, darba grūtībās, bailēs, sitienos, cietumā, uztraukumā, grūtā darbā, bezmiega naktīs, badā, šķīstībā, atziņā, lēnprātībā, laipnībā, Svētajā Garā, neviltotā mīlestībā, patiesības vārdā, Dieva spēkā; ar taisnības ieročiem pa labi un kreisi, ar godu un negodu, ar slavu un neslavu; kā viltnieki un tomēr patiesīgi; kā nepazīstami un tomēr pazīstami; kā mirēji, un redzi, mēs dzīvojam; kā pārmācīti un tomēr nenonāvēti; kā noskumuši, bet vienmēr priecīgi; kā nabagi, bet kas dara daudzus bagātus; kā tādi, kam nav nenieka un kam tomēr ir visas lietas.” (2. Kor. 6:4-10)
Titam viņš rakstīja: “Jaunākos vīrus tāpat paskubini būt prātīgiem. Pats visur esi paraugs labos darbos, mācībā bezviltīgs un cienījams, veselīgos vārdos nevainojams, lai tas, kas stājas pretim, paliek kaunā, nevarēdams nekā ļauna par mums sacīt.” (Titam 2:6-8)
Dievam nekas nav dārgāks par Viņa kalpiem, kas iziet Zemes tumšajās vietās sēt patiesības sēklu, raugoties uz pļauju nākotnē. Izņemot Kristu, neviens cits nespēj izmērot šo vīru pūles, meklējot pazudušos. [370] Kungs tiem piešķir savu Garu, un pateicoties viņu rūpēm dvēseles tiek ierosinātas atgriezties no grēka taisnībā.
Dievs ir aicinājis cilvēkus, kas labprātīgi atstāt savas saimniecības, savu nodarbošanos un, ja vajadzīgs, arī savas ģimenes, lai iesaistītos Viņa paredzētajā misijas darbā. Un pagātnē ir bijuši vīri, kas uz šo aicinājumu atsaucās, kas Kristus mīlestības saviļņoti un izjuzdami pazudušo lielo vajadzību, atstāja mājas ērtības un draugu, pat sievas un bērnu sabiedrību, lai dotos uz svešām zemēm, starp elku pielūdzējiem un mežoņiem sludināt žēlastības vēsti. Daudzi to darot zaudēja dzīvību, bet viņu vietā cēlās citi. Tā soli pa solim Kristus darbs arvien vairāk attīstījās, un ar asarām sētā sēkla nesa bagātu ražu. Atziņa par Dievu tagad ir plaši izplatījusies, un pagānu zemēs ir pacelts krusta karogs.
Sludinātājam viena grēcinieka atgriešanai pilnībā jāizlieto visi viņa rīcībā esošie līdzekļi. Dieva radītajai un Kristus atpirktajai dvēselei, tās priekšā stāvošo iespēju, tai piešķirto garīgo priekšrocību un tās pilnības dēļ, kuru var nodrošināt Dieva Vārda dzīvību dodošais spēks, kā arī nemirstības dēļ, kuru tā var iegūt ar Evaņģēlijā sniegto cerību, ir milzīga vērtība . Un, ja Kristus atstāja deviņdesmit deviņas avis, lai glābtu vienu pazudušo, vai tad mums ir tiesības darīt mazāk? [371] Vai nolaidība strādāt tā, kā Kristus strādāja un uzupurēties līdzīgi Viņam, nav nodevība pret svēto patiesību un apvainojums Dievam?
Patiesa Dieva kalpa sirdi pilda kvēlas ilgas glābt dvēseles. Tiek izlietots laiks un spēks, netiek taupītas nekādas pūles, lai tikai arī citi dzirdētu tās patiesības, kas viņa dvēselei sniegušas tādu prieku, mieru un līksmību. Viņu ir pārņēmis Kristus Gars un tas ir nomodā par dvēselēm kā tāds, kam jādod norēķins. Viņš strādā Dievam, savu skatu pievērsis Golgātas krustam, uzlūkojot tur paaugstināto Pestītāju, paļaujoties uz Viņa žēlastību un ticot, ka Kristus būs ar to līdz galam kā viņa vairogs un stiprums, piešķirot veiksmi turpmākajā darbā. Iedrošinot un aizlūdzot, apliecinot Dieva mīlestību, viņš cenšas mantot dvēseles Jēzum, un tāpēc Debesīs tiks pieskaitīts tiem, kas ir “aicināti, izredzēti un uzticīgi”. (Atkl. 17:14)