[346] Cenšoties jaunatgrieztajiem atklāt skaidro Rakstu mācību par pareizu Dieva darba atbalstīšanu un prasot sev kā Evaņģēlija kalpam “tiesības nestrādāt” (1. Kor. 9:6) laicīgu darbu sevis uzturēšanai, Pāvils tomēr, sludinot lielos civilizācijas centros, vairākkārt bija spiests izmantot savu amatu, lai nopelnītu dzīvei nepieciešamo.
Jūdiem fizisks darbs nebija svešs un to neuzskatīja par pazemojošu. Jau Mozus laikā ebrejiem tika noteikts mācīt bērniem uzcītīgi strādāt; un jaunatnes audzināšanu bez fiziska darba pielīdzināja grēkam. Pat tad, ja bērnu sagatavoja svētai kalpošanai, praktiskām zināšanām bija būtiska nozīme. Katram jaunietim, vienalga, vai viņa vecāki bija bagāti vai trūcīgi, vajadzēja apgūt kādu amatu. Ja vecāki šos bērnu audzināšanas noteikumus neievēroja, [347] tad uzskatīja, ka tie ir atmetuši Kunga norādījumus. Saskaņā ar šo ieradumu, Pāvils jau agri bija iemācījies telšu darinātāja amatu. Kad viņš vēl nebija kļuvis par Kristus mācekli, tas tautā ieņēma augstu stāvokli un nebija atkarīgs no sava roku darba, bet vēlāk, kad visus līdzekļus bija izlietojis Kristus valstības veicināšanai, tad, lai nopelnītu iztiku, viņš reizēm pievērsās praktiskajam amatam. Apustulis tā rīkojās īpaši tajās vietās, kur viņa darba motīvus kāds varēja pārprast.
Pirmā vieta, par kuru lasām, ka Pāvils, sludinādams Vārdu, sevi uzturēja, veicot noteiktu roku darbu, bija Tesalonika. Rakstot tur dzīvojošajiem ticīgiem, viņš atgādināja, ka būtu varējis tos apgrūtināt, bet piebilda: “Jūs atcerieties, brāļi, mūsu darba pūles; strādādami dienām naktīm, lai tikai jūs neapgrūtinātu, mēs jums nesām Dieva labo vēsti.” (1. Tes. 2:9) Un arī otrajā vēstulē tesaloniķišiem apustulis, rakstot par sevi un saviem līdzstrādniekiem, no jauna uzsver: “Neesam ne pie viena maizi ēduši par brīvu, bet esam dienām naktīm grūti strādājuši un pūlējušies, lai nevienam no jums nebūtu par apgrūtinājumu; nevis it kā mums nebūtu uz to tiesības, bet lai jums būtu par paraugu, ka jūs mums varētu sekot.” (2. Tes. 3:8,9)
Tesalonikā Pāvils bija sastapis dažus, kas atteicās strādāt ar savām rokām. Par šo šķiru viņš vēlāk rakstīja: “Tagad dzirdam, ka daži jūsu starpā dzīvo nekārtīgi, nestrādādami nekādu darbu, bet tikai izlikdamies. Tādiem mēs aizrādām un liekam pie sirds, atsaukdamies uz mūsu Kungu Jēzu Kristu, lai viņi klusā garā strādā un ēd savu maizi. Jo, kad bijām pie jums, mēs noteicām jums: ja kas negrib strādāt, tam arī nebūs ēst.” (2. Tes. 3:11,12,10) [348]
Visos laikos sātans ir centies darboties pretī Dieva kalpu pūlēm, ievedot draudzē fanātisma garu. Tā bija Pāvila dienās un arī vēlākos gadsimtos reformācijas laikā. Viklifam, Luteram un daudziem citiem, kuru iespaids un ticība nesa svētību pasaulei, nācās cīnīties pret viltībām, ar ko ienaidnieks mēģināja ievest fanātismā pārmērīgi dedzīgus, nenosvērtus un nesvētījušos cilvēkus. Nomaldījušās dvēseles tika mācītas, ka, iegūstot īstu svētumu, prāts tiek pacelts pāri visām laicīgām domām, un tas cilvēkam liek pilnīgi atturēties no darba. Citi, savukārt, galēji izprazdami dažus Bībeles tekstus, ir mācījuši, ka strādāt ir grēks, ka kristiešiem nevajag domāt par savu vai ģimenes locekļu laicīgo labklājību, bet tiem sava dzīve pilnībā jāveltī garīgām lietām. Apustuļa Pāvila mācība un piemērs šādus galējus uzskatus noteikti nosoda.
Tomēr, atrodoties Tesalonikā, Pāvils pilnībā neiztika tikai no sava roku darba. Vēlāk, stāstot par piedzīvojumiem šajā pilsētā, viņš vēstulē ticīgajiem Filipos piemin no tiem saņemtās dāvanas, sakot: “To jūs uz Tesaloniku vienreiz un otrreiz sūtījāt manām vajadzībām.” (Filip. 4:16) Neskatoties uz to, ka viņš saņēma tādu palīdzību, Pāvils centās sniegt tesaloniķiešiem čakluma paraugu, lai neviens to nevarētu [349] taisnīgi apvainot alkatībā, un arī tāpēc, lai tie, kas turējās pie fanātiskiem uzskatiem par fizisku darbu, saņemtu tiešu praktisku nosodījumu.
Kad Pāvils pirmoreiz ieradās Korintā, viņš sastapās ar ļaudīm, kas uz svešinieku motīviem raudzījās visai aizdomīgi. Jūras krastā dzīvojošie grieķi bija aizrautīgi tirgotāji. Viņi tik ilgi bija uzturējušies konkurējošā, biznesam raksturīgā vidē, līdz ticēja, ka ienākumi apliecina dievbijību un ka naudas iegūšana, vienalga, tīrā vai netīrā ceļā, ir apsveicama. Pāvils zināja par viņu uzskatiem un nevēlējās dot iemeslu runām, ka viņš sludina Evaņģēliju, lai iedzīvotos bagātībā. No saviem klausītājiem Korintā viņš pavisam taisnīgi drīkstēja prasīt atbalstu, bet no tādām tiesībām labprātīgi atteicās, lai nekaitētu viņa kā sludinātāja derīgumam un sekmēm un nebūtu pamata aizdomām, ka viņš Evaņģēliju sludina peļņas dēļ. Apustulis centās novērst visus iemeslus, kas varētu izsaukt pārpratumus vai patiesības sagrozīšanu, lai tikai nezustu viņa nestās vēsts spēks.
Drīz pēc ierašanās Korintā Pāvils sastapa “kādu jūdu, vārdā Akvila, kas cēlies no Ponta. Tas nesen ar savu sievu Priskillu bija šeit ieradies no Itālijas.” Tie ar apustuli bija viena amata pratēji. Izraidīti ar ķeizara Klaudija dekrētu, kurš pavēlēja visiem jūdiem atstāt Romu, Akvila un Priskilla bija nonākuši Korintā, kur sāka strādāt par telšu darinātājiem. [350] Apjautājies un uzzinājis, ka tie bīstas Dievu un cenšas izvairīties no apkārtnes demoralizējošās ietekmes, “viņš pie tiem palika un strādāja (..). Viņš katru Sabatu mācīja sinagogā un centās pārliecināt jūdus un grieķus.” (Ap. d. 18:2-4)
Vēlāk Korintā Pāvilam pievienojās Sīla un Timotejs. Šie brāļi darba atbalstīšanai atnesa līdzekļus no Maķedonijas draudzēm.
Otrajā Vēstulē korintiešiem, kas rakstīta pēc tam, kad viņš tur bija nodibinājis spēcīgu draudzi, Pāvils vēlreiz atskatījās uz savu dzīvesveidu pie tiem. “Vai tad esmu grēkojis?” viņš jautāja, “pats sevi pazemodams, lai jūs augsti celtu, ka sludināju jums Evaņģēliju bez atlīdzības? Citas draudzes es aplaupīju, no tām algu ņemdams par kalpošanu jums; un kad, pie jums būdams, atrados trūkumā, tomēr nevienu neesmu apgrūtinājis. Manu trūkumu novērsa tie brāļi, kas atnāca no Maķedonijas; visās lietās es tā turējos, ka jūs neapgrūtinātu, un arī turpmāk neapgrūtināšu. Tik tiešām, ka Kristus patiesība ir manī, šī slava man nevar tikt liegta Ahajas robežās.” (2. Kor. 11:7-10)
Pāvils arī paskaidro, kāpēc viņš Korintā tā rīkojies, jo vēlējies novērst iemeslu pārmetumiem “tiem, kas iemeslu meklē”. (2. Kor. 11:12, pēc Glika tulk.) Darinādams teltis, viņš tajā pašā laikā uzcītīgi strādāja Evaņģēlija pasludināšanā. Runādams pats par savu darbu, tas saka: “Apustuļa zīmes jūsu vidū ir izpaudušās visā izturībā ar zīmēm, brīnumiem un vareniem darbiem. Ja kādā lietā jūs būtu bijuši mazāki par citām draudzēm, ja ne tādā, ka es jūs neesmu apgrūtinājis? Piedodiet man šo pārestību. [351] Redzi, es taisos trešo reizi jūs apmeklēt un jūs neapgrūtināšu, jo es nemeklēju jūsu mantu, bet jūs pašus. Jo nav vajadzīgs, ka bērni krāj mantu vecākiem, bet vecāki bērniem. Par jūsu dvēselēm es labprāt visu atdošu un atdošu pats sevi. Ja es jūs tik ļoti mīlu, vai tad lai sagaidu mazāk mīlestības?” (2. Kor. 12:12-15)
Ilgajā kalpošanas laikā Efezā, trīs gadus turpinādams intensīvu evaņģēlista darbu visā apgabalā, Pāvils atkal pievērsās savam amatam. Arī Efezā, tāpat kā Korintā, apustuli iepriecināja Akvilas un Priskillas klātbūtne, kas to pavadīja, atgriežoties uz Āziju, otrā misijas ceļojuma beigās.
Bija daži, kas iebilda pret Pāvila fizisko roku darbu, paskaidrodami, ka tas nav saskaņojams ar Evaņģēlija sludināšanu. Kāpēc Pāvilam, visaugstākās pakāpes sludinātājam, vajadzēja Vārda sludināšanu savienot ar tehnisku fizisku darbu? Vai strādnieks nebija savas algas cienīgs? Kāpēc viņam vajadzēja izšķiest laiku, darinot teltis, kad, pēc visa spriežot, to varēja izlietot daudz vērtīgāk?
Bet Pāvils tā pavadīto laiku neuzskata par zaudējumu. Strādājot kopā ar Akvilu, viņš vienmēr uzturēja sakarus ar lielo Skolotāju un nepalaida garām nevienu izdevību liecināt par Pestītāju vai palīdzēt tiem, kam palīdzība vajadzīga. Viņa prāts pastāvīgi tiecās pēc garīgām atziņām. Saviem darbabiedriem Pāvils sniedza pamācības garīgās lietās un bija par priekšzīmi čaklumā un katra uzdevuma apzinīgā izpildē. Viņš bija veikls un prasmīgs strādnieks, uzcītīgs pienākumā, “dedzīgs garā, kalpojot Kungam”. (Rom. 12:11) Fiziski nodarbināts savā amatā, apustulis varēja satikties ar ļaudīm, kas citādi tam nebūtu aizsniedzami. [352] Darbabiedriem viņš rādīja, ka prasme un veiklība vienkāršos amatos ir Dieva dāvana, kurš ir paredzējis gan šo dāvanu, gan arī gudrību to pareizi izlietot. Viņš mācīja, ka Dievs jāgodā arī, pildot savus ikdienas pienākumus. Sastrādātās rokas nekādā ziņā nemazināja viņa kā kristīga sludinātāja aizkustinošo aicinājumu spēku.
Reizēm Pāvils strādāja dienu un nakti, ne tikai savas iztikas dēļ, bet arī tāpēc, lai varētu palīdzēt citiem Evaņģēlija vēsts nesējiem. Savā peļņā viņš dalījās ar Lūku un palīdzēja arī Timotejam. Apustulis dažreiz pat cieta izsalkumu, lai tikai varētu novērst citu trūkumu. Pāvila dzīve bija nesavtības pilna. Īsi pirms kalpošanas noslēguma, Miletā, atvadoties no Efezas draudzes vecākiem, viņš varēja pacelt darbā sastrādātās rokas un sacīt: “Sudrabu, zeltu vai drēbes ne no viena neesmu kārojis. Jūs paši zināt, ka šīs manas rokas kalpojušas manām vajadzībām un tiem, kas pie manis bija. Es jums visās lietās esmu rādījis, ka, tā strādājot, nākas gādāt par vājiem, pieminot Kunga Jēzus vārdu, jo Viņš pats sacījis: “Svētīgāk ir dot nekā ņemt.” (Ap. d. 20:33-35)
Ja sludinātājiem šķiet, ka tiem Kristus darbā jācieš grūtības un trūkums, tad lai tie domās apmeklē darbnīcu, kur strādāja Pāvils. Lai viņi vienmēr atceras, kā šis izredzētais Dieva vīrs, darinot teltis, pelnīja sev maizi, kas tam taisnīgi būtu pienākusies par apustuļa darbu.
Darbs ir svētība, un ne lāsts. Slinkums iznīcina dievbijību un apbēdina Dieva Garu. Stāvošs ūdens kļūst pretīgs, bet skaidra, tekoša straume sniedz zemei veselību un prieku. [353] Pāvils zināja, ka tie, kas izvairās no fiziska darba, ātri vien paliek bez spēka. Viņš jaunajiem sludinātājiem vēlējās iemācīt, ka, strādājot ar savām rokām un pastāvīgi nodarbinot ķermeni un muskuļus, tie kļūs spējīgi izturēt grūtībās un trūkumā, kas tos sagaidīs Evaņģēlija darbā. Viņš saprata, ka, nerūpējoties par organisma fizisko uzbūvi, arī viņu mācības būs nedzīvas un nespēcīgas.