[359] Ar savu dzīvi un mācībām Kristus ir atstājis pilnīgu piemēru, kādai jābūt nesavtīgai kalpošanai, kuras pirmavots ir Dievs. Dievs nedzīvo sev. Radot pasauli un uzturot visas lietas, Viņš pastāvīgi kalpo citiem. “Viņš liek savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem.” (Mat. 5:45) Kalpošanas ideāla atklāšanu Tēvs uzticēja savam Dēlam. Jēzus tika sūtīts, lai pārstāvētu cilvēci un ar savu piemēru mācītu izprast kalpošanu. Visa Viņa dzīve bija pakļauta šim likumam, jo Viņš kalpoja visiem un palīdzēja visiem.
Atkal un atkal Jēzus šo pamatlikumu centās nostiprināt savos mācekļos. Kad Jēkabs un Jānis lūdza sev priekšrocības, Viņš sacīja: “Kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis. Un, ja kas jūsu starpā grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps; tā kā Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.” (Mat. 20:26-28)
[360] Kopš pacelšanās debesīs, Kristus savu darbu virs zemes turpina, izsūtot izredzētus vēstnešus, kas Viņa vārdā runā uz cilvēku bērniem un kalpo tiem viņu vajadzībās. Draudzes lielais Vadonis pārrauga atpestīšanas plānu, izmantojot Dieva ieceltus vīrus, kas rīkojas kā Viņa pārstāvji.
To stāvoklis, kurus Kungs aicinājis kalpot un sludināt, lai uzceltu Viņa draudzi ir saistīts ar nopietnu atbildību. Kristus vietā viņiem vīri un sievas jālūdz salīdzināties ar Dievu; un savu uzdevumu tie var izpildīt tikai tad, ja saņem gudrību un spēku no augšienes.
Kristus kalpi ir viņu aizgādībai uzticēto ļaužu garīgie sargi. Viņu darbu var pielīdzināt sargkareivju pienākumiem. Senos laikos uz pilsētas mūriem bieži izvietoja sargus, kuri, atrodoties izdevīgos posteņos, varēja pārraudzīt svarīgākos nocietinājumu rajonus un brīdināt par ienaidnieka tuvošanos. No viņu uzticības bija atkarīga pilsētas iedzīvotāju drošība. Pēc noteiktiem starplaikiem tiem vajadzēja vienam ar otru sasaukties, lai pārliecinātos, ka visi ir nomodā un ka nevienam nekas ļauns nav noticis. Uzmundrinošs vai brīdinošs sauciens tika raidīts no viena pie otra, katram to atkārtojot, līdz tas bija atskanējis visapkārt pilsētai.
Katram strādniekam Kungs paziņo: “Tevi, cilvēka bērns, es esmu izredzējis par sargu Israēla namam, lai tu, ja tu saņemsi kādu vārdu no Manas mutes, tos brīdini Manā Vārdā. Ja Es bezdievim saku: bezdievi, tev jāmirst, – un tu nebrīdini bezdievi, lai tas atgriežas no sava ļaunā ceļa, tad bezdievis gan nomirs savā noziegumā, bet viņa asinis Es atprasīšu no tavas rokas. [361] Bet, ja tu būsi brīdinājis bezdievi, lai tas atgriežas no sava ceļa, tad viņš gan mirs sava nozieguma dēļ, bet tu būsi izglābis savu dzīvību.” (Ec. 33:7-9)
Pravieša vārdi atklāj to cilvēku svinīgo atbildību, kas iecelti par Dieva draudzes sargiem, Dieva noslēpumu namturiem. Tiem jāstāv uz Ciānas mūriem, lai, ienaidniekam tuvojoties, brīdinātu ļaudis. Dvēselēm draud briesmas krist par upuri kārdināšanām, un tās var aiziet bojā, ja Dieva kalpi nebūs uzticīgi savam uzdevumam. Ja kāda iemesla dēļ viņu garīgā izpratne kļūst tik nedzīva un sastingusi, ka tie nespēj ieraudzīt briesmas un ļaudis aiziet bojā bez brīdinājuma, tad šo pazudušo asinis Dievs atprasīs no viņu rokas.
Sargiem uz Ciānas mūriem ir priekšrocība dzīvot tik tuvu Dievam un būt tik jūtīgiem pret Viņa Gara iespaidu, lai Viņš varētu tos izlietot, atklājot vīriem un sievām draudošās briesmas, kā arī norādot patvēruma vietu. Tiem skaidri jābrīdina ļaudis no pārkāpumu noteiktajām sekām un uzticīgi jāsargā draudzes intereses. Tie nekad nedrīkst pieļaut, ka atslābst modrība. Viņu darbs prasa katras dotās spējas izkopšanu. Sargu balsīm jāatskan līdzīgi taures skaņām, un tie nekad nedrīkst dot kādu nenoteiktu, neskaidru toni. Tiem jāstrādā nevis algas dēļ, bet tāpēc, ka citādi rīkoties vienkārši nevar, jo viņi saprot, ka nesludinot Evaņģēliju, tos sagaidīs posts un bēdas. [362] Dieva izraudzītiem un ar svētām asinīm apzīmogotiem, tiem jāglābj vīri un sievas no tuvojošās bojāejas.
Cilvēkam, kas kļuvis par Kristus līdzstrādnieku, būs dziļa izpratne par dotā darba svētumu un pūlēm un uzupurēšanos, ko prasa tā sekmīga izpilde. Tas netieksies pēc vieglas dzīves vai ērtībām; viņš parasti pats sevi aizmirsīs. Meklējot pazudušo avi, tas pat neaptvers, ka ir jau noguris vai izsalcis, jo viņam būs tikai viens mērķis – glābt pazudušo.
Tam, kas kalpo zem asinīm slacītā Imanuēla karoga, ir jāveic darbs, kas prasa varonīgu piepūli un pacietīgu izturību. Krusta kareivim nesatricināmi jāstāv frontes priekšējās līnijās. Kad ienaidnieks uzbrūk, viņam pēc palīdzības jāgriežas pie stiprās Klints, un, norādot Kungam uz Viņa Vārdā esošajiem apsolījumiem, jātiek iedrošinātam dotās stundas pienākumiem. Viņam ir jāsaprot, ka tam nepieciešams spēks no augšienes. Gūtās uzvaras to nedrīkst novest pie paaugstināšanās, bet tām jāliek arvien vairāk un vairāk paļauties uz Visvareno. Uzticoties Viņam, tas pestīšanas vēsti spēs pasniegt tik pārliecinoši, ka tā saviļņos cilvēku prātu.
Kas māca citus, tam pašam jādzīvo apzinīgā un pastāvīgā savienībā ar Dievu, lūdzot un pētot Viņa Vārdu, kā sava stipruma avotu. Savienība ar Kungu sludinātāja pūlēm piešķirs spēku, kas pārsniegs tā sastādītās uzrunas iespaidu. Viņš nedrīkst pieļaut šī spēka iztrūkumu. Ar tādu nopietnību, ko nevar noraidīt, viņam jālūdz, lai Dievs to nodrošina pienākumiem un pārbaudījumiem, [363] aizskarot lūpas ar dzīvu uguni no altāra. Bieži Kristus vēstneši pārāk vāji pieķeras mūžīgajām patiesībām. Ja cilvēki staigās ar Dievu, tad Viņš tos paslēps Klints alā un, tā pasargāti, tie, līdzīgi Mozum, varēs skatīt Dievu. Ar Viņa piešķirto spēku un gaismu tie spēs saprast un paveikt daudz vairāk, nekā to ierobežotajam prātam šķita iespējams.
Sātans vislielākos panākumus gūst pie tiem, kas jūtas nomākti. Kad mazdūšība draud pārvarēt sludinātāju, lai viņš savas vajadzības atklāj Dievam. Tad, kad debesis pār Pāvila galvu likās līdzināmies varam, viņš Dievam pieķērās visciešāk. Viņš pazina vairāk bēdu, nekā lielākā daļa cilvēku; bet ieklausieties apustuļa uzvarošajā izsaucienā, kad, kārdināšanu un cīņu apņemts, tas vērās pretī Debesīm: “Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību, ja mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs.” (2. Kor. 4:17,18) Pāvila acis vienmēr bija pievērstas neredzamajam un mūžīgajam. Saprazdams, ka cīnās pret pārdabiskiem spēkiem, viņš sevi atdeva Dieva rokās un tā kļuva stiprs. Tikai paļaujoties uz Viņu, Neredzamo, dvēsele iegūst spēku un enerģiju, un tiek salauzta zemes vara pār prātu un raksturu.
Dvēseļu ganam vienmēr vajadzētu brīvi satikties ar ļaudīm, kuru labā viņš strādā, lai ar tiem iepazītos un tā uzzinātu, kā savas mācības piemērot viņu vajadzībām. Ar svētrunu sludinātājs savu darbu var tikai iesākt. [364] Pēc tam viņam vēl jāturpina personīgi pūlēties, lai ļaudis apmeklētu mājās un nopietni un pazemīgi ar tiem runātu un lūgtu. Ir ģimenes, kuras Dieva Vārda patiesības aizsniegs tikai tad, ja Viņa žēlastības namturi ieies šo cilvēku mājās un tur piedāvās tiem labāku izvēli. Bet to sirdīm, kas šo darbu dara, jāpukst saskaņā ar Kristus sirdi.
Visai daudz ir izteikts ar vienkāršo pavēli: “Ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai Mans nams būtu pilns.” (Lūkas 14:23) Lai sludinātāji māca patiesību ģimenēs, pieiedami pēc iespējas tuvāk tiem, kuru labā viņi strādā, jo tad, sadarbojoties ar Dievu, tiem tiks piešķirts garīgs spēks. Tad Kristus tos vadīs, atgādinot vārdus, kas dziļi iespiedīsies klausītāju sirdīs. Katram sludinātājam ir priekšrocība rīkoties tā, lai tas līdz ar Pāvilu varētu teikt: “Jo es neesmu kavējies jums sludināt Dieva prātu pilnībā. (..) Neko, kas jums noderīgs, neesmu noklusējis, bet jums to sludinājis un mācījis ļaužu priekšā un pa mājām, apliecinādams jūdiem un grieķiem atgriešanos pie Dieva un ticību mūsu Kungam Jēzum Kristum.” (Ap. d. 20:27,20,21)
Pestītājs gāja no mājas uz māju, dziedinādams slimos, iepriecinādams noskumušos, remdējot sāpes cietējiem un mierinot bēdu sagrauztos. Viņš ņēma rokās mazus bērnus un tos svētīja, un nogurušajām mātēm teica cerības pilnus, iedrošinošus vārdus. Neizsīkstošā laipnībā un maigumā Viņš pieskārās katra veida cilvēciskajām sāpēm un pārdzīvojumiem. Kristus nepūlējās sevis, bet gan citu labā, jo Viņš bija visu kalps. Sniegt cerību un drošību ļaudīm, ar kuriem Viņš nāca saskarē, Jēzum nozīmēja to pašu, ko ēst un dzert. [365] Klausoties patiesības, kas izskanēja no Viņa lūpām, ikviens jutās iepriecināts, jo tās ļoti atšķīrās no rabīnu sludinātajām tradīcijām un dogmām. Viņa mācībā izpaudās nopietnība un sirsnība, kas Pestītāja vārdiem piešķīra pārliecinošu spēku.
Dieva kalpiem jāmācās Kristus darbības metodes, lai tie no Viņa Vārda bagātajām krātuvēm varētu sniegt to, kas apmierinātu garīgās vajadzības cilvēkiem, kuru labā tie strādā. Vienīgi tā viņi var attaisnot uz tiem liktās cerības. Tam pašam Garam, kas mājoja Kristū, kad Viņš citiem līdzdalīja to, ko pats nepārtraukti saņēma, jābūt arī Viņa kalpu zināšanu avotam un spēka noslēpumam, turpinot Pestītāja darbu pasaulē.
Daži sludinātāji negūst sekmes tāpēc, ka nav atdevušies Kunga darbam ar nedalītu interesi. Nevajadzētu pieļaut, ka blakus lielajam uzdevumam – vest dvēseles pie Pestītāja – tie būtu ieinteresēti vēl kādā citā pasākumā. Zvejnieki, kurus Kristus aicināja, tūlīt atstāja savus tīklus un sekoja Viņam. Sludinātāji nevar veikt Dievam pieņemamu darbu un vienlaicīgi arī lielus personiskus biznesa darījumus. Šāda interešu sadale aptumšo viņu garīgo uztveri. Tad prātu un sirdi nodarbina laicīgas lietas, un kalpošana Kristum ieņem otro vietu. Tie cenšas Dieva darbu piemērot apstākļiem, kur tiem vajadzēja veidot apstākļus atbilstoši Dieva prasībām.