“Brāļi, es uzdrošinos atklāti ar jums runāt par ciltstēvu Dāvidu; tas ir nomiris un apglabāts, un viņa kaps ir pie mums līdz šai dienai. (..) Viņš ir runājis par Kristus augšāmcelšanos: Viņš nepalika pazemē, un Viņa miesa neredzēja satrūdēšanu. Šo Jēzu Dievs ir uzmodinājis, tam mēs visi esam liecinieki.” (Ap. d. 2:25-27,29,31,32)
Skats tiešām izvēršas ļoti iespaidīgs! Lūk, ļaudis nāk no visām pusēm, lai dzirdētu no mācekļiem patiesību par Jēzu. Tie spiežas tuvāk, pārpildot visu templi. Tur ir priesteri un virsnieki, ar drūmām un ļaunām sejām, ar nerimstošu ienaidu sirdī pret Kristu un asinīm aptraipītām rokām, kuras tie izlēja, piesitot krustā pasaules Pestītāju. Tie bija cerējuši ieraudzīt mācekļus izbijušos no apspiedēju un slepkavu rupjās varas, bet atrod viņus stāvam pāri visām bailēm, Svētā Gara pilnus, ar spēku runājot par nacarieša Jēzus dievību. Tie dzird viņus ar drošību liecinām, ka nesen pazemotais, apsmietais, nežēlīgu roku mocītais un krustā piesistais vīrs ir Dzīvības Lielkungs, kas tagad paaugstināts pie Dieva labās rokas.
Daži no apustuļu klausītājiem bija aktīvi piedalījušies Kristus notiesāšanā un nāves soda izpildē. [43] To balsis bija pievienojušās pūļa saucieniem, lai sit Viņu krustā. Kad Jēzus un Baraba stāvēja ļaužu priekšā tiesas zālē un Pilāts jautāja: “Kuru jūs gribat, lai es jums atlaižu?” viņi bija klieguši: “Ne Šo, bet Barabu!” (Mat. 27:17; Jāņa 18:40) Un, kad Pilāts beidzot tiem nodeva Kristu, sacīdams: “Ņemiet jūs Viņu un sitiet krustā! Jo es pie Viņa vainas neatrodu!” “Es esmu nevainīgs pie šī taisnā asinīm,” tie bija saukuši: “Viņa asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem.” (Jāņa 19:6; Mat. 27:24,25)
Tagad tie dzirdēja mācekļus paziņojam, ka krustā piesistais bijis Dieva Dēls. Priesteri un virsnieki nodrebēja. Ļaudis pārņēma vainas apziņa un izmisums. “Šie vārdi sāpīgi ķēra viņu sirdis, un tie sacīja uz Pēteri un citiem apustuļiem: “Brāļi, ko lai mēs darām?”” (Ap. d. 2:37) Starp tiem, kuri klausījās apustuļu vārdus, bija arī savā ticībā patiesi, dievbijīgi jūdi. Spēks, kas pavadīja katru izteikto pierādījumu, pārliecināja tos, ka Jēzus patiešām bijis Mesija.
“Bet Pēteris tiem atbildēja: “Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus Vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu. Jo šis solījums dots jums un jūsu bērniem un visiem, kas vēl ir tālu, ko tas Kungs, mūsu Dievs, pieaicinās.”” (Ap. d. 2:38,39)
Vainīgajiem ļaudīm Pēteris uzsvēra faktu, ka viņi Kristu ir noraidījuši tāpēc, ka priesteri un virsnieki tos bija pievīluši; un, ja viņi arī turpmāk meklēs šo vīru padomu un gaidīs, lai tie atzīst Kristu, pirms paši uzdrošināsies to darīt, tad nekad Viņu par Mesiju nepieņems. Šie iespaidīgie vīri, lai gan apliecina dievbijību, patiesībā kāroja slavu un bagātību un tāpēc arī negribēja nākt pie Kristus, lai saņemtu gaismu.
Debesu apgaismojuma iespaidā Raksti, kurus Kristus bija izskaidrojis mācekļiem, viņu priekšā atklājās pilnīgā patiesības spožumā. Plīvurs, kas tiem kavēja līdz galam izprast to, kam jātiek atceltam, tagad bija noņemts, un tie skaidri aptvēra Kristus misijas būtību un Viņa valstības raksturu. Tie varēja iespaidīgi runāt par Pestītāju; un, kad tie saviem klausītājiem atklāja atpestīšanas plānu, daudzi tika pārliecināti un atzina savu vainu. Ļaužu apziņa tika atbrīvota no priesteru uzspiestajām tradīcijām un māņticības, un to vietu ieņēma Pestītāja mācība.
“Kas viņa vārdus uzņēma, tos kristīja, un tanī dienā tiem pievienojās ap trīs tūkstoši dvēseļu.” (Ap. d. 2:41)
Jūdu vadoņi bija iedomājušies, ka Kristus darbs izbeigsies līdz ar Viņa nāvi, bet tā vietā tie piedzīvoja Vasarsvētku dienas apbrīnojamos notikumus. Tie dzirdēja mācekļus, apveltītus ar līdz šim vēl nepieredzētu spēku un enerģiju, sludinot par Kristu, un viņu vārdus pavadīja zīmes un brīnumi. Jeruzālemē, pašā jūdaisma cietoksnī, tūkstoši atklāti apliecināja ticību Jēzum no Nācaretes kā Mesijam.
Mācekļi bija pārsteigti un iepriecināti par dvēseļu pļaujas plašajiem apmēriem, tomēr šo brīnišķo ražas ievākšanu neuzskatīja kā savu pūļu rezultātus; viņi saprata, ka ir vienīgi iekļāvušies kāda cita Vīra darbā. Jau kopš Ādama [45] krišanas Kristus saviem izvēlētiem kalpiem tika uzticējis sēt Vārda sēklu cilvēku sirdīs, un savas zemes dzīves laikā arī Viņš pats bija sējis patiesības sēklu un to slacinājis ar savām asinīm. Vasarsvētku dienā notikusī atgriešanās bija šīs sējas rezultāts. Tā bija no Kristus darba ievāktā raža, kas atklāja Viņa mācības spēku.
Apustuļu argumenti vien, lai cik skaidri un pārliecinoši tie nebūtu, nespētu atvairīt aizspriedumus, kas bija pretojušies tik daudziem pierādījumiem. Bet Svētais Gars šīs liecības līdz ļaužu sirdij pavadīja ar dievišķu spēku. Apustuļu vārdi bija kā Visvarenā asās bultas, kas pārliecināja cilvēkus par viņu šausmīgo vainu, atmetot un piesitot krustā Godības Ķēniņu.
Mācekļu audzināšanas darbu Kristus vadīja tā, lai tie izjustu vajadzību pēc Svētā Gara. Gara pamācīti, tie saņēma savu galīgo slīpējumu un izgāja dzīves darbā. Tie vairs nebija nezinoši un neizglītoti. Tie vairs nebija kā savrup stāvošu, nesaskanīgu un strīdīgu elementu kopa. Viņu cerība vairs nepastāvēja pasaules dižumā. Viņi bija “vienprātīgi”, “viena sirds un dvēsele”. (Ap. d. 2:46; 4:32) Kristus pildīja to domas, un Viņa valstības nostiprināšana bija mācekļu vienīgais mērķis. Savā prātā un raksturā tie kļuva līdzīgi Meistaram, un cilvēki “uzzināja, ka viņi bijuši kopā ar Jēzu”. (Ap. d. 4:13)
Vasarsvētkos tie saņēma gaismu no Debesīm. Tagad atklājās patiesības, kuras viņi nevarēja saprast, kamēr bija kopā ar Kristu. Ar līdz šim nepazītu ticību un pārliecību tie pieņēma Svēto Rakstu mācības, jo [46] atzīt Kristu kā Dieva Dēlu tiem vairs nebija ticības jautājums. Tie saprata, ka, lai gan tērpts cilvēcībā, Viņš tiešām bija Mesija, tāpēc tagad savus piedzīvojumus atstāstīja pasaulei ar tādu uzticību, kas radīja pārliecību, ka ar viņiem ir Dievs.
Jēzus vārdu tie tagad varēja izrunāt ar drošību, jo vai tad Viņš nebija to Draugs un vecākais Brālis? Iekļauti ciešā savienībā ar Kristu, tie līdz ar Viņu piedalījās dievišķajā darbā. Cik dedzīgos vārdos tie izteica savas domas, liecinot par Meistaru! Mācekļu sirdis bija tik bagātas, dziļas un lielas labvēlības pilnas, ka tie izjuta pamudinājumu iet līdz pasaules galam un liecināt par Kristus spēku. Tie bija pildīti ar dedzīgu vēlēšanos turpināt Viņa iesākto darbu, atzīstot sava parāda lielumu Debesīm, kā arī atbildību par tiem uzticēto pienākumu. Stiprināti ar Svētā Gara svaidījumu, viņi izgāja pilni dedzības nest tālāk krusta uzvaru. Gars viņus iedvesmoja, runāja ar to lūpām, un mācekļu sejās staroja Kristus miers. Tie bija sevi svētījuši kalpošanai Viņam, un par šo nodošanos liecināja pat viņu sejas izteiksme.