[25] Pēc Kristus nāves mācekļus gandrīz pilnībā bija pārņēmusi mazdūšība. Viņu Meistars tika atmests, notiesāts un piesists krustā. Priesteri un virsnieki izsmejot bija teikuši: “Citiem Viņš palīdzējis, bet pats sev nevar palīdzēt. Ja Viņš ir Israēla Ķēniņš, lai nokāpj no krusta, tad mēs ticēsim uz Viņu.” (Mat. 27:42) Mācekļu cerības saule bija norietējusi, un pār viņu sirdīm nolaidās nakts tumsa. Bieži tie pie sevis atkārtoja: “Bet mēs cerējām, ka Viņš ir tas, kas Israēlu atpestīs (..).” (Lūk. 24:31) Vientuļi un noskumušām sirdīm tie atcerējās Kunga vārdus: “Jo, kad to dara pie zaļa koka, kas tad notiks pie nokaltuša?” (Lūk. 23:31)
Jēzus vairākas reizes mācekļiem bija mēģinājis stāstīt par nākotni, bet tie necentās domāt par to, ko Viņš saka, tāpēc Meistara nāve tiem nāca kā pārsteigums; un tikai vēlāk, atskatoties uz pagātni un redzot savas neticības sekas, tos pārņēma skumjas. [26] Kad Kristus bija piesists pie krusta, tie neticēja, ka Viņš atkal varētu atgūt dzīvību, kaut gan kādreiz skaidri bija teicis, ka trešā dienā celsies augšā, bet tie bija apmulsuši, nesaprazdami, ko Viņš ar to domāja. Šis izpratnes trūkums Viņa nāves brīdī tos atstāja pilnīgā bezcerībā. Tie bija rūgti vīlušies. Mācekļu ticība nespēja izspraukties cauri ēnai, kurai sātans bija licis nolaisties pār viņu dzīves horizontu. Tagad tiem viss likās neskaidrs un noslēpumains. Bet, ja tie būtu ticējuši Pestītāja vārdiem, cik daudz bēdu tad sev būtu aiztaupījuši!
Izmisuma nomākti, bēdās un bezcerībā mācekļi sapulcējās augšējā istabā, aizslēdza un aizbultēja durvis, baidoties, ka viņus var piemeklēt tāds pats liktenis kā mīļoto Mācītāju. Tieši šeit Pestītājs tiem parādījās pēc savas augšāmcelšanās.
Četrdesmit dienas Kristus palika virs zemes, sagatavodams mācekļus nākotnes darbam un izskaidrodams to, ko tie agrāk nebija spējīgi saprast. Viņš runāja par pravietojumiem, kas attiecās uz Mesijas nākšanu, uz atmešanu no jūdiem, kā arī uz nāvi, rādīdams, ka ir piepildījusies katra vissīkākā iepriekš paredzētā detaļa. Jēzus tiem teica, ka viņiem šo pravietojumu piepildīšanās jāuzskata kā tā spēka pierādījums, kas tos pavadīs nākotnes darbā. Mēs lasām: “Tad Viņš tiem saprašanu atdarīja, ka tie rakstus saprata, un tiem sacīja: “Tā stāv rakstīts, ka Kristum bija ciest un augšāmcelties no miroņiem trešā dienā un ka Viņa Vārdā būs sludināt atgriešanos un grēku piedošanu visām tautām, iesākot no Jeruzālemes, un jūs esat liecinieki tam visam.” (Lūk. 24:45-48) [27]
Šajās dienās, kuras Kristus pavadīja kopā ar mācekļiem, viņi ieguva jaunu piedzīvojumu. Kad tie dzirdēja savu mīļoto Meistaru izskaidrojam Rakstus vēl svaigo pagātnes notikumu gaismā, ticība Viņam nostiprinājās visā pilnībā. Tie sasniedza stāvokli, kad varēja sacīt: “Jo es zinu, kam esmu ticējis.” (2. Tim. 1:12) Tie sāka saprast sava darba raksturu un plašumu un aptvēra, ka tagad pienācis laiks sludināt pasaulei tiem uzticētās patiesības. Notikumi Kristus dzīvē, Viņa nāve un augšāmcelšanās, pravietojumi, kas norādīja uz šiem notikumiem, atpestīšanas plāna noslēpumi un Jēzus vara piedot grēkus, – visām šīm lietām tie bija liecinieki, un viņiem tās jādara zināmas pasaulei. Aicinot uz atgriešanos Glābēja spēkā, tiem jāsludina miera un pestīšanas Evaņģēlijs.
Pirms pacelšanas Debesīs Kristus deva mācekļiem noteiktu uzdevumu. Viņš teica, ka tiem jākļūst par tās gribas izpildītājiem, ar kuru Viņš pasaulei dāvina mūžīgās dzīvības bagātības.– Jūs esat bijuši liecinieki Manas dzīves upurim pasaules labā, – Viņš sacīja. – Jūs esat redzējuši Manas pūles starp israēliešiem. Un, lai gan Mani ļaudis negrib nākt pie Manis, lai tiem būtu dzīvība, lai gan priesteri un virsnieki darījuši ar Mani, ko gribējuši, lai gan viņi Mani ir atmetuši, tomēr tiem būs vēl cita izdevība pieņemt Dieva Dēlu. Jūs varat apliecināt, ka visus, kas nāk pie Manis, atzīdami un nožēlodami savus grēkus, Es labprāt pieņemu. Tos, kas nāk [28] pie Manis, Es nekādā ziņā neatstumšu. Jums, Maniem mācekļiem, Es uzticu šo žēlastības vēsti. Tā jāpasniedz kā jūdiem, tā pagāniem, – vispirms Israēlam, tad visām tautām, valodām un ļaudīm. Visiem, kas tic, jāsanāk kopā vienā draudzē.
Evaņģēlija uzdevums ir Kristus valstības sūtņu tiesības apliecinošs dokuments. Mācekļiem vajadzēja nopietni strādāt dvēseļu labā, sniedzot tām žēlastības aicinājumu. Viņiem nebija jāgaida ļaudis, lai tie nāktu pie tiem, bet pašiem jāiet ar vēsti pie ļaudīm. Darbs bija jāturpina Kristus vārdā, tāpēc katram to izteiktajam vārdam un katrai rīcībai vajadzēja pievērst uzmanību Kungam kā vienīgajam, kam pieder dzīvību dodošais spēks, pateicoties kuram, grēcinieks var izglābties. Mācekļu ticībai vajadzēja koncentrēties Viņā, žēlastības un spēka avotā. Jēzus vārdā tiem lūgšanā pienācās griezties pie Tēva, lai saņemtu atbildi, un kristīt ļaudis Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Kristus vārdam bija jākļūst par paroli, viņu atšķirības zīmi un vienības saiti, par autoritāti, kas nosaka to darbības virzienu un nodrošina panākumus, jo Viņa valstībā nevarēja tikt atzīts nekas tāds, kas nenes Viņa Vārdu un zīmogu.
Kad Jēzus teica mācekļiem: “Ejiet uz priekšu Manā vārdā un sapulciniet draudzē visus, kas tic,” Viņš skaidri atklāja nepieciešamību uzturēt vienkāršību un sirsnību. Jo mazāk lielības un ārišķības, jo lielāks būs viņu iespaids uz labu. Mācekļiem vajadzēja runāt tikpat vienkārši, kā to darīja Kristus, [29] un klausītājus iespaidot ar tām mācībām, ko tie no Viņa bija dzirdējuši.
Jēzus neteica mācekļiem, ka darbs būs viegls. Viņš rādīja pret tiem izvērstos ļaunā sabiedroto spēkus. Tiem būs jācīnās “pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā”. (Ef. 6:12) Bet tie netiks atstāti, lai cīnītos vieni. Jēzus tos pārliecināja, ka būs kopā ar tiem; un, ja viņi ticībā ies uz priekšu, tad varēs darboties Visvarenā aizsardzībā. Viņš pamudināja mācekļus būt drošiem un stipriem, jo viņu rindās uzturēsies Kāds varenāks par eņģeļiem – pats Debesu armijas Virspavēlnieks. Tas gādās par visu nepieciešamo viņu darba vajadzībām un uzņemsies atbildību par sekām. Cik ilgi tie paklausīs sava Kunga vārdam un strādās saskaņā ar Viņu, tiem nevar neveikties. Viņš pavēlēja: Ejiet pie visām tautām. Dodieties uz visattālākajiem apdzīvotās zemes apgabaliem ar pārliecību, ka arī tur Es esmu kopā ar jums. Darbojieties ticībā un paļāvībā, jo nekad nepienāks tāds laiks, ka Es jūs varētu atstāt. Es vienmēr būšu ar jums, palīdzēdams pildīt pienākumus, vadīdams, iepriecinādams, svētīdams un jūs atbalstīdams, sniegdams veiksmi izteikt vārdus, kas ļaužu uzmanību pievērsīs Debesīm.
Kristus upuris cilvēku labā bija pilnīgs un pietiekošs, jo salīdzināšanas noteikumi tika izpildīti. Darbs, kura dēļ Viņš bija nācis uz šo pasauli, tagad bija pabeigts. Jēzus bija ieguvis valstību, atņemot to sātanam un kļūstot par visu lietu mantinieku. Viņš bija ceļā uz Dieva troni, lai saņemtu pagodināšanu no Debesu pulkiem. [30] Ietērpts neierobežotā autoritātē, Viņš deva mācekļiem uzdevumu: “Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mat. 28:19,20)
Tieši pirms šķiršanās no mācekļiem, Kristus vēlreiz saprotami paskaidroja savas valstības raksturu. Viņš atsauca atmiņā lietas, par kurām jau kādreiz bija stāstījis, paziņodams, ka Viņam nekad nav bijis nodoms izveidot šajā pasaulē laicīgu valsti. Viņš netika paredzēts kā laicīgs monarhs, kas valdītu Dāvida tronī. Kad mācekļi jautāja: “Kungs, vai Tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību?” – Kristus atbildēja: “Nav jūsu daļa zināt laikus vai brīžus, ko Tēvs nolicis savā paša varā.” (Ap. d. 1:6,7) Tiem nebija nekādas vajadzības ieskatīties nākotnē tālāk par to, cik Viņš bija atklājis. Viņu uzdevums bija pasludināt Evaņģēliju.
Kristus redzamā klātbūtne tagad gatavojās mācekļus atstāt, bet tiem jau bija nodrošinātas jauna spēka veltes. Tiem visā pilnībā bija jāsaņem Svētais Gars, apzīmogojot tos viņu darbam. Pestītājs teica: “(..) redzi, Es jums sūtu sava Tēva apsolījumu. Bet palieciet jūs pilsētā, līdz kamēr tiksit apģērbti ar spēku no augšienes.” (Lūk. 24:49) “Jo Jānis gan ir kristījis ar ūdeni, bet jūs tiksit kristīti ar Svēto Garu pēc nedaudz dienām. (..) Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” (Ap. d. 1:5,8) [31]
Pestītājs labi zināja, ka nekādi pierādījumi, lai cik loģiski tie arī nebūtu, nespēs atkausēt cietās sirdis un izlauzties cauri pasaulīguma un patmīlības čaulai. Viņš saprata, ka mācekļiem jāsaņem Debesu svaidījums, ka Evaņģēlijs būs iespaidīgs tikai tad, ja to pasludinās Viņa kā Ceļa, Patiesības un Dzīvības atziņas sasildītas sirdis un lūpas. Mācekļiem uzticētais darbs prasīs milzīgas spējas, jo pret tiem gāzīsies dziļa un spēcīga ļaunuma straume. Tumsības spēkus komandēja modrs un apņēmīgs vadonis, un Kristus sekotāji varēja cīnīties par taisnību tikai pateicoties Dieva sniegtajai palīdzībai, sūtot Svēto Garu.
Kristus sacīja, ka mācekļiem darbs jāiesāk Jeruzalemē. Šī pilsēta bija Viņa apbrīnojamā upura pienešanas vieta cilvēku cilts labā. Šeit, ietērpts cilvēcībā, Viņš staigāja un sarunājās ar ļaudīm, lai gan tikai nedaudzi saprata, cik tuvu Debesis tad bija pienākušas Zemei. Tur Viņu notiesāja un piesita krustā. Jeruzālemē dzīvoja daudzi, kas slepus ticēja, ka Jēzus no Nācaretes ir Mesija, un vēl daudzi citi, kurus bija pievīluši priesteri un virsnieki. Tiem vajadzēja pasludināt Evaņģēliju. Viņi bija jāaicina atgriezties, izskaidrojot brīnišķīgo patiesību, ka grēku piedošana iespējama vienīgi Kristū. [32] Un tam bija jānotiek, kamēr vēl visu Jeruzālemi saviļņoja pēdējo nedēļu satraucošie notikumi, lai mācekļu sludināšana atstātu visdziļāko iespaidu.