(Ap. d. 19:21-41; 20:1)
[291] Vairāk nekā uz trim gadiem Efeza bija kļuvusi par Pāvila darbības centru. Šeit izveidojās ziedoša draudze, un no šīs pilsētas Evaņģēlijs izplatījās pa visu Āzijas apgabalu kā starp jūdiem, tā starp pagāniem.
Apustulis jau vairākas reizes bija pārdomājis citu misijas ceļojumu. Viņš “garā apņēmās pārstaigāt Maķedoniju un Ahaju un iet uz Jeruzālemi, sacīdams: “Pēc tam, kad tur būšu bijis, man jāredz arī Roma.”” Saskaņā ar šo plānu, viņš sūtīja uz Maķedoniju “divus savus palīgus, Timoteju un Erastu”, bet pats, juzdams, ka darbs Efezā vēl prasīja viņa klātbūtni, nolēma palikt, līdz būs pagājuši Vasarsvētki. Tomēr drīz sekoja notikumi, kas pasteidzināja viņa aizceļošanu.
Vienreiz gadā dievietei Diānai par godu Efezā notika īpašas ceremonijas. Tās pievilka daudz ļaužu no visām reģiona daļām. Noteiktajā laikā svētkus vadīja ar vislielāko greznību un spožumu.
[292] Šis svinību laiks izvērtās kā pārbaudījums tiem, kuri tikai nesen bija kļuvuši ticīgi. Nelielā kristiešu grupa, kas sapulcējās Tiranna skolā, bija kā traucējoša skaņa lielajā svētku korī, un tāpēc bagātīgi saņēma izsmieklu, pārmetumus un apvainojumus. Pāvila darbs pagānu dievkalpošanai bija sagādājis vērā ņemamu triecienu, jo tā tagad izjuta atslābumu nacionālo svētku apmeklēšanā un pielūdzēju sajūsmā. Apustuļa mācību iespaids sniedzās tālāk par tiem, kas jau bija patiesi atgriezušies. Daudzi, kuri jaunās mācības vēl atklāti nepieņēma, tomēr bija tik tālu apgaismoti, ka zaudēja visu uzticību saviem pagānu dieviem.
Pastāvēja arī cits neapmierinātības iemesls. Efezā par izplatītu un ienesīgu nodarbošanos bija kļuvusi nelielu Diānas tēla un tempļa atveidojumu darināšana un pārdošana. Šajā biznesā ieinteresētie tagad atrada, ka viņu peļņa ir samazinājusies, saprotot, ka šī nevēlamā pārmaiņa izskaidrojama ar Pāvila darbu.
Dēmetrijs, tempļa sudraba kopiju darinātājs, sasauca savus amata brāļus un sacīja: “Vīri, jūs zināt, ka no šī darba atkarīga mūsu labklājība. Un jūs redzat un dzirdat, ka šis Pāvils ne vien Efezā, bet gandrīz visā Āzijā ar savām runām novērsis daudz ļaužu, sacīdams, ka tie nav dievi, kas rokām darināti. Mums draud ne tikai tas, ka šī nozare zaudē nozīmi, bet arī ka augstās dieves Artemīdas templi nonicinās, un iznīks viņas varenība, ko pielūdz visa Āzija un visa pasaule.” Šie vārdi pamodināja viegli uzbudināmās ļaužu kaislības. “To dzirdēdami un dusmu pārņemti, viņi sauca: “Varena ir efeziešu Artemīda!” [293]
Ziņas par šo sarunu ātri izplatījās, “un visu pilsētu pārņēma nemiers.” Ļaudis meklēja Pāvilu, bet apustulis nekur nebija atrodams. Viņa brāļi, saņēmuši mājienu par draudošajām briesmām, bija pasteidzinājuši to aiziet. Apustuli apsargāt tika sūtīti Dieva eņģeļi, jo viņa laiks mirt mocekļa nāvē vēl nebija pienācis.
Neatraduši savu dusmu izraisītāju, ļaudis satvēra “maķedoniešus Gaju un Aristarhu”, Pāvila ceļabiedrus, un ar tiem neprātīgā steigā skrēja uz pilsētas teātri.
Vieta, kur Pāvils slēpās, nebija tālu, un viņš drīz uzzināja, ka mīļotie brāļi atrodas briesmās. Aizmirsis par savu drošību, tas gribēja tūlīt doties uz teātri, lai uzrunātu trakojošo pūli, bet “mācekļi viņam to neļāva”. Gajs un Aristarhs nebija tie, kurus pūlis meklēja, tāpēc nekāds nopietns ļaunums tiem nedraudēja. Bet apustuļa bālās, norūpējušās sejas parādīšanās tūlīt izraisītu pūļa visļaunākās kaislības, un tad nebūtu ne mazākās cilvēcīgās iespējas glābt viņa dzīvību.
Pāvils karsti vēlējās aizstāvēt patiesību sanākušo ļaužu priekšā; tomēr brīdinoša vēsts no teātra viņu beidzot atturēja. “Daži Āzijas pārvaldnieki, būdami viņa draugi, sūtīja pie viņa, brīdinādami, lai viņš neietu uz teātri.”
Troksnis teātrī nepārtraukti pieņēmās spēkā. [294] “Citi sauca šā, citi tā, jo sapulce bija izjukusi, un vairums nezināja, kādēļ bija sanākuši kopā.” Fakts, ka Pāvils un daži viņa biedri pēc izcelsmes bija ebreji, ierosināja jūdus skaidri parādīt, ka tie nejūt līdzi Pāvilam un viņa darbam. Izvēlētais runātājs bija Aleksandrs, viens no amatniekiem, varkalis, par kuru Pāvils vēlāk atsaucās kā par tādu, kas viņam darījis daudz ļauna. (2. Tim. 4:14) Aleksandrs bija vīrs ar ievērojamām spējām, un viņš koncentrēja visu savu enerģiju, lai ļaužu dusmas novirzītu vienīgi uz Pāvilu un tā biedriem. Bet pūlis, redzēdams, ka Aleksandrs ir jūds, nostūma viņu malā, un “visi vienā balsī sāka kliegt”, gandrīz divas stundas saukdami: “Varena ir efeziešu Artemīda!”
Beidzot, pilnīgi noguruši pēc divu stundu kliegšanas, tie mitējās, un uz brīdi iestājās klusums. Tad pūļa uzmanību sev pievērsa pilsētas rakstvedis, kurš, pateicoties savam amatam, panāca, ka viņu uzklausīja. Viņš sanākušos uzrunāja atbilstoši to noskaņojumam un rādīja, ka pašreizējam troksnim nav nekāda iemesla. Rakstvedis apelēja pie ļaužu saprāta, sakot: ““Efezieši, vai ir kāds cilvēks, kas nezinātu, ka Efezas pilsēta ir varenās Artemīdas un no debesīm nokritušā tēla sargātāja? Tā kā tas nav apšaubāms, jums pienākas būt mierīgiem un nepārsteigties. Jūs esat atveduši šos vīrus, kas nav ne tempļa aplaupītāji, ne mūsu dieves zaimotāji. [295] Ja Dēmetrijam un viņa darba biedriem ir kaut kas pret kādu, ir tiesas dienas un ir prokonsuli, lai viņi sūdz cits citu. Bet, ja jums būtu vēl kāda cita prasība, lai to izlemj kārtējā tautas sapulcē. Mums arī jābīstas, ka mūs neapsūdz par šīs dienas sacelšanos, jo nav nekāda iemesla, ar ko šo dumpi varētu attaisnot.” – To sacījis, viņš sapulci atlaida.”
Savā runā Dēmetrijs bija teicis: “Vīri, jūs zināt, ka no šī darba atkarīga mūsu labklājība.” Šie vārdi atklāja īsto nemiera cēloni Efezā, un arī iemeslu daudzām vajāšanām, ko apustuļi piedzīvoja savā darbā. Dēmetrijs un viņa amata biedri redzēja, ka Evaņģēlija mācīšana un izplatīšana apdraud viņu biznesu attiecībā uz darinātajiem dievietes tēliem. Pagānu priesteru un amatnieku ienākumi atradās briesmās, un šī iemesla dēļ tie pret Pāvilu pamodināja visniknāko pretestību.
Rakstveža un citu godājamu pilsētas ierēdņu lēmums visu ļaužu priekšā atzina Pāvilu par nevainīgu jebkurā nelikumīgā rīcībā. Tā bija jauna kristietības uzvara pār maldiem un māņticību. Dievs lika augstajam ierēdnim aizstāvēt apustuli un savaldīt trakojošo pūli. Pāvila sirdi pildīja pateicība Dievam, kas bija pasargājis viņa dzīvību un gādājis, lai nemieri Efezā neapkauno kristietību.
“Vēlāk, kad nemiers bija norimis, Pāvils, saaicinājis mācekļus un tos iedrošinājis, atvadījās un devās ceļā uz Maķedoniju.” Šajā ceļojumā viņu pavadīja divi uzticīgi Efezas brāļi – Tihiks un Trofims.
[296] Pāvila darbs Efezā bija beidzies. Viņa kalpošana tur izvērtās par nepārtrauktu pūļu, daudzu pārbaudījumu un dziļu pārdzīvojumu laiku. Apustulis ļaudis bija mācījis gan atklāti, gan ejot no mājas uz māju, ar asarām tos brīdinādams un dodams dažādus norādījumus. Viņam pastāvīgi nācās izjust jūdu nepatiku, jo tie nepalaida garām nevienu izdevību izraisīt tautā naidu pret Pāvilu.
Un tā, cīnoties ar pretestību, neatlaidīgi cenšoties virzīt uz priekšu Evaņģēlija darbu un sargājot ticībā vēl jaunās draudzes intereses, Pāvils savā dvēselē nesa arī smago atbildības nastu par citām draudzēm.
Ziņas par atkrišanu dažās agrāk dibinātajās draudzēs izraisīja dziļas skumjas, jo apustulis baidījās, ka visas pūles šo cilvēku labā var izrādīties veltīgas. Uzzinot par metodēm, ar kādām cīnījās pret viņa darbu, tas lūgšanās un pārdomās pavadīja daudzas bezmiega naktis. Kad bija izdevība un draudžu stāvoklis to prasīja, viņš tām rakstīja, sniedzot padomus, norājot, pārliecinot un iedrošinot. Šajās vēstulēs apustulis nekavējās pie savām grūtībām, tomēr tur atrodam gadījuma rakstura pieskaršanos darbam un ciešanām Kristus dēļ. Nesot Evaņģēlija vēsti, viņš izturēja sitienus un cietumu, aukstumu, izsalkumu un slāpes, briesmas uz sauszemes un jūrā, pilsētā un neapdzīvotās vietās, no saviem tautiešiem, no pagāniem un no viltīgiem brāļiem. [297] Viņš bija “nozākāts”, “lamāts”, padarīts par “pameslu priekš visiem”, “nesaprasts”, “vajāts”, “apbēdināts visādos veidos”, “katru stundu būdams dzīvības briesmās”, “vienmēr nodots nāvei Jēzus dēļ”.
Pastāvīgi sastopot pretestības vētras, dzirdot ienaidnieku klaigāšanu un redzot, ka draugi aiziet, bezbailīgajam apustulim gandrīz vai zuda drosme. Tomēr viņš atskatījās uz Golgātu un ar jaunu dedzību atkal nodevās vēsts izplatīšanai par krustā piesisto Mesiju. Pāvils tikai mina to pašu asinīm slacīto taku, ko Kristus bija gājis pirms viņa. Viņš nemeklēja atbrīvošanu no cīņas, līdz tam pienāks laiks nolikt ieročus pie Pestītāja kājām.