1. Vēstule korintiešiem
[296] Pirmo Vēstuli Korintas draudzei apustulis Pāvils uzrakstīja Efezā, īsi pirms pilsētas atstāšanas. Nebija nevienas citas draudzes, par ko viņš rūpētos vēl vairāk un kam būtu veltījis tik nenogurstošas pūles. Ticīgo vidū Korintā Pāvils bija strādājis pusotra gada, sludinādams krustā sisto un augšāmcēlušos Pestītāju kā vienīgo glābšanās iespēju un skubinādams tos pilnībā paļauties uz Viņa žēlastības pārveidojošo spēku. Pirms tie, kas atklāti nostājās par kristietību, tika uzņemti draudzes sadraudzībā, viņš tiem ar lielu rūpību bija centies sniegt sevišķas pamācības par ticīga cilvēka priekšrocībām un pienākumiem, kā arī nopietni pūlējies palīdzēt palikt uzticīgiem saviem ar kristību dotajiem solījumiem.
Pāvils ļoti skaidri izprata cīņu, kura katrai dvēselei jāizcīna pret ļaunā spēkiem, kas pastāvīgi cenšas piekrāpt un ievilināt savos tīklos; un viņš nenogurstoši strādāja, lai stiprinātu un nopamatotu [299] tos, kas bija jauni ticībā. Apustulis tos aicināja un lūdza pilnībā nodoties Dievam, jo zināja, ka, dvēselei nepakļaujoties, grēks netiek atstāts, iegribas un kaislības vēl cīnās par virskundzību un kārdināšanas aptumšo sirdsapziņu.
Dievam jānododas pilnīgi. Katra vāja, šaubu mākta un cīņā ierauta dvēsele, kas pilnīgi pakļaujas Kungam, nonāk tiešā saskarē ar spēkiem, kas to dara spējīgu uzvarēt. Debesis tādai dvēselei ir tuvu, un katrā pārbaudījumu un vajadzības brīdī tā no žēlastības eņģeļiem saņem atbalstu un palīdzību.
Draudzes locekļus Korintā no visām pusēm ielenca visvilinošākā veida elku pielūgšana un juteklība. Kamēr apustulis vēl atradās pie viņiem, šiem iespaidiem pār tiem bija visai maza vara. Pāvila nesatricināmā ticība, viņa sirsnīgās lūgšanas un nopietnie pamācību vārdi, un, pāri par visu, viņa dievbijīgā dzīve tiem bija palīdzējusi labāk aizliegt sevi Kristus dēļ nekā baudīt grēka priekus.
Taču pēc Pāvila aiziešanas radās nelabvēlīgi apstākļi; starp kviešiem parādījās ienaidnieka sētās nezāles, kas drīz sāka nest savus ļaunos augļus. Tas Korintas draudzei bija smags pārbaudījumu laiks. Apustulis vairs nebija pie viņiem, lai stiprinātu ticīgo nodošanos un palīdzētu dzīvot saskaņā ar Dievu; un pamazām daudzi kļuva bezrūpīgi un vienaldzīgi, ļaujoties dabīgo tieksmju un iegribu varai. Ar viņiem vairs nebija tas, kas tik bieži tos bija paskubinājis censties pēc augstākajiem skaidrības un godīguma ideāliem; un ne mazums no tiem, kas atgriežoties bija atmetuši savus ļaunos ieradumus, [300] atkal iekrita pazemojošos pagānisma grēkos.
Pāvils jau iepriekš draudzei bija īsi rakstījis, pamācīdams to nebiedroties ar locekļiem, kas neatstājas no netiklības, bet daudzi no ticīgiem sagrozīja apustuļa vārdu nozīmi, atrunājās un atrada attaisnojumu viņa pamācību neievērošanai.
Tad draudze nosūtīja Pāvilam vēstuli, lūdzot padomu dažādos jautājumos, bet neko neminot par atsevišķu locekļu smagajiem pārkāpumiem. Tomēr Svētais Gars apustuli spēcīgi pārliecināja, ka patiesais stāvoklis tiek slēpts un ka šī vēstule ir mēģinājums izvilkt no viņa paziņojumus, kurus rakstītāji varētu iztulkot par labu saviem personiskajiem nolūkiem.
Ap šo laiku uz Efezu atnāca daži mācekļi no Hloes nama, kas bija augsti cienīta kristīga ģimene Korintā. Pāvila jautāti, tie viņam pastāstīja, ka draudzi sašķēlušas nesaskaņas. Domstarpības, kas valdīja Apolla apmeklējuma laikā, bija ievērojami padziļinājušās. Viltus skolotāji centās pārliecināt draudzes locekļus nicināt Pāvila pamācības, un Evaņģēlija pamatpatiesības un pavēles tika sagrozītas. Starp tiem, kas kādreiz bija dedzīgi kristieši, pastāvīgi pieauga lepnums, kalpošana elkiem un izdabāšana jutekliskām baudām.
Kad atklājās tāds lietu stāvoklis, Pāvils saprata, ka ir noticis vēl ļaunāk, nekā viņš baidījās. Tomēr apustulis nepieļāva domu, ka darbā būtu bijušas kļūdas. “Lielās sirds sāpēs” un ar “daudz asarām” viņš meklēja padomu no Dieva. [301] Viņš ar prieku tūlīt būtu gājis uz Korintu, ja vien atzītu, ka tā būtu bijusi vissaprātīgākā rīcība, bet domāja, ka pašreizējā stāvoklī viņa pūles ticīgajiem nepalīdzētu, tāpēc uz turieni sūtīja Titu, lai sagatavotu ceļu vēlākam apmeklējumam. Tomēr, pārvarot visas personiskās izjūtas par šo ļaužu rīcību, kuru uzvedība atklāja tik pretdabisku izturēšanos, un smeļoties spēku no Dieva, apustulis uzrakstīja Korintas draudzei vienu no savām bagātākajām, vispamācošākajām un visspēcīgākajām vēstulēm.
Apbrīnojami skaidri viņš atbildēja uz draudzes iepriekš uzdotajiem jautājumiem un iztirzāja galvenos pamatprincipus, kuru ievērošana tai nodrošinātu augstāku garīgo līmeni. Ļaudis atradās briesmās, un viņš nevarēja samierināties ar domu, ka šajā izšķirošajā brīdī neizdotos aizsniegt viņu sirdis. Pāvils tos uzticīgi brīdināja par draudošajām briesmām un norāja par pieļautajiem grēkiem. Viņš tiem no jauna norādīja uz Kristu un centās atgriezt agrāko dievbijību.
Apustuļa lielā mīlestība pret Korintas ticīgajiem atklājās maigajā, draudzei veltītajā sveicienā. Viņš atsaucās uz to agrākajiem piedzīvojumiem, atstājot elkus, lai pielūgtu un kalpotu patiesajam Dievam. Viņš atgādināja Svētā Gara dāvanas, ko tie bija saņēmuši, un rādīja, ka tiem ir dota iespēja nepārtraukti pieaugt kristīgā dzīvē, līdz būs sasnieguši Kristus skaidrību un svētumu. “Ar Viņu jūs esat kļuvuši bagāti visās lietās viscaur vārdos un atziņā, tāpēc ka Kristus liecībai ir likti stipri pamati jūsu vidū, tādēļ jums netrūkst nevienas dāvanas, un jūs sagaidāt mūsu Kunga Jēzus Kristus parādīšanos. Viņš jūs arī darīs stiprus līdz galam, nevainojamus mūsu Kunga Jēzus Kristus dienā.” [302]
Pāvils vaļsirdīgi izteicās arī par domstarpībām, kas bija izcēlušās Korintas draudzē, un skubināja tās locekļus beigt strīdēties. “Bet es jūs, brāļi, pamācu mūsu Kunga Jēzus Kristus Vārdā, lai jūsu starpā būtu vienprātība un neceltos šķelšanās, bet lai jūs visi pilnīgi vienoti stāvētu vienā prātā un vienā domā.”
Apustulis neatrada par vajadzīgu slēpt, kā viņš bija uzzinājis par draudzē pastāvošo nevienprātību. “Jo man par jums, mani brāļi, ir pienākušas ziņas no Hloes nama ļaudīm, ka jūsu starpā ir ķildas.”
Pāvils bija inspirēts apustulis. Patiesības, kuras viņš mācīja citiem, tika saņemtas “atklāsmēs”, tomēr Kungs viņam savu ļaužu stāvokli ne vienmēr atklāja tiešā veidā. Šajā gadījumā nepieciešamo informāciju piegādāja ļaudis, kas bija ieinteresēti Korintas draudzes labklājībā un saskatīja tur iezogamies ļaunumu, bet iepriekš saņemtās dievišķās atklāsmes apustuli jau bija sagatavojušas spriest par šo notikumu raksturu. Neskatoties uz faktu, ka Kungs viņam par šo atsevišķo gadījumu nedeva nekādu jaunu atklāsmi, tie, kas patiesi meklēja gaismu, apustuļa teikto uzņēma kā Kristus gribas apliecinājumu. Kungs viņam bija rādījis grūtības un briesmas, kas izcelsies draudzēs, un, šiem [303] ļaunumiem attīstoties, apustulis tagad izprata to ārkārtējo nozīmi. Viņam bija uzdevums draudzi aizsargāt, pastāvīgi atrodoties nomodā par dvēselēm kā tādam, kam būs jādod norēķins Dievam; un vai tāpēc tam nebija pienākums un tiesības ņemt vērā ziņas par tur pastāvošajām nekārtībām un šķelšanos? Noteikti, neapšaubāmi; tādēļ tiem sūtītā norājošā vēsts tiešām rakstīta Svētā Gara iedvesmā, tāpat kā jebkura cita viņa vēstule.
Apustulis nepieminēja viltus skolotājus, kas centās iznīcināt viņa darba augļus. Draudzē pastāvošās tumsas un šķelšanās dēļ viņš gudri atturējās tos tādā veidā uztraukt, baidīdamies ka daži tāpēc var pilnīgi atteikties no patiesības. Pāvils pievērsa uzmanību savam, kā “gudra namdara” darbam starp tiem, atgādinot, ka viņš ir licis pamatu, uz kā citi cēluši. Bet apustulis ar to sevi nepaaugstināja, jo paskaidroja: “Mēs esam Dieva līdzstrādnieki.” Viņš nepretendēja uz savu gudrību, bet atzina, ka vienīgi dievišķais spēks to ir darījis spējīgu pasludināt patiesību Dievam patīkamā veidā. Vienots ar Kristu, ar lielāko no visiem skolotājiem, Pāvils spēja citiem sniegt atziņas no dievišķās gudrības, kas atbilst visu šķiru vajadzībām un ir piemērota visiem laikiem, vietām un apstākļiem.
Viens no visnopietnākajiem ļaunumiem, kas attīstījās Korintas ticīgajos, bija daudzu atkrišana pazemojošajos pagānisma ieradumos. Kāds iepriekš atgrieztais bija tik tālu atkritis, ka tā izvirtību uzskatīja par nepieļaujamu pat pagānu pasaulē, kuras morālais līmenis bija visai zems. [304] Pāvils lūdza draudzi šo samaitātību no sava vidus izraidīt. “Vai nezināt,” viņš brīdināja, “ka maz rauga saraudzē visu mīklu? Tāpēc izmetiet ārā veco raugu, lai esat jauna mīkla, tā kā jūs esat neraudzēti.”
Otrs nopietns ļaunums, kas izplatījās draudzē, bija brāļu savstarpējā tiesāšanās valsts iestādēs. Par nesaskaņu nokārtošanu starp ticīgajiem jau bija pietiekoši gādāts. Kristus pats bija devis skaidrus norādījumus, kā šādos gadījumos rīkoties. “Ja tavs brālis grēko”, Jēzus kādreiz teica, “tad noej un pamāci viņu zem četrām acīm, un, kad viņš tev klausa, tad tu savu brāli esi mantojis. Un, ja viņš neklausa, tad pieaicini vēl vienu vai divus, lai no divu vai triju liecinieku mutes katrs vārds tiek apstiprināts. Bet, ja viņš tiem neklausa, tad saki to draudzei; bet, ja viņš neklausa arī draudzei, tad turi viņu par pagānu un muitnieku. Patiesi Es jums saku: ko vien jūs virs zemes siesit, tas būs siets arī debesīs; un, ko vien jūs virs zemes atraisīsit, tas būs atraisīts arī debesīs.” (Mat. 18:15-18)
Korintas ticīgos, kas bija aizmirsuši šo skaidro padomu, Pāvils tagad nepārprotami pamācīja un norāja. Viņš jautāja: “Ja jums citam pret citu ir kāda sūdzība, vai tad jāgriežas pie netaisno tiesas un ne pie svēto tiesas? Jeb vai jūs nezināt, ka svētie tiesās pasauli? Ja tad nu jūs esat pasaules tiesneši, vai tad jūs nebūtu cienīgi iztiesāt vismazākās lietas? Vai nezināt, ka mēs tiesāsim eņģeļus? Kamdēļ tad gan nevarētu iztiesāt laicīgās lietas? Ja jums ir sūdzības par laicīgām lietām, vai tad jūs ieceļat tādus par tiesnešiem, kas nav cienīti draudzē? To es saku jums par apkaunošanu. Vai tad jūsu vidū nebūtu neviena prātīga vīra, kas brāļu starpā varētu tiesu spriest? [305] Bet brālis iet tiesāties ar brāli, un tad vēl pie neticīgajiem. Jau tā nav laba lieta, ka jūsu starpā vispār tiesājas. Kādēļ jūs labāk nepaciešat netaisnību? Kādēļ jūs labāk nepanesat pārestību? (..) Jeb vai jūs nezināt, ka netaisni neiemantos Dieva valstību?”