(Ap. d. 19:1-20)
[281] Kamēr Apolls sludināja Korintā, Pāvils izpildīja savu solījumu atgriezties Efezā. Tikai īsu brīdi viņš bija uzturējies Jeruzālemē un kādu laiku pavadījis agrākajā darbavietā Antiohijā, no kurienes tālāk ceļoja caur Mazāziju un “pēc kārtas pārstaigāja Galatijas zemi un Frīģiju” (Ap. d. 18:23) , apmeklēdams iepriekš dibinātās draudzes un stiprinādams tās ticībā.
Apustuļu dienās Mazāzijas rietumu daļa bija pazīstama kā Romas valsts Āzijas province. Tās galvaspilsēta Efeza bija liels tirdzniecības centrs. Efezas ostā vienmēr iegriezās daudz tirdzniecības kuģu, un ielās drūzmējās ļaudis no dažādām zemēm. Līdzīgi Korintai, šķita, ka tā ir apsološs lauks misijas darbam.
Jūdi, kas bija plaši izkaisīti pa visām civilizētajām zemēm, toreiz gaidīja Mesijas nākšanu. [282] Sludinot Jānim Kristītājam, daudzi savos gadskārtējos svētkos, apmeklējot Jeruzālemi, izgāja Jordānas krastos viņu klausīties. Tur tie bija dzirdējuši paziņojumus par Jēzu kā Apsolīto un šīs jaunās ziņas aiznesa uz visām pasaules malām. Tādā veidā Dieva aizgādība sagatavoja ceļu apustuļu darbam.
Ierodoties Efezā, Pāvils atrada divpadsmit brāļus, kas, līdzīgi Apollam, kādreiz darbojoties par Jāņa Kristītāja mācekļiem, jau bija nedaudz iepazinušies ar Kristus misiju. Tiem gan nebija Apolla spēju, bet ar tādu pašu sirsnību un uzticību tie saņemtās zināšanas centās paust tālāk.
Šie brāļi neko nezināja par Svētā Gara uzdevumu. Kad Pāvils tiem jautāja, vai tie ir saņēmuši Svēto Garu, viņi atbildēja: “Mēs neesam pat dzirdējuši, ka Svētais Gars ir.” Uz Pāvila jautājumu: “Ar kādu kristību jūs esat kristīti?” tie atbildēja: “Ar Jāņa kristību.”
Tad apustulis tiem atklāja kristīgās ticības lielās pamatpatiesības. Viņš stāstīja par Kristus dzīvi virs Zemes un par Viņa nežēlīgo, kauna pilno nonāvēšanu. Viņš apliecināja, ka dzīvības Lielkungs ir salauzis kapa varu un uzvaroši piecēlies no nāves. Pāvils atkārtoja mācekļiem doto Pestītāja uzdevumu: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visus ļaudis, kristījot tos Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā.” (Mat. 28:18,19) Viņš tiem stāstīja arī par Kristus apsolījumu sūtīt Aizstāvi, kura spēkā tiks darītas varenas zīmes un brīnumi, un liecināja, cik krāšņi šis apsolījums bija piepildījies Vasarsvētku dienā. [283]
Ar dziļu interesi, pateicību un izbrīna pilnu prieku brāļi klausījās Pāvila vārdos. Tie ticībā satvēra brīnišķo patiesību par Kristus izpērkošo upuri un pieņēma Viņu kā savu Pestītāju. Tad viņus kristīja Jēzus vārdā, un, kad Pāvils “uzlika tiem savas rokas”, tie saņēma arī Svētā Gara kristību, kas tos darīja spējīgus runāt citu tautu valodās un pravietot. Tā viņi tika sagatavoti strādāt par misionāriem Efezā un tās apkārtnē, kā arī doties tālāk, lai sludinātu Evaņģēliju Mazāzijā.
Kopjot un sargājot pazemīgu garu, būdami vienmēr gatavi mācīties, šie ļaudis ieguva pieredzi, kas tos darīja spējīgus iziet par strādniekiem pļaujas laukā. Viņu piemērs sniedz kristiešiem ļoti vērtīgu mācību. Ir daudz tādu, kas savā garīgajā dzīvē maz attīstās, jo ir pārāk iedomīgi, lai nostātos skolnieka lomā. Viņi apmierinās ar Dieva Vārda paviršu izpratni un, nevēloties mainīt savu pārliecību vai ikdienas dzīvi, nemaz necenšas iegūt lielāku gaismu.
Ja Kristus sekotāji nopietni meklētu gudrību, tie tiktu ievesti bagātos atziņu laukos, kas līdz šim tiem bija pilnīgi nepazīstami. Kas pilnībā nodosies Dievam, to vadīs dievišķa roka. Cilvēks pats par sevi var būt vienkāršs un šķietami neapdāvināts, tomēr, ja tas ar mīlošu un uzticīgu sirdi paklausīs katram Dieva norādījumam, tad viņa spēki kļūs skaidrāki, cēlāki un daudz spraigāki, un pieaugs arī viņa lietderība. Tam, kas sakrāj dievišķās gudrības atziņas, tiks uzticēts svēts uzdevums. [284] Viņš kļūs spējīgs dzīvot par godu Dievam un par svētību pasaulei. “Kad kļūst izprotami Tavi Vārdi, tie apgaismo un dara vientiesīgos gudrus.” (Ps. 119:130)
Arī mūsu dienās daudzi par Svētā Gara darbu sirdī zina tikpat maz kā šie ticīgie Efezā; tomēr nav citas patiesības, kas Dieva Vārdā būtu atklāta vēl skaidrāk. Šo tematu ir iztirzājuši gan pravieši, gan apustuļi. Pats Kristus mūsu uzmanību pievērš augu attīstībai, kas tēlaini liecina par Svētā Gara darbību garīgās dzīvības uzturēšanā. Paceļoties augšup no saknēm, vīnakoka sula izplatās zaros, stimulējot augšanu un veidojot ziedus un augļus. Tāpat arī dzīvinošais Svētā Gara spēks, nākot no Pestītāja, piepilda dvēseli, atjaunojot motīvus un jūtas un pat domām liekot paklausīt Dieva prātam, tādā veidā saņēmēju darot spējīgu nest dārgos svēto darbu augļus.
Šīs garīgās dzīvības Uzturētājs nav redzams, un cilvēciskā filozofija nespēj pareizi izskaidrot, kā tā tiek sniegta un saglabāta, tomēr Gara darbība vienmēr ir saskaņā ar rakstīto Vārdu. Garīgo pasauli var salīdzināt ar dabisko. Mūsu laicīgo dzīvību ik acumirkli pasargā un uztur dievišķs spēks, tomēr nevis ar kādu ārkārtēju brīnumu, bet mums pašiem izlietojot mūsu iespēju robežās esošās svētības. Tāpat tiek stiprināta un uzturēta arī garīgā dzīvība, ņemot vērā Dieva aizgādības sniegtos līdzekļus. [285] Ja Kristus sekotājs grib pieaugt “par pilnīgu (..), pilnīgi Kristum līdzīgu” vīru (Ef. 4:13), tad viņam jāēd dzīvības maize un jādzer no pestīšanas ūdeņiem; tam jābūt modram lūgšanās un jāstrādā, visās lietās uzmanīgi sekojot Dieva norādījumiem, kas sniegti Viņa Vārdā.
Šo jaunatgriezto jūdu piedzīvojumā slēpjas vēl kāda cita mums dārga mācība. Pieņemot kristību no Jāņa rokas, tie pilnībā nesaprata Jēzus kā grēku nesēja misiju. Viņi vēl turējās pie nopietniem maldiem, bet, nākot lielākai gaismai, ar prieku atzina Kristu par savu Pestītāju, un šis uz priekšu spertais solis ieviesa izmaiņas viņu pienākumos. Iegūstot skaidrāku pārliecību, atbilstoši mainījās arī viņu dzīve. Lai ārēji apliecinātu šo pārmaiņu un apstiprinātu viņu ticību Kristum, tos no jauna kristīja Jēzus vārdā.
Pāvils savu darbu Efezā iesāka kā parasti – mācot jūdu sinagogā. Viņš tur darbojās trīs mēnešus, “sarunādamies un tos pārliecinādams par Dieva valstības lietām”. Sākumā viņu uzņēma labvēlīgi, bet, tāpat kā citos darba laukos, arī šeit drīz vien sākās nikna pretestība. “Daži nocietināja savas sirdis un neticēja, ļaužu priekšā nonicinādami šo mācību.” Turpinoties tādai Evaņģēlija noraidīšanai, apustulis sludināšanu sinagogā pārtrauca.
Dieva Gars Pāvilu bija izlietojis jūdu labā. Tika sniegts pietiekoši daudz pierādījumu, lai pārliecinātu visus, kas godīgi vēlējās zināt patiesību. Bet daudzi atļāvās vadīties no aizspriedumiem un neticības un atteicās pakļauties vispārliecinošākajiem argumentiem. [286] Baidīdamies, ka pastāvīga saskare ar šiem patiesības pretiniekiem var apdraudēt kristiešu ticību, Pāvils no tiem šķīrās un ar mācekļiem sapulcējās atsevišķi, turpinot publiskas mācības kāda ievērojama skolotāja Tiranna piedāvātajās telpās.
Pāvils redzēja, ka ir “atvērušās plašas durvis sekmīgai darbībai, bet arī pretinieku daudz”. (1. Kor. 16:9) Efezu pazina ne tikai kā krāšņāko, bet arī kā vienu no vissamaitātākajām Āzijas pilsētām. Tur drūzmējošos iedzīvotājus pārvaldīja māņticība un jutekliskas izpriecas. Tempļu ēnā sev patvērumu atrada visāda veida noziegumi un vispazemojošākā netiklība.
Efeza bija plaši pazīstamās dievietes Diānas pielūgšanas centrs. “Efezas Diānas” lieliskā tempļa slava izpaudās pa visu Āziju un pasauli, un tā pārsteidzošais greznums bija ne tikai pilsētas, bet visas tautas lepnums. Par tradīciju bija kļuvis uzskats, ka templī esošais elka tēls ir nokritis no debesīm. Uz tā bija iegravēti simboliski burti, un cilvēki ticēja, ka tiem piemīt liels spēks. Lai izskaidrotu šo simbolu nozīmi un pielietojumu, efezieši bija sarakstījuši vairākas grāmatas.
Starp tiem, kas sīki pētīja šīs ļoti dārgās grāmatas, bija daudz burvju, kuri spēcīgi ietekmēja templī esošā tēla pielūdzējus.
Strādājot Efezā, apustulis Pāvils saņēma īpašas dievišķās labvēlības zīmes. Viņa pūles pavadīja Dieva spēks, jo daudzi tika dziedināti no miesīgām slimībām. “Dievs darīja neparastus brīnumus ar Pāvila rokām, tā ka pat sviedru autus un priekšautus no viņa miesas uzlika neveseliem, un slimība tos atstāja, un ļaunie gari no tiem izgāja.” [287] Šīs pārcilvēciskās varas atklāsmes bija daudz iespaidīgākas par visu, kas jebkad Efezā bija piedzīvots, un vēl tāda rakstura, ka ne krāpnieku izveicība, ne burvju māksla tās nespēja atdarināt. Tā kā šie brīnumi tika darīti nacarieša Jēzus vārdā, tad ļaudīm bija izdevība pārliecināties, ka Debesu Dievs ir daudz spēcīgāks par burvjiem, kas kalpoja dievietei Diānai. Tā Kungs savu kalpu paaugstināja tieši elku pielūdzēju priekšā, pāri par visspēcīgākajiem un visatzītākajiem burvjiem.
Bet Tas, kuram pakļauti visi ļaunie gari un kas arī saviem kalpiem devis varu pār tiem, bija gatavs vēl vairāk apkaunot un satriekt ļaudis, kas nicināja un apgānīja Viņa svēto Vārdu. Par buršanu Mozus likumos bija noteikts nāves sods, tomēr atkritušie jūdi laiku pa laikam ar to slepeni nodarbojās. Kad Pāvils uzturējās Efezā, “daži jūdu apkārt klejojošie garu izdzinēji uzdrošinājās Kunga Jēzus Vārdu piesaukt pār tiem, kam bija ļauni gari”. Vienu tādu mēģinājumu izdarīja “jūdu augstā priestera Skevas septiņi dēli”. Atraduši kādu dēmonu apsēstu vīru, tie paziņoja: “Mēs jūs apsaucam tā Jēzus Vārdā, ko Pāvils sludina.” Bet ļaunais gars, viņiem atbildēdams, sacīja: “Jēzu es pazīstu un par Pāvilu es zinu, bet kas jūs tādi esat?” Un cilvēks, kurā ļaunais gars mājoja, tiem uzbruka un tos visus pievarēja, tā ka tiem kailiem un ievainotiem bija jābēg no šī nama.” [288]
Līdz ar to tika dots nepārprotams pierādījums par Kristus vārda svētumu un par briesmām, kādām sevi pakļauj tie, kas piesauc Viņa vārdu, neticot Pestītāja dievišķai misijai. “Viņus visus pārņēma bailes, un viņi slavēja Kunga Jēzus Vārdu.”
Tā atklājās fakts, kas iepriekš vēl nebija zināms, ka, pieņemot kristietību, atsevišķi ticīgie nebija pilnībā atteikušies no māņticības. Zināmās robežās tie turpināja nodoties buršanai, bet tagad, pārliecināti par savu vainu, “daudzi, kas bija kļuvuši ticīgi, nāca, atzīdamies un izstāstīdami savus darbus”. Labie darbi ietekmēja arī dažus burvjus, un daudzi no tiem, kas pielietoja dīvaino māņticības mākslu, “sanesa grāmatas un tās sadedzināja visu acu priekšā; to vērtību noteica un saskaitīja piecdesmit tūkstoš sudraba gabalu. Tā mācība auga un kļuva stipra tā Kunga spēkā.”