Šī pamatdoma tiek apskatīta visā Pāvila pirmajā vēstulē Korintas draudzei. Apustulis par Kristus kalpiem runā kā par “Dieva noslēpumu namturiem”, un par viņu darbu paskaidro, ka “no namturiem galvenokārt prasa, ka tie būtu uzticami. Bet tā man ir maza lieta, ka jūs mani tiesājat vai kāda cilvēku tiesa; es neesmu arī pats sev tiesnesis. Es gan nekā neapzinos, bet tādēļ vēl neesmu taisnots, mans tiesnesis ir tas Kungs. Tātad netiesājiet priekšlaikus, tiekams tas Kungs atnāks; Tas arī cels gaismā, kas bija apslēpts tumsībā, un atklās siržu nodomus, un tad ikvienam būs sava uzslava no Dieva.” (1. Kor. 4:1-5)
Nevienai cilvēcīgai būtnei nav uzdots lemt tiesu starp dažādiem Dieva kalpiem. Vienīgi Kungs ir tiesnesis par cilvēku darbiem, un Viņš katram piešķirs taisnu atmaksu.
Turpinot apustulis atsaucas tieši uz izteiktajiem salīdzinājumiem starp viņa un Apolla darbu: “Bet to, brāļi, es esmu attiecinājis uz sevi un uz Apollu, jūsu labad, lai jūs pie mums mācāties nepacelties pār to, kas ir rakstīts, lai jūs viena [277]cilvēka dēļ neuzpūšaties pret citu. Ar ko tu esi pārāks? Kas tad tev ir, ko tu nebūtu saņēmis? Bet, ja tu esi saņēmis, kāpēc lepojies, it kā nebūtu saņēmis?” (1. Kor. 4:6,7)
Pāvils draudzei skaidri uzrādīja briesmas un grūtības, kuras viņš un tā darbabiedri bija pacietīgi izturējuši savā kalpošanā Kristum. “Līdz šai stundai,” viņš rakstīja, “mēs ciešam badu un slāpes, esam pliki un vajāti, bez pajumtes. Un mēs grūti strādājam savām rokām. Mūs lamā, un mēs svētījam; mūs vajā, un mēs paciešam; mūs zaimo, un mēs iepriecinām. Mēs esam kļuvuši kā par atkritumiem pasaulē, kājām minami visiem līdz šai dienai. To rakstu jums, nevis jūs apkaunodams, bet pamācīdams kā savus mīļus bērnus. Jebšu jums būtu desmit tūkstoši pamācītāju Kristū, tad tomēr jums nav daudz tēvu; jo es jūs esmu, Evaņģēliju sludinādams, dzemdinājis Kristū Jēzū.” (1. Kor. 4:11-15)
Viņš, kurš Evaņģēlija strādniekus izsūta kā savus vēstnešus, tiek apkaunots, ja klausītāji tik stipri pieķeras kādam iemīlētam sludinātājam, ka vairs nav labprātīgi pieņemt cita pamācītāja darbu. Kungs palīdzību saviem ļaudīm ne vienmēr sūta tā, kā tie vēlētos, bet kā tiem vajag, jo cilvēki ir tuvredzīgi un ne vienmēr var saskatīt, kas tiem būtu vislabākais. Reti kad vienam sludinātājam ir visas spējas, kas nepieciešamas draudzes pilnveidošanai dažādajās kristietības vajadzībās. Tādēļ Dievs bieži vien tai sūta citus sludinātājus, kuriem ir tās īpašības, kas iepriekšējiem pietrūka.
[278] Draudzei šos Kristus kalpus būtu jāpieņem ar pateicību, it kā tie uzņemtu pašu Meistaru. Tai vajadzētu censties iegūt visas iespējamās svētības no pamācībām, kādas katrs sludinātājs no Dieva Vārda spēj dot. Kunga kalpu sniegtās patiesības ir jāatzīst un jāvērtē, bet neviens sludinātājs nav jādievina.
Kristus žēlastībā Dieva kalpi tiek darīti par gaismas un svētību nesējiem. Ja tie nopietnās, neatlaidīgās lūgšanās saņem Svētā Gara svaidījumu un iziet, izjūtot dvēseļu glābšanas nastu, un ar dedzību sirdī izplatīt krusta uzvaru, tad viņi noteikti redzēs sava darba augļus. Apņemoties neizrādīt cilvēcīgu gudrību vai izcelt sevi, tie savus pienākumus veiks tā, ka tie izturēs visus sātana uzbrukumus. Daudzas dvēseles atgriezīsies no tumsas gaismā, un tiks nodibinātas jaunas draudzes. Ļaudis atgriezīsies ne pie cilvēciskiem darba rīkiem, bet pie Kristus. Strādnieks pats paliks otrā plānā, atklāts tiks vienīgi Golgātas Vīrs, Jēzus.
Tie, kas šodien strādā Kristus labā, var uzrādīt tās pašas izcilās īpašības, kādas piemita Evaņģēlija sludinātājiem apustuļu laikā. Dievs ir tikpat labprātīgs piešķirt spēku saviem kalpiem tagad, kā Viņš to dāvāja Pāvilam, Apollam, Sīlam, Timotejam, Pēterim, Jēkabam un Jānim.
Apustuļu dienās bija dažas nomaldījušās dvēseles, kas gan apliecināja ticību Kristum, tomēr atteicās parādīt cieņu Viņa sūtņiem. [279] Šie ļaudis paziņoja, ka nav sekojuši cilvēcīgiem skolotājiem, bet ir pamācīti tieši no Kristus, bez Evaņģēlija sludinātāju palīdzības. Tie jutās garīgi neatkarīgi un ne labprāt pakļāvās draudzes balsij. Šādiem cilvēkiem draudēja briesmas pievilties.
Kā savus izraudzītus palīgus Kungs draudzē ir ievedis vīrus ar dažādām spējām, lai ar vairāku kopējo gudrību tiktu izprasts Svētā Gara nodoms. Cilvēki, kas rīkojas saskaņā paši ar sava rakstura stiprajām iezīmēm, atsakoties saskaņoties ar citiem, kuriem Dieva darbā ir bijusi ilggadīga pieredze, kļūs akli savā pašpaļāvībā, nespēdami atšķirt patieso no nepatiesā. Tādus nav labi ievēlēt par draudzes vadītājiem, jo tie sekos tikai paši savam spriedumam un plāniem, neņemot vērā brāļu ieteikumus. Ienaidniekam ir viegli izmantot tos, kas, lai gan pašiem uz katra soļa vēl ir vajadzīgs padoms, uzņemas aizbildniecību par dvēselēm savā spēkā, bez kā būtu mācījušies pazemību no Kristus.
Iespaids vien nav drošs vadonis jebkurā pienākumā. Ienaidnieks bieži liek ļaudīm domāt, ka tas ir Dievs, kas viņus vada, kamēr īstenībā tie seko tikai cilvēciskam impulsam. Bet, ja mēs būsim uzmanīgi un griezīsimies pēc padoma pie brāļiem, tad mums tiks dota izpratne par to, ko vēlas Kungs, jo pastāv apsolījums: “Pazemīgos Viņš vada savā taisnībā, un tiem, kas pazemoti, Viņš māca savu ceļu.” (Ps. 25:9)
Pirmajā kristīgajā draudzē bija daži, kas atteicās atzīt gan Pāvilu, gan Apollu, bet par savu vadītāju uzskatīja Pēteri. [280] Tie apgalvoja, ka Pēteris ir bijis vistuvākā draudzībā ar Kristu, Meistaram atrodoties virs zemes, kamēr Pāvils ticīgos pat vajāja. Viņu uzskatus un jūtas saistīja aizspriedumi. Tie nespēja parādīt iecietību, augstsirdību un maigumu, kas atklājas, ja sirdī mājo Kristus.
Draudēja briesmas, ka šis šķiru gars izveidosies par lielu ļaunumu kristīgajā sabiedrībā, tāpēc Kungs Pāvilu pamācīja izteikt nopietnus un brīdinošus vārdus tiem, kas sacīja: “Es turos pie Pāvila, otrs: es pie Apolla, trešais: es pie Kēfas, bet ceturtais: es pie Kristus.” Apustulis jautā: “Vai tad Kristus ir dalīts? Vai tad Pāvils ir par jums krustā sists? Jeb vai jūs esat kristīti uz Pāvila vārdu?” Un tālāk viņš vēl norādīja: “Tamdēļ neviens lai nelielās ar cilvēkiem. Jo viss ir jūsu. Vai tas būtu Pāvils vai Apolls, vai Kēfa, vai pasaule, vai dzīvība, vai nāve, vai tagadējās vai nākamās lietas, viss jums pieder. Bet jūs piederat Kristum un Kristus Dievam.” (1. Kor,. 1:12,13; 3:21-23)
Pāvils un Apolls darbojās pilnīgā saskaņā. Pēdējais jutās neapmierināts un noskumis Korintas draudzes nevienprātības dēļ un neizmantoja viņam parādīto ievērību, ne arī atbalstīja šķelšanos , bet šo strīda lauku steigšus atstāja. Kad vēlāk Pāvils viņu skubināja Korintu atkal apmeklēt, viņš atteicās un tiešām nestrādāja tur līdz daudz vēlākam laikam, kad draudze jau bija sasniegusi labāku garīgu stāvokli.