[255] Sīlas un Timoteja atnākšana no Maķedonijas, Pāvilam uzturoties Korintā, apustuli ļoti iepriecināja. Tie atnesa labas ziņas par ticību un mīlestību starp tiem, kas patiesību bija pieņēmuši Evaņģēlija vēstneša pirmajā Tesalonikas apmeklējuma laikā. Viņa sirds plūda pāri maigā līdzjūtībā pret ticīgajiem, kas grūtībās un pārbaudījumos bija palikuši Dievam uzticīgi. Pāvils ilgojās tos personīgi apmeklēt, bet, tā kā tas nebija iespējams, tad rakstīja vēstuli.
Šajā Tesalonikas draudzei adresētajā rakstiskajā vēstījumā apustulis izsaka pateicību Dievam par iepriecinošajām ziņām attiecībā uz viņu pieaugšanu ticībā. “Brāļi,” viņš raksta, “dzirdēdami par jūsu ticību, caur jums esam guvuši iepriecu visās savās vajadzībās un bēdās; jo kad jūs stipri stāvat savā Kungā, tad mēs dzīvojam. Ar kādiem pateicības vārdiem mēs gan varam Dievam atmaksāt par visu to prieku, ko izjūtam mūsu Dieva priekšā par jums, dienu un nakti no visas sirds Viņu lūgdami, lai mums būtu lemts redzēt jūs vaigā un stiprināt jūs ticībā, ja tas vēl vajadzīgs.” (1. Tes. 3:7-10) [256]
“Mēs vienmēr pateicamies par jums visiem Dievam, kad pieminam jūs savās lūgšanās, jo pastāvīgi atceramies Dieva, mūsu Tēva, priekšā jūsu ticības darbu, pašaizliedzīgo mīlestību un nesatricināmo cerību uz mūsu Kungu Jēzu Kristu.” (1. Tes. 1:2,3)
Daudzi Tesalonikas ticīgie bija “atgriezušies no elkiem (..), lai kalpotu dzīvajam un patiesajam Dievam”. (1. Tes. 1:9) Viņi bija “uzņēmuši sludināto Vārdu Svētā Gara priekā, panesdami daudz spaidu”. (1. Tes. 1:6) Apustulis apliecināja, ka, uzticīgi sekojot Kungam, viņi ir kļuvuši “par priekšzīmi visiem ticīgajiem Maķedonijā un Ahajā”, (1. Tes. 1:7) un šī uzslava nebija nepelnīta, tāpēc ka Pāvils varēja droši turpināt: “Jo no jums tā Kunga Vārds atskanējis tālāk ne vien Maķedonijā un Ahajā, nē, visās vietās kļuvusi zināma jūsu ticība Dievam, tā ka mums nekas vairs nav jāstāsta”. (1. Tes. 1:8)
Tesalonikas ticīgie bija patiesi misionāri. Viņi sirdī dega par savu Pestītāju, kas tos bija atbrīvojis no “nākamās dusmības”. (1. Tes. 1:10) Saņemot Kristus žēlastību, to dzīvē bija notikusi brīnišķīga pārmaiņa, un viņu pausto Kunga Vārdu pavadīja spēks. Pasludinātās patiesības mantoja sirdis, un ticīgo skaitam pievienojās jaunas dvēseles.
Šajā pirmajā vēstulē apustulis paskaidroja savu darbības veidu, strādājot pie tesaloniķiešiem. Viņš apliecina, ka nav centies mantot piekritējus ar viltu un krāpšanu. “Bet mēs runājam tāpēc, ka Dievs mūs atradis par cienīgiem, uzticēdams mums Evaņģēliju, un cenšamies izpatikt nevis cilvēkiem, bet Dievam, kas pārbauda mūsu sirdis. Jūs zināt, mēs nekad neesam uzstājušies ar glaimiem vai mantkārīgos nolūkos, Dievs ir mūsu liecinieks, nedz arī sagaidīdami godu no cilvēkiem, ne no jums, ne no citiem. Lai gan mums kā Kristus apustuļiem būtu bijis iespējams sev prasīt sevišķu cieņu, bet mēs jūsu starpā esam bijuši saudzīgi kā māte, kas lolo savus bērnus. [257] Tādas ir bijušas mūsu jūtas pret jums; mēs ar jums gribējām dalīties ne vien Dieva Evaņģēlijā, bet arī savā dvēselē, jo tik mīļi jūs mums bijāt kļuvuši.” (1. Tes. 2:4-8)
“Jūs un Dievs esat mani liecinieki, ar kādu bijību un nevainojamu taisnību mēs pret jums izturējāmies, kad bijāt ticīgi kļuvuši. Mēs ikvienu no jums – jums tas ir zināms – kā tēvs savus bērnus uzmudinājām, pamācījām un pārliecinājām dzīvot tā, lai jūs būtu sava Dieva cienīgi, kas jūs aicina savā valstībā un godībā.
Tāpēc mēs arī pastāvīgi pateicamies Dievam, ka jūs, uzklausījuši mūsu sludinātos Dieva Vārdus, tos esat uzņēmuši nevis kā cilvēku, bet kā Dieva vārdus, kas tie patiesībā ir; jo pats Dievs darbojas ar savu spēku jūsos, kas ticat.” (1. Tes. 2:10-13) “Jo kas gan cits ir mūsu cerība, prieks un slavas vainags mūsu Kunga Jēzus priekšā Viņa atnākšanas dienā, ja arī ne jūs? Tiešām, jūs esat mūsu gods un prieks!” (19., 20.p.)
Savā pirmajā vēstulē Tesalonikas ticīgajiem Pāvils cenšas viņus pamācīt par mirušo patieso stāvokli. Viņš par nāvi runā kā par [258] miegu, kā par laiku, kas tiek pavadīts bez apziņas: “Mēs gribam, brāļi, lai jūs būtu skaidrībā par tiem, kas aizmiguši, un lai jūs nenodotos skumjām kā tie, kam nav cerības. Jo tāpat, kā mēs ticam, ka Jēzus ir nomiris un augšāmcēlies, Dievs arī aizmigušos caur Jēzu vedīs godībā kopā ar Viņu. (..) Pats Kungs nāks no Debesīm, kad Dievs to pavēlēs, atskanot erceņģeļa balsij un Dieva bazūnei: tad pirmie celsies tie, kas ticībā uz Kristu miruši. Pēc tam mēs, dzīvie, kas vēl pāri palikuši, kopā ar viņiem tiksim aizrauti gaisā padebešos, pretim tam Kungam. Tā mēs būsim kopā ar to Kungu vienmēr.” (1. Tes. 4:13,14,16,17)
Tesaloniķieši bija sirsnīgi pieķērušies domai, ka Kristus nāks, lai pārvērstu dzīvos ticīgos un tos ņemtu pie sevis. Tie rūpīgi sargāja savu draugu dzīvību, lai viņi nemirtu un nezaudētu laimi, ko visi kopā cerēja saņemt, Kungam nākot. Bet viņu mīļie viens pēc otra tika no tiem atņemti; ar sāpēm tie pēdējo reizi noraudzījās aizgājēju sejās, tik tikko uzdrīkstēdamies cerēt sastapt viņus nākamajā dzīvē.
Atverot un lasot Pāvila vēstuli, draudze saņēma lielu prieku un mierinājumu vārdos, kas atklāja mirušo patieso stāvokli. Apustulis skaidroja, ka, Kristum nākot, dzīvi palikušie nesatiksies ar Kungu pirms tiem, kas Jēzū aizmiguši, jo virseņģeļa balss un Dieva bazūne sasniegs aizmigušos, un Kristū mirušie piecelsies, pirms dzīvajiem būs sniegta nemirstība. “Pēc tam mēs, dzīvie, kas vēl pāri palikuši, kopā ar viņiem tiksim aizrauti gaisā padebešos, pretim tam Kungam. Tā mēs būsim kopā ar to Kungu vienmēr. Ieprieciniet cits citu ar šiem vārdiem!”
[259] Mēs tikko spējam novērtēt to cerību un prieku, ko šis apgalvojums deva jaunajai Tesalonikas draudzei. Viņi tam ticēja un glabāja šo viņu evaņģelizācijas tēva sūtīto vēstuli, un sirdis plūda pāri mīlestībā arī uz viņu. Par šīm lietām apustulis jau agrāk bija tiem stāstījis, bet toreiz viņu prāts vēl tikai centās aptvert jaunās un šķietami savādās doktrīnas, un nav brīnums, ka daža jautājuma izpratne tiem nebija tik spilgti iespiedusies atmiņā. Bet viņi alka pēc patiesības, un Pāvila vēstule tagad sniedza jaunu cerību un spēku, veidojot stiprāku ticību un dziļāku pieķeršanos Tam, kas, ejot nāvē, darīja pieejamu dzīvību un nemirstību.
Tagad tie priecājās apziņā, ka viņu ticīgie draugi tiks piecelti no kapa, lai dzīvotu mūžīgi Dieva valstībā. Tumsa, kas it kā apņēma mirušo dusas vietas, bija izklīdināta. Kristīgo ticību pavadīja neparasti gaiša cerība, un Kristus dzīvē, nāvē un uzvarā pār kapu tie saskatīja jaunu godību.
Pāvils rakstīja: “Dievs arī aizmigušos caur Jēzu vedīs godībā kopā ar Viņu.” Daudzi šo vārdu nozīmi iztulko, it kā Kristus ar aizmigušajiem nāks no Debesīm, bet Pāvils gribēja teikt, ka tieši tā, kā Kristus tika piecelts no mirušiem, Dievs arī nāvē aizmigušos svētos izaicinās no viņu atdusas vietām un ņems sev līdzi uz Debesīm. Ak, cik dārgs mierinājums! Kāda krāšņa cerība! Ne tikai Tesalonikas draudzei, bet visiem kristiešiem, kur tie arī neatrastos.
Darbodamies Tesalonikā, Pāvils jau tik pilnīgi bija sniedzis paskaidrojumus par laika zīmēm, rādīdams, kam jānotiek pirms Cilvēka Dēla parādīšanās debesu padebešos, [260] ka neuzskatīja par nepieciešamu par to vēl sīkāk rakstīt. Tomēr viņš zīmīgi atsaucas uz kādreiz iepriekš teikto: “Bet par laiku un stundu, brāļi, man jums nav jāraksta; jo jūs paši labi zināt, ka tā Kunga diena nāk tāpat kā zaglis naktī. Kad sacīs: nu ir miers un drošība, – tad pēkšņi pār viņiem nāks posts, kā dzemdību sāpes pār grūtnieci, un viņi nevarēs izbēgt.” (1. Tes. 5:1-3)
Šodien daudzi aizver acis pret pierādījumiem, ko Kristus deva, brīdinot ļaudis par savu atnākšanu. Tie cenšas apklusināt visas drūmās nojautas, kamēr tajā pašā laikā dievišķie paredzējumi strauji piepildās un pasaule steidzas uz to brīdi, kad Cilvēka Dēls parādīsies debesu padebešos. Pāvils māca, ka būt vienaldzīgam pret zīmēm, kurām jāpiepildās pirms Kristus otrās atnākšanas, patiesībā ir grēks. Šajā ziņā nolaidīgos viņš nosauc par tumsas un nakts bērniem, bet vērīgos un modros iedrošina ar vārdiem: “Bet jūs, brāļi, nedzīvojat tumsībā, ka šī diena jūs varētu pārsteigt kā kāds zaglis; jo jūs visi esat gaismas bērni un dienas bērni. Mēs nepiederam ne naktij, ne tumsai. Tāpēc negulēsim kā pārējie, bet būsim nomodā un skaidrā prātā.” (1. Tes. 5:4-6)
Apustuļa pamācības šajā jautājumā sevišķi svarīgas ir draudzei mūsu dienās. Uz tiem, kas dzīvo tik tuvu šim krāšņajam notikumam, Pāvila vārdiem vajadzētu atstāt vislielāko iespaidu: “Bet mēs, kas piederam dienai, būsim skaidrā prātā! Tērpsimies ticības un mīlestības bruņās un uzliksim pestīšanas cerības bruņu cepuri! [261] Jo Dievs mūs nav nolicis dusmībai, bet lai mēs iegūtu pestīšanu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, kas par mums ir miris, lai mēs kopā ar Viņu dzīvotu, vienalga, vai esam nomodā vai aizmiguši.” (1. Tes. 5:8-10)
Modrs kristietis ir darbīgs kristietis, kas dedzīgi cenšas darīt visu, kas viņa spēkos, lai izplatītu Evaņģēliju. Pieaugot mīlestībai pret Pestītāju, pieaugs arī mīlestība pret citiem cilvēkiem. Tāpat kā Meistaram, arī viņam būs grūti pārbaudījumi, bet tas neļaus bēdām sabojāt garastāvokli vai iznīcināt sirds mieru. Viņš zina, ka izturētie pārbaudījumi to pārveido un attīra, vadot ciešākā savienībā ar Pestītāju. Kristus ciešanu līdzdalībnieki būs arī Viņa miera dalībnieki un beidzot Viņa godības līdzdalībnieki.
“Mēs lūdzam jūs, brāļi,” Pāvils turpina savu vēstuli tesaloniķiešiem, “atzīstiet tos, kas jūsu labā strādā, kas ir jūsu priekšnieki tā Kunga draudzē un kas jūs pamāca. Turiet viņus mīļus un augstā cieņā viņu darba dēļ! Savā starpā turiet mieru!” (1. Tes. 5:12,13)