(Ap. d. 18:18-28)
[269] Pēc aiziešanas no Korintas Pāvila nākamais darba lauks bija Efeza. Apustulis jau atradās ceļā uz Jeruzālemi, lai tur sagaidītu svētkus, tāpēc uzturēšanās Efezā varēja ilgt tikai īsu laiku. Tur viņš sinagogā sarunājās ar jūdiem, un uz tiem atstātais iespaids bija tik labvēlīgs, ka tie lūdza viņu palikt. Bet nodoms apmeklēt Jeruzālemi neļāva kavēties, tomēr viņš apsolīja atgriezties, “ja Dievs gribēs”. Uz Efezu viņu bija pavadījuši Akvila un Priskilla, un tie tagad tur palika, lai turpinātu Pāvila iesākto darbu.
Ap to laiku “Efezā nonāca kāds jūds, vārdā Apolls, dzimis aleksandrietis, izglītots vīrs, labs rakstu pazinējs”. Tas bija dzirdējis Jāņa Kristītāja sludināšanu, pieņēmis grēku atgriešanās kristību un darbojās kā dzīvs liecinieks, ka pravieša pūles nav bijušas veltīgas. Svētie Raksti par Apollu liecina, ka “tas bija mācīts tā Kunga ceļā un, degdams garā, runāja un rūpīgi mācīja par Jēzu, kaut gan pazina tikai Jāņa kristību”. [270]
Uzturēdamies Efezā, “viņš sāka sludināt sinagogā”. Starp klausītājiem ieradās arī Akvila un Priskilla, kas, nojauzdami, ka viņš vēl nav saņēmis visu Evaņģēlija gaismu, to “aicināja pie sevis un viņam vēl skaidrāk izstāstīja Dieva ceļu”. No šīm pārrunām tas ieguva daudz pilnīgāku Svēto Rakstu izpratni un kļuva par vienu no spējīgākajiem kristīgās ticības aizstāvjiem.
Apolls ļoti vēlējās doties uz Ahaju, un Efezas “brāļi mācekļiem rakstīja un lūdza, lai viņu uzņem” kā skolotāju, kas darbojas pilnīgā saskaņā ar Kristus draudzi. Viņš aizgāja uz Korintu, kur, gan publiski sludinādams, gan ejot no mājas uz māju, “dedzīgi pārliecināja jūdus, ļaužu priekšā no Rakstiem pierādīdams, ka Jēzus ir Kristus”. Pāvils patiesības sēklu bija iesējis; Apolls tagad tai piegādāja vajadzīgo veldzi, bet viņa sekmes Evaņģēlija sludināšanas darbā pamudināja dažus ticīgos tā darbu vērtēt augstāk par Pāvila pūlēm. Šī cilvēku savstarpējā salīdzināšana izraisīja draudzē partiju garu, kas lielā mērā draudēja aizkavēt Evaņģēlija izplatīšanos.
Pusotra gada laikā, kamēr Pāvils uzturējās Korintā, viņš Evaņģēliju ar nolūku bija pasniedzis lielā vienkāršībā, jo nebija pie korintiešiem nācis “ar augstu valodu vai gudrību”, bet ar bailēm un drebēšanu, un “Gara un spēka izpausmē” bija pasludinājis “Dieva liecību”, lai viņu “ticība nebūtu pamatota cilvēku gudrībā, bet Dieva spēkā”. (1. Kor. 2:1,4,5)
[271] Nepieciešamības spiests, Pāvils savu mācīšanas veidu bija piemērojis draudzes stāvoklim. “Ar jums, brāļi, es nevarēju runāt kā ar garīgiem,” viņš vēlāk paskaidroja, “bet kā ar miesīgiem cilvēkiem, kā ar bērniem Kristū. Es jums devu pienu un ne smagu barību. To jūs nevarējāt panest, un arī vēl tagad nevarat.” (1. Kor. 3:1,2) Daudzi Korintas ticīgie bija kūtri apgūt tās mācības, kuras viņš centās tiem pasniegt. Viņu garīgā pieaugšana nebija proporcionāla pastāvošajām priekšrocībām un izdevībām. Tad, kad tiem jau vajadzēja justies drošiem kristīgajos piedzīvojumos un spējīgiem aptvert un praktiski pielietot dziļākās Dieva Vārda patiesības, tie vēl atradās tur, kur kādreiz mācekļi, kad Kristus tiem teica: “Man vēl daudz jums jāsaka, bet tagad jūs to nevarat panest.” (Jāņa 16:12, pēc Glika tulk.) Skaudība, ļaunas aizdomas un apsūdzības bija aizslēgušas daudzu Korintas ticīgo sirdis pilnīgai Dieva Gara darbībai, kas “izdibina visas lietas, arī Dieva dziļumus”. (1. Kor. 2:10) Lai cik gudri tie jutās laicīgā ziņā, tomēr Kristus darba izpratnē vēl palika kā bērni.
Pāvilam bija pienākums pamācīt atgrieztos korintiešus kristīgās ticības pamatprincipos, sākot no pašiem pamatiem. Viņš bija spiests rēķināties ar to neizpratni par dievišķā spēka iedarbību uz sirdi. Tajā laikā viņi vēl nespēja aptvert pestīšanas noslēpumu, jo “miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara; jo tas viņam ir ģeķība, viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams”. (1. Kor. 2:14) [272] Tāpēc apustulis centās sēt sēklu, ko citiem vajadzēja laistīt. Viņa sekotājiem darbu pienācās turpināt no tās vietas, kur viņš to bija atstājis, sniedzot garīgu gaismu un atziņu tā, kā draudze to bija spējīga panest.
Sākot darbību Korintā, Pāvils saprata, ka lielās patiesības, ko viņš vēlējās mācīt, ir jāpasniedz ļoti rūpīgi. Viņš apzinājās, ka starp klausītājiem varētu būt tādi, kas lepni paļaujas uz cilvēciskām teorijām un pārstāv nepareizu Dieva pielūgšanas kārtību, kuri taustās kā akli, cerēdami atrast dabas grāmatā teorijas, kas runātu pretī Rakstos atklātajai realitātei par garīgo un neiznīcīgo dzīvi. Tāpat viņš zināja, ka kritiķi centīsies apstrīdēt atklāsmē sniegtā Vārda kristīgo izskaidrojumu un ka skeptiķi Kristus Evaņģēliju uzņems ar izsmieklu un nievām.
Pūloties vadīt dvēseles pie krusta pakājes, Pāvils neuzdrošinājās atklāti norāt izvirtušos vai arī pateikt, cik viņu grēks ir riebīgs svētā Dieva acīs. Viņš labāk tiem norādīja uz patieso dzīves mērķi un centās nostiprināt viņu prātā dievišķā Skolotāja mācības, kas, ja tās pieņemtu, paceltu tos no pasaulīguma un grēka pie skaidrības un taisnības. Apustulis sevišķi uzsvēra praktisko dievbijību un svētumu, kas jāsasniedz ikvienam, lai tas tiktu atzīts par cienīgu ieņemt vietu Dieva valstībā. Viņš ilgojās redzēt, kā Kristus Evaņģēlija gaisma izlaužas cauri klausītāju prāta tumsai, tā ka tie paši ierauga, cik viņu amorālie ieradumi ir riebīgi Dieva skatījumā. [273] Tādēļ tas mācīdams galvenokārt uzsvēra Kristu un Viņa krusta nāvi. Pāvils centās tiem atklāt, ka viņu visnopietnākajām interesēm un vislielākajam priekam jāsaistās ar brīnišķīgo atpestīšanas patiesību, nožēlojot Dieva priekšā savus grēkus un ticot Kungam Jēzum Kristum.
Filozofs novēršas no pestīšanas gaismas, jo tā apkauno viņa pārdrošās teorijas; pasauli mīlošs cilvēks to atsakās pieņemt, jo tā viņu šķir no lietām, ko tas dievina. Pāvils zināja, ka iemīlēt Kristu un ar ticības acīm uzlūkot Viņa krustu cilvēki varēs tikai tad, ja tie vispirms būs iepazinušies ar Pestītāja raksturu. Studijām, kas kā zinātne un pateicības dziesma turpināsies visā mūžībā, jāiesākas jau šeit uz Zemes, jo dvēseles patieso vērtību pareizi novērtēt var vienīgi krusta gaismā.
Dieva žēlastības pārveidojošais iespaids izmaina cilvēka dabīgo raksturu. Miesīgi noskaņotajiem Debesis nešķiet pievilcīgas; viņu nesvētā sirds nejūtas skārta no tur valdošās skaidrības un svētuma; un, ja tiem arī būtu iespējams Debesīs nokļūt, tad viņi tur neatrastu neko sev patīkamu un pierastu. Lai kritušais cilvēks kļūtu piemērots Debesīm un varētu atrasties svēto, skaidro eņģeļu sabiedrībā, vispirms tā dabīgās sirds pārvaldītajām dziņām ir jāpakļaujas Kristus žēlastībai. Kad cilvēks mirst grēkam un atdzimst jaunai dzīvei Kristū, viņa sirdi piepilda dievišķā mīlestība, tiek svētota izpratne, viņš dzer no neizsīkstošā prieka un atziņu avota un mūžīgās dienas spožums apgaismo viņa taku, jo ar to pastāvīgi ir Dzīvības Gaisma.
[274] Pāvils bija centies Korintas brāļiem paskaidrot, ka viņš un ar viņu kopā strādājošie ir tikai cilvēki, kam Dievs ir uzdevis mācīt patiesību, ka viņi ir iesaistījušies vienā darbā un savās sekmēs visi kā viens ir atkarīgi no Dieva. Draudzē pastāvošās pārrunas par dažādo darbinieku attiecīgajiem nopelniem nebija saskaņā ar Kunga prātu, bet radās, izdabājot dabīgās sirds tieksmēm. “Jo, kad viens saka: es turos pie Pāvila, bet otrs: es pie Apolla, – vai tad neesat miesīgi? Kas tad ir Apolls, un kas ir Pāvils? Tikai kalpi, ar kuru palīdzību jūs kļuvāt ticīgi, ikviens tā, kā tas Kungs viņam devis. Es dēstīju, Apolls aplaistīja, bet Dievs deva spēku augšanai. Tamdēļ nav cildināms ne dēstītājs, ne laistītājs, bet Dievs, kas audzē.” (1. Kor. 3:4-7)
Evaņģēliju Korintā pirmais pasludināja Pāvils, nodibinot tur draudzi. Tas bija viņam no Kunga uzdotais pienākums. Vēlāk, pēc Dieva norādījuma, pasākumā tika iesaistīti citi strādnieki, lai katrs veiktu savu darbu un ieņemtu savu vietu. Iesēto sēklu vajadzēja aplaistīt, un tas bija jādara Apollam, kurš darbā sekoja Pāvilam un sniedza tālākas pamācības, palīdzot sēklai augt un attīstīties. Viņš atrada pieeju cilvēku sirdīm, bet Dievs bija tas, kas deva pieaugumu, jo ne jau cilvēciskais, bet dievišķais spēks pārveido raksturu. Sēklas augšanu neierosina ne sējējs, ne slacinātājs; viņi tikai pildīja savu uzdevumu kā Kunga nozīmēti starpnieki, sadarbojoties ar Viņu Tā darbā. Par veiksmi gods un slava pienācās vienīgi Meistaram.
Ne visiem Dieva kalpiem ir vienādas dāvanas, bet tie visi ir iekļauti Viņa darbā. [275] Ikvienam jāmācās no lielā Skolotāja un tad jāīsteno dzīvē tas, ko ir apguvis. Katram vēstnesim Dievs ir norādījis savu pienākumu. Dāvanas ir dažādas, bet darbam jābūt saskanīgam, pārvaldītam no Svētā Gara svētījošās ietekmes. Tā pasludinot pestīšanas Evaņģēliju, Dieva spēks pārliecinās un atgriezīs vēl daudzus. Cilvēciskais rīks tiek apslēpts ar Kristu Dievā, un Kristus parādās kā pirmais starp desmit tūkstošiem, kā Visskaistākais.
“Dēstītājs un laistītājs – abi sader kopā un katrs dabūs savu algu, pēc sava darba. Jo mēs esam Dieva darba biedri, jūs esat Dieva aramais tīrums, Dieva celtne.” (1. Kor. 3:8,9) Šajā Rakstu tekstā apustulis draudzi pielīdzina apstrādājamam laukam, kurā zemkopis pūlas, rūpēdamies par Kunga vīnogulāju dēstiem; kā arī ēkai, kurai jāizveidojas par svētu templi Kungam. Dievs kā darbu vadītājs katram ir paredzējis savu pienākumu. Visiem jāstrādā Viņa uzraudzībā, ļaujot Tam sadarboties ar strādniekiem. Viņš sniedz tiem takta izjūtu un veiksmi un, ja tie ievēro Viņa norādījumus, tad vainago to pūles ar panākumiem.
Dieva kalpiem jāstrādā kopā, vienam pret otru izturoties laipni un pieklājīgi, pēc Rakstu novēlējuma: “Godu dodot, nāciet viens otram pretī.” (Rom. 12:10) Nedrīkst piekopt nekādu nelaipnu kritiku un otra darba ārdīšanu, nedrīkst veidot nekādas atsevišķas partijas. Katram cilvēkam, kam Kungs uzticējis vēsti, ir savs īpašs uzdevums. Ikvienam ir sava personīgā individualitāte, ko tam nevajag pakļaut otra cilvēka iegribām, [276] tomēr katram jādarbojas saskaņā ar saviem brāļiem. Kalpošanā Dieva vēstnešiem jābūt pilnīgi vienotiem. Neviens lai sevi nenostāda par mērauklu citiem, runājot necienīgi par saviem līdzstrādniekiem vai izturoties pret tiem kā pret zemākiem. Lai ikviens Dieva vadībā dara tam uzdoto darbu, citu biedru cienīts, mīlēts un iedrošināts. Lai tie kopīgi virza darbu uz priekšu, tuvāk beigām.