Tesalonikas ticīgos ļoti apgrūtināja cilvēki, kas nāca ar fanātiskām idejām
un mācībām. Daži bija “izlaidīgi, nestrādādami nekādu darbu, bet tikai izlikdamies”. (2. Tes. 3:11) Draudze bija pareizi organizēta, jo tika iecelti gan sludinātāji, gan diakoni, bet atradās daži ietiepīgi un impulsīvi vīri, kas vadītājiem atteicās pakļauties. Viņi pieprasīja ne tikai personīga sprieduma tiesības, bet savus uzskatus vēlējās publiski uzspiest visai draudzei. [262] Visu to vērā ņemot, Pāvils aicināja tesaloniķiešus respektēt un cienīt tos, kas bija ievēlēti, lai draudzē ieņemtu vadošas vietas.
Rūpēdamies, lai Tesalonikas ticīgie staigātu pareizi Kunga priekšā, apustulis lūdza viņus ikdienas dzīvē parādīt praktisku dievbijību. “Beidzot, brāļi, mēs lūdzam un pamācām Kungā Jēzū: topiet aizvien pilnīgāki, sekodami tām mācībām, ko no mums esat saņēmuši, proti, kā jādzīvo, lai Dievam patiktu, – un jūs jau arī tā dzīvojat. Jūs zināt, kādus aizrādījumus mēs jums esam devuši Kunga Jēzus uzdevumā. Jo tāda ir Dieva griba – lai jūsu dzīve būtu svēta. Atturieties no netiklības! (..) Jo Dievs mūs nav aicinājis nešķīstībai, bet svēttapšanai.” (1. Tes. 4:1-3,7)
Apustulis sajuta, ka viņš ir lielā mērā atbildīgs par to cilvēku garīgo labklājību, kas atgriežas viņa pūļu rezultātā, tāpēc ļoti vēlējās, lai tie pieaugtu vienīgi patiesā Dieva un Viņa sūtītā Jēzus Kristus atzīšanā. Savā kalpošanas darbā tas bieži mēdza sastapties ar nelielām ļaužu grupām, kas mīlēja Jēzu, un zemojās ar tiem kopā lūgšanās, lai Dievs pamācītu, kā ar Viņu uzturēt dzīvu savienību. Tie kopīgi apspriedās par labākām metodēm, kā pasniegt citiem Evaņģēliju, un, kad bija no viņiem šķirts, tas bieži lūdza Dievu, lai Viņš tos pasargā no ļauna un palīdz būt nopietniem un darbīgiem misionāriem.
Viens no pārliecinošākajiem patiesas atgriešanās pierādījumiem ir mīlestība pret Dievu un citiem cilvēkiem. Tiem, kas pieņem Jēzu par savu Pestītāju, ir dziļa, patiesa mīlestība pret pārējiem dārgās ticības biedriem. Tā tas bija pie Tesalonikas kristiešiem. [263] “Par brāļu mīlestību man nav vajadzīgs jums rakstīt, jo pats Dievs jūs mācījis turēt savā starpā mīlestību. Un to jūs arī darāt ar visiem brāļiem pa visu Maķedoniju. Bet mēs jums, brāļi, liekam pie sirds: topiet šai ziņā vēl pilnīgāki. Turiet par lielu godu, klusi dzīvojot, darīt savu darbu un strādāt savām rokām, kā mēs jums to esam piekodinājuši, lai jūsu dzīve būtu nevainojama arī pret tiem, kas ir ārpusē, un jums ne pie viena nebūtu jāgriežas savās vajadzībās.” (1. Tes. 4:9-12)
“Un jūs lai tas Kungs dara vēl pilnīgākus, vairodams mīlestību, kas jūs vieno savā starpā un ar visiem citiem, tāpat kā mēs jūs mīlam, un lai stiprina jūsu sirdis, lai tās būtu nevainojamas savā svētumā Dieva, mūsu Tēva, priekšā, kad mūsu Kungs Jēzus atnāks ar visiem saviem svētajiem.” (1. Tes. 3:12,13)
“Mēs jums liekam pie sirds, brāļi, pamāciet nekārtīgos, iedrošiniet bailīgos, palīdziet vājajiem, esiet pacietīgi pret visiem! Pielūkojiet, lai neviens nevienam neatmaksā ļaunu ar ļaunu, bet aizvien dzenieties pēc tā, kas labs, gan paši savā starpā, gan pret citiem. Esiet priecīgi vienmēr, lūdziet bez mitēšanās Dievu. Par visu esiet pateicīgi! Jo tāda ir Dieva griba Kristū Jēzū attiecībā uz jums.” (1. Tes. 5:14-18)
Apustulis brīdina tesaloniķiešus nenicināt praviešu dāvanu. Ar vārdiem: “Neapslāpējiet Garu, neniciniet pravietošanu; pārbaudiet visu; kas labs, to paturiet”, viņš aicina rūpīgi visu apsvērt, lai atšķirtu patieso no nepatiesā. Viņš pamudina: “Atraujieties no visa, kas ļauns,” un vēstuli beidz ar lūgšanu, lai “pats miera Dievs jūs svētī caurcaurim, un jūsu gars, dvēsele un miesa visā pilnībā lai paliek bezvainīgi līdz mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanai. Jūsu aicinātājs ir uzticams. Viņš būs arī darītājs.” (1. Tes. 5:19-24) [264]
Pamācības par Kristus otro atnākšanu, kuras Pāvils uzrakstīja savā pirmajā vēstulē tesaloniķiešiem, bija pilnīgā saskaņā ar viņa iepriekšējo mācību, tomēr daži vietējie brāļi viņa vārdus uztvēra nepareizi. Tie saprata, it kā viņš būtu izteicis cerību, ka pats piedzīvos Pestītāja atnākšanu. Tas radīja sajūsmas un uztraukuma pieaugumu. Tie, kas agrāk nebija ievērojuši savas atbildības un pienākumus, tagad kļuva daudz neatlaidīgāki, uzspiežot maldīgos uzskatus citiem.
Otrajā vēstulē Pāvils cenšas izlabot šīs mācības nepareizo uztveri un izskaidrot tiem savu patieso viedokli. Apustulis atkal izsaka pārliecību par viņu godīgumu un pateicību par pastāvīgo stipro ticību, un ka viņu mīlestība vienam pret otru un Meistaru kļūst aizvien pilnīgāka. Viņš tiem stāsta, ka citās draudzēs tos ieteicis kā pacietīgas, izturīgas ticības piemēru, kas varonīgi panes vajāšanas un smagus pārbaudījumus, un rakstot virza to domas uz Kristus otrās atnākšanas laiku, kad Dieva ļaudis būs brīvi no visām rūpēm un grūtībām.
“Tā kā mēs paši,” viņš raksta, “lepojamies ar jums citās Dieva draudzēs, vērā ņemot jūsu izturību un ticību visās jūsu vajāšanās un spaidos, kas jums jāpanes. (..) jums, kam jācieš, ar atpestīšanu, kopā ar mums, kad Kungs Jēzus atklāti parādīsies no debesīm ar savas varenības eņģeļiem uguns liesmās un turēs tiesu pār tiem, kas Dievu neatzīst un kas neklausa mūsu Kunga Jēzus Evaņģēlijam. Tie kā sodu saņems mūžīgu pazušanu no tā Kunga vaiga un Viņa godības spēka (..). Tamdēļ arī mēs vienmēr [265] lūdzam par jums, lai mūsu Dievs jūs darītu sava aicinājuma cienīgus un līdz galam piepildītu jūsu sirsnīgo cenšanos pēc laba un ticības darbu spēkā, lai tā jūsos tiktu pagodināts mūsu Kunga Jēzus Vārds un jūs Viņā, pēc mūsu Dieva un Kunga Jēzus Kristus žēlastības.” (2. Tes. 1:4,7-9,11-12)
Bet pirms Kristus otrās atnākšanas vēl reliģiskajā pasaulē jāpiepildās svarīgiem notikumiem, kas paredzēti pravietojumos. Apustulis paskaidroja: “Nepadodieties tik ātri neapdomīgam uztraukumam vai bailēm, it kā tā Kunga diena būtu klāt. Vai tas būtu gara iedvesmojums, runāts vārds vai it kā manā vārdā rakstīta vēstule, lai neviens jūs nemaldina ne šādā, ne tādā veidā: jo papriekš jānāk atkrišanai un atklāti jāparādās grēka cilvēkam, pazušanas dēlam, pretiniekam, kas saceļas pret visu, kas saucas Dievs vai svētums, un pat ieņem vietu Dieva templī, pats sevi celdams par Dievu.”(2. Tes. 2:2-4)
Pāvila vārdus nedrīkstēja iztulkot nepareizi. Nedrīkstēja mācīt, ka viņš, vadoties no īpašas atklāsmes, būtu tesaloniķiešus brīdinājis par tūlītēju Kristus atgriešanos. Tāds viedoklis ticībā radītu sajukumu, jo vilšanās bieži noved pie neticības. Tādēļ apustulis brīdināja brāļus, lai šādas vēstis nepieņemtu it kā no viņa nākušas, un turpināja uzsvērt patiesību, ka vēl ir jāceļas pāvesta varai un jāsāk cīņa pret Dieva ļaudīm, kā to tik skaidri aprakstījis pravietis Daniēls. [266] Pirms šī vara nebūs izvedusi savu nāvējošo un zaimojošo darbu, draudzei veltīgi gaidīt Kunga atnākšanu. “Vai jūs neatceraties, ka es par to jums esmu runājis, vēl pie jums būdams?” jautāja Pāvils.
Briesmīgi bija patiesajai draudzei priekšā stāvošie pārbaudījumi. “Netaisnības noslēpums” jau sāka darboties tajā laikā, kad apustulis par to vēl tikai rakstīja. Ar notikumiem nākotnē pilnībā atklāsies “sātana darbs, kas ar visādiem netaisnības līdzekļiem pieviļ tos, kas pazūd, tāpēc ka tie nav pieņēmuši patieso mīlestību, kas tos būtu izglābusi”. (2. Tes. 2:9,10)
Sevišķi svinīgs ir apustuļa paziņojums par tiem, kas atsakās pieņemt “patiesības mīlestību”. Tiem, kas tīši noraida sludināto vēsti, “Dievs tagad sūta maldu varu, ka tie sāk ticēt meliem, tā ka sodā krīt visi, kas nav ticējuši patiesībai, bet vairāk mīlējuši netaisnību.” (2. Tes. 2:11,12) Cilvēki nevar nesodīti atmest brīdinājumus, ko Dievs tiem sniedz savā žēlastībā. Visiem, kas turpina novērsties, Dievs atņem savu Garu, atstādams tos pašu iemīļotajos maldos.
Tā Pāvils galvenajos vilcienos aprakstīja šīs ļaunās varas postošo darbu, kam jāturpinās cauri tumsas un vajāšanu gadsimtiem pirms Kristus otrās atnākšanas. [267] Tesalonikas ticīgie bija cerējuši uz drīzu atsvabināšanu, bet tagad tika pamācīti drošsirdīgi un Dievu bīstoties uzņemties priekšā stāvošo darbu. Apustulis tos skubināja neizturēties nevērīgi pret pienākumiem un nenodoties laiskai gaidīšanai. Ņemot vērā viņu karstās ilgas pēc tūlītējas atbrīvošanas, pašreizējās ikdienas dzīves gaitas un grūtības, ar kādām būs jāsastopas, tiem varēja likties divkārt atbaidošas, tādēļ viņš tos paskubina būt neatlaidīgiem ticībā.
“Tad nu, brāļi, stāviet stipri, turēdami tās mācības, kuras esat smēlušies gan no mūsu runām, gan no mūsu vēstules. Bet Viņš pats, mūsu Kungs Jēzus Kristus, un Dievs, mūsu Tēvs, kas mūs ir mīlējis un savā žēlastībā mums devis mūžīgo iepriecu un labu cerību, lai iepriecina jūsu sirdis un lai dara jūs stiprus ikvienā labā darbā un vārdā.” (2. Tes. 2:15-17) “Tas Kungs ir uzticams. Viņš jūs darīs stiprus un pasargās no ļauna. Mēs paļaujamies uz jums, ticēdami tam Kungam, ka jūs darāt un darīsit, ko mēs noteicām. Bet pats Kungs lai vērš jūsu sirdis uz Dieva mīlestību un Kristus pacietību.” (2. Tes. 3:3-5)
Dievs ticīgiem bija devis noteiktu darbu. Uzticīgi pieķeroties patiesībai, tiem vispirms vajadzēja sniegt citiem to gaismu, ko paši bija saņēmuši. Apustulis lūdza viņus nepagurt, labu darot, un norādīja pats uz savu piemēru laicīgās lietās, tajā pašā laikā ar nenogurstošu dedzību strādājot Kristus darbā. Viņš norāja tos, kas bija nodevušies kūtrībai un bezmērķīgiem uzbudinājumiem, aicinot, “(..) lai tie klusā garā strādā un ēd savu maizi”. Viņš arī piekodināja draudzei izslēgt no kopējās sadraudzības ikvienu, kas turpinātu neievērot Dieva kalpa dotās pamācības, tomēr piebilstot: “Tikai neizturieties pret to kā pret ienaidnieku, bet pamāciet to kā brāli”. (2. Tes. 3:15)
[268] Arī šo vēstuli Pāvils beidza ar lūgšanu, lai dzīves rūpēs un pārbaudījumos Dieva miers un Kunga Jēzus Kristus žēlastība būtu viņu mierinājums un atbalsts.