(Ap. d. 18:1-18)
[243] Kristietības ēras pirmajā gadsimtā Korinta bija viena no vadošajām pilsētām ne tikai Grieķijā, bet visas pasaules mērogā. Domādami par saviem veikalnieciskajiem darījumiem un izpriecām, tās ielās drūzmējās grieķi, jūdi un romieši, kā arī ieceļotāji no dažādām citām zemēm. Kā liels tirdzniecības centrs, atrodoties viegli pieejamā vietā no visiem Romas impērijas apgabaliem, tā bija nozīmīga vieta, kur izveidot pieminekli Dievam un Viņa patiesībai.
Starp jūdiem, kas bija apmetušies uz dzīvi Korintā, bija Akvila un Priskilla, kas vēlāk kļuva ievērojami kā dedzīgi Kristus strādnieki. Iepazinies ar šo cilvēku raksturu, Pāvils “pie tiem palika”.
Jau no paša sākuma šajā vietā, kur krustojās daudzi lieli satiksmes ceļi, Pāvils savam darbam saskatīja nopietnus šķēršļus. [244] Pilsēta gandrīz pilnīgi bija nodevusies kalpošanai elkiem. Ļaužu iemīļotā dieviete bija Venēra, ar kuras pielūgšanu saistījās dažādi demoralizējoši rituāli un ceremonijas. Pat starp pagāniem korintieši jau bija pazīstami ar savu ārkārtīgi lielo netikumību. Šķita, ka tie nedomāja un neinteresējās ne par ko citu kā par acumirkļa baudu un izpriecām.
Sludinot Evaņģēliju Korintā, Pāvils izvēlējās citu darbības veidu nekā Atēnās. Tur viņš bija centies piemēroties auditorijas īpatnībām, atspēkojot loģiku ar loģiku, zinātni ar zinātni un filozofiju ar filozofiju. Domājot par Atēnās pavadīto laiku un atzīstot, ka sludināšanai tur bijis maz panākumu, apustulis izšķīrās Korintā, cenšoties saistīt bezrūpīgo un vienaldzīgo ļaužu prātu, rīkoties pēc cita plāna. Viņš nolēma izvairīties no sarežģītiem argumentiem un diskusijām un, atrodoties starp korintiešiem, nevēlējās zināt neko vairāk, “kā vien Jēzu Kristu un to pašu krustā sistu”. Viņš tiem nesludināja “pārliecinošos gudrības vārdos, bet gara un spēka izpausmē”. (1. Kor. 2:2,4)
Jēzus, kuru Pāvils Korintas grieķiem vēlējās ieteikt kā Glābēju, bija vienkāršas izcelsmes jūds, uzaudzis pilsētā, kas plaši pazīstama ar savu ļaunumu. To atmeta Viņa paša tauta, beidzot kā ļaundari piesitot pie krusta. Grieķi saprata, ka cilvēci ir nepieciešams pacelt, bet kā vienīgo līdzekli patiesas cieņas un goda sasniegšanai uzskatīja filozofijas un zinātnes studijas. Vai Pāvilam bija iespējams tos pārliecināt, ka ticība šī nepazīstamā jūda spēkam padarītu labāku un cēlāku katru cilvēciskās būtnes rakstura īpašību?
[245] Lielam daudzumam mūsu dienās dzīvojošo cilvēku Golgātas krusts saistās ar svētu piemiņu, un krustā sišanas notikums izraisa svētīgas izjūtas. Bet Pāvila dienās par krustu domāja ar riebumu un šausmām. Uzskati par tādu cilvēces Glābēju, kas miris pie krusta, dabīgi izsauca apsmieklu un pretestību.
Pāvils labi zināja, kā viņa vēsti uzņems gan Korintas jūdi, gan grieķi. “Bet mēs sludinām Kristu, krustā sisto, kas jūdiem apgrēcība un pagāniem ģeķība.” (1. Kor. 1:23) Starp jūdu klausītājiem bija daudzi, kurus vēsts, ko Pāvils gatavojās pasludināt, noteikti sadusmos, un grieķu novērtējumā viņa vārdi šķitīs kā absolūta bezjēdzība. Cenšoties pierādīt, ka krustam var būt kāds sakars ar cilvēces glābšanu, viņu pašu uzskatīs par vājprātīgu.
Bet Pāvilam krusts bija visaugstākās uzmanības objekts. Kopš viņu apturēja krustā sistā Nacarieša sekotāju vajāšanā, apustulis nekad nemitējās krustu paaugstināt. Šajā laikā viņam tika dota atklāsme par Dieva bezgalīgo mīlestību, kā tā izpaudās Kristus nāvē; un viņa dzīvē notika brīnišķīga pārmaiņa, saskaņojot visus tā plānus un nodomus ar Debesīm. No šī brīža viņš kļuva jauns radījums Kristū. Viņš tagad no personīgiem piedzīvojumiem zināja, ja grēcinieks iepazīstas ar Tēva mīlestību, kas atklājas Viņa Dēla upurēšanā, un padodas šim dievišķajam iespaidam, tad tā sirds tiek pārveidota un no tā brīža Kristus viņam nozīmē visu. [246]
Pēc atgriešanās Pāvils izjuta dziļas ilgas palīdzēt citiem cilvēkiem nacarietī Jēzū saskatīt dzīvā Dieva Dēlu, kas spēj pārveidot un glābt. No šī laika viņa dzīve pilnībā tika veltīta pūlēm liecināt par krustā sistā Pestītāja mīlestību un spēku. Viņa augstsirdīgā, līdzjūtīgā sirds aptvēra visas ļaužu šķiras. Apustulis skaidroja, ka viņš ir parādnieks “tiklab grieķiem kā barbariem, mācītiem un nemācītiem”. Mīlestība pret godības Kungu, kuru tas tik nežēlīgi bija vajājis Viņa svēto personā, bija visas viņa rīcības noteicošais spēks. Ja kādreiz, ejot pa pienākuma taku, viņa dedzība apsīka, tad pietika ar vienu skatu uz krustu un tur atklāto apbrīnojamo mīlestību, lai tā liktu tam “apjozt sava prāta gurnus” un doties tālāk uz priekšu pa pašaizliedzības taku.
Pavērojiet apustuli sludinām Korintas sinagogā, kur, pamatojoties uz Mozus un praviešu rakstiem, viņš klausītājus noved līdz apsolītā Mesijas adventei! Ieklausieties, kā viņš izskaidro Pestītāja kā cilvēces lielā Augstā Priestera darbu, kas, upurēdams savu dzīvību, ir sagādājis izpirkšanas maksu par mūsu visu grēkiem un tad uzņēmies kalpošanu Debesu svētnīcā! Pāvila klausītājiem vajadzēja saprast, ka tas Mesija, pēc kura atnākšanas visi bija ilgojušies, jau bija atnācis, ka Viņa nāve ir tā, uz ko norādīja visi pienestie upuri, un Viņa kalpošana Debesu svētnīcā ir tas lielākais notikums, kas, metot savu ēnu atpakaļ, dara izprotamu jūdu priesterības pastāvēšanu. [247]
Pāvils sludināja, “apliecinādams jūdiem, ka Jēzus ir Kristus”. No Vecās Derības Rakstiem viņš rādīja, ka, saskaņā ar pravietojumiem un vispārējām jūdu cerībām, Mesijam bija jānāk no Ābrahāma un Dāvida līnijas. Tālāk viņš tiem lika izsekot Jēzus cilts sarakstam, sākot ar sentēvu Ābrahāmu, līdz ķēnišķīgajam dziesminiekam. Viņš lasīja praviešu liecības par apsolītā Mesijas darbu un raksturu, par Viņa uzņemšanu un izturēšanos pret Viņu uz šīs zemes un tad uzsvēra, ka visi šie pravietojumi piepildījušies nacarieša Jēzus dzīvē, kalpošanā un nāvē.
Pāvils rādīja, ka Kristus bija ieradies, lai piedāvātu pestīšanu vispirms tai tautai, kas Mesijas nākšanu gaidīja kā savas nacionālās pastāvēšanas piepildījumu. Bet šī tauta atmeta Viņu, kas tiem būtu devis dzīvību, un izvēlējās citu vadoni, kura valdīšana beigsies ar nāvi. Apustulis centās saviem klausītājiem paskaidrot faktu, ka tagad vienīgi pilnīga nožēla varētu jūdu nāciju pasargāt no tai draudošā sabrukuma. Viņš atklāja to neizpratni par Rakstu tekstiem, kas būtu viņu lepnums un gods, ja tie tos pilnībā saprastu. Viņš pārmeta tiem pasaulīgumu, mīlestību uz augstu stāvokli un tituliem, kā arī viņu lielīšanos un nevaldāmo patmīlību.
Svētā Gara spēkā Pāvils stāstīja pats par savu brīnišķīgo atgriešanos un par uzticību Vecās Derības Rakstiem, kas tik pilnīgi piepildījušies nacarietī Jēzū. [248] Viņa vārdi tika izteikti svinīgā nopietnībā, un klausītāji nevarēja neievērot, ka viņš krustā sisto un augšāmcēlušos Pestītāju mīlēja no visas sirds. Tie redzēja, ka viņa domas ir koncentrētas Kristū, ka visa viņa dzīve ir saistīta ar Kunga dzīvi. Pāvila vārdi bija tik iespaidīgi, ka nespēja aizkustināt tikai tos, kas sirdī glabāja visrūgtāko naidu pret kristīgo reliģiju.
Tomēr Korintas jūdi aizvēra acis pret apustuļa tik skaidri izteiktajiem pierādījumiem un atteicās uzklausīt viņa argumentus. Tas pats gars, kas vadīja atmest Kristu, tagad tos pildīja ar dusmām un naidu pret Viņa kalpu, un, ja Dievs to sevišķi neaizsargātu, lai tas vēl varētu turpināt nest Evaņģēliju pagāniem, tad tie būtu izbeiguši arī viņa dzīvību.
“Bet, kad tie pretojās un zaimoja, viņš, drēbes izkratījis, tiem sacīja: “Jūsu asinis lai nāk pār jums, es esmu bez vainas; no šī brīža es iešu pie pagāniem.” Un, no turienes aizgājis, viņš nonāca kāda dievbijīga vīra namā, kam vārds bija Titijs Justs; viņa nams atradās līdzās sinagogai.”
Sīla un Timotejs “bija atnākuši no Maķedonijas”, lai palīdzētu Pāvilam, un tagad viņi kopīgi darbojās pagānu labā. Tiklab pagāniem, kā jūdiem Pāvils ar saviem darba biedriem sludināja Kristu kā kritušās cilvēces vienīgo Glābēju. Izvairoties no sarežģītiem, pārāk dziļiem pamatojumiem, krusta vēstneši kavējās pie pasaules Radītāja, Universa augstākā Valdnieka īpašībām. Ar Dieva un Viņa Dēla mīlestībā kvēlojošām sirdīm tie aicināja pagānus uzlūkot bezgalīgo, cilvēces labā pienesto upuri. Viņi saprata: ja tikai tie, kas ilgi taustījušies pagānisma tumsā, varētu ieraudzīt no Golgātas krusta plūstošo gaismu, [249] tad tiktu “vilkti” pie Pestītāja. Jēzus taču bija apsolījis: “Bet, kad Es no zemes tikšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie sevis.” (Jāņa 12:32)
Evaņģēlija darbinieki Korintā apzinājās briesmas, kas draudēja dvēselēm, kuru labā tie pūlējās, tāpēc patiesību par Jēzu atklāja ar lielu atbildības sajūtu. Viņu vēsts bija skaidra, vienkārša un noteikta – dzīvības smarža uz dzīvību vai nāves smarža uz nāvi. Tie par Evaņģēliju liecināja ne tikai vārdos, bet arī ikdienas dzīvē. Ar viņiem sadarbojās eņģeļi, un Dieva žēlastība un spēks izpaudās, atgriežoties daudziem cilvēkiem. “Bet Krisps, sinagogas priekšnieks, ticēja tam Kungam ar visu savu namu; un daudz korintiešu, viņu dzirdēdami, ticēja un tika kristīti.”
Līdz ar to pieauga naids, ar kādu jūdi vienmēr bija uzlūkojuši apustuļus. Krispa atgriešanās un kristība šajos stūrgalvīgajos pretiniekos izsauca tikai vēl lielāku niknumu un nevis pārliecību. Tie nespēja atrast pierādījumus, lai atspēkotu Pāvila sludināšanu, tāpēc ķērās pie krāpšanas un ļaunprātīgiem uzbrukumiem. Tie zaimoja Evaņģēliju un Jēzus Vārdu. Iedegoties aklās dusmās, tiem neviens izteiciens vairs nelikās pārāk ass, neviens nodoms pārāk zemisks, lai to nelietotu. Tie nespēja noliegt, ka Kristus bija darījis brīnumus, bet apgalvoja, ka Viņš tos ir veicis sātana spēkā, un nekaunīgi pastāvēja uz to, ka brīnišķīgie Pāvila darbi arī norisinājušies tā paša gara iespaidā.
Kaut gan Pāvilam Korintā bija zināmi panākumi, [250] tomēr no redzētā un dzirdētā ļaunuma šajā samaitātajā pilsētā tas gandrīz vai zaudēja drosmi. Pie pagāniem sastaptā netikumība un no jūdiem saņemtie nicinājumi viņā izraisīja lielas dvēseles mokas. Radās šaubas, vai no tāda materiāla vispār ir iespējams uzcelt draudzi.
Apustulim plānojot atstāt pilsētu, lai dotos uz apsološāku darba lauku, un nopietni cenšoties izprast savu pienākumu, tam atklāsmē parādījās Kungs un sacīja: “Nebīsties, bet runā un neciet klusu. Jo Es esmu ar tevi! Neviens necelsies pret tevi, lai darītu tev ļaunu, jo Man ir daudz ļaužu šinī pilsētā.” Pāvils to saprata kā pavēli palikt Korintā un kā garantiju, ka Kungs svētīs izsēto sēklu. Tā stiprināts un iedrošināts, viņš turpināja dedzīgi un nenogurstoši darboties.